DAŽI TULKOJUMI

 

Tulkošana ir absolūti fundamentāls veids ne tikai citā valodā rakstītu tekstu saprašanai, bet visas fenomenālās pasaules izpratnei. Oktavio Pass (Octavio Paz) to uzskata par vienīgo veidu tā izprašanai, kas ir ap mums (un mūsos): Šī pasaule ir tekstu kaudze, kur katrs teksts atšķirīgs no iepriekšējā - tulkojumi no tulkojumiem, no tulkojumiem. Katrs teksts ir vienreizīgs, bet tajā pašā laikā tas ir cita teksta tulkojums. Neviens teksts nevar būt pilnīgi oriģināls, jo valoda pati savā dziļākajā būtībā jau ir tulkojums - vispirms jau no bezvārdu pasaules. Turklāt katra zīme, katrs teikums ir tulkojums no kādas citas zīmes, cita teikuma. (Translation of Literature and Letters, 1992). Un tulkošana nebūt nav pašsaprotama, necaurspīdīga aktīvitāte, automātiska pārlikšana, 'pārnešana' no vienas valodas otrā, it sevišķi, ja teksts ir literāra proza vai lirika. Tulkošanas teorētiķi un praktizētāji tagad arī ne vienmēr pieņem amerikāņu dzejnieka Roberta Frosta aforistisko secinājumu, ka dzeja ir tas, kas pazūd tulkojumā vai itāļu skeptisko traduttore traditore. Tulkot var būt iekaŗot, kā Nīcše (Nietzsche) raksta par Romas imperiju un tās bieži parupjo grieķu tradiciju piesavināšanos (Fröhliche Wissenschaft, 1882), bet tulkošanas procesā var arī tikt uzsvērta tieši polītiskā un kultūrālā starptelpa, tās radošais potenciāls: ...atcerēsimies, ka tieši šis starptulkošanas (...) asmens, šī starptelpa ir tā, kas satur kultūras jēgu. Tā palīdz mums iesākt vismaz domāt par nacionālām pretnacionālistiskām 'tautu' vēsturēm. Un, šo Trešo telpu izpētot, mēs varbūt varēsim izvairīties no polāritāšu polītikas un atdzimt kā sevis pašu 'citi.' (Homi Bhabha. The Location of Culture, 1994).

Tātad īsts tulkojums nav ne agresīvi imperiālistisks, ne burtiski verdzīgs. Drīzāk tas ir dialogs, kur atdzejotājs parāda savu spēju lasīt oriģinālu vispilnīgākā iespējamā veidā un arī parādīt savu rakstnieka/rakstnieces talantu. Ko uzdot, ko nevar uzdot? Par to jāizšķiras katrā rindiņā, katrā vārdkopā. Viljams (William) Gass savās lieliskajās pārdomās Reading Rilke: Reflections on the Problems of Translation iedziļinās vai katrā rindā, apskata daudzās iespējas un gandrīz mocoši pārrunā un pārdomā katru niansi. Viņa uzskatā katrā instancē tulkotājam jāizšķiras, kuri elementi ir tik būtiski, ka tie jātulko burtiski, un kas ir jāuzdod, lai nezaudētu galvenās idejas, dikciju, toni un kad atskaņas, asonances un aliterācijas jāmēģina iespēju robežās atvietot ar līdzīgām tulkojamajā valodā.

Kamēr Frosta ieskatā dzeja ir tas, kas tulkojumā zūd, Gēte apgalvo, ka vienīgā īstā vērtība, tīrā esence ir tieši tas, kas no dzejnieka domas un nodoma pārdzīvo ne tikai atdzejojumu, bet pat prozas tulkojumu. Savā veidā tulkotājs ir kritiķis - tas lasa un atkārtoti pārlasa tekstu ar lielāko uzmanību. Rezultāts ir dubults labirints - ne tikai jāatrod pavediens, kas ieved teksta centrā, bet no tā jāprot tikt ārā ar visu dārgumu. Nabokovs savā Puškina Jevgeņijs Oņegins tulkojuma ievadā pastāv uz ļoti precīzu, burtisku tulkojumu, kam pievienoti izsmeļoši komentāri ar vēsturisku, etnisku, kultūrālu norišu izskaidrojumiem. Varbūt pilnīgi saprast dzejoli var tikai tas, kas to ir tulkojis.

Katrā ziņā, recepšu nav, lai gan tulkošanas teorija savus pelēkos ziedus izplatījusi tīri plaši. Intuīcija un darbs - darbs, kas attīsta intuīciju. Jāizvairās arī no Trojas zirgiem, no pieejas, kas uzspiež savu (nereti mazvērtīgāko) individuālo stilu un vokabulāru. kādam bezpalīdzīgam nabaga svešvalodas dzejniekam. Janošs Csokits, kas deva burtiskos tulkojumus (parindeņus) Teda Hjūza (Hughes) atdzejai no ungāru dzejnieka Janoša Pilinszka, sajuta Hjūza pieejā unikālu apdāvinātību iejusties sveša dzejnieka īpatnējā stilā un individuālajā raksturā pat no visburtiskākā tulkojuma. Csokits to apraksta sekojoši: Bija gandrīz tā, it kā viņš varētu uzņemt rentgena uzņēmumus no šiem parindeņiem un saskatīt sākotnējo dzeju tās spokainajās detaļās - kā radiologs, kas redz dzīva ķermeņa kaulus, muskuļus, asinsvadus un nervus. Vienīgā starpība, ka rentgens nerāda cilvēka seju, turpretim Hjūzs ir spējīgs stādīties priekšā visu dzejoļa astrālo ķermeni. Hiršfelda (Jane Hirshfield) raksta, ka tāpat kā rakstīt - izsekot mistiskajam avotam tā eventuālajā formā, arī tulkošana prasa līdzīgu paļāvību (leap of faith): tas ir iespējams tikai tad, ja mēs ticam, ka dzeja dzīvo vārdos un arī aiz tiem un ka vismaz daļa no šīs "urdzejas" spēj krustot bezdibeni starp divām valodām. Viņa citē Sung dinastijas dzejnieku Jang Van-lī (Yang Wan-li): Kas tad ir dzeja? Ja tu teiksi, ka tie ir tikai vārdi, es tev teikšu, ka labs dzejnieks tiek vaļā no vārdiem. Ja teiksi, ka tā ir tikai nozīme, saturs, es tev teikšu, ka labs dzejnieks tiek vaļā no nozīmes. Bet, tu jautāsi - bez vārdiem un bez nozīmes, kur tad ir tā dzeja? Uz to es atbildu - tiec vaļā no vārdiem, tiec vaļā no nozīmes, un arvien vēl tur būs dzeja.

Man ļoti svarīgi, vai tulkotā dzeja dzīvo jaunajā valodā. Lai arī ir tiesa, ka arī tās īpatsvars, tās savādība ir svarīga īpašība un to galīgi zaudēt nebūtu gudri. Valters Benjamins, piemēram, domā, ka tulkotai dzejai nevajadzētu izklausīties tā, it kā tā būtu jaunajā valodā rakstīta.

Sakarā ar Leipcigas grāmatu tirgu iznākušais sējums Sonnengeflecht: Literatur aus Lettland (Rīga: Nordik, 1997), kā arī All Birds Know this: Selected Contemporary Latvian Poetry (Rīga: Tapals, 2001) parāda latviešu kultūras seju ļoti labvēlīgā spogulī. Tulkojumi ir nesalīdzināmi labāki par tiem, pie kuriem bijām pieraduši padomju laikā. Tie ir veikli, zinīgi, idiomātiski. Vācu sējuma tulkotāji ir gan vācieši (Heide Lydia Schmidt, kura kopā ar Ingūnu Beķeri un Jāni Zālīti izlasi sakārtojusi; Manfred Peter Hein, Alexander Schmidt, Matthias Knoll), gan arī latvieši (Margita Gūtmane, reizēm paši autori). Visvairāk sējumā autori no pēdējiem gadu desmitiem, arī vecāki, piemēram, Belševica un Ziedonis. Dzeja augstas kvalitātes, proza šķiet labi izmeklēta - dažāda un saistoša. Sakārtojumā neredzu nekādu sevišķu vadošu principu, bet varbūt tāds arī nav vajadzīgs. Vienīgais, ko šeit varētu iebilst, ir, ka "internacionālie" gabali (Zārša eseja par Raini un Gēti un par sakariem starp latviešu un vācu literātūru), varbūt arī apskati (Skujenieka par latviešu liriku un Jugānes par 80. un 90. gadu prozu), labāk iederētos grāmatas sākumā, nevis beigās. Tāpat Zentas Mauriņas īsās esejas. Tagad tie šķiet kā pielikumi. Bet varbūt gari ievadi neaicinātu lasītāju tik draudzīgi kā Aizpurietes skaistā, nopietnā seja un interesantais ievadiņš. In medias res - tūlīt pēc sūtņa mazās uzrunas. Jauks sējums!

