Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

 

AMERIKAS BALSS

 

Sākums JG235:23-31

KUNGU VEŠANA AP STŪRI

50. gadu vidus, kad baltiešu darbinieki viens pēc otra sāk iegūt ASV pilsonību, ir arī laiks, kad, kā vēsta Irēne Karule, labi iepazināmies ar Amerikas Balss (Voice of America) „kungiem”, kuŗi gan itin bieži mainījās. Bija jāprot izlikties, ka tiem klausa un pašiem darīt to, ko atzinām par pareizu. Un tas ir teikts bez jebkādas bravūras pieskaņas. Izlikšanās, ka tiek paklausīgi dancots pēc kungu stabulēm, kļūst par svarīgu un vienlaikus arī uzjautrinošu daļu no dienas kārtības, lielāka vai mazāka „ap stūri vešana” nevis aiz kaut kādas ļaundabības, bet vienkārši tādēļ, ka amerikāņu priekšniekiem jeb bosiem, lai arī kā viņi mēģinātu, vienkārši nav pa spēkam iedziļināties baltiešu un arī citu tautību apstākļu detaļās. Turklāt bieži vien arī viņu pašu uzskati, kā teiktu krietnais kareivis Šveiks, nesaskan ne par mata tiesu. Un mūsu pašu „latviešu lieta”, kas nešaubīgi vairākumam latviešu redakcijas darbinieku ir sirdij vistuvāk, ne vienmēr sakrīt ar priekšrakstiem „no augšas”, piemēram, laikā, kad vārdkopas padomju okupācija vietā ir pavēlēts lietot padomju klātiene. Kā 1991. gada pavasaŗa beigās Latvijas Jaunatnes korespondentam Guntim Rozenbergam paskaidro AB latviešu redakcijas vadītājs Knuts Ozols, daudz kas ir atkarīgs no aģentūras [t.i., USIA] un Amerikas Balss lielajiem priekšniekiem. Ir bijuši tādi, kas uzskatījuši, ka katrs aģentūras ražojums ir Bībele un mēs − ne pārāk gudri tulki. Citi priekšnieki, kam ir plašāks skats uz pasauli, atzīst lielāku rīcības brīvību (1991.1.VI).

Vārdkopas „valsts oficiālie viedokļi” un „objektīvs ziņu dienests”, protams, ir divi atšķirīgi, demokrātiskā valstī kopā nesaderīgi jēdzieni. Var runāt tikai par objektivitātes šķietamību. Bet vairums latviešu redakcijas darbinieku, kā jau dziļas kultūras cilvēki − atšķirībā no latviešu diasporā atrodamajiem atsevišķiem „amerikāņu super-patriotiem” − cenšas skatīt bez rožainām acenēm amerikānisko realitāti ar tās daudzajām pretrunām, pat plēsonībām. Tomēr nav viegli izvairīties no īstenības izskaistināšanas, no tādu pēc priekšrakstiem veidotu raidījumu gaisā laišanas, kur „apsolītās zemes vidusmēra amerikānis” parādīts turpat vai kā bezrūpīgākais, laimīgākais cilvēks visā pasaulē. Katrā ziņā asās sociālās problēmas, ASV dzīves veida ēnas puses jācenšas neredzēt − nabadzību, pārmērīgo kalpību kapitālam, patieso veselības aprūpes un izglītības stāvokli, bezdarbu, gaŗlaicīgo konformismu utt. 60. gadu sākumā par „objektivitātes politikas” sludinātāju kļūst jaunieceltais USIA direktors, pazīstamais radio komentātors Eduards Merous (Murrow) − AB radioraidījumu vispārīgā ticamība, lūk, pieaugšot līdz ar līdzsvarotāka un precīzāka priekšstata radīšanu par pašām Savienotajām Valstīm.

Latviešiem vajag atmest naivumu, saka AB darbinieks Andrejs Ļubkāns un turpina: Amerika vairs nav Brīvības cietoksnis, kāds tas bija iepriekšējā gadsimtā, kad palīdzēja visiem brīvības cinītājie (..) Tas vien, ka Rietumi neatjaunoja Baltijas valstu neatkarību jau tūliņ pēc II Pasaules kaŗa, liecina, ka tiem Baltija — tās ir otrās šķiras valstis. Liels sašutums valda latviešu redakcijā par AB vadības direktīvām neskādēt nekādā veidā PSRS līderim Mihailam Gorbačovam un neatbalstīt pārāk krasi baltiešu brīvības centienus. Man ir skumji, ka mēs, aizjūru latvieši, nevaram pietiekami daudz palīdzēt Latvijai, saka Maruta Kārkla (AB radiovilnī viņa pazīstama kā Maruta Misiņa) žurnālistam Rozenbergam. Velns, kāpēc neesam visi izsitušies līdz miljonāriem! (..) Mani uztrauc jaunveidojamā izglītības sistēma Latvijā − nevajadzētu kopēt Amerikas brīvību izglītības laukā. Te daži skolu beidzēji ir gandrīz analfabēti, jo, redz, viss ir atļauts − daru, ko gribu! Ko negribu, to nemācos... Tajā pat laikā viņas cerība ir, lai AB latviešu programmas pavērtu logu uz amerikāņu dzīves stiliem un amerikāņu idejām (Latvijas Jaunatne 1991.1.VII).

 

AB UN TRIMDAS ESTABLIŠMENTS

Bez aktuālajām ziņām un ASV oficiālās politikas obligātajiem izklāstījumiem, latviešu raidījumi, protams, allaž pievēršas norisēm latviešu trimdinieku vidū, visbiežāk koncentrējoties uz tiem, kuŗi patvērumu atrod Savienotajās Valstīs. Kaut arī trimda lielā mērā ir saraustīta un nevienveidīga, kaut arī visos „trimdas pagastos” atrodams ne viens vien trūkumcietējs, priekšroka tiek dota „panākumiem bagātajiem”, tiem, kuŗi atbilst „labajai dzīvei brīvībā”, kuŗi, tā teikt, gozējas kapitālisma saulītē. To vidū ievērojamu vietu ieņem daudzo organizāciju dažādu rangu pārstāvji. Pie AB mikrofona laika gaitā uzstājušies visi Amerikas Latviešu apvienības, Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA), Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāji, kā arī vesela rinda valdes locekļu. Ik 18. novembri un Jaungadu ar sākumā Ņujorkas, vēlāk Vašingtonas raidītāja starpniecību runājuši Latvijas vēstniecības vadītāji − Jūlijs Feldmanis, Dr. Arnolds Spekke (1887-1972), Dr. Anatols Dinbergs (1911-1993), Ojārs Kalniņš (dz.1949), arī Kārlis Reinholds Zariņš (1897-1963) − Latvijas vēstnieks Lielbritānijā un Latvijas nacionālās valdības pilnvaru nesējs vācu un padomju okupācijas gados. Kur vien Ziemeļamerikas kontinentā notiek kas ievērības cienīgs latviešu sadzīvē politiskā vai kulturālā plāksnē, kur ierodas kāda ievērojama persona, tur parasti var redzēt AB skaņu lenšu aparātu un spožo mikrofonu. AB pārstāvji bijuši klāt visos 1951.24.II dibinātās ALA gadskārtējos kongresos, dodot par tiem plašus ziņojumus, kā arī informējot klausītājus par visām ALA un PBLA Kultūras fonda balvām un sniedzot sarunas ar turpat vai visiem balvu laureātiem un ar daudziem kultūras un sabiedriskiem darbiniekiem vispār. Kongresos, svētkos, lielākās sanāksmēs, koncertos, referātos, latviešu sestdienas skolās un vasaras vidusskolās bieži var redzēt AB latviešu redakcijas korespondentus, kas vērīgi seko ne tikai priekšnesumiem un runām, bet parasti ar veiklu ķērienu māk notvert intervijām atbilstošas personas, lai īsi formulētos jautājumos liktu tām izteikties neredzami slīdošajā skaņu lentā, kas vēlāk lido cauri ētera viļņiem pie visā pasaulē izkaisītajiem latviešiem, bet galvenokārt uz Maskavas varā esošo Latviju. Simtiem interviju kopvirsraksts varētu būt: Latviešu veikumi, darbi un panākumi Savienotajās Valstīs, jau daudz retāk ārpus tām. Tiek sekots arī latviešu trimdas presei un grāmatniecībai — atkal visvairāk Ziemeļamerikā. Reliģijai veltītajos brīžos, īpaši Ziemsvētkos un Lieldienās, ar iestarpinātu garīgo mūziku pie mikrofona bijuši archibīskapi Teodors Grīnbergs (1870-1962), Kārlis Kundziņš (1883-1967), Arnolds Lūsis (1908-1993). Katoļu baznīcu pārstāvējis prāvests Boļeslavs Baginskis (dz. 1918), jau retāk pareizticīgo un baptistu garīdznieki. AB raidījumos nav palaisti gaŗām nevieni trimdas latviešu dziesmu svētki Ziemeļamerikā, gan vispārējie, gan arī reģionālie, mazāk pievēršoties līdzīgiem saietiem Eiropā. Izņēmums ir tādi nozīmīgi pasākumi kā Kopenhāgenas tribunāls un Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciens. Jāsecina, ka kopumā pārāk daudzi raidījumu segmenti par latviešu aktivītātēm Savienotajās Valstīs pauž ASV latviešu trimdas oficiālā establišmenta viedokļus. Nedzirdēt kaut vai mazāko pret ALA vērstu kritiku vai pret šīs organizācijas priekšsēžiem Dr. Pēteri Lejiņu (no 1955. līdz 1969. gadam), Uldi Gravu (1970-1971), Dr. Ilgvaru Spilneru (1972-1974), Ādolfu Lejiņu (1975-1976), Jāni Riekstiņu (1977-1983), Dr. Visvaldi Klīvi (1984-1985), Aristīdu Lambergu (1986-1988), Valdi Pavlovski (1989-1991), Intu Rupneru (1992-1995), Jāni Kukaini (1996-1997 un 2000-2001), Aivaru Osvaldu (1998-1999). Pie trimdas establišmenta pieder arī latviešu luterāņu baznīca ASV, daļa no korporācijām un Latvijas sūtniecības vadītāji līdz valsts neatkarības atjaunošanai. Ja runa ir par nepieciešamību dot kaut vai niecīgu finansiālu atbalstu citām raidstacijām, piemēram, Brīvo Latviešu Balsij un Radio Vatikāns, trimdas vadītāji ir visai skeptiski, labākajā gadījumā dara to ar „gaŗiem zobiem”. Sabiedriski politiskais darbinieks, vēlāk ministrs Latvijas valdībā, Gunārs Meierovics (dz. 1920), sākumā ir ļoti negatīvs pat par baltiešu raidījumu uzsākšanu Radio Brīvība (Radio Liberty) ietvaros Minchenē 1975. gadā. Vēlāk viņš ir spiests savus uzskatus mainīt. Visumā jāsaka, ka tie latvieši svešumā, kuŗi ne vienmēr ir vienisprātis ar ASV (arī Kanādas) trimdas centrālo iestādījumu politiku, pie AB mikrofona tiek aicināti labākajā gadījumā ļoti reti.

  

GRŪTS, BET INTERESANTS DARBS

Kārtība un stingrība AB ir pamatīga. Atnākot un aizejot, jāreģistrējas speciālā žurnālā. Darbs ir tik spriegs, ka līdzstrādnieki, piemēram, pusdienām var veltīt tikai īsu brīdi. Sākumā redakcijas ikdienas darbs sastāv no 15 minūšu raidījuma sagatavošanas, ko ēterī laiž trīs reizes diennaktī. Ēvalda Freivalda laikā oriģinālraidījumu laiki palielinās uz divām pusstundām un tad vēl 15 minūšu gaŗu trešo raidījumu, kas iet gaisā vēlu vakarā Vašingtonā, bet Latvijā dzirdams no plkst. 6.00 līdz 6.15. Pirmo pusstundu uz pieciem vai sešiem dažādiem īsviļņu gaŗumiem Latvijā ilgu laiku dzird plkst. 19.00, bet otro − 20.30. Ir arī laiks, kad otro atkārtoto raidījumu pārliek uz plkst. 22.00. Ja starplaikā pienāk ziņas par jauniem notikumiem, pēdējās divas atkārtojumu programmas aktualizē, kas bieži vien izvēršas daļēji jaunu programmu radīšanā. Lai visu to nosegtu, uz vakara maiņu jānāk vienam vai diviem darbiniekiem, kas stipri apgrūtina personāla izstiepšanu, jo raidīts tiek „dzīvi” septiņas dienas, katram darbiniekam strādājot piecas dienas nedēļā. Speciālos gadījumos, piemēram, Ungārijas Revolūcijas laikā (1956), raidījumi tiek ievērojami pagarināti, taču, kā atceras Irēne Karule, šādi notikumi mūs arvien saviļņoja un allaž likās − nu kaut kas notiks. Vēlāk raidījumi nostabilizējas uz divām pusstundām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmo pusstundu ar satelīta palīdzību pārraida Latvijas radiofona otrajā programmā plkst. 19.00 − Radio 2, 945 AM frekvencē, bet otrās pusstundas pārraide dzirdama tikai īsviļņos plkst. 22.00. 1995. gada vasaras otrā pusē AB var sveikt divas Liepājas radiostacijas, FM 107,1 un FM 102,2, kā jaunākās locekles savā filiālstaciju saimē. Katru darbadienas vakaru, sākot ar 4.IX, tās pārraida sešu minūšu programmu Ziņas no Vašingtonas un piedevām neregulārus speciālus ziņojumus par dzīvi ASV − visvairāk (un arī visneinteresantāk) par tirgiem, arī par sportu un mazliet par norisēm kultūras jomā. Atsaucoties uz AB latviešu redakcijas vadītāja Knuta Ozola sniegto informāciju, 90. gadu vidū AB raida turpat tūkstoš stundu 46 valodās. Tiešie raidījumi īsviļņos un vidējos viļņos sasniedzot 92 miljonus klausītāju, neskaitot tos, kas klausās caur filiālstacijām, kādu AB visā pasaulē ir gandrīz tūkstotis (Laiks 1995.6.IX).

Tā kā latviešu redakcija ir viena no AB mazākajām, darbinieki nevar atļauties specializēties. Katram no viņiem jāpārzin visi kārtējie darbi − pirmām kārtām tulkošana no angļu valodas − jālatvisko ir obligātais ikdienas ievadraksts, ko izdala visām valodu redakcijām, un dienas aktuālās ziņas, kuŗas drīkst īsināt vai arī paplašināt, ņemot vērā potenciālo klausītāju intereses. Tad skriptu rakstīšana, rediģēšana un ielasīšana, skaņu lenšu rediģēšana, diktora darbs un raidījumu sagatavošana jeb producēšana ar piemērotiem skaņu iespraudumiem, dažādu nozaŗu darbinieku intervēšana, reportāžu sagatavošana u.c. Darbs ir aizrautīgs, mērķtiecīgs, bet arī grūts un atbildīgs, īpaši speciālajiem raidījumiem − materiālu savākšana, izvērtēšana, pārstrādāšana, sakārtošana, komentēšana. Neraugoties uz nepieciešamību mazās nodaļās būt vispusīgi kvalificētiem, atšķirībā no lielajām (angļu, ķīniešu, krievu u.c), kur avansēšanās iespējas un algas ir krietni lielākas, baltiešu nodaļās karjeras iespējas ir minimālas. Tā nu ir baltiešu un citu mazo redakciju nolemtība: vairāk strādāt un mazāk saņemt. Uzstrādāšanās ilgus gadus iespējama tikai līdz zināmai valsts dienesta pakāpei, proti, GS-13.

 

DIENU NO DIENAS

Ar laiku ārpus aktualitātēm nostiprinās tipiska ikdienas radiopārraide ar savu tematu katrai dienai. Pirmdienās pārraida atbildes uz klausītāju jautājumiem. Ilgus gadus to veic Oļģerts Parņickis. Otrdienās aplūko saimnieciskus tematus, bieži intervējot kādu ASV mītošu latvieti ar praktiskām un teorētiskām zināšanām ekonomikā. Trešdienas temats: Americana, kur bieži iekļauj stāstījumus par latviešu panākumiem ASV. Ceturtdienas veltītas zinātnei, par ko daudzus gadus gādā Benno Ābers, laiku pa laikam sarunājoties ar latviešu akadēmiski ievirzītiem ļaudīm Ziemeļamerikā. Piektdienās Irēne Karule gatavo kultūras programmas, intervējot rakstniekus, dzejniekus, gleznotājus, tēlniekus, mūziķus un citu mākslu pārstāvjus trimdā, informējot par Nobela balvām literatūrā, par pašu trimdas latviešu daudzajām godalgām dažādās kultūras jomās, par latviešu grāmatniecību trimdā utt. Sestdienās nedēļas apskats, kam pievienojas piecu līdz septiņu minūšu raidījumi par reliģiskiem tematiem, bieži trimdas garīdznieku lasījumā. Laikā, kad AB nosaka ierobežot reliģiskas iedabas raidījumus, latviešu redakcija spiesta blēdīties, liekot mācītāju teiktajiem gabaliem laicīgus virsrakstus, īpaši tādus, kas labi iekļautos rubrikā Americana. Un ne jau tikai sestdienas ir vienīgās reizes, kad ik rītu AB vadībai iesniedzamajā raidījumu satura uzskaitē latviešu redakcijai jāievieto „kungiem” patīkami, bet programmu saturam neatbilstoši virsraksti.

Svētdienas ziņu apskatam seko trīs vai četri jaunatnei domāti temati, kuŗus sākumā gatavo Irēne Karule, gan pastāvīgi krustojot šķēpus ar redakcijas vadītāju Hariju Lielnoru, kuŗš kategoriski nostājas pret jaunatnes raidījumiem jeb, viņa uzskatā, kid stuff (bērnu blēņas). AB Eiropas nodaļas vadītājs Roberts Bauers, labi iepazinies ar Lielnora vājībām, smiedamies solās palīdzēt − vajagot viņam „uzklapēt uz pleca”, radīt iespaidu, ka jaunatnes programmas, lūk, nav neviena cita kā „paša Lielnora izdomājums”. Uz šī augstākstāvošo izmestā āķa atzinību alkstošais latviešu redakcijas vadītājs uzķeŗas pavisam viegli. Viena no izcilākajām Karules veidotajām raidījumu virknēm ir par veiksmīgajiem trimdas jaunatnes svētkiem Toronto (1959.VII). Pēcāk jaunatnes raidījumus liek kopā Oļģerts Parņickis un pēc viņa − Vašingtonā dzimušais un uzaugušais dēls Mārtiņš. Jaunatnes raidījumi kļūst par viņa īsto meistarstiķi. Diezin vai kāds cits to tā spētu − ir visu pārējo darbinieku ieskats. 90. gadu sākumā Mārtiņš pārceļas uz dzīvi Latvijā. 

Līdz ar PSRS režīma sabrukšanu un mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanu, kad savā ziņā nākas sacensties ar vietējām Latvijas radiostacijām, un jau pirms tam ar Radio Brīvā Eiropa un Radio Sweden latviešu raidījumiem, AB − tāpat kā visām pārējām „balsīm” − jāsāk vēl vairāk domāt par materiālu iespējami saistošāku pasniegšanas veidu klausītājiem. Pēteris Aizupītis no AB jau pirms neatkarības atjaunošanas konstatē, ka līdz ar pirmajām pārmaiņām nācies mainīt raidījumu ievirzi − agrāk tik ļoti kārotā ārzemju informācija nu vairs neesot tik nepieciešama. Klausītājs tagad sagaida kaut ko vairāk, kaut ko, kas papildina pašiem pieejamo informāciju. Esam kļuvuši dinamiskāki. Vairāk paši urķēja−mies, meklējam informāciju, izmantojam ne tikai aģentūras piedāvāto. Lasām Latvijas presi, lai pārāk bieži neatkārtotos (..) saņemam telefaksu, sazvanāmies, ierakstām intervijas. Cilvēki Latvijā vairs nebaidās tās sniegt − tā jau 1991. gada pavasarī izsakās Gita Gulēna Vagenheima (Latvijas Jaunatne 1991.1.VI)

 

VADĪTĀJI

Strādājot kopā vienā, kaut arī palielā telpā, itin bieži gājis visai jautri, īpaši Ņujorkas laikā, kad latviešu redakcijas vadītājs Lielnors pats bijis priviliģēts (kā nekā, sākumā vienīgais ASV pilsonis!) izvēlēties, kufus amerikāņu korespondentu ziņojumus vai analītiskus rakstus tulkot un kādā kārtībā raidījumus salikt. Tas tiek darīts uz lielā galda pirms atsevišķo redakciju vadītāju ikrīta konferences jeb, kā mēdz teikt ierindas darbinieki, „mītiņa”, kur augstie priekšnieki cenšas apskaidrot klātesošajiem (kam obligāti jābūt ASV pilsoņiem) aktualitātes un ASV valdības politiskos gājienus. Kā ar smaidu atceras Karule, pēc mītiņa Lielnors bieži vien iedrāzies redakcijā, saukdams: Viss mainās! Viss mainās! Uz darbinieku jautājuma: Kāpēc? Viss taču kārtībā! − viņa parastā atbilde bijusi: Viņi tā grib! Tā vēl šodien palicis nezināms, vai tā ir Lielnora paša pēkšņa iedoma mainīt programmu, vai arī patiesi nācis mājiens „no augšas”. Sākotnējie AB latviešu redakcijas darbinieki raksturo šo sirmo, eleganto, stalta auguma un kundziska izskata vīru kā lielas enerģijas apveltītu, bet personisku pretrunu piesātinātu, chaotisku un neaprēķināmu, ar pēkšņiem labestības uzplūdiem.

Reiz, noklausoties pirms gaisā laišanas jau ierakstītu, Irēnes Karules sagatavotu Ziemsvētku programmu, Lielnors iebrēcies, ka viss jāmainot, jāpārrunājot, jāieskaņojot no jauna, jo kaut kas nav kārtībā! Lielā darba paveicējai pavēlā vakara stundā mērs bijis pilns: Lielnora kungs, tur viss ir kārtībā. Ja Jums nepatīk, pārrunājiet pats! Priecīgus Ziemsvētkus! Braucot mājās, viņa domājusi, ka karjera AB pagalam. Nākamā dienā Ziemsvētkos viņai pienācis ducis rožu: Priecīgus svētkus! Paldies par skaisto raidījumu! − Lielnors.

Par priekšnieka gramatiskajām „manierēm” un kompetenci skriptu rediģēšanā visi šausminājušies, arī par viņa nespēju atzīt savas kļūdas, lai arī cik saskatāmas tās nebūtu. Uz diezgan bieži nepieciešamajiem aizrādījumiem, ka latviski tā nesaka, viņš atcirtis: pat ja desmit miljoni latviešu teiktu, ka tā nesaka, es zinu, ka tā var teikt! Darbiniekiem nekas cits neatlicis kā bieži vien neņemt vērā viņa labojumus. Aizmuguriski Lielnors ticis vilkts uz zoba par savu vājību mērīt un atkal pārmērīt biroja telpu mēbeles, lai tās kārtējo reizi pārvietotu. Šī nodarbība, šķiet, kļūst par viņa eksistences augstāko mērauklu. Lielnoram tīcies pastāvīgi dīdīt redakcijas darbiniekus, īpaši visādā ziņā spējīgāko un kompetentāko raidījumu vecāko redaktoru Benno Āberu, kuŗš nekad neko nevarējis izdarīt priekšniekam pa prātam, un kādreizējo Latvian Relief (Latviešu palīdzības organizācijas) darbinieku Herbertu Tauriņu, ko viņš uzskatījis par savu personīgo izsūtāmo. Ņujorkas laikā darbā pieņemtajiem Fridricham Īgalam (1890-1977), kādreizējam Latvijas ārlietu ministrijas darbiniekam un žurnālistam, arī agronomam un latviešu sporta dzīves dokumentētājam Vilim Čikam (1913-1989) Lielnors klāt neķeras, bet toties drīz vien, tā teikt, izēd agronomu, Latvijas boļševizācija 1940-1941 un citu grāmatu autoru Alfrēdu Ceichneru (1899-1987), un dabas zinātnieku, daudzu rakstu autoru un fotogrāfu Mārtiņu Šleseru (1901-1982). Pēc raidījumiem darbinieki nereti tikušies „saiešanās kambarī”, t.i., tuvējā krodziņā un allaž nosolījušies nerunāt par Lielnoru, bet, izsakoties Irēnes Karules vārdiem, jau pie pirmās glāzītes solījumu lauzām, tik ļoti viņš mums gulēja uz sirds. Kad mērs bijis pilns, latviešu darbiniekiem neatlicis nekas cits kā sūtīt savus pārstāvjus pie Eiropas nodaļas vadītāja Bauera ar sūdzību − ne oficiālu, bet draudzīgā sarunā − par biežajām prasībām pēdējā mirklī pārveidot jau sagatavotos raidījumus. Lai Lielnors mazāk maisītos tiešajā latviešu redakcijas darbā, Bauers izgudro viņu paaugstināt ieceļot par speciāli šim nolūkam jaunradītās Ziemeļeiropas nodaļas (ar somiem un baltiešiem) vadītāju. Vienlaikus viņš tomēr paliek joprojām latviešu redakcijas vadītājs līdz 1959. gadam, kad redakcijas vadību uz veseliem desmit gadiem pārņem Freivalds.

Nerimtīgais sabiedrības darbinieks Ēvalds Freivalds, caur un cauri Kārļa Ulmaņa cilvēks, biedrs Fraternitas Rusticana, kuŗas mērķis ir audzināt savus biedrus Zemnieku savienības ideoloģijas garā, viens no ALA un arī ALJA idejas popularizētājiem, ALA Kultūras biroja izveidotājs un pirmais vadītājs, ir varen veikls AB direktīvu apiešanā ar līkumu, ja vien tas kalpo latviešu klausītāju interesēm, latviešu lietai vispār. Viņa (segvārds Pēteris Kalums) spēcīgo komentāru vārdi, kas šausta kā asas vicas, gūst daudz labvēlīgu atskaņu no klausītājiem Latvijā, īpaši no tiem, kam infantīli inteliģentiska tērzēšana nav pa prātam. Redakciju viņš vadījis ar stingru, bet laipnu roku, un pratis veiksmīgi izlīdzināt nekad netrūkstošās domstarpības un ķīviņus redakcijas darbā.

Pēc Freivalda pēkšņās nāves 56 gadu vecumā (1969) par redakcijas vadītāju uz septiņiem gadiem kļūst erudītais, ar enciklopēdiskām zināšanām apveltītais Benno Abers. AB vadības dekrētus un direktīvas, salīdzinājumā ar Freivaldu, viņš uztver ar lielu nopietnību, dažkārt pārāk lielu. Pret padotajiem ir stingrs un prasīgs. Laikā, kad šo rindiņu rakstītājs ir viens no Jaunās Gaitas līdzredaktoriem (1965−1989) ar atbildību par grāmatu recenziju nodaļu, Ābers dod veselu rindu savlaicīgu, operatīvu un vienlaikus pamatīgi nostrādātu augstas kvalitātes grāmatu apskatu − no gadskārtējiem Acta Baltica sējumiem, Edgara Dunsdorfa Latvijas vēsture 1710-1800, Pētera Krupņikova Melu un patiesības palete līdz Edgara Andersona Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija, Aleksandra Plensnera 20. gs. pārvērtības, Anatolija Bīrona Stanovļeņie sovetskoj istorigrafii Latvii un AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) klajā laistajām grāmatām Baltic History un Problems of Mini-Nations. Pavisam kopā turpat 30 recenziju, kam pievienojas vēl daudzas citos trimdas izdevumos. Par savu pienākumu viņš uzskata periodiski informēt presē trimdas sabiedrību par AB latviešu nodaļas darbību, visvairāk avīzē Laiks.

Sākot ar 1976. gadu, redakciju, kas tolaik sastāv no 11 štata un 25 ārštata darbiniekiem, veselu dekadu vada Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas fakultāti beigušā pedagoģe (okupācijas gados lauku skolās un bēgļu laikā nometņu skolās) Irēne Karule, kas izbēg no Latvijas viena ar trim maziem bērniem, jo vīrs − pirms krievu okupācijas visai pazīstams žurnālists − pazudis kaŗa jukās. Trimdā Karule kļūst par aktīvu žurnālisti periodiskos publicējumos, visvairāk apcerot skolu un audzināšanas jautājumus, arī bēgļu organizāciju darbību. Bez tam viņa ir līdzstrādniece bērnu žurnālā Mazputniņš un publicē grāmatas bērniem un jaunatnei Raibā vasara (1955 un 1987), par ko saņemta ALA Kultūras fonda balva, Klauns Fauns (1979), Baltā ziema (1988), Latvijas pirmais valsts prezidents Jānis Čakste (1991 − ar pseidonīmu Daila Zemgala), kādu laiku darbojas Daugavas Vanagu Mēnešraksta redakcijā, kā arī tulkojusi latviešu valodā Karlo (Carlo) Goldoni komēdiju Il servitore di due padroni (Divu kungu kalps), ko uzved Amerikas Latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblis.

1986. gadā latviešu redakcija nonāk Valmierā kaŗa pašās beigās dzimušā Kolumbijas Universitātes Austrumeiropas vēstures maģistra Knuta Ozola rokās. Sev padotos viņš uzskata vienkārši par kolēģiem un uz jautājumu, ar kādām metodēm redakcija tiek vadīta, viņš pārsteidz Latvijas Jaunatnes korespondentu ar šādu atbildi mierīgā un pārliecības pilnā tonī: Es nevadu. Viņi paši visu dara (..) Cenšos, cik vien var, izvairīties no tā sauktās komandēšanas (1991.1.VI). (No pieredzes raidstacijā Radio Brīvā Eiropa zinu, ka ne vienam vien padomju režīmā uzaugušam cilvēkam šāda „priekšnieka” jeb načaļņika nostāja ir totāli neticama. Tīri zilie brīnumi!). Daudz ko viņš panāk ar savu priekšzīmi, piemēram, darbā vienmēr ierodas pats pirmais − jau sešos no rīta. Tad arī pa Vašingtonu ir vieglāka rullēšana, nav lielo „korķu” uz ielām. Kad Benno Ābera laikā viņš apprec latviešu redakcijas darbinieci Baibu Sintu, tiek sagatavota speciāla raidījumu sērija par abu darbinieku latviskajām kāzām (protams, atkal ar attiecīgu amerikānisku apzīmējumu „kungu” apmierināšanai), par ko tiek saņemtas sirsnīgas atsauksmes no Latvijas, paužot prieku par latviskām ģimenēm svešumā.

IERINDAS DARBINIEKI

Vairāk nekā 50 gadu laikā mainījušies ne tikai vadītāji, bet arī, protams, redakciju sastāvs − vairumā jau Latvijā dzimuši ļaudis. Pēdējos gados, budžeta samazināšanas dēļ, darbinieku skaitu ir bijis nepieciešams stipri samazināt. No darbiniekiem, kas savu karjeru AB sākuši Vašingtonas periodā, vēl pieminami Rīgā dzimušais Pēteris Aizupītis, Notre Dāmas (Notre Dame) Universitātes vēstures maģistrs, kuŗa atbildība visvairāk ir sporta raidījumi un klasiskās mūzikas programmas. Šis vīrs, latviešu redakcijas vislielākais jokupēteris, vienlaikus brīvdomātājs un dogmatisku spriedumu dedzīgs apkaŗotājs, spēj, neatkarīgi no apstākļiem, tomēr sadzīvot ar visādu uzskatu cilvēkiem. Stokholmas Universitātes franču literatūras maģistrs Vilnis Baumanis (dz. 1936) bez kārtējiem tulkojumiem un skriptiem, rakstījis radiolugas, par kuŗām saņēmis gan AB godalgas, gan arī atzinības apliecinājumus no klausītājiem Latvijā. Bijis pazīstams arī kā viens no ansambļa Trīs no Pārdaugavas. Ar organizatora spējām apveltītais Dzintars Bērziņš (dz. 1939), savā laikā ALJA priekšsēdis, ierodas AB ar pieredzi kādā Filadelfijas radiostacijā, drīz vien kļūst par vairāku lielu nodaļu (ieskaitot raidījumu uz Kubu, Koreju u.c.) vadītāju, bijis stacionēts gan Tālajos, gan arī Tuvējos Austrumos. Būvinženieris, datorzinātņu speciālists, Mičiganas (Michigan) Universitātes ģermanistikas maģistrs Uldis Golts (pseidonims Raimonds) kļūst par Knuta Ozola vietas izpildītāju un pierāda sevi kā vīru, kuŗš jaunos cieti tveŗ. Maruta Kārkle (Misiņa, dz. 1940), Vašingtonas Universitātes (University of Washington, Seattle) ģermanistikas maģistre, pēc vairāk nekā desmit gadiem AB, pieņem darbu „konkurentraidītājā” Radio Brīvā Eiropa Prāgā. Latvijas Jaunatnes korespondents viņu raksturo kā īstu latviešu sievieti, kas sevī nes tautas tradicijas, mentalitāti un vitalitāti, viņa nerunā daudz, bet kad „sit”, tad allaž trāpa desmitniekā (1991.1.VI). Ohaijo (Ohio) pavalstī dzimusī Maija Lele (dz. 1951), vienīgā ar akadēmisku grādu žurnālistikā [no Merilendes (Maryland) Universitātes], ir meistarīga sava amata pratēja, lieliska programmu „gaisā laidēja”, turklāt, kā jau Uršteina protežē, ar aktrises talantu. Par kulmināciju radiožurnālistes karjerā viņa min reportāžu no Ņujorkas par Baltijas valstu uzņemšanu Apvienoto Nāciju (United Nations) organizācijā 1991. gadā un no Rīgas par tā paša gada 18. novembŗa svinībām. Vienu mēnesi pēc Vācijas kapitulācijas bēgļu nometnē dzimušais Andrejs Ļubkāns, Midleberijas (Middlebury) koledžas ģermanistikas maģistrs, mūžīgais buntavnieks un melnās krāsas medītājs − arī dažbrīd tur, kur tās nav, līdz darba zaudēšanai AB budžeta samazināšanas dēļ, programmās pievēršas visvairāk ASV politikai, ekonomikai, vēsturei. Gita Gulēna Vagenheima ir „Latvijas latviete”, strādājusi toreiz Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī, arī Latvijas radio un televīzijā, trīs gadus pēc ierašanās ASV 1980. gadā sāk strādāt AB. Kaut arī divas reizes godalgota kā Eiropas nodaļas veiksmīgākā diktore, 90. gadu vidū viņai darbu AB uzsaka. Uz īsāku vai daļēju laiku ar AB saistās vēl citi, piemēram, Mārtiņš Hildebrants (dz. 1965), Fridrichs Igals, Baiba Ozola (dz.1943), ar lielisku balsi un administratora spējām apveltītais Kārlis Ķuzulis (dz. 1923), kuŗš kļūst par visas Eiropas nodaļas galveno režisoru jeb producētāju, vēlāk par Latvijas valdības ministri kļuvusī Vita Tērauda, ko šo rindiņu rakstītājs labi atceras kā vienu no savām izcilākajām un možākajām studentēm Latviešu studiju programmā Rietummičiganas Universitātē un vienu vasaru arī Minsterē. Minētajiem pievienojas vesela rinda ārstāžas jeb brīvā līguma darbinieku, galvenokārt korespondenti latviešu centros Ziemeļamerikā (Harijs Mindenbergs un Anola Andersone ASV rietumu piekrastē, Jānis Bībelnieks Bostonā, Valters Lindbergs Ņujorkā, Maksis Čulītis Kanādā, Voldemārs Dulmanis Austrālijā, Agnis Balodis Zviedrijā un dažādu profesiju lietpratēji: vēsturnieks Edgars Andersons, tautsaimnieks Juris Vīksniņš, lauksaimniecības speciālists Zušēvics, garīdznieki Veinbergs, Vārsbergs, Zariņš, Ķirsons, Cukurs, Olafs Brūvers u.c. Tad vēl skriptu ierunātāji Ārijs Dubinskis, Anda Juberta, Valters Lindbergs un Ilmārs Lūsis, diktoru veterāns, gados vecais, bet garā un balsī jaunais jurists Kristaps Šumanis, kā arī starplaikā jau pensionāru kārtā ievestie Vilis Čika un Aleksandrs Lauberts.

Sākumā darbinieki runā pie mikrofona anonīmi, pieteicot ar vārdiem un uzvārdiem tikai viesus vai tautā pazīstamus brīvā līguma darbiniekus, tādus kā Zemnieku savienības cilvēkus Alfrēdu Bērziņu un Ādolfu Klīvi, sociāldemokrātu Dr. Rūdolfu Drilli, Latvijas vēstniekus Jūliju Feldmani, Kārli Zariņu, Dr. Arnoldu Spekki, Dr. Anatolu Dinbergu, tāpat archibīskapu un mācītājus, rakstniekus, māksliniekus u.c. Tad, lai iegūtu lielāku personīgu kontaktu ar klausītājiem, AB izdod rīkojumu visiem runātājiem identificēt sevi − vai nu ar īstiem, vai arī segvārdiem, lai pasargātu no padomju drošības spēku nagiem tuviniekus. Tā Ēvalds Freivalds, kuŗš lasa tikai paša sacerētus komentārus, kļūst par Pēteri Kalumu, Benno Ābers − par Ati Raiti, Vilis Čika − par Vili Rūju, Kārlis Ķuzulis − par Kārli Smiltnieku. Uršteins lasa dzejdarbus un Irēnes Karules rakstītus grāmatu apskatus ar savu īsto vārdu, bet, lasot asus un satīriskus pretpadomju gabalus − kas gan, ASV politikai mainoties, drīz vien jānomirdina − kļūst par Robumu Nātru. Vilis Māsēns politiska satura gabalus lasa ar īsto vārdu, bet ziņas un citu korespondentu ziņojumus anonīmi. Arī Irēne Karule ziņas, tāpat pieteikumus, lasa anonīmi, bet kā intervētāja un daudzo grāmatu apskatu lasītāja kļūst par Inesi Kļavu.

 

GODA BALVA

Ikgadu novembrī Savienoto Valstu informācijas aģentūra godina tās redakcijas un tos darbiniekus, kuŗi apliecinājuši sevišķu iniciatīvu, lietpratību un izcilas sekmes. 1967. gadā atzinību saņem AB latviešu nodaļa kā vienīgā no 37 valodu nodaļām. Šādu apbalvojumu līdz tam saņem tikai divas redakcijas − ungāru un krievu. Apbalvoto godināšana, pasniedzot goda diplomus un medaļas, notiek svinīgā ceremonijā ASV valsts departamenta lielajā auditorijā līdzās vestibīlam, kur izlikti visu to valstu karogi, ar kuŗām Savienotajām Valstīm pastāv diplomātiskas attiecības. Karogu rindas vidū atrodas arī neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas, arī lietuviešu un igauņu karogi. Svinīgajā aktā Savienoto Valstu informācijas aģentūras darbiniekus, to vidū apbalvotos, šajā reizē uzrunā darba sekretārs (Secretary of Labor) Vircs (Willard Wirtz), sevišķi pasvītrojot darbinieku vienreizējo lomu, proti, iespēju runāt ar visu pasauli. Informācijas aģentūras direktors Leonards Marks plašo auditoriju iepazīstina ar sasniegumiem, ko savā darbā veikuši apbalvotie, un pasniedz apbalvojumus, kuŗus redakcijas vārdā saņem tās vadītājs Ēvalds Freivalds. Goda diplomā lasāmi šādi vārdi: Savienoto Valstu informācijas aģentūras Amerikas Balss Eiropas nodaļas latviešu redakcijai piešķirta goda balva par izciliem raidījumiem latviešu valodā. Latviešu raidījumi pārliecinoši atspoguļo ASV politiku un centienus un, piedevām, tas ticis īstenots modernas radiotechnikas visaugstākajā līmenī.