SKUMJUMU CAURAUŽ MIERS

Marta Landmane. Krustām šķērsām. Anglijā: Apgāds Selga, 2002. 174 lpp.

 

Liekas, ka dzejniekiem pasaules radītājs piešķīris īpaši sarežģītu likteni, varbūt labāk teikt - uzdevumu: uztvert un dziļi izjust mirkļus, kas kopumā veido viņa mūžu, un atrast tiem atbilstošu izteiksmi vārdos un valodā. Krājuma ievaddzejolī "Dzejai" Marta Landmane saka:

Nezinu,
no kurienes tu nāc,
kurp aizej
(..) Ja spēju(..)
salikt vārdus,
kā sirds kāro(..)
Pašķiļas mākoņi.
Jūtu siltu dvesmu.
Nakts staro. (13)

No šiem vārdiem var saprast, ka dzejošana nav viņas brīva izvēle, bet viņa citādi nevar. Tas ir kaut kāds spēks ārpus viņas, ko viņa sauc par Nezināmo. Kad dzejolis uzrakstīts, rodas liels atvieglojums, īpaši, ja izdodas salikt vārdus kā sirds kāro.

Biografiskās ziņas liecina, ka, kaut viņas pirmā dzejas grāmata iznāca tikai pirms 18 gadiem, viņa dzejojusi jau no jaunības. Pirmie dzejoļi publicēti vācu okupācijas laikā Latvijā. Trimdas gados Landmanes dzejoļi parādījušies gan laikrakstos, gan literārajos žurnālos.

Gados, kas šķiŗ tagadējo dzejnieci Martu no jauniņās Sarkanā Krusta palīgmāsiņas, kas tikai par mata tiesu izglābās no nāves Baltijas jūrā 1944. gada rudenī, dodoties projām no Latvijas, piedzīvots un pārdzīvots ļoti daudz. Tas devis vielu dzejoļiem, arī prozas sacerējumiem, kas pa retam lasīti literāros sarīkojumos vai parādījušies iespiesti.

Trimdā Anglijā pavadīti apmēram 56 gadi, mūža garākā daļa, bet savā dziļākā būtībā Marta Landmane palikusi uzticīga savai izcelsmei. Likteņa licējam viņa nelūdz nekā vairāk kā tikai,

...piešķirta
nepiesārņota
senču valoda.
Tik tīra
kā reiz smilts
Dzintarjūras
lai mana mēle
nebūtu sapīta
Lai tiktu
man skalota
Valoda, ko bērna prāts
un gājputni saprot. (14).

Dzejniecei tas arī ir izdevies. Viņas trīs dzejas grāmatas var lasīt atkal un atkal valodas dēļ vien. Ilgus gadus dzejniece dzīvojusi atšķirta no savas zemes un tautas. Viņai arī nav bijusi iespēja pabūt citu literātu pulciņā, kā tas bijis spalvas brāļiem ASV, Kanadā un Austrālijā - dzīvots bez pleca sajūtas. Un tomēr, arī vientulībā auklēta, Martas Landmanes valoda ir tīra, dzidra un bagāta. Tas liecina nevien par dzejnieces garīgo neatkarību, bet arī par nezūdīgo saistību ar Latvijas zemi un valodu. Tas liecina par lielo garīgās enerģijas lādiņu, ko mūsu dzimtā zeme mums iedevusi līdz svešumā.

Grāmatu Krustām šķērsām gribētos salīdzināt ar vīnu, kas īsto vērtību iegūst pēc pamatīgas nostāvēšanās. Dzejoļi liecina, ka sasniegts kāds punkts, no kuŗa, metot skatu atpakaļ vai raugoties nākotnē, redzējums ir gaišs, pilns iekšēja miera un saskaņas. Kaut pagātnē daudz skumju un traģisma, no tiem gūta dziļāka izpratne par lielajām sakarībām cilvēku dzīvē. Dzejniece nerimtīgi min mīklu pati par savu esamību, savas būtības daudzajām šķautnēm.

