Ieva Tatarski (Tatarsky). Kāršu rozes sapņo.
2002. Eļļas krīti uz audekla. 48 x 48 cm.

 

Mono no avare japāņu valodā izsaka smel­dzi, ko skatītājs izjūt, baudot daiļumu, kas ir pārejošs, ātri gaistošs. Gleznotāja Ieva Tatarski (Tatarsky) šo frazi bija izvēlējusies par motto savai izstādei 2002. gada rudenī Dauntauna Galerijā (Downtown Gallery) Vašingtonā, Meinas pavalstī, ASV pašos ziemeļaustrumos. Latviešu tur maz, Ieva smejas, ka tie pieci, kas tur esot, piederot MALAi, resp. Meinas Amerikas Latviešu Apvienībai. Kaut gan ģeogrāfiski Meina ir „malā”, tās mākslas galeriju vadonis uzrāda 194, uz drusku vairāk par miljonu iedzīvotājiem.

Ieva dzimusi Latvijā, uzaugusi Latvijas Na­cionālā teātŗa aktieŗu ģimenē − tēvs, Kārlis Lagzdiņš, māte, Ņina Melbārde. Bēgļu gaitās Vācijā abi vecāki turpināja spēlēt leģendārajā Mērbekas teātrī un vēlāk, iero­doties Ņujorkā, Amerikas Latviešu teātrī. Kaut gan Ievai no bērnības ir bijusi saskare ar teātŗa pasauli − krāšņām dekorācijām, kostīmiem, rekvizītēm − tiltu uz glezniecību viņai metusi mātes māte, gleznotāja Jūle Melbārzde, kas gleznot iemācījusies paš­mācības ceļā un turpinājusi gleznot līdz 100 gadu vecumam. Ņujorkā vecāmāte dzīvoja ģimenē, un caur viņu Ieva iepazina mākslu, viņas kopā apmeklēja muzejus, visbiežāk kavējās Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art). No vecāsmātes Ieva ir mantojusi mīlestību uz krāsām − vai tās būtu dabā, vai gleznās, eļļā un zīmuļos, arī mīlestību uz ikdienišķiem tematiem un priekšmetiem. Jūle ir gleznojusi sīpolus ar tik pat lielu sajūsmu kā kliņģerītes.

Gleznot Ieva sāka mācīties daudzinātajā Ņujorkas Mākslas un mūzikas vidusskolā, turpināja studijas Cooper Union mākslas skolā, kur pievērsās glezniecībai un dizai­nam. Skola esot angažējusi profesionālus gleznotājus pasniegt stundas, tādējādi graujot seno teicienu, ka tie, kas spējot, darot, bet tie, kas paši nespējot, mācot. Pēc ilgu gadu maizes darba komerciālā mākslā, Ieva tagad dzīvo Meinā un nododas gleznošanai. 1994. gadā kopā ar vēl asto­ņām bijušām ņujorkietēm viņa nodibināja Dauntauna Galeriju. (To var apmeklēt tīmeklī <downtownartgallery.com>).

Ieva glezno ziedus, taču ne klusās dabas un rātni vāzēs sakārtotas nogrieztas puķes. Ievas ziedi eksplodē no dobēm un pļavām ar savu formu īpatnību un krāsu vitalitāti, iesaista skatītāju mistiskā pārdzīvojumā, kuŗu māksliniece pati izjutusi. Dabā redzē­tais Ievu reizē sajūsmina un aizkustina. In­tensīvo pārdzīvojumu kāpina arī apziņa, ka moments, kad zieds mūs apbur ar savu košumu, ir tik īslaicīgs. Mono no avare...

Radošais process ir spontāns. Tas parasti sākas, kad Ieva dārzā pēkšņi uziet tikko atvērušos ziedu. Viņai pašai no tā aizraujas elpa, un šo pārsteiguma momentu viņa vēlas izraisīt skatītājā. Viņa strādā intensīvi un koncentrēti, vismīļāk ar eļļas krītiem (oil sticks). Parasti glezna pabeigta dienas laikā. Formāts gleznām svārstās no pus­otras līdz divām pēdām kvadrātā. Darbs rit spontāni un organiski, nepielietojot skolā iemācītos dizaina principus − prātam un intelektam šai procesā neesot vietas. Ievas izpratnē „talants” izpaužas spējā novērtēt un apbrīnot momenta krāšņumu, tai pašā laikā izjūtot, cik ikkatrs dzīves moments ir gaistošs. No šī ātri pārejošā momenta viņa smeļas enerģiju, laimi, sajūsmu, uzbudinā­jumu, radošo impulsu. Par to, ka arī skatī­tājs izjūt mākslinieces pārdzīvojumu, liecina lielais izstādē pārdoto gleznu skaits.

Gleznās dominē dzelteni, zili, zaļi, pelēki toņi, ar baltiem akcentiem. Nereti parādās metalliskas krāsas. Ieva mīl mirdzumu un burvību, maģiju. Viņas stādi iznirst gaismā no apburtas lapu un stublāju pasaules. Gleznās ir kustība; lapas un ziedi lokās, virpuļo, vijas. Tie nav tverti reāli, bet atklāj skatītājam savu dziļāko būtību. Kā haiku dzeja, tie izraisa pārdomas un jautājumus. Tie atspoguļo mākslinieces dvēseli, vitalitāti, pasaules uztveri.

 

Maruta Lietiņa Ray