JG235 Rolfs Ekmanis. Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē

Mans spēks neiet tālāk par vārdu, bet tas nebūt nenozīmē, ka Jūsu spēks ir lielāks par manējo − tā stingrā Maskavas kalpībā esošajam Čechoslovākijas ilggadējam prezidentam − no Staļina nāves (1953) līdz „Prāgas pavasarim” (1968) − Antoninam Novotnijam (Novotny, 1904-1975) savā laikā norāda Nobela laureāts literatūrā Ginters (Günter) Grass, nereti uzlūkots ne tikai par vācu, bet par visas pasaules „sirdsapziņas modinātāju”. Viņš, protams, runā par rakstītā vārda spēku. Putni mirst un dzejnieki, savukārt raksta Vizma Belševica, Bet ne cirvja asmens / Nevar izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts. / Vārdu, ja tas izlējies, neviens vairs nevar sasmelt. Par vārda lielo spēku − īpaši laika posmā no II Pasaules kaŗa līdz Maskavas impērijas sabrukšanai 1991. gada augustā un vēl kādus gadus pēc tam − labu liecību dod arī Rietumvalstu starptautiskie radioraidījumi, t.i., raidījumi, kuŗu mērķauditorija atrodas aiz tās valsts robežām, no kurienes šie raidījumi nāk. Par ēterī izgājušā vārda milzum lielo nozīmi sarakstīts krietns skaits dažāda biezuma foliantu. Par to izteikušās arī daudzas svarīgas personības. Bet par to, ka arī latviskais vārds spēlē ievērojamu lomu starptautiskajos raidījumos turpat 50 gadus, labi, ja paretam var atrast kādu rindkopu trimdas „rakstos un sērijās”, visvairāk par Amerikas Balsi, maz par Radio Brīvā Eiropa. Vēl bālāk atspoguļota Radio Vatikāns un Radio Sweden darbība, bet var droši pieņemt, ka mūsdienās caurmēra cilvēkam nav absolūti nekāda priekšstata par Radio Brīvība (1975-1984) un Madrides Brīvās Latviešu Balss (1955-1965; 1969-1972) raidījumiem, par Brīvo Latviešu Balsi Frankfurtē (1966-1971). Pēdējo neatrast arī 2002. gada beigās iznākušajā jaunās Latvijas Enciklopēdijas ļoti iespaidīgajā 1. sējumā (A - Cēsis). Visu šo „balsu” galvenais uzdevums ir izplatīt Varšavas Līguma valstīs tur nepieejamu informāciju, tādejādi drupinot totalitārisma mūri, cenšoties izraisīt iekšējo eroziju. Piedevām starptautisko raidījumu veidotāji latviešu valodā lielākoties ar lielu pašaizliedzību cenšas stiprināt mūsu tautas nacionālo stāju un gara kultūru, celt tās pašapziņu PSRS tautu cietumā. Latviešu redakciju darbība gan Eiropā, gan arī ASV nenoliedzami ir kļuvusi par svarīgu mūsu pagātnes posmu, par saistošu mūsu nesenās vēstures daļu, lielā mērā arī kultūras vēstures.

Uz PSRS un tās satelītvalstīm orientēto raidstaciju rašanās un izplešanās iet roku rokā ar vēsturiskajiem apstākļiem, ar politiskajām norisēm pirmajos pēckaŗa gados.

II Pasaules kaŗa beigu posmā Savienoto Valstu prezidents Ruzvelts (Franklin Delano Roosevelt, 1882-1945) tāpat kā Lielbritānijas ministru prezidents Čerčils (Sir Winston Spencer Churchill, 1874-1966) ir tik apsēsti ar mērķi totāli sakaut un iznīcināt līdz beznoteikumu kapitulācijai Hitlera Vāciju, ka šajā vienpusībā nespēj saskatīt briesmas, kas draud Eiropai no Padomju Savienības. Par pavisam bezvērtīgu papīra gabalu kļūst Ruzvelta un Čerčila parakstītā (1941.14.VIII) Atlantijas Charta, kas sola pašnolemšanos visām kaŗa laikā brīvību zaudējušām tautām. Bet ne Charta, nedz arī tās īstenošana nav abu valstsvīru prioritāte. Toties abi sparīgi mēro gaŗo ceļu uz Teherānu (1943.XI) un Jaltu (1945.5.II), lai skatītu vaigā PSRS diktatoru Staļinu, kuŗš starplaikā lapsīgi arī pievienojies Atlantijas Chartai. ASV valdības aprindās izjusti sirsnīgi sauktais Good Uncle Joe (no Josifs) diplomātiski slīpēti vazā aiz deguna Čerčilu, bet īpaši Ruzveltu, kopā ar viņu padomdevēju plejādēm, kuŗu reālās situācijas izpratni politiskajā un stratēģiskajā jomā, maigi izsakoties, grūti dēvēt par nemēru saprātīgu. Sabiedroto sarunās Teherānā un Jaltā Austrumeiropas liktenis faktiski jau ir izšķirts Staļina interešu labā un „trīs lielo” apspriedēs „labajam tēvocim Džo” nav ne mazāko grūtību izvairīties no daudz izbazūnēto pašnolemšanās tiesību jebkāda veida nodrošināšanas Eiropas tautām ar reāliem līgumiem. Plāni par padomju totalitārisma un militārisma ievirzīšanu tālu Eiropā Staļina smadzenēs jau sen ir gatavi visās detaļās un priekšdarbi to īstenošanai jau ir uzsākti. Gerija Kerna (Gary Kern) rakstā „How ‘Uncle Joe’ Bugged FDR” ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes žurnālā Studies in Intelligence (2003, 1) vēstīts, ka jau Teherānā ASV iekļūst izsekošanas slazdā (surveillance trap); Staļins ar dažādu izsmalcinātu noklausīšanās ierīču palīdzību Amerikas prezidentu ir uzdūris [kā tauriņu], sadalījis savu pētījamo objektu vissīkākajās vienībās, katru no tām rūpīgi inspicējot zem palielināmā stikla. Jāpievienojas tiem, kuŗu ieskatā ASV un Lielbritānija politiski lielā mērā kaŗu zaudē; par uzvarētāju iepretim saviem Rietumu sabiedrotajiem kļūst Maskavas impērija, kas II Pasaules kaŗa faktiskā noslēgumā ar savu varu iegūst un anektē (1) Somijas Petsamo un Viborgas rajonus, arī Parkalas bāzi, (2) Baltijas valstis, (3) Polijas austrumdaļu, (4) Rumānijai piederošo Besarābiju, (5) Cechoslovākijas Karpatu Rutēniju, (6) Austrumprūsiju ar Kēnigsbergu jeb Karalaučiem (tagad Kaļiņingradu), (7) Kuriļu salas. Piedevām pēc 1945. gada Maskavas varai pakāpeniski tiek pakļautas Padomju armijas okupētās valstis − Austrumvācija, Rumānija (1945.III), Bulgārija (1945.VIII), Polija (1947.II), Čechoslovākija (1948.VIII), Ungārija (1949.II). Tas ir arī laiks, kad Rietumeiropā nestabilitāti draud radīt komunistiskās partijas, īpaši Grieķijā un Itālijā. 1948. gada septembrī Maskava nevilcinās pārtraukt dzelzceļa satiksmi starp Berlīni un Rietumiem, kam aptuveni gadu (1948.28.VI - 1949.12.V) britu, franču un amerikāņu kaŗaspēka vienības, kā arī Rietumberlīnes civīliedzīvotāji jāapgādā ar „gaisa tilta” palīdzību. Kaŗa beigās padomju okupētā Ziemeļkoreja nespēj sadarboties ar amerikāņu okupēto Dienvidkoreju. Rezultātā 38. paralēle kļūst par robežu (1948) starp „Korejas Tautas Republiku” un „Korejas Republiku”. Arī Ķīnā tiek proklamēta „Tautas Republika” (1949.X) ar Mao Dzedunu priekšgalā. Nacionālistu jeb Kuomintanga līdera Čangkaišeka jeb Čana Kaiši varā paliek tikai Klusā Okeāna sala Taivāna (Formoza) Ķīnas piekrastē.

1948.I, kad Baltā nama saimnieks ir Harijs Trumens (Harry S. Truman, 1884-1972), nobiedētais ASV kongress pieņem t.s. Smita-Munta likumu (Smith-Mundt Act), kas nosaka nepieciešamību ar visiem līdzekļiem un pa visiem kanāliem izvērst iespējami plašu informācijas darbu aizrobežu zemēs, lai mēģinātu ierobežot Maskavas un toreiz tās sabiedrotās Beidžingas agresiju, vienlaikus cenšoties piedot lielāku lomu brīvības idejām Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs Viduseiropā, kuŗas apzīmē ar ģeogrāfiski ne visai precīzo nosaukumu „Austrumeiropa”. Turklāt Vašingtonas ārpolitikas veidotāju domu apmaiņās arvien biežāk sastopams mazliet panaivi cerīgais termins „izšķirošais brīdis”, kad padomju orbītā nonākušo tautu „Rietumu orientācija” kaut kad nezināmā nākotnē varētu kļūt visai nozīmīga un, galvenais, izdevīga Savienotajām Valstīm. ASV Centrālajai izlūkošanas pārvaldei jeb CIP (Central Intelligence Agency − CIA, dib. 1947), kuŗas galvenais uzdevums ir informēt ASV augstāko vadību par ārvalstu darbību, pamatojoties uz legāli un nelegāli iegūtām ziņām, tiek piedēvēta arvien lielāka loma savu ripojumu pilnā sparā uzsākušajā „aukstajā” jeb psīcholoģiskajā kaŗā. Lielkalibra ierocis šajā cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm kļūst radio, visoperatīvākais informācijas masu līdzeklis, kas nepazīst robežstabus un attālumus − tajā pašā mirklī, kad tiek noraidīta informācija, klausītājs to spēj uztvert tūkstošiem kilometru attālumā. Šai operativitātei pievienojas vēl viena ne mazāk svarīga priekšrocība − emocionālā iedarbība uz klausītāju.

Visu spēku mobilizācijas procesā ASV valsts departamenta (State Department, t.i., ārlietu ministrijas) pārziņā esošā raidstacija Amerikas Balss (The Voice of America jeb VOA), dibināta II Pasaules kaŗa laikā (1942), lai cīnītos galvenokārt pret Hitlera Vāciju ideoloģiskajā frontē, iededz zaļo uguni raidījumiem arī Staļina tirānijas varā esošo Baltijas tautu valodās.

AMERIKAS BALSS

PRIEKŠDARBI

Amerikas Balss (AB) latviešu redakcijas organizēšana sākas 1950. gada rudenī, kad sākotnējais chaoss jau ir nokārtots, kad AB informācijas izplatīšanas formas un metodes jau detalizēti izstrādātas. Irēne Karule atceras, ka latviešu avīzes Laiks redakcijā Ņujorkas pilsētas daļas Bruklinas (Brooklyn) Trešajā avēnijā (7307 Third Avenue), kur tā atrodas veselus 54 gadus − līdz pat 2003. gadam, ieradies Latvijas vēstnieks Jūlijs Feldmanis (1887-1953) ar veselu žūksni darba pieprasījuma veidlapām jeb kadru anketām − pastāvot, lūk, iespēja, ka tuvākajā nākotnē AB uzsāks radio raidījumus latviešu valodā. No daudzām lapām sastāvošās anketas ir divējādas − ASV valsts departamenta, lai pieteiktos darbā, un ASV Federālā izmeklēšanas biroja jeb FBI (Federal Bureau of Investigation), lai pārliecinātos par pieprasītāja politisko uzticamību (Security Clearance). Abas ar sīkiem jo sīkiem biogrāfiskiem jautājumiem − par vecākiem, radiem, izglītību, dzīves un darba vietām, piederību organizācijām, klubiem utt. Jāuzdod arī trīs liecinieku vārdi, kas lielākoties pirms nepilna gada iebraukušajiem bēgļiem nemaz nav tik viegli īstenojams.

Veidlapas paņem tolaik Laika darbinieki Orests Berlings, Ēvalds Freivalds, Irēne Karule, Arvīds Klāvsons un Aleksandrs Liepa, kā arī pazīstamais Nacionālā teātŗa aktieris un režisors Osvalds Uršteins (1910-1980), kuŗš tikai nejauši pagadījies redakcijā. Berlings guvis žurnālista pieredzi Latviešu Zemnieku savienības laikrakstā Brīvā Zeme pirms krievu okupācijas 1940. gadā. Bēgļu jeb Pārvietoto personu (Displaced Persons) nometņu laikā Dienvidvācijā 40. gadu otrā pusē viņš piedalās laikrakstu Die Post un Im Ausland (igauņu, latviešu, lietuviešu, poļu un ukraiņu bēgļu sadarbības veicināšanai) izdošanā. Freivalds(1913-1969) — Brīvās Zemes darbinieks (1930-1934), Latvijas Radiofona ziņu nodaļas informators un redaktors (1934-1940), bēgļu laikā Austrijas Latviešu Balss redaktors (1946-1949), Ņujorkā Laika redakcijas darbinieks. Arī Irēne Karule (dz. 1919) − vēl studente būdama − gūst zināmu pieredzi Latvijas Radiofonā − gan tikai nepilnu gadu pirms liktenīgā 1940. gada jūnijdienām, Laika redakcijā Ņujorkā lasa korektūras un raksta „mazus gabaliņus”. Brīvās Zemes redakcijas loceklis (1926-1934), tad laikraksta Rīts galvenais redaktors arī līdz 1940. gadam ir Klāvsons (1900-1964). Vācu okupācijas laikā viņš darbojas parlamentāriešu pretestības kustībā un bēgļu laikā Vācijas amerikāņu okupācijas zonā ir „Mazās Latvijas” Eslingenas laikraksta Latviešu Ziņas izdevējs un galvenais redaktors (1945-1949). Rīta darbinieks ir arī žurnālists un rakstnieks Aleksandrs Liepa (1914-1993), Vācijā viens no Latviešu Preses darbinieku sadarbības kopas dibinātājiem un laikraksta Latvija redakcijas loceklis (1946-1948).

Īsi pēc 1951. gada sagaidīšanas ankešu iesniedzējus izsauc pa vienam uz interviju AB birojā Ņujorkā. Intervētājs ir Eiropas nodaļas tā laika vadītājs Roberts Bauers (Bauer), kuŗa balss ir pazīstama arī ne vienam vien latviešu klausītājam no AB vācu valodas raidījumiem pēckaŗa gados bēgļu nometņu laikā Vācijā. Aprīlī visi, izņemot Klāvsonu, saņem aicinājumu ierasties AB birojā, lai stātos darbā, gan tikai ar pagaidu statusu. Tur jau priekšā ir Latvijas Universitātes tiesību vēstures docents (1938-1944) un biedrs Latvijas Konversācijas vārdnīcas redakcijā Benno Ābers (1909-1990), Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieks, Heidelbergas Universitātes jurisprudences doktors Vilis Māsēns un AB vadības latviešu nodaļai izraudzītais vadītājs Harijs Lielnors (1900-1978), kam šajā grupā vienīgajam ir ASV pavalstniecība. Atbrīvošanas kaŗā viņš cīnījies pret bermontiešiem Studentu bataljona rindās, 1923. gadā latviešu studentu delegācijas sastāvā ierodas ASV, kur arī nolemj palikt, studē Kolumbijas (Columbia) Universitātē starptautiskās tiesības (1939-1943), strādā kādu laiku Latvijas konsulātā Ņujorkā, ir aktīvs dažādos latviešu pasākumos ASV, par ko jau pirms kaŗa apbalvots ar Trīs zvaigžņu ordeni, vada savu būvfirmu un bēgļu Lielās izklīšanas gados (1949-1952), kā Latviešu palīdzības organizācijas (Latvian Relief, Inc.) prezidents, sagādā garantijas ap 17 000 latviešu politiskajiem bēgļiem ieceļošanai ASV, kā arī panāk likuma maiņu Savienoto Valstu kongresā par labu tiem latviešu kaŗavīriem, kas II Pasaules kaŗā cīnās Vācijas pusē pret PSRS bruņotajiem spēkiem.

Lietuviešu AB raidījumus palaiž ēterī vispirms, Lietuvas neatkarības dienā − 1951.16.II − it kā tādēļ, ka viņu darbinieku vidū ir vairāk ASV pilsoņu. Par igauņu un latviešu raidījumu pirmo dienu izrauga 3.VI. Pirms tam intensīva darbinieku apmācīšana, iepazīstināšana ar aparatūru, bet pēdējās divās nedēļās gandrīz vai vienā laidā tiek gatavoti, tā teikt, pa tukšo piecpadsmit minūšu raidījumi − apmēram puse ar ziņām no AB teletipa, pārējo daļu aizpildot ar korespondentu ziņojumiem, preses apskatiem, ievadrakstiem u.tml. Programmas tiek iestudētas Osvalda Uršteina vadībā. Viņa profesionālisms ir uz tik augsta līmeņa, ka drīz vien viņu nozīmē apmācīt tā sauktajā producēšanā arī citas AB nodaļas.

Starplaikā sāk pienākt politiskās uzticamības izmeklēšanas rezultāti no FBI. Pastāvīgā darbā pieņem visus pieprasītājus, izņemot Aleksandru Liepu, par kuŗu viņa bijusī priekšniece Starptautiskajā bēgļu organizācijā IRO (International Refugee Organization), it kā savā laikā ASV Komunistiskās Partijas biedre, devusi nelabvēlīgu politisko raksturojumu, jo necietusi tos, kas bēguši no krieviem. Vilis Māsēns izšķiras radio darbā nepalikt un iesaistās ASV valdības finansētajā Komitejā Eiropas Brīvībai (Committee for a Free Europe, Inc), ko Ņujorkā nodibina 1949.17.V, sākumā ar nosaukumu Brīvās Eiropas Nacionālā komiteja (National Committee for a Free Europe), par kuŗas pirmo vadītāju kļūst bijušais CIA direktors Alens Daless (Allen Dulles), bet tās valde lepojas ar tādiem vīriem kā ģenerālis Dvaits Eizenhauers (Dwight D. Eisenhower), ģenerālis Lusijs Kleijs (Lucius D. Clay), bijušais ASV vēstnieks Japānā Džozefs Grjū (Joseph K. Grew), bijušais vēstnieks Polijā un Baltijas valstīs Arturs Leins (Arthur B. Lane), bijušais ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs Ādolfs Berle u.c. Komitejas ietvaros 1950.4.VII sāk darboties raidītājs Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe). 1951. gadā nodibinās Komiteja Lietuvas Brīvībai (Committee for a Free Lithuania), Komiteja Igaunijas Brīvībai (Committee for a Free Estonia) un Komiteja Latvijas Brīvībai (Committee for a Free Latvia). Vilis Māsēns vada latviešu komiteju no 1954. līdz 1958. gadam, kam seko četri gadi Apspiesto Eiropas Tautu Asamblejas (Assembly of Captive European Nations jeb ACEN) latviešu delegācijas un pēcāk visas asamblejas vadītāja posteņos. 70. gadu sākumā prezidenta Niksona (Richard Milhous Nixon) laikā darbība jāpārtrauc Komitejai Eiropas Brīvībai ar visām atsevišķo nacionalitāšu komitejām, jo, cerībā uz detanti jeb mierīgu līdzāspastāvēšanu ar PSRS, konservatīvā republikāņu valsts administrācija pārtrauc finansēšanu.

Kamēr Benno Ābers un Ēvalds Freivalds, līdztekus radiožurnālistu darbam AB, iesaistās Komitejā Latvijas Brīvībai kā brīvā līguma konsultanti, Vilis Māsēns savukārt piepalīdz AB latviešu redakcijai kā diktors. Ziņu lasīšanai par ārstāžas darbiniekiem pieņem Nacionālā teātŗa un vēlāk Merbekas teātŗa (bēgļu nometņu laikā Vācijā) aktieŗus Mildu Zīlavu (1908) jeb Zentu filmā Zvejnieka dēls (1939) un Oļģertu Parņicki (1921-1977). Ņujorkas laika darbinieku pulkam vēl pieskaitāms žurnālists Aleksandrs Lauberts (1908), kuŗš kaŗa laikā Vācijas pilsētā Hallē izdod nelielu ilustrētu žurnālu „frontei un tēvzemei” ar nosaukumu Junda (1944.X - 1945.II), kā arī prezidenta Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (1988-1977), kuŗš līdz pat savai nāvei aktīvi darbojas trimdas sabiedrībā − viens no ALA dibinātājiem, Komitejas Latvijas Brīvībai loceklis, Eiropas Apspiesto tautu asamblejas ģenerālkomitejas priekšsēdētājs (1970) un visas asamblejas vadītājs (1972), periodisku izdevumu redaktors (Latvijas Brīvībai – 1952-1960, The Baltic Review – 1953-1961, La Revue Baltique – 1954-1961, Revista Baltica – 1957-1967, Zemnieku Vienība – 1954-1962) un vairāku grāmatu autors, no kuŗām minamas Atmiņas par Kārli Ulmani (1947 − sacerēta kopā ar Jāni Labsvīru), I Saw Vishinsky Bolshevize Latvia (1948), Kārlis Ulmanis (1952), Labie gadi (1963), The Unpunished Crime (1963), The Two Faces of Coexistence (1967), Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni (1971), Kārlis Ulmanis − cilvēks un valstsvīrs (1973) un 1939 (1976), kam pievienojas vesela rinda brošūru par Latviju starpkaŗu posmā un okupāciju (visvairāk krievu) gados dažādās valodās − angļu, franču, spāņu, pat arābu un armēņu.

RAIDĪJUMU UZSĀKŠANA

Pirmais AB latviešu raidījums, 1951.3.VI, iesākas ar Lielnora nervozu, bezmērķīgu apkārt skraidīšanu un Zīlavas pieteikumu vispirms angļu valodā: This is the Voice of America. The following broadcast is in Latvian. Un tad latviski: Šī ir Amerikas Balss... Pēc paziņojuma, ka AB latviešu raidījumi būs dzirdami ikdienas, Freivalds piesaka vēstnieku Jūliju Feldmani un kādu tagad aizmirstu ASV kongresa locekli, bet Māsēns nolasa ASV valsts sekretāra vietas izpildītāja Bereta (Edward W. Barrett) paziņojumu, kuŗā minēts ASV valsts departamenta 1940.23.VII vēstījums, ka Savienotās Valstis neatzīst Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienībā. 15 minūšu programmas beigās Freivalds vēl nolasa viļņu garumus un piebilst, ka turpmāk raidījumu degpunktā būšot ziņas par ASV un pasauli — labas un sliktas ziņas, bet vienmēr patiesas. Un pašās beigās Zīlavas Uz sadzirdēšanos, cienījamie klausītāji!

Visiem klātesošajiem redakcijas darbiniekiem tas bija dziļš pārdzīvojums, to klausījās Latvijā! − jūsmīgi atceras Irēne Karule. Augstie ciemiņi vienīgie spējuši būt mierīgi un laipni. Gaisotni, kādā AB latviešu raidījumi sāk ieplūst ēterī, ieskicē Benno Ābers (publicistiskus rakstus viņš paraksta ar pseidonīmu Štamers) avīzē Laiks 1976.VI sakarā ar AB latviešu raidījumu 25. gadskārtu: Savienoto Valstu valdība lietuviešu, latviešu un igauņu radioraidījumus uzsāka Korejas kaŗa laikā. Šis starptautiskais konflikts daudziem, katrā ziņā labai daļai latviešu, lika domāt, ka kaŗš beigsies ar vispārēju komunisma sakāvi un visu to tautu atbrīvošanu, kam Atlantijas Charta gan bija devusi cerības uz patstāvības atgūšanu, bet rūgti pievīlusi II Pasaules kaŗa gala iznākumā. Un, ja nu Savienoto Valstu valdība ikdienas raida tieši uz Padomju Savienībai

pakļautajām Baltijas zemiem un tautām, tas likās jauns faktors, kas pastiprināja cerības, ka brīvības stunda vairs nav tālu (..) Amerikas valdība gan to tieši nesolīja, bet fakts, ka tā jau pirmajā raidījumā uz Latviju (..) deva iespēju runāt Latvijas diplomātiskajam pārstāvim Vašingtonā, sūtnim Jūlijam Feldmanim, šķita nepārprotams pats par sevi, tāpat kā ASV ārlietu viceministra deklarācija.

Pirmais 18.XI raidījums kļūst par Notikumu (ar lielo N). To sagatavo Irēne Karule. Vēstījumu latviešiem Latvijā ierunā vēstnieks Feldmanis, kam seko Latvijas vēsture dzejā − ar dzejoļiem, kas atspoguļo Senlatviju, zemgaļu cīņas, klaušu laikus, atmodu, brīvības cīņas, neatkarības gadus, krievu okupāciju, vācu okupāciju un kaŗu, atkal krievu okupāciju un nobeigumā cerības uz jaunu brīvības rītu. Starp dzejdarbiem, kuŗu teicēji ir izcili skatuves mākslinieki − Uršteins, Jānis Ģērmanis (1889-1965), Oļģerts Parņickis, Milda Zīlava un Helga Gobzine (1899-1988) − tiek iestarpināta piemērota mūzika. Raidījumu, kas stipri atšķiras no visai monotonā amerikāņu stila, kāds vēlāk gribot negribot tiek uzspiests arī latviešiem, AB vadība apbalvo un tā veidotāju Irēni Karuli paaugstina no tulkotājas un programmu pieteicējas (Translator-Announcer) un mazu gabaliņu rakstītājas par īstenu rakstītāju (Writer). Atzinības vilni izraisa līdzīgi sagatavotais un ne mazāk tēlains raidījums Ziemsvētku pirmajai dienai, kam seko neskaitāmi citi, visi apdvesti ar viņas personības aromātu.

VALSTS DEPARTAMENTA PASPĀRNĒ

AB ir oficiāls ASV valdības starptautisks radiotīkls — pirmajos gados ASV Valsts departamenta, vēlāk Savienoto Valstu Informācijas aģentūras (United States Information Agency jeb USIA, kas arī padota Valsts departamentam) paspārnē. Tās budžetu iesaka valdība un apstiprina kongress. Juridiski saistošajā Amerikas Balss Chartā, ko kongress pieņem 1976. gadā un kas tā paša gada 12.VI ar prezidenta Forda parakstu kļūst par valsts likumu nr. 94-350, norādīti AB primārie postulāti: paust ASV oficiālos viedokļus visās dzīves jomās, uzsvaru liekot uz ārpolitiku, uz oficiālo valsts orientāciju, izklāstīt un izskaidrot citu zemju tautām amerikānisma idejas un iestādījumus, arī tā sauktā amerikāniskā dzīves veida (American way of life) pievilcīgās puses. AB direktors Džons Čanselers (John Chancellor), pirms tam pazīstams amerikāņu TV korespondents, 1967.V deklarē: Amerikas Balss raidījumiem ne tikai jābūt amerikāniskiem, tiem arī jāskan amerikāniski. Tiem jāatspoguļo Savienotās Valstis kā interesanta, dinamiska un moderna zeme (Latvija Amerikā 1967.20.IX). Tajā pat laikā raidījumu informācijai jābūt precīzai, objektīvai un visuaptverošai. Un Eizenhauera administrācijas valsts sekretārs Dalles (John Foster Dulles): Jūs dodat pasaulei ieskatu par Amerikas „balsīm”. Benno Ābers Laikā (1976.VI) to pašu pārfrāzē šadi: Amerikas Balss atspoguļo dzīvi un politiku bezaizspriedumaina amerikāņa skatījumā. Balss vērtējumā graudus un sēnalas var atšķirt ar tikpat striktu mērauklu, kādu lieto Amerikas vai Anglijas prese (..) Bet nevajaga aizmirst, ka Amerikas Balss svarīgākie „līdzstrādnieki”, ja tā varētu teikt, ir Savienoto Valstu prezidents un ārlietu ministrs, kā arī Kongress ar saviem lēmumiem. To izklāstam vienmēr ir jādod pienācīga vieta.

AB raidījumi latviešu valodā ir skanējuši prezidentu Trūmena (Harry S. Truman, 1945-1953), Eizenhauera (1953-1961), Kenedija (John F. Kennedv, 1961-1963), Džonsona (Lyndon B. Johnson, 1963-1969), Niksona (1969-1974), Forda (Gerald R. Ford, 1974-1977), Kartera (Jimmy Carter, 1977-1981), Rēgena (Ronald Reagan, 1981-1989), Buša seniora (George Bush, 1989-1993), Klintona (William Clinton, 1993-2001) un ASV Augstākās tiesas (Supreme Court) ieceltā Buša juniora (George W. Bush, 2001-) laikā, atspoguļojot katras valdības ārpolitiku tā, lai nerastos par to pārpratumi un lai klausītājos arī netiktu izraisītas nedibinātas cerības. Pastāvīgi jārēķinās ar to, ka pārāk skaļi, rožaini solījumi un bravūra var panākt vairāk ļauna nekā laba. Radiodarbinieki nedrīkst paust savu viedokli, konkrētajā gadījumā baltiešu viedokli, kas nebūt nav viegli, piemēram, attiecībā uz tā dēvēto detanti un Vašingtonas attiecībām ar Maskavu vispār. Raidījumus pārrauga visai stingra valdības „acs un auss”, lai pāri dzelzs aizkaram nepārslīdētu kāds Vašingtonai oficiāli nepieņemams vārds vai doma. Tajā pat laikā atsevišķos AB raidījumos, īpaši tajos, kas veltīti preses apskatiem, ir iespējams atreferēt arī citādus viedokļus ASV iekšējā un arī ārpolitikā.

Raidījumu kodols ir dienas svarīgākās ziņas oficiālās Vašingtonas variantā, kaut arī pielāgotas Eiropas, konkrēti Latvijas, vajadzībām. Redakciju vadītājiem jāskatās uz to, lai ziņu raidījumi būtu pieņemamā līmenī. Citējot AB darbinieci Gitu Gulēnu Vagenheimu, daudz kas ir atkarīgs no gaumes, spējām un izjūtas. Ir kolēģi-spartieši, kas grib, lai viss būtu ļoti vienkāršs, konkrēts un nopietns, bet otra grupa, pie kufas arī es piederu, uzskata, ka ir vajadzīgs vieglums. Pašiem no sirds ir jāizbauda tas, ko darām (Latvijas Jaunatne 1991.1.VI).

Cita vidū klausītāji Latvijā dzird par strādnieku sacelšanos Berlīnē (1953), demonstrācijām Poznaņā, Polijā, par Ungārijas 1956. gada revolūciju, kad vairāki redakcijas locekļi paliek AB namā uz naktsguļu, jo ikdienas raidījumiem vadība pievieno astoņus speciālraidījumus dienā. Tad vēl par Kubas raķešu krīzi, par atentātu pret prezidentu Kenediju, Vjetnamas kaŗu prezidenta Džonsona laikā, Dubčeka reformu kustības brutālo apspiešanu Čechoslovākijā 1968. gada augustā, par 17 latviešu komunistu vēstuli (1972), par Helsinku Nolīguma jeb EDSK procesu (1973-1975), ieskaitot tolaik PBLA priekšsēža Ulda Gravas drāmatisko ielavīšanos Austrumvācijas rīkotajā pieņemšanā Helsinkos un jumja zīmes piespraušanu pie PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko žaketes atloka, par Maskavas instigēto apvērsumu Afganistānā (1978.IV) un afgāņu brīvības cīnītājiem mudžahedīniem, Solidarnosc kustības nodibināšanos 80. gadu sākumā, par „kauna mūŗa” gāšanu Berlīnē un Vācijas atkalapvienošanos, par Austrumeiropas totalitāro režīmu norietu, minot tikai pašus galvenos un drāmatiskākos notikumus. Un kulminācija − neveiksmīgais pučs Maskavā, PSRS sabrukšana, Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gada augustā un jaunais varas dalījums pasaulē.

USIA PASPĀRNĒ

Piecus gadus AB nodaļas atrodas trīs namos Ņujorkā uz slavenā Brodveja (Broadway) un 59. ielas trim stūŗiem. Eiropas valodu nodaļas uz viena, studijas uz otra un administrācijas kantori uz trešā. Ar raidījuma tekstu jeb skriptu rokā, bieži pašā pēdējā brīdī, notiek skriešana uz studiju, nereti dzīvību apdraudoša, īpaši tad, kad jāsteidzas un nevar sagaidīt zaļo uguni ielas krustošanai. Irēne Karule atceras, ka 50. gadu sākumā, vedot uz studiju Latvijas sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu, rāvusi veco kungu skriešus pāri 59. ielai, lai nenokavētu 18.XI vēstījumu.

1956. gadā, Eizenhauera prezidentūras laikā, AB nonāk trīs gadus pirms tam nodibinātā valdības orgāna Savienoto Valstu Informācijas aģentūras (USIA) tiešā pakļautībā ar galveno mītni Vašingtonā. Arī visas Ņujorkā izkaisītās AB nodaļas pārceļ uz galvaspilsētu, netālu no Kapitolija (330 Independence Avenue, SW), kur jaunuzbuvētās studijas ir lielākas, labākas, ar vismodernāko aparatūru.

1969. gadā, republikāņu administrācijai ar prezidentu Niksonu priekšgalā nomainot demokrātus, pār AB „mazajām” redakcijām savelkas tumši mākoņi. Draud AB baltiešu raidījumu samazināšana uz pusi. No Vašingtonas paskaidro, gan ne visai pārliecinoši, ka šādam solim neesot nekādi dziļāki politiski apsvērumi (t.i., detante), bet gan padomju „zāģi” jeb traucētāju stacijas, kuŗu dēļ, lūk, esot vajadzīgi jauni viļņu gaŗumi, kā arī gaŗāks laiks krievu valodas raidījumiem. Baltiešu bēgļu centrālās organizācijas protestē pret šo nelabvēlīgo lēmumu dažādās instancēs − gan tiekoties ar ASV valsts departamenta un USIA vadību, gan sūtot telegrammas pašam Niksonam, viņa kabineta atsevišķiem locekļiem un arī baltiešiem draudzīgi noskaņotiem amerikāņu politiķiem. Pliķis visām mazām tautām − tā raidījumu samazināšanu apzīmē Amerikas Latviešu apvienības (ALA) vicepriekšsēdētājs A. Ritums, bet A. Zāģeris, arī viens no ALA vadītājiem, norāda, ka baltiešu protesti var, ja ne glābt pašreizējo stāvokli, tad vismaz pasargāt no šāda veida jauniem pārsteigumiem nākotnē. Savā laikā līdzīgā veidā no likvidācijas amerikāņu okupācijas zonā Vācijā paglābti „latviešu melnie”, t.i., sardžu rotas (tērptas melnos formas tērpos). Niksona valdības pirmajā gadā darbu jāzaudē nepilnam ducim* latviešu darbinieku Kongresa bibliotēkā (Library of Congress), Vašingtonā, neraugoties uz bieži vairāk nekā 15 nostrādātajiem gadiem. Oficiālais iemesls, kam gan neviens netic: speciāliem pētniecības projektiem valsts piešķirto naudas līdzekļu izbeigšanās (Laiks 1969.17.IX). Pats galvenais iemesls vairumam pārmaiņu, protams, ir saspīlējuma atslābuma politika, cerību lološana pārkārtoties mierīgai līdzāspastāvēšanai. Tiek runāts par „aukstā kaŗa” atviegloto variantu − „vēso kaŗu”. Austrumeiropas bēgļos aug vispārīgs sašutums.