PAŠKONSTRUKCIJAS

Uldis Bērziņš. Maijs debešos. Rīga: Preses nams, 2002. 109 lpp.

 

Mēģinājums izlauzties no "pierastības snauda, ko es saucu par modu," šķiet, pamatā Ulža Bērziņa jaunajam sējumam. To viņš dara dažādos veidos - reizēm caur sapņiem vai sapņiem līdzīgu mentalitāti, apvienojot šķietami nesaderīgas reālitātes vai ilūzijas, līmeņus, lietas, vietas, personas. Rodas zināma atsvešinātība (Verfremdungseffekt), lai arī ne brechtiska. Drīzāk sirreāla vai absurdistiska, lai gan dzejoļos, pamatīgi lasot, var vienmēr redzēt arī kodolu vai, kā autors pats Petitā saka, tādu kā kodolu - dubulti distancēdamies no tik esenciālistiskās propozīcijas.

Kā Bērziņš strādā pie savas dekonstrukcijas/rekonstrukcijas/paškonstrukcijas? Viņš to dara, protams, ar dzejas "saturu," ar fabulu, kas vēl vienmēr saskatāma viņa dzejā, kas bieži nav tik viegli pieejama, lai gan no mutes vārdi šķiļas raiti un gandrīz hipnotiski. Un visvairāk viņš to sasniedz ar dzejas materiālitāti, tās ķermeni - skaņām, atskaņām, kas bieži nav rindu galos, bet paslēptas šķietamā prozas poēmā, atkal un atkal tekstu pāršķeldamas vai to negaidīti sasaistīdamas.

...viens dzejnieks raksta kas tu
biji tas tu būsi māls tu biji māls tu kļūsi kaut tu kungs un
ķēniņš esi nāves priekšā bāls tu kļūsi... (4)

Viņš to dara ar dzejoļu dažādajām ģeometriskām formām, bieži ar cieši nobloķētām malām, kur katrs burtiņš, pat katrs komatiņš, pieglausts perfekti kā izmucis matiņš, veidojot ne tikai četrstūrus, bet arī sarežģītākas figūras, vienmēr simetriskas. Piemēram, "Maijs debešos," kur milzu skaņu bagātība vienā gaŗā elpā, milzu gaŗā teikumā ietverta stingrā četrstūra rāmī, spriegumā starp sensuālo un fantastisko, emociju un formu, kas ir dzejas pamatā.

lipīgs piķis pil no lapām, līksmo, ņaud, spindz, ož, kož, pogā ciet un vaļā, ķērc un burbuļo) svēts! svēts! dārd debešos, dedz lāktus gads un lakstīgalas rēc, ak, pretim Ziemelim simtjūdžu soļiem iets, zviedz granītkumeļi, ar rītu satek riets, deg debešos, deg dīķī, akā rokā, peļķē

Rezultātā spriegums, kas no lasītāja prasa uzmanību - "teksts kā līdzdalība."

* * *

Būtu es līvu dzejnieks kā Valts Ernštreits, es tak ņemtu sasapņotu savai valodai tautu!, dzejnieks raksta ievadā. Un jā, patiesi, viņš mēģina "savai valodai sasapņot tautu." No vārdiem viņš rada vizuālas formas acij, ausij, domai - "konkrētas" dzejas, viņš burtus, skaņas veido ļoti apzināti un redzami, rada esības no sava paša dharmām. Un, protams, arī rada sev tautu, sagaidīdams zināmu līdzdalību no lasītāja. Veidošana šeit ir apzināti centrā; tādēļ arī māls parādās, piemēram, tādā centrālā dzejolī kā "Rekonstrukcijas mēģinājums (Māla grāmata)."

"Rekonstrukcijas mēģinājumā" Bērziņš meklē īsto Uldi, un, kā redzams virsrakstā, tas vienmēr var būt tikai mēģinājums. Šī tad arī zīmīgi ir "māla grāmata" (vienā dzejolī parādās arī gollums, pusveidotais radījums), veidošana no sākuma, no daudziem sākumiem:

Es esmu Jānis Liepiņš, ķēniņuķēniņš un asīrietis...Es esmu Nabuhodonosors tavs brālis un dēls... Un arī tas, par ko visgrūtāk kļūt - tas, par kuŗu tu būtu kļuvis; tas, kuŗš piedzimtu tavā vietā. Bet Tu nekļuvi par mani,

Un es aizgāju atpakaļ.

Ļoti aizkustinoši - domāju, daudzi no mums sajutuši ko līdzīgu. Identitāte nav stingri norobežota, nav predestinēta. Tā izplūst citās personās, citos laikos, sapņos.

Tāds mazs cogito tomēr ir iespējams. Kā:

Kur ir tas gaišākais prieks kur ir tas
lielākais brīnums kur ir tas visugalvenais.
Tas ka tu esi ka tu kaut ko dari tas ka
tu pats sevi redzi tas ir tas gaišākais.

Ne tikai

Burta nav ja tu neuzraksti vārda nav ja
tu neizlasi,

bet pat

Krāsa ir akla skaņa ir kurla akmens
nevar pasvērt sevi saujā.

Caur to, ka tu pats sevi redzi, tu arī konstruē,

radi savu pasauli: Tas ir tas gaišākais sapnis tas ir tas
lielākais prieks tu esi pasaulei vidū un
pats sevi redzi.

Bet neaizmirsīsim arī, ka tas ir vēl tomēr tikai sapnis.

Virtuālais un reālais vienmēr ir loti tuvu un, kā jau liku priekšā, kā jau dzejnieks, bet dzejnieks, kas ļoti dzīvi un dziļi apzinās konstruēto pasauli, Bērziņš šīs divas pasaules pretstata un tajā pašā laikā mēģina apvienot. Tā:

Es nesu locījumu, bet man kāja ielūst,
es vārdu noturu, bet mēle piekūst.

Bet, jāiztura, tad varbūt, kā Ernštreits sasapņo tautu, var sasapņot no valodas īstu brīnumu:

...svešs raksts stāv purpuļo
man krastā plikā,
leksika burbuļo
pustukšā gramatikā,
lūpeņi plaisā, trīc un apsūno - tie izsprāgs,
uz akmens uzrakstīts, Dievs pretim iznