QUO VADIS, LL?

Latvian Literature 3. Riga: Latvian Literature Centre, 2003. 84 lpp.

 

Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla paspārnē iznākošais žurnāls LL, likās, bija iegājis savā ripojumā - teicams mākslinieciskā noformējuma ziņā, arī saturiski, kaut arī ne bez misēkļiem, īpaši LL1. Bet bija jau sarasts ar žurnāla seju. Tā kā pirmo divu numuru vākus rotā redzamu mūsdienu vārda meistaru fotoportreti - Jānis Rokpelnis un Laima Muktupāvela, no aploksnes, aplīmētām ar glītām (kā jau parasti) Latvijas pastmarkām, biju sagatavojies vilkt laukā kaut ko līdzīgu, tikai, teiksim, ar Ingu Gaili vai kādu citu daiļu un, protams, talantīgu rakstnieci - un tādu mums netrūkst - uz vāka. Bet, izrādās, LL nabas saite vēl nav gluži pārgriezta. Nr. 3 kardināli pārveidots. Līdz nepazīšanai! Veidotāju domāšana ievirzījusies, bez jebkādiem paskaidrojumiem, pavisam citās kategorijās. Formāts ne vairs iegarens (24x16,5 cm), bet precīzs kvadrāts (18x18 cm). Mākslinieciskais ietērps, vizuālais sniegums profesionāls, pat elegants, varētu teikt mūsdienīgāks nekā LL1 un LL2, "fasonīgāks", lietojot angļu vārdu, "trendī" (trendy), ko par tādu padara arī dažādu izmēru mākslas fotouzņēmumi, skaitā četrpadsmit. Pateicība pienākas vienam no sešiem Latvijas krievu multimediju grupas Orbita dalībniekiem - Vladimiram Leibgamam, kam nenoliedzams mākslinieka-dizainera nags.

Coup d'état noticis arī redakcijas kolēģijā, kaut arī karognesējs palicis līdzšinējais - pazīstamais prozaiķis Pauls Bankovskis (skat. JG 217:19-22; 228:23-26), bet vairāk neviens... Ak, vientulība! In toto samalta pašu dzirnavu iedarbinātāju komanda (Ingūna Beķere, Viktors Freibergs, Margita Gūtmane, Nora Ikstena, Karstens Lomholts). Līdzšinējais angļu valodas redaktors (Geoffrey Heller) aizvietots ar Ievu Lešinsku un Baņutu Rubesu (piedodiet! - Rubess). Perestrojkas jeb pārkārtošanās ietvaros, arī satura ziņā radikāli mainījusies līdzšinējā koncepcija. Šajā sakarībā nepalaidīsim garām izdevību noskaitīt četras rindiņas iz Raiņa Vētras sējas:

Tā nevar palikt,
Tā nepaliks!
Līdz pašiem pamatiem
Jauns viss tiks!

Belles-lettres pārstāv tikai un vienīgi dzejnieki - Amanda Aizpuriete (atdzejotāja Margita Gailīte, piedodiet! - Gailītis; esejas-vizītkartes autore - kritiķe Ruta Veidemane), Edvīns Raups (Ieva Lešinska; dzejnieks Kārlis Vērdiņš), Velta Sniķere (atdz. pati; literātūras zinātnieks Viesturs Vecgrāvis) un dzejnieki no minētās krievu grupas Orbita - Arturs Punte, Sergejs Timofejevs, Vladimirs Svetlovs, Žoržs Ualliks (Ieva Lešinska; Timofejevs - viens no Orbitas dibinātājiem). Ieva, kuŗas vārds vien ir kvalitātes garantija, šķiet, vienlīdz viegli spēj iejusties latviešu (Raups) un krievu (Orbita) dzejā. Esejas-vizītkartes, tāpat kā iepriekšējos laidienos, ir iejūtīgi, saturīgi, interesanti, dažbrīd ar smaidu, citreiz ar pārlieku daudzināšanu zīmēti portretējumi, kas kopumā dod labu ieskatu iekļauto dzejnieku daudzskanīgajā, daudzdimensiālajā pasaulē.