Paskatos spogulī -
Nezināmā radīta
greiza seja.
Aiz manas sejas
daudzas citas,
manai sejai līdzīgas / .../
Kuŗu mīlēt?
kuŗu nīst?
Kuŗu attaisnot?
kuŗu krustā sist? (19)

Tematiski Landmanes dzejai aizvien cauri skan skumjš akords par to vietu zem saules, ko cilvēkam, kas dzimis Latvijā un tur pavadījis jaunību, nekas cits nevar īsti aizstāt. Rodas disonances, kad jāsamierinās ar šo laiku bezpersonīgo, no dabas attālināto dzīvi lielpilsētā.

Lētiem spīguļiem
greznojusies,
bālu miesu atsegusi,
pilsētas nakts
viltīgām, zibošām acīm
ieskatās mani. (27)

Un tomēr Tavā asfaltā
mana pēda atstāta,
Kā spētu dzīvot bez tevis,
pelēkā pilsēta? (33),

bet pie pirmās iespējas no autoceļu iežoga dzejniece slepus aizrāpo

līdz tīreļiem,
kur sārtzili sili un sapni
reiz ieauga debesīs. (39)

Dzejniece atkārtoti atgriežas pie mūsu trimdā dzimušo bērnu identitātes problēmas. Viņa nekad nav beigusi par to skumt, to pieminēt.

Katru jaunu rītu
minēt - kur saknes
Kāda stāda
atvase es? (43).

Dzejnieces paaudzei, ja vien tā palikusi pati sev uzticīga, tādu problēmu nav:

...ja mani meklē,
Lai nemeklē
tālu,
Lai pacilā dzimtenes pļavā siena vālu. (48).

Dzejolis "Parastais cilvēks" (53) atgādina, ka nav jau tikai uzticības jautājums dzimtajai vietai.

Te atskalojusi viņu
bija dzīve sūrā.

Ieglaudis galvu savas uzticīgās Mērijas klēpī, parastais cilvēks iesnaudās, neizdomājis,

vai arī Dievs debesis
tautas šķiro?

Par nopietnajām, skumjajām lietām domājot, it kā nepamanīta paliek dzejnieces jaukā, smalkā, ar ironiju cauraustā humora sajūta. Piemēram, veltījums kādai Latvijas vecmāmiņai 3x3 nometnē Latviešu mājā Almelijā:

Pārdēstīsim?
Ne vecomāti...(66).

Jauni motīvi ieskanas nodaļā "Viņai", kas ir veltījums mūža nogali sasniegušai trimdiniecei. Spīvā neatkarībā viņa dziļi sevī ieslēgtu glabā vientulības sajūtu un sāpi par pagājušo.

Nodaļā "Vai esam tikai viesi te?" turpinās tēma par sākotnējo trimdinieku paaudzi, kas, arī uz pēdējā sliekšņa stāvot, nezaudē savu individuālitāti. Nodaļa "Stunda balta un spodra" ir par gaišumu un gaismu, ko izstaro tikko sasnidzis sniegs:

Pasaules gaismas
villainē tinās
- Sniga! (110)

Apceres sākumā minēju, ka pārdzīvojums šajā krājumā sasniedzis augstu punktu ar plašu, izlīdzinātu skatu visapkārt. Skumju rezignāciju caurauž miers, ko dod samierināšanās ar pasauli, kāda tā ir.

Vientulība saraudina,
Spītība sapurina
Vasaras vējā
nosus asaras.
Smejos pasaulei sejā. (150)

Nobeiguma nodaļas "Nāc" dzejoļu rindās atainotas divu cilvēku attiecības, kas lielā tuvībā un sirsnībā dalās dzīves norieta saules siltumā. Grāmatas izskaņas rindas:

Nezūdīdamās,
mierīgu prātu
noraisu vasaras plīvurus,
palaižu rudens vējā
Droši, bez baiļu
lūkojos ziemai sejā. (169)

Brošētajam krājumam viegli pelēks vāks, glīts balts virsraksts ar vienkāršu ornamentu, ko darinājusi Ausma Ābele. Techniskais redaktors Oļģerts Mierīgs. Nepamanīju nevienu iespieduma kļūdu. Dzejoļu salikums gaumīgs, viegli pārskatāms.

 

Dzidra Purmale

 

Apceri Dzidra Purmale, izglītības darbiniece, paidagoģe, nolasīja grāmatas atklāšanas svētkos Straumēnos, Anglijā, 2003.27.II