Angļu valodas sējumā lielu darbu veikusi Ieva Lešinska, tāpat Inguna Jansone un Māra Rozītis. Visas atdzejotājas pasniedz skaidru, izjustu, niansētu angļu valodu, ļauj oriģinālam un dzejnieku īpatnībai spīdēt cauri pārliecinoši. Arī šajā sējumā (250 lpp., salīdzinot ar vācu grāmatas 190) labs pārskats par latviešu šīsdienas dzeju (tā kā šeit tikai dzeja, tas, protams, var būt daudz ietverīgāks un izsmeļošāks), alfabētiski sakārtots no Aizpurietes līdz Zirnītim. Ir dzejnieki, kas raksta jau ilgi (Ivaska, Belševica, Ziedonis), vidējā paaudze, kas vēl joprojām ražīga, gan arī jaunie (Pujāts, Vērdiņš). Kristīne Sadovska dzejas izmeklējusi ar labu aci un sirdi. Tikai biografijas - pretstatā vācu sējumam, kur tās ir spraigas un interesantas - šeit visumā ne tikai šabloniski pedantiskas, bet tajā pašā stīvajā, burtiski tulkotajā angļu valodā, par kuras pazušanu es sākumā tik priecīgi izteicos. Un ne tikai tas. Pat dati reizēm novecojuši (piemēram, Ivaskas biografijā). Šķiet tās vienkārši paķertas kaut kur no veciem avotiem. Žēl. Bet dzeja te dzīvo, un tas, protams, ir galvenais.

2000. gadā iznāca Māra Čaklā dzeju izlase Blūzs alejas galā/Blues am Ende der Allee (Nordik, 171 lpp.) Margitas Gūtmanes atdzejojumā un ar viņas pēcvārdu. Te patiesi ir atdzejojumi vislabākajā nozīmē. Uzticīgi dzeju dziļākajam kodolam, bet nekad verdzīgi, šauri vai ierobežojoši burtiski. Tādu atdzejojumu patiesi var dot tikai starpniece, kas pati ir lieliska dzejniece un kas jūtas kā mājās abās valodās (tas nemaz nav tik bieži sastopams arī pie ļoti labiem atdzejotājiem, kuri reizēm tulko no kādas trešās valodas vai ar palīdzību). Viņas vācu valoda ir bagātīga un niansēta, un latviešu valodai viņa nekad nav pagriezusi muguru. Čaklā dzeja, kas bieži eksperimentē ar valodu - ar atskaņām, aliterāciju un asonanci, un asprātīgiem, pārsteidzošiem kontrastiem tonī - nav viegls uzdevums atdzejotājam vai tulkotājam (kā teicu, katrs labs tulkojums ir atdzejojums, ja tas ietveŗ dziļu lasījumu), bet Gūtmane vienmēr atrod interesantas un trāpīgas ekvivalences. Viņas versijas ir gudras, koncentrētas un liriskas vispilnīgākā nozīmē. Tāda neparasta frāze kā, piemēram, saskrietās brūces kļūst par laufigen Wunden, kas, tāpat kā latviskā kombinācija, liek apstāties un padomāt. Līdzīgi - atmirstošs kļūst par ersterbend.

Nekas nav skolmeistarīgs šajos atdzejojumos - artiķeļi, noteiktie un nenoteiktie, kas latviešu valodā nepastāv un ritmus palēninātu, visbiežāk ir izlaisti. Līdz ar to dzeja patur savu blīvumu un spēku. Vārdu kārtība bieži ir vairāk dzejiska nekā pedantiski gramatiska, un tas arī atbilst Čaklā domāšanai par valodu. Reizēm pagātne kļūst par tagadni (Zīmju gaidītājs), bet arī tam ir iemesls, un tas neko nesagroza dzejnieka nodomā. Vācu valoda šeit ir brīva, svabada, idiomatiska un izmeklēta pēc vajadzības. Neparasti vārdi, kā stiemt un pliert, pareizā noskaņa, piemēram, tur kur keine Strahne, kein Spahen atvieto latvisko (ar nolūku) klišejisko ne mati, ne skati. Ja padomā, kā izklausītos domāt par vasaru skolnieciskā tulkojumā un tad apskatās kā to atdzejo Gūtmane - Sommer denken - tad var just, kas par dŗošu roku ir aiz šīs izlases. Tajā pašā dzejā Čaklā domāt ar rētām/ domāt un kļūt aptaurētam/ govju māvienu aptaurētam, kur dzejnieks lieto "aptaurēts" gan burtiski, gan pārnesti, Gūtmane sasniedz līdzīgu efektu ar denken und irre werden / kirre im Muhn der Kuhe. Irre/kirre/Kuhe - tīri reibinoši un arī labs piemērs, kā domāt ar nervu galiem, kā Čaklais ieteic rindiņu iepriekš. Šī ir izlase, kas Čaklo pasniedz vācu lasītājam ne tikai pietiekošā, bet lieliskā ietērpā Gūtmanes inspirēti precīzajos atdzejojumos.

 

Inta Ezergaile