Sava veida izbrīnu un neizpratni izraisa Ilzes Kļaviņas un Astras Rozes angliskotais "naglas gabals", kas aizņem LL3 pirmās 12 lappuses un, piedevām, vāku - fragmenti no drāmaturga Daiņa Grīnvalda (dz. 1950) grāmatas Kā es redzēju tās lietas (Rīgā: Preses nams, 2002), kas faktiski ir tikai tagad gaismā celtā viņa tēva, Jāņa Grīnvalda (tagad miris, dzimis 1897), vidēja ranga Padomju armijas virsnieka dienasgrāmata, pierakstīta Vācijas-PSRS kaŗa laikā.

Par padomju armijnieku sadistiskajām izpriecām Austrum- un Viduseiropas territorijās - šaujot, laupot, pazemojot, izvarojot, un dažkārt pēc izvarošanas spīdzinot, un beigās pat nogalinot, ir publicēta ne viena vien aculiecinieka, vai uz aculiecinieku liecībām dibināta, grāmata. Grīnvalda atzīmēs nekādi jauni fakti neizšķiļas. Toties vienreizēji ir tas, ka latviešu tautības padomju virsnieks pavadījis "tūkstošiem stundu" konkrētajā vidē un laikā, piepildīdams lapiņu pēc lapiņas ar mikroskopiskiem, tikai viņam pašam salasāmiem burtiņiem (60. gados viņš pats atšifrē un pārraksta pierakstīto), kur atspoguļota tā dzīves īstenība, kas dienu no dienas pavērās viņa acu priekšā. Tā kā pēc padomju kaŗa laika likumiem fiksēt kaut ko tādu uz papīra bija uz stingrāko aizliegts, nenoliedzami vajadzīga dūša. Jāņem arī vērā, ka tas bija staļiniskā despotisma laiks un tikai dažus gadus pēc Lielās čistkas jeb Lielā terrora. Atcerēsimies, ka Nobela Literātūras prēmijas laureātam, kaŗa laikā Padomju armijas artilērijas kapteinim Aleksandram Solžeņicinam piesprieda astoņus gadus gulagā tikai par to, ka vēstulē savam kaŗa biedram viņš bija nelabvēlīgi izteicies par ūsaino, t.i., Staļinu, viņu pat vārdā neminot.

Arī ievadvārdu sacerētājs, dēts Dainis, nav jaudājis risināt mīklu, kādēļ tēvs, līdzīgi viduslaiku chronistam, tā kā apsēsts visu centies pierakstīt un, zīmīgi, trešajā personā, it kā pats priekš sevis - jo viņam taču nevarēja būt nekādu cerību uz materiālu publiskošanu, uz naudas vai slavas gūšanu.

LL3 atlasītajās un angliskotajās "gleznās iz dzīves" laika posmā no 1944.13.VI līdz 1945.9.V neatrast nekādu grēksūdzi, pašatklāsmi, dvēseles striptīzu; tā vietā visvairāk sausa informācija par padomju armijnieku seksuālo dziņu brutālo, zemisko apmierināšanu. Grūti gan izprast, kā chronists spēj skatīties patiesībai acīs bez jebkādām emocijām, bez paša domām un jūtām. Nepaceldams balsi pret redzēto, neko neanalizēdams, viņš tikai mierīgi stāsta, t.i., pieraksta, brīžiem šķietami pat patīksminādamies par redzēto un dzirdēto, kamēr lasītājam viss tas iedveš pretīgumu un šausmas.

Noteikti svarīga lasāmviela, nesenās vēstures pirmavots, kas varbūt būtu tulkojams angļu mēlē visā pilnībā, lai gan par komerciālu veiksmi stipri jāšaubās.

Bet, neraugoties uz materiālu nozīmīgumu, būtu svarīgi dzirdēt, kādēļ Grīnvaldu bija nepieciešami ievietot publikācijā, kam nosaukums Latvian Literature, turklāt goda vietā pirms dzejas, ar Grīnvaldu ģimenes nobildējumu (1917. gadā Smiltenē) uz vāka un tam pa virsu vienpadsmit "famīlijas" bildēm, izkaisītām pa tekstu, kurā vismaz šo rindiņu rakstītājs pie labākās gribas nespēj saskatīt jebkādu literāru vērtību, mākslinieciskuma īpatsvaru. Jājautā: Quo vadis, Latvian Literature?

Šur tur ir arī pa drukas kļūdai, piemēram, nevis Arvo, bet Arno Jundze, nevis parazdnjik, bet prazdnjik.

Rolfs Ekmanis