IMPROVIZĀCIJA PAR SENU TĒMU

Ivars Lindbergs. Noklīduša Torņakalna puikas dziesmiņas. Dzejas izlase. Rīgā: Neputns, 2002. 174 lpp.

 

Nesen kāds Ivaram Lindbergam prasīja, kas viņa dzīvē ienācis vispirms: skatuve vai dzeja. Viegli pavīpsnājot, Lindbergs atbildēja: Teātris nāca kā pirmais, un pati labākā loma man bijusi 'dzejnieks'.

Jau jaunībā Lindbergs esot daudz deklamējis, un viņa dzeja labi skan skaļi lasot. Arī klusu lasot, es vienmēr tomēr dzirdu Lindberga sulīgo skatuves balsi. Ar savu asprātīgo teicienu dzejnieks varbūt būs skāris kādu dziļāku patiesību. Visa cilvēka dzīve Lindberga dzejā bieži parādās kā spēle:

Šai skarbi skaistai izrādei
Nav mēģinājumu,
Nav atkārtojumu,
Nav plāna,
Nav laimīgu beigu.
Mana iespēja vienīgā
Spēlēt galveno lomu
Ir tikai improvizācija
Par senu, senu tēmu. (45)

Un šī tēma neatļauj būtisku grozījumu, tikai variācijas: par vēlmēm, par ciešanām, par mīlēšanu.

Runājot pa visu patreizējo krājumu, šī nav klusi introspektīva dzeja, lai gan Kvintets (1961), krājuma pirmā dala, vairāk tuvojas emocionālam tonim. Taču arī tur sevī iegrimšana, šķiet, mazliet teātrāla, vairāk izmēģinātas pozas nekā kaut kas pārdzīvots. Tas ir viegli saprotams. Kvintets iznāca, kad Lindbergam bija tikai nepilni 29 gadi; dzejnieks tur izmēģina savas 'labākās lomas' iespējas, jau citu 'aktieŗu' nospēlētus variantus, no kuŗiem dominējošais ir romantiskā melancholija. Tiek izmēģināti arī noteiktie pantmēri un striktās atskaņas. Gandrīz pašās Puikas dziesmiņu beigās dzejolī "Labojums veciem dzejoļiem" dzejnieks it kā atskatās uz šo darbības posmu:

Tās taču nebija māla kājas
---------------------------------
tās bija stikla kājas
svešu kungu krogos gūtas.
Un kā tad klājas
tādam, kam grūti ir atrast mājas,
ja visa pasaule ir viņa
uz nāvi ejošs ceļojums. (147)

Izlase no Starp atnākšanu un aiziešanu (1967), Puikas dziesmiņu otrā daļa, mani daudz vairāk pārliecina ar savām toņkārtām. Šeit pirmo reizi parādās nejaukta humora pilni momenti, piemēram, dzejnieks savā izdomā neiekāpj ūdens peļķē uz ielas, bet lidinājas pāri kokiem un namiem, kamēr nolaižas pie mīļotās kailajām kājām. Taču viņa nebilst ne vārda par manu brīnumaino lidošanu un pavisam lietišķi konstatē: Tev, mīļais, kājas ir slapjas (51). Nākošā dzejolī, kamēr dzejnieks kādā referātā dūdo jaunām meitenēm par dzeju, viņa fantazija tīksminās ap klausītāju kairajiem pleciem un glāsta

...tikko plaukstošās
Tomēr jau nerātnās krūtis

līdz kāda meitene viņu atgriež skarbajā īstenībā:

Pastāstiet, dzejniek,
Par jaunību savu! (52).

Šādi tīri stāstnieciski momenti ir diezgan reti Lindberga dzejā. Lielāko tiesu tur maz sajūtama citu noteiktu cilvēku klātiene, kaut gan cilvēks kā kategorijas apzīmējums lietots bieži. Arī augšā minētais siltais humors ir retums; pārsvarā šai izlasē ir ironija vai arī citas tumšas emocionālas toņkārtas. Romantisko melancholiju nomaina atšķirtības sajūta, depresija, pat izmisums vai sašutums par pasaules bezjēdzību. Nereti pat mīlestības dzejoļos dzejnieks izjūt savu tukšumu, aukstumu, nepilnību, un sievietes tuvums un pieskāriens ir tikai pārejošs glābiņš. Ir sajūta, ka kaut kā vienmēr trūkst, kaut kas vairs neatgriezīsies, kaut kas šķiet tikko tikko aizsniedzams bet... Neskatoties uz kaislības un pašaizmiršanās momentiem, attiecībās ar sievieti kaut kas šķiet nedziedināmi ievainots.

Raugoties uz sabiedrisko dzīvi, Lindbergs šajā krājuma daļā runā ar pravietim līdzīgu sašutumu par 'labuma' bezjēdzību un vienaldzību pret līdzcilvēku ciešanām:

Mierina mani bezdomu pusvārdi,
Pusdomu nevārdi,
Bet labums lielais man zobos čirkst
Kā asa bezziedu smilts.
Man slāpst,
Man šajā labuma tuksnesī skaudīgi slāpst.
Izmisums, dusmas un naids. (70)

Šī izlases daļa beidzas ar šķietamu vīziju par laiku, kad savtīgais 'labums' vairs nevaldīs, par dienu Kad brīvība nebūs vien vārds / Kad taisnība atsegs acis:

Reiz pienāks tā diena,
Kad iziesim lielajā gājienā
Stundu pēc priecīgās ausmas.
Visas cilvēces šausmas
Naktij izgulētai liksim murgot.

Šis rindas varētu sasaukties uz kristīgo jēdzienu par augšāmcelšanās dienu, vai arī uz kādu laicīgu dienu. Bet dzejoļa beigās vīzija ir pārvērtusies tikai par ironizējošu fantaziju:

Koki smies, kalni dies,
Suņi ar kaķiem rotaļāsies.
Un upe, dzīvību suminot,
Brīva ar jūru kopoties skries.
Reiz pienāks tā diena,
Kad iziesim lielajā gājienā.
Rītu?
Tajā rītā pēc manas aiziešanas?
Vai aizparīt, pēc gadu tūkstošiem?
Mēs iziesim lielajā gājienā! (77)

Pēdējā rinda, ar savu izsaucamo zīmi, pārvērš sākotnēji skaidro pārliecību ironiskā bravūrā.

Līdzīga pēkšņa pārvērtība notiek arī kādā dzejolī trešajā krājuma daļā, izlasē no grāmatas Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi (1992), kur pasaule, šķiet, parādīta kā raibs cirks, kuru runātājs novēro ar augošu nepatiku. Pēdējā rinda - Māt, es gribu mājās! (108) - pārsteidz netik vien ar savu pēkšņo novēršanos no visa šī skaļā raibuma, bet arī ar savu nevarības apziņu: kur atrast to māti, kas spētu cilvēku no šī skaļuma izglābt un kur būtu tās mājas?

Nākošais dzejolis izlasē atsaucas uz Padomju Savienības armijas iebrukšanu Čechijā 1968. gada augustā un beidzas ar līdzīgu nevarības apziņu, kas slēpjas aiz uzsaukuma

Apvienosimies,
Visu zemju Šveiki, apvienosimies
Un ieiesim aplenktās pilsētās,
Segušies svētā ārprāta smiekliem kā bruņām. (110)

Dzejolī par ķildām un šķelšanos latviešu tautas pagātnē Lindbergam (ne vairāk kā sabiedriskiem darbiniekiem un polītiķiem) nav labas atbildes, kā to turpmāk novērst. Kaut kādi ir jādzimst no jauna no tās gaismas, kas ir tikai mūsu, bet, tuvāk skatoties, šī gaisma sastāv tikai no mītu fragmentiem:

No sidraba birzes,
no veļu upes,
no dzintara kalna
Bungatiņa pirtī. (139)

Lai gan izlasē no Pūšamiem vārdiem ir dzejas, kas iekrīt rotaļīgā ritmā vai mazliet sirreālistiskā jeb absurdiskā fantazijā, piemēram, rindās par saldēto lasi (81-84), vai arī vieglā erotikā (125), visas izlases pamattonis ir diezgan tumšs un drūms. Nevar īsti pateikt, kad dažādajos krājumos ievietotie dzejoļi ir sarakstīti (piem., Pūšamos vārdos, kas izdoti 1992. gadā, "Vēstule Šveikam", šķiet, sarakstīta 1968. gadā), bet varbūt nav tā, kā dzejnieks man teica, ka ar otro krājumu, Starp atnākšanu un aiziešanu, kas iznāca 1967. gadā, esot nokārtojis savas attiecības pret nāvi, jo tēmas par cilvēka dzīves maznozīmīgumu, īsumu, aklumu un muļķīgumu atkārtojas visās šī izdevuma četrās daļās. Ar dzīves pieredzi cilvēkam-aktierim nepieaug gudrība, bet gan apziņa par dzīves spēles patosu:

Vēl viņš uz dēļiem,
pats savas dzīves butafors,
un zin nu viņš,
par vēlu kasīt nost
sen sakaltušo grimu,
jo spēle turpinās. (170)

Turpinās līdz priekšnoteiktām beigām, kas līdzīgas sākumam, kad saņem pļauku pa pakaļu, tikai

Beigās bieži
pļauka pa sirdi
un ari bļāviens skaļš,
bet ne jau vairs mans. (165)

Izņemot dažus dzejoļus ar šķietami privātu simboliku (96 - 101), Lindberga dzeja būs katram lasītājam saprotama. Vārdu spēle, ritma lūzumi, asociācijas ar tautas dziesmām dzeju daudzreiz padara rotaļīgu; dažreiz izteiksme pat tuvojas puiciskai draiskulībai, it kā par spīti tematikas nopietnībai. Grūti pieejamu, sarežģītu izteiksmi Lindbergs noraida (148). Šo grāmatu lasot, mēs varam simpatizēt ar atspoguļotiem jūtu momentiem vai arī visnotaļ tajos iejusties, it sevišķi, ja mēs piederam dzejnieka paaudzei:

Laiks nāk un nāk un plūst pār mani
ik dienas neatvairamāk
kā vēja savandītas miglas skrandas,
kā saduļķoti ūdeņi. (174)

 

Ojārs Krātiņš

 

Dr. Ojārs Krātiņš ir literātūras, galvenokārt angļu viduslaiku, profesors Kalifornijas Universitātē (U. of California, Berkeley).