TEIKSMA PAR MŪSU VEIKSMĪGĀK0 NAMDARI

Māris Čaklais. Gaismas kungs jeb sāga par Gunaru Birkertu. Rīga: Pētergailis, 2001. 260 lpp.

 

Katrs cilvēks ir grāmatas vērts - tā esot vecu vecā gudrība, un Gunars Birkerts, kuŗam starp latviešu architektiem līdzīgu nez vai būs, jau ir izpelnījies vairāku ārzemju autoru uzmanību. Dzejnieka, kritiķa un redaktora, uzskaitot tikai dažus viņa sasniegumus, Māra Čaklā sacerējums ir pirmais par šo ģeniālo latviešu celtnieku latviešu valodā. No ģenētikas viedokļa Gunara Birkerta apoteoze neizsauktu pārāk lielu pārsteigumu. Architekts nāk no mūsu inteliģences sākotnējiem kultūras druvas kopējiem. Viņa tēvu Pēteri atceramies kā vairāku literātūras un folkloras darbu autoru. Pētera Birkerta grāmatas pieder klasikai kaut vai vienkārši tāpēc, ka tās izmantoja klasēs, skolās. Klasisks jau gan ir autors, kas sevi neuzteic (tā teikuši daži franču kritiķi). Gunara māte savukārt bija skolotāja, ievērojama folkloriste un lingviste. Gunara Birkerta dēls Svens Pēteris ir kļuvis visai atzīts kultūrpētnieks un autors rakstiem, kas arī kļuvuši savā ziņā klasiski - viņa darbus un atzinumus citē gan viņa domu un darbu cienītāji, gan arī sāncenši. Ja kritiķu atzinumi būtu bijuši citi, ģenētiķiem (vai varbūt dārzniekiem?) būtu bijis jāizskaidro, kāpēc ābols nokritis tālu no ābeles (zirgus nepieminot).

Nevarētu jau teikt, ka Gunaram Birkertam, kurš 1982. gadā tika atzīts kā sestais labākais Savienoto Valstu architekts, ir tas pieskāriens, kas visu pārvērš zeltā. Ir vairāki iecerēti projekti, kas nav izvesti līdz galam, to vidū, it sāpīgi, Latvijas Nacionālā bibliotēka, bet tie ir iesaldēti lielākoties polītiķu dēļ, kuriem pietrūkusi drosme un iedvesma pietuvoties architekta visu aptverošam skatam, kur parādās viņa techniskās zināšanas un radošais instinkts. Birkerts ir būvējis daudziem gandrīz vai visās pasaules malās un dažādos ģeografiskos, ģeoloģiskos, saimnieciskos un kultūrālos apstākļos. Visi viņa pasākumi ieguvuši ievērību kā iezīmīgi apliecinājumi attiecīgās vides kultūrai un, protams, Birkerta talantam, arī viņa spējām pārvarēt polītiku, finansieru un biznesvīru pretestību, kam pamatā savtīgums un īsredzība. Birkerts pats ir pārliecināts, ka viņa iecerētā Nacionālā bibliotēka tiks uzcelta tā, kā viņš to ir plānojis, un Rīgai pievienosies vēl viens mūsdienu architektūras ievērojams sasniegums blakus izdaudzinātajiem jugendstila namiem. Gunaram Birkertam goda apliecinājumu un apbrīnas nav trūcis, un Māra Čaklā teksts ir atbilstoši teiksmains.

Teksta sagatavošanā ir piepalīdzējuši daudzi - tie paši labākie savās attiecīgajās speciālitātēs. Ingūna Cepīte, Astrīde Ivaska, Lalita Muižniece un vēl citi ir pielikuši plecu pie šī augstvērtīgā izdevuma īstenošanas. Autors pats ir čakli apmeklējis vietas, kuŗas architektam bijušas svarīgas, un ticies ar tiem, kas ir bijuši iesaistīti viņa darbā. Taču varbūt svarīgāka ir tā iejūtība pret architekta ieceri, ar kuŗu Čaklais apraksta Birkerta celtnes - vai tā būtu Čikagas baptistu baznīca, kurā pulcējas no ASV dienvidiem pārnākušie bijušo plantāciju vergu pēcnācēji, kokvilnas farmu pušelnieki un rentnieki, vai arī, sekojot Domino Pizzas dibinātāju un īpašnieku priekšlikumam uzceltā ēka, kas atgādina slaveno Pizas torni un tādejādi sasaista to ar Amerikas picas cepējiem. Birkertam, kaut slavinātam, atzītam un bagātīgi atalgotam vienmēr ir bijusi sajūta, ka Eiropa viņam ir tuva un nepieciešama kā avots, no kura laiku pa laikam gūstama atjāunošanās dziņa šodienas darbam. Imigrants, kā daudzi citi, kuri nevar un varbūt arī negrib izmainīt vienu pret otru, vienmēr cerot sintezēt pagājušo ar tagadējo un it sevišķi nākamo. Ir gan diezgan skaidrs, ka pēc pusgadsimta zemē, kur ir tik daudz darīts un piedzīvots, kur bērni ir auguši un uzaudzināti, tā pirmā, t.i., Eiropa, nekad neļaus sevi aizmirst, taču neaizvietos to, ko savā laikā apzīmējām kā trimdu. Kā Čaklais sarunās ar architektu konstatē, jāļauj abām zemēm un iejūtām koeksistēt.

Čaklā teksts nelasās kā atstata kritika objektīvi novērojumi un atzinumi. Autors nevar apspiest apbrīnu par mūsdienu līdzcilvēku imigrantu, kura darbs un talants (proporcijās 90% un 10%, pārfrazējot mūziķi un polītiķi Paderevski) ir viņu ierindojis starp pašiem labākajiem. Nebūtu jāmeklē kādi mazāk pazīstami fakti, kas varbūt novilktu ģeniālo architektu cilvēcīgākā, zemākā līmenī kopā ar pārējiem mirstīgiem. Cilvēkam vienmēr ir tieksme un vajadzība atrast sev līdzīgus ceļa biedrus. Čaklais neklāsta to, kas varētu būt pievilcīgs sensāciju meklētājiem un aptītlīgs skauģiem. Izdevums ir grezns un izcili gaumīgi sakārtots ar bagātīgu attēlu skaitu no architekta dzīves un darbiem (gan jānožēlo, ka pietrūkst tekstā pieminēto darbu bibliografijas, uz ko iekārdina Čaklā teiksmainais stāstījums). Gaismas kungs labi izskatīsies uz kafijas galdiņa un aicinās uz pašķirstīšanu tos, kam lasīšana nav pa spēkam. Gribētos gan cerēt, ka grāmata varbūt būs ceļa biedrs nedaudziem izredzētajiem.

 

Juris Silenieks