Alfrēds Tauriņš

TRIMDAS ODISEJAS PIRMĀS 35 DIENAS

 

 

1944.9.X No agra rīta klausāmies radio. Ziņas sliktas − pārrāvums Lietuvā. Steigā sapakojamies lielajā orē. Mūsu nodoms − izmantot zemesceļu. Steigā ēdam pusdienas, atvadāmies no palicējiem. Birst asaras, atstājot dzimteni. Skaista saulaina rudens diena. Zaļo iesētie rudzu lauki, skaisti mirdz dzeltenie bērzi rudenīgajā ainavā. Pa priekšu braucam mēs ar Bumbieriem, mums seko Baložu pajūgi. Pie Stepēniem kalnā pret Vaiņodes ceļu nelieli ierakumi un kaŗavīru grupas ar ložmetējiem. Izbraucam cauri Vaivariem gar skolu un kooperatīvu. Tālāk tiekam uz Jelgavas-Liepājas šosejas. Pa to Liepājas virzienā plūst vācu kaŗaspēks, kas atkāpjas no Igaunijas, Vidzemes un Rīgas. Jau daudzas dienas un naktis nepārtraukti dārd mašīnas uz šosejas. Mums gaŗām brauc lieli auto transporti, tanki, artilērija un flaks [zenītlielgabali]. Drīz pienāk vakars. Līdz Liepājai vēl 35 km. Krēslā nogriežamies kādā jaunsaimniecībā pārgulēt nakti. Saimnieks nelaipns, negrib mūs laist istabā pārgulēt, lai braucot pāris km tālāk no šosejas. Beidzot ierīkojamies tukšā istabā uz grīdas un virtuvē ēdam vakariņas, līdzpaņemto maizi un gaļu. No gulēšanas vakarā nekas neiznāk, jo sākas gaisa uzbrukums Liepājai. Varam labi saskatīt spožās gaismas raķetes − „eglītes”, kas met izteiktas ēnas uz sienas. Novērojam, kā šauj flaks ar krāsaino munīciju. Izskatās pēc skaistas iluminācijas. Dzirdamas arī dobjas eksplozijas, vērojama ugunsgrēka blāzma. Dažas stundas nemierīgi guļam, jo mūs dara nemierīgus dunoņa uz lielceļa.

 

1944.10.X Ceļamies agri, sajūdzam zirgus un braucam tālāk plkst. 4.00. Gaiša mēneša nakts. Soļojot nejūt rīta dzestrumu, un arī sarunās laiks paiet ātrāk. Laiks pieturas dienā saulains. Aiz Grobiņas esam spiesti apstāties, jo ir atkal gaisa uzbrukums Liepājai. Guļam ceļa grāvī un vērojam, kā strādā flaks un iznīcinātāji. Viena uzbrucēju lidmašīna nokrīt degdama. Iebraucot Liepājā, pie stacijas pēkšņi trauksme. Atstājam zirgus uz ielas un paši dodamies uz patvertni. Pagājušā naktī gaisa uzbrukumā Liepājā stiprā mērā cietis stacijas rajons, sagrauta un nodegusi Liepājas drāšu fabrika. [Pēc trauksmes atsaukšanas] apstājamies kādā sānielā pie Kūrmājas prospekta un dodamies uz Tautas palīdzības biroju noskaidrot tālāk braukšanas iespējas. Pa zemesceļu vairs nav iespējams. Pierakstāmies uz kuģi, bet tur gaŗas rindas, būšot jāgaida vairākas dienas. Tā kā Liepājā palikt nedroši, izbraucam no tās pa Klaipēdas ielu. Neomulīgi braukt cauri cietokšņa ārējai nocietinājumu joslai, kur jau rīkojas uz aizstāvēšanos. Smilšainā klajumā starp jūru un Liepājas ezeru, aiz kāpas pie šosejas 5. kilometra staba apmetāmies pie Līzes Hartmanes Lāčukoku mājās. Nabadzīga maza mājiņa, apkārt visādas būdas un koki. Laiks paliek slikts, ceļas stiprs vējš un līst lietus. Sasedzam vezumus ar ādām un brezentiem. Zirgus atstājam piesietus ārā pie sētas. Zirgiem trūkst barības. Saimniece dod mums tēju. Guļam deviņi cilvēki vienā istabiņā uz grīdas. Vakarā atkal novērojam aviācijas uzbrukumu Liepājai. Uz Lietuvas pusi naktī redzama ugunsgrēku blāzma. Fronte neesot tālu − pie Nīcas.

 

1944.11.X No rīta aizejam uz apriņķa agronomijas biroju [Liepājā]. Tur uzzinām, ka varam jau šodien izbraukt ar kuģi. [Baloži] atstāj savu govi, maisus ar labību saimniecei. Pie Vītolu ielas Veides kungs lūdz viņam palīdzēt. Eju palīgā nonest Veides mantas un sakraut ratiņos. Veides skaistais dzīvoklis, kuŗā esmu pavadījis vairākas naktis, paliek ar visu iekārtojumu pamests. Aizvelkam ratiņus līdz pajūgam. Veide ar savu palīgu, kādu vecīti, piesien ratiņus pie ores, bet, tikko Bumbiers sāk braukt, ratiņi apgāžas, un mantas izbirst. Iznāk nepatīkama situācija, jo Bumbiers brauc tik tālāk. Es palīdzu Veides ģimenei mantas ar ratiņiem aizstumt līdz ostai, kas nemaz nav tik viegli. Pārbraucam pāri ostas kanālam. Tur stāv vairāki kuģi, kuŗu virzienā plūst pajūgu straume ar mantām. Mums jākāpj uz milzīga 14 000 tonnu preču kuģa Djetrijk. Mantas no krasta ceļamais krāns uzceļ tūliņ uz kuģa un nolaiž kravas telpā. Nekādas kvītes neizdod. Visu sakrauj kaudzēs. Lielākā ļaužu daļa, arī grupa Liepājas policijas darbinieku, apmetusies uz grīdas kravas telpā. Vairākos stāvos tur izbūvētas divstāvu nāras ar salmu maisiem. Karsts un sutīgs, trūkst elpas. Daudz mazu bērnu. Strādniekus un zemniekus redz maz, lielākā daļa no pārtikušas pilsonības un inteliģences. Ap 20.30 kuģis dodas ceļā. Jūra pilnīgi mierīga, laiks miglains. Kuģis viegli dreb no mašīnu darbības un nemanāmi slīd uz priekšu. Esam visi mierīgi, kaut arī savādi ap sirdi, iedomājoties, ka pametam dzimteni.

 

1944.12.X No rīta, gaismai austot, izeju uz klāja, kur ļoti daudz cilvēku, privātā un militārā tērpā. Arī krievu gūstekņi. Mūsu kuģi pavada abās pusēs sargkuģi. Vēlāk pabraucam gaŗām kādai pussalai vai salai. Redzamas pilsētiņas sarkaniem jumtiem. Priekšpusdienā iebraucam Vācijas ostā Gotenhāfenā. Jauna, liela osta, daudz kuģu, noliktavas, ceļamie krāni. Uz kuģa uzkāpj ierēdņi un jaunas meičas un sāk iebraucēju reģistrāciju, iespiežot pasē attiecīgus zīmogus. Man atļauj doties uz Dancigu. To tomēr nevaru izdarīt, jo mūsu saiņi nav tik viegli sadabūjami starp citu braucēju mantām. Rokas bagāžu nones kaŗavīri un saliek ostā rindā. Auksts un drēgns, no ostas ceļas migla. Milzīgo bagāžu beidzot izkrauj un salādē daudzos vagonos. Stāvam tumsā un salstam. Nāk miegs, bet nekur nevar gulēt. Esam vakarā dabūjuši siltu kafiju, bet no tās maz labuma. Iedzeram arī liķieri.

 

1944.13.X Plkst. 2.00 pienāk ziņa, ka aiz noliktavām padots vilciens. Ieņemam kupeju mīkstā 2. klases vagonā. Nu esam astoņi braucēji vienā kupejā, kur pavadām vairākas dienas un naktis. No rīta mums izsniedz maizi, sviestu un kafiju, bērniem putru. Aizved uz Gotenhāfenas preču staciju, kur visu dienu gaidām. Vilciens sastāv no 15 pasažieŗu un 9 preču vagoniem ar ceļotāju bagāžu. Tikai vakarā vilcienam pieāķē lokomotīvi un sākam pa nakti braukt uz vakariem, uz Stargardi [Stargard] Pomerānijā.

 

1944.14.X Nakti esam pavadījuši pussēdus, pusguļus, uz katra sola četri cilvēki. Pomerānijā plaši lauki, vācu ciemi. Visi domā, ka bēgļus norīkos lauku darbos. Stargardē vilcienu novieto uz nomaļus sliedēm. Mazgājamies pie krāna starp sliedēm. Kafija, pusdienā zupas izsniegšana norit ar lieliem strīdiem un kaŗiem. Kas neuzmanīgāks, nesaņem neko. Vagonu pārstāvji strīdas gan savā starpā, gan arī ar „transportfīreru”. Ap plkst.18.00 turpinās brauciens − atkal pa nakti. Uzzinām ceļa mērķi − Pozene [Posen]. Kur tālāk nezinām − runā par Tīringu [Thüringen].

 

1944.15.X Bet braucam gaŗām Pozenei austrumu virzienā. Esam bijušajā Polijā, Vartelandē [Wartheland]. Sasniedzam Kališu [Kalisz]. Braucam Licmanštates (Litzmannstadt-Lodž) virzienā. Ļaudīs izbrīns un nemiers. Daudziem bailes rada ierakumi un tanku grāvji. Ap pusdienas laiku iebraucam mazā pilsētiņā Pabianicā [Pabianice], 17 km no Licmanštates. Liek izkāpt vispirms vīriešiem. Piebrauc lielas divzirgu ores, kuŗās mūs sasēdina un pa taisnām ielām aizved uz kādu fabriku. Tur ir nometne un pirts. Pirtī labas dušas un dezinfekcija. Mums izsniedz makaronu zupu, maizi, marmelādi, desas. Naktī piedalos preču vagonu apsargāšanā.

 

1944.16.X Stāvam visu dienu Pabianicas stacijā. Plkst. 18.00 izbraucam − atpakaļ Kališas virzienā.

 

1944.17.X Esam visu nakti braukuši. No rīta tuvojamies Nīderlauzicas [Nieder-Lausitz] apgabalam. Meži. Drusku līst. Drezdenē iebraucam ap plkst. 11.00. Kādā priekšpilsētas stacijā mūs novieto uz blakus sliedēm. Redzami bumbu postījumi. Še ēdam biezu maizes zupu pusdienā. Plkst. 19.00 uzsākam kārtējo nakts braucienu. Virziens: Leipzig-Magdeburg-Braunschweig-Hannover.

 

1944.18.X Pēc ilga un gaŗa brauciena krustām šķērsām Vācijai, vilcienu aptur ārpus Lērtes [Lehrte] stacijas (pirms Hanoveras). Spēcīga lietus gāze, bet mūs steidzina izkāpt. Visapkārt līdzenums, apmēram kilometra attālumā redzamas zaļas nometnes barakas, tālāk pilsēta. Pa dubļainu ceļu izstiepjas bēgļu virkne, kas ar savu rokas bagāžu dodas uz nometni. 24. barakā ieņemam dažas nāras otrā stāvā. Ne tur maisu, ne segu. Bēdīgi ap sirdi, redzot kailos, netīros dēļus, sen nemazgāto grīdu. Visus vīriešus sasauc kopā nometnes pārzinis − klibs, briļļains vecis − un uzrunā mūs kliegdams. Dodamies atpakaļ uz staciju izlādēt mantas no deviņiem vagoniem. Atrodu savu lielo saini ar segām un mēteļiem. Sākumā pāris reizes braucam ar vēršu un zirgu pajūgiem, pēcāk lielās ores uz nometni velk un stumj cilvēki paši. Mantu pārvešanu plkst. 19.00 izjauc gaisa trauksme. Salienam netīrās, ļoti sliktās patvertnēs, kas būvētas, saberot plienakmeņus virs sekliem ierakumiem, daudzas sabrukušas. Dažas dāmas vakarā steidzas vārīt un cept uz barakas krāsniņas. Mums blakus kāda paveca lauku sieva no Mālpils stāsta, ka atbraukusi, lai tiktos ar pašu Hitleru, ko viņa apsargājot un vadot. Redzu, sajukusi prātā.

 

1944.19.X No rīta izsniedz kafiju un maizi. Dodamies uz staciju un turpinām mantu pārvešanu. Daudziem lieli maisi, smagas apkaltas kastes. Izrādās, dažiem tur iekšā darbnīcu iekārtas un fabrikācijas materiāli. Visi rīkotāji, apkalpotāji, sargi un virtuves strādnieki ir poļi, polietes un ukraiņi. Tie ir lielīgi, kliedz uz mums.

 

1944.20.X Šodien viss iet ņigu ņegu. Nometne sastāv no „tīrās” un „netīrās” daļas. Ienācējus un viņu mantas novieto pēdējā, jo esam utu apsēsti no „austrumzemes”. Daudzi cenšas piekukuļot ar naudu vai cigaretēm nometnes sargus, lai atļauj mantas paklusām pārvietot uz „tīro” daļu. Vakarā dodamies uz pirti, lai atutotos. Izģērbšanās notiek vienā telpā ar sievietēm, starpā tikai pakārtās drēbes. Pirtī jaunas krievietes mūs plikus apskata, vai matos un spalvās nav utis, un iesmērē ar dezinficējošu smēru. Sajūta, ka esi netīrāks kā bijis. „Tīrajās” barakās ieejam jau tumsā. Ģimeņu strīdi, rāšanās ar bērniem, bērnu raudas un vispārējs nemiers turpinās stundām. Bet pie tā ātri pierod.

 

1944.21.X Diena paiet ar parastām rindā stāvēšanām pēc kafijas rītā un vakarā, un maizes un zupas pusdienā. Mūs nofotografē ar fotomatonu, iepriekš uzkarot kaklā attiecīgu reģistrācijas numuru, kas redzams arī uz pases. Tad notiek reģistrācija, kas norit ļoti ātri un pavirši, par izglītību un iepriekšējo nodarbošanos neko neprasa. Ar reģistrācijas zīmēm dodamies pie krievu ārsta, kas visur ieraksta, ka vesels. Izmeklē tikai tos, kuŗi teicas esam slimi.

 

1944.22.X Turpinās miglains, drēgns laiks. Visapkārt tukšs, līdzens klajums, tālumā redzamas mazas mājiņas. No nometnes uz pilsētu nevienu nelaiž. Bieži sastapos ar Jāni Bluķi. Tas pastāvīgi prasa no manis stipru iemetamo.

 

1944.23.X Pēcpusdienā sākas izbraucējiem atļauju izsniegšana. Vispirms laiž braukt tiem, kam kāds noteikts ceļa mērķis. Nostājos kopā ar mežsaimniekiem, uzrādu Mežu departamenta apliecību, kas liecina, ka esmu mežu pētīšanas institūta loceklis. Man atļauj braukt uz mežu darbinieku nometni Lager Bastei jeb Basteju pie Drezdenes.

 

1944.24.X Mūsu mantas sakrauj ratos un atkal ved uz Lērtes staciju. Atvadāmies no draugiem. Pie vārtiem izsniedz ceļojuma atļaujas, bet pases patur. Sākas grūta mantu nešana pa gaŗu gaŗiem tuneļiem un trepēm uz bagāžas nodošanas telpu, kur liela spiešanās un gaidīšana. Mūsu nodotā bagāža sver 200 kg. Nopērkam biļetes ātrvilcienam līdz Lomenai (Lohmen) aiz Drezdenes. Hanoveru, kur redzamas vienīgi drupas, sasniedzam ātri. Trauksmju dēļ divas reizes jādodas patvertnēs, kas atrodas vēl divus stāvus zem stacijas tuneļiem. Tādas patvertnes citur neesmu redzējis − lielas, plašas, baltas telpas, ar soliem, kur ļaudis sēd viens otram pretim, pie griestiem zilas apgaismošanas caurules. Tomēr grūti, jo karsts un smacīgs. Pirmoreiz, kaktā iespiedušies, stāvam kājās, otrreiz atrodam sēdvietas. Plkst. 21.00 izbraucam ar Drezdenes ātrvilcienu, kas strauji ripo visu nakti cauri Vācijai.

 

1944.25.X No rīta iebraucam Drezdenē. Jau gaida elegants tuvsatiksmes vilciens, kuŗā labi ģērbušies drezdenieši dodas uz savām darba vietām. Esam noputējuši, netīri, daudzām pakām apkrāvušies, jūtamies neērti starp vāciešiem, kas jūtas traucēti un izturas vēsi. Lomenas stacijā dzelzceļa ierēdņi vēsta, ka uz Lager Bastei nevaram doties − tas esot pārpildīts un drīz tikšot likvidēts. Tomēr ejam uz Basteju cauri Lomenas ciemam. Atstājam sievas un bērnus stacijā. Jāiet 8 km pret kalnu cauri skābaržu mežiem, kas tagad skaistās rudens krāsās. Vēlāk redzami kalni un lejas. Sastopam kādu latviešu mežsargu, kuŗš pastāsta, ka nometni savās rokās sagrābuši lietuvieši, kas latviešus neielaižot. Basteja atrodas Elbas upes 200 metru augstā krastā − klints siena ir pilnīgi vertikāla. Lejā pilsētiņa Raten [Rathen], otrā pusē upei dzelzceļš. Ejam uz turieni lejā pa trepēm cauri klints alām, pāri nelieliem tiltiņiem. Tādu ainu redzu pirmoreiz, tik varenus klints kalnus. Robotās, pelēkās klintis stiepjas uz augšu varenu ieapaļu stabu veidā. Liekas, ka šeit rīkojušies milži, kas cēluši sev pilis no milzīgiem bluķiem. Uz klintīm reti bērziņi, kas tagad dzelteni. Šo apvidu saucot par Saksijas Šveici. Ratenā kādā mazā restorānā paēdam pusdienas. Atpakaļceļā sāk līņāt lietus, un ir jau vakara krēsla, kad atgriežamies Lomenā, kur lūdzam birģermeisteram pārtikas kartiņas. Tas brūnā uniformā saņem mūs nelaipni. Pārmet, ka mēs braukājot veltīgi apkārt, kamēr vāciem esot jācīnās un jāstrādā. Beidzot izraksta pārtiku vienai dienai, ko nopērkam un ejam uz staciju. Sabraukuši ļoti daudzi cilvēki, visvairāk mežkopju, kas visi grib doties uz Basteju. Birģermeisters stājas ceļā, dzen laukā no stacijas un pavēl braukt atpakaļ uz Drezdeni, kur iebraucam vēlā vakarā. Lielajā stacijas laukumā, kur augstu deg blāvas lampas, iekāpjam tramvajā un ar pārsēšanos aizbraucam uz caurbraucēju nometni Durchgangslager Dresden (Bremerstrasse 15), kur lagerfīrers izsniedz segas un maizi. Mums ierāda 10. baraku, kur apmetušies vienīgi latviešu mežsaimnieki. Guļvietas ir labas. Kāds atdod mums savu vakara zupas porciju, ko kāri strebjam.

 

1944.26.X Sākas dzīve Drezdenes bēgļu nometnē. No rīta stāvam barā pēc kafijas − latvji, lietuvji un igauņi atsevišķi, krievi, itāļi un citi − arī atsevišķi. Nometnes un virtuves kalpotāji krievi un ukraiņi. Pie nometnes pastāv Arbeitsamt [darba pārvalde], kur lūdzu izsniegt man pasi, jo Lērtes nometnē paturēja manu Latvijas pasi. Arbeitsamt tulks ir bijušais Latvijas armijas pulkvedis Birnbaums, kuŗš mani sūta pie inspektora Petrika. Dusmīgais, nervozais vīrs pavēl nometni tūliņ atstāt − lai ejot uz Drezdenes Arbeitsamt (Maternistrasse 17), tur atradīšot darba devējus, kas mani un ģimeni izvietošot. Pilsētā neeju tomēr vispirms uz darba pārvaldi, bet gan uz Drezdenes Technisko augstskolu, kur kāds kungs, pēc tautības turks, pastāsta, ka augstskolas jaunajā ēkā (Georg-Bärstrasse 2) darbojoties Ausländerische Dozentenschaft [birojs ārzemju mācību spēkiem]. Tur jaunai, tumšmatainai, ar skaistām acīm apveltītai sekretārei uzrādu savu dienesta apliecību un lūdzu palīdzību man sameklēt piemērotu darbu. Viņa liek izpildīt anketu, ko sūtīšot uz Berlīni. Pēc tam dodos uz Arbeitsamt nodaļu Dienststelle für Ausländer, kur ziņoju par notikušo Techniskajā augstskolā. Mani uzklausa ļoti laipni, izdod apliecību, ka darba pārvaldei nav iebildumu, bet lai paliekot nometnē, līdz pienāk apstiprinājums no Berlīnes. Nu vairs neesam nometnes cietumnieki, kas nedrīkst staigāt uz pilsētu bez pasēm. Steidzos atpakaļ uz nometni pavēstīt priecīgo ziņu savējiem. Tur E. Bakūzis stāsta par savām gluži dīvainajām gaitām − oktobŗa sākumā viņš [no Kurzemes] aizbraucis uz Rīgu pēc drēbēm. Tur viņu satvēruši vācu drošības policijas (Sicherheits Dienst) vīri un ar varu aizveduši uz kuģi. Viņam tikai tik daudz, cik mugurā. Sieva ar trīs bērniem palikusi Kurzemē. Līdzīgā kārtā ar varu atvests arī Svarāns. Tam Rīgā palikusi sieva ar mazu bērniņu.

 

1944.27.X Priekšpusdienā pirmo reizi sapošamies. No citiem barakas iemītniekiem palūdzam zābaku birsti un krēmu, nospodrinām savus bezgalīgi netīros zābakus, izbirstējam drēbes. Uzreiz jūtamies labāk! Uzrādām policistam pie nometnes vārtiem atļauju un ejam uz Drezdenes centru. Braucam arī ar tramvaju, izkāpjam pasta laukumā (Postplatz). Iegriežamies pirmo reizi pusdienot kādā restorānā – Stadt-Cafe. Mums nav kartiņu, jo patiesībā jāiztiek ar nometnes ēdienu − maizi, kafiju un zupu, kuŗā nav nemaz kartupeļu, vienīgi lopbarības bietes. Dažreiz tomēr gadās pa nemizotam kartupelim, kuŗu tad Īzīte apēd ar sviestu, kas mums vēl nedaudz līdz. Daždien zupa ir tik sīvi kodīga, ka pat lieliem dedzina kaklā. Restorānā sēžam klusi un bailīgi. Mums dod zupu un Stammgericht (kartupeli kādā mērcītē). Dzeŗam arī alu, kas sevišķi garšo Īzītei. Tikai viesmīle, visu steigā sarēķinādama, mūs drusku apkrāpj. Bet neko nesakām. Pēc pusdienām apskatām Drezdenes Cvingeru (Zwinger), ko visi slavē par skaistāko baroka celtni Vācijā. Tā vidū plašs laukums, kas miera laikā bijis apstādīts skaistām puķu grupām. Tagad − celiņi un zāles laukumi.

 

1944.28.X Apskatām iekšpilsētu − Altmarkt, kur atrodas vecais Rathaus (rātsnams), Löwen-Apotheke, Rennera universālveikals. Audēju ielā (Weber-Gasse) ēdam no automāta visādus salātus.

 

1944.29.X Pusdienas atkal pilsētā. Pēc tam ejam uz cirku, kas atrodas otrpus Elbai, Dresden-Neustadt. Bērni cirkā pirmo reizi. Redzam daudzus parastos cirkus jokus un trikus.

 

1944.30.X Parastā nometnes dzīve rit tālāk. Ceļamies pēc plkst. 6.00. Pa dubļainu pagalmu un ceļu jāiet uz kopīgu mazgātuvi, kur vienā telpā divās rindās galdi ar krāniem. Arī tur vienos dubļos, neviens nenoskalo grīdu. Pirms plkst. 7.00 krievs staigā pa nometni apkārt ar svilpi un aicina visus saņemt dienas devu − kafiju, divas maizes rikas (apm. 300 g), nedaudz margarīna, ripiņu desas. Ilgi jāstāv rindā. Maizes nepietiek, jūtamies izsalkuši. Dažreiz Mikītei izdodas dabūt otru maizes porciju un Īzītei drusku piena.

 

1944.31.X Lietaina rudens diena. Drezdenes Techniskajā augstskolā kāda darbiniece pastāsta, ka iespējas saistīties vācu augstskolās ļoti mazas, un ieteic griezties pie profesora Grasmaņa [Grassmann] ādu izpētes institūtā (Kaiser Wilhelm Institut für Lederforschung). Esmu ļoti pārsteigts par Grasmaņa teikto − lieta varēšot iet, es varēšot strādāt KWI. Viņš gribot pētīt kollagēna aminoskābju sastāvu, kas jānosaka pēc iespējas precīzi. Tas būšot mans uzdevums. Profesoram padomā interpretēt Kratky rentgenografiskos pētījumus par kollagēnu.

 

1944.2.XI Zogam dēļus un briketes, ar ko kurināt krāsniņu. Mūsu baraka pa daļai cietusi gaisa uzbrukumā oktobŗa sākumā, bet blakus esošā pilnīgi sagrauta − tās pārpalikumu mēs tagad slepeni sadedzinām, lai gūtu siltumu, kas ātri aizplūst pa barakas plaisām. Vakaros pie siltas krāsniņas ir omulīgi. Lapiņa kungs veikli stāsta anekdotes par mācītājiem un lielkungiem.

 

1944.3.XI Saņemam atpakaļ mūsu Latvijas pases!

 

1944.4.XI Aizeju uz KWI. Apstiprinājuma no Berlīnes vēl nav. Toties profesors Kūns [Richard Kuhn − slavens ķīmiķis, vēlāk kļūst par Nobela Prēmijas laureātu] no Heidelbergas atsūtījis labu rekomendāciju.

 

1944.5.XI Jūtos nevesels, streiko vēders, ko esmu samaitājis, ēdot gliemežu salātus no automāta. Diena ļoti jauka, saulaina. Aizbraucam uz zvēru dārzu, kas atrodas Drezdenes Lielā dārza vienā stūrī.

 

1944.6.XI No trūcīgās ēšanas jūtos pavisam saguris, reibst galva, nelaba dūša.

 

1944.7.XI Jāraksta atkal par ēšanu. Bet, ja cilvēks nonāk pie bada robežām, kur jau rēgojas nāve, tad augstas idejas vairs neko nepalīdz. Līdzpaņemtie sausiņi mums tagad lieliski noder. Mikīte porcelāna traukā ielej vārošu ūdeni, pieliek ievārījumu ar cukuru un saber tur sausiņus. Nu ēdu vairāk. Drīz atkal atveseļojos.

 

1944.9.XI Prof. Grasmaņa sekretāre pavēsta, ka varot sevi uzskatīt par pieņemtu darbā KWI. Vēl tikai jāsaņemot formāls apstiprinājums no Izglītības un Kultūras ministrijas. Viņa esot arī sazinājusies ar Ausländer Dozentenschaft par dzīvokļa sagādāšanu.

 

1944.10.XI Paliekam vieni ar inženieri Bernhardu barakā. Viņš pats ir kurls, bet māte − pa daļai sajukusi. Ļoti grūta kopā dzīvošana − viņi dara un runā aplami. Pašapziņu man ceļ fakts, ka esmu pats saviem spēkiem izkarojis vietu KWI.

 

1944.11.XI No prof. Grasmaņa saņemto rakstu, ka KW institūts mani pieņēmis darbā, nododu nometnes inspektoram Petrikam.

 

1944.12.XI Nometnes atstāšana! No rīta Petriks mani sūta uz Arbeitsamt. Kad es jautāju, vai būtu iespējams ģimeni vēl uz īsu laiku atstāt nometnē, viņš saķer mani aiz piedurknes un izgrūž pa vārtiem. Tomēr pa otriem vārtiem ielavos atpakaļ nometnē, pasaku Mikītei, ka aizeju uz institūtu, kur saņemu rakstu dzīvokļu pārvaldei, lai piešķir man apmešanās atļauju. Ar to dodos uz rātūzi, kur laipna jaunkundze izsniedz atļauju apmesties Drezdenē. Steidzos ar to uz Verkehrsbüro pie stacijas − jāapmetoties Fremdenheimā Gutsmann (Christianstr. 31). Tā ir mūsu pirmā nakts baltās gultās! Vēl kādu nedēļu apkarojam sīkās utītes mūsu drēbēs − pēdējo piemiņu no nometnes.

 

Turpinājums JG236

 

Publikāciju sagatavoja Ilze Tauriņa un Rolfs Ekmanis.

 

 

 

Ķīmijas zinātņu doktors Alfrēds Tauriņš (1904-1986) pirms Latvijas atstāšanas ir profesors un ķīmijas katedras vadītājs Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bēgļu laikā ķīmijas skolotājs Latviešu Ausekļa ģimnāzijā Hochfeldas nometnē, Augsburgā, Bavārijā, un vienlaikus profesors UNRRAs Universitātē Minchenē. Trimdas turpinājumā nokļūst Montreālā, Kanadā, kur nododas zinātniskam darbam organiskajā ķīmijā un studentu apgaismošanai Makgila (McGill) Universitātē. Šajā JG numurā sākam iespiest saīsinātā veidā prof. Tauriņa dienasgrāmatu, kas nonāk uz redakcijas galda, pateicoties viņa jaunākai meitai Ilzei jeb Īzītei, kuŗa to pati izdevusi savā tulkojumā angļu valodā (Elsa Tauriņš Dwyer. Between Two Tyrannies: Diary of a World War II Refugee, Prof. Alfrēds Tauriņš. 2003.170 lpp.). 1944. gada beigās, tuvojoties otrreizējai krievu okupācijai, prof. Tauriņš dodas rietumu virzienā kopā ar sievu Miliju jeb Mikīti (dz. Neimane) un abām meitām − Ilzi un Egīnu. (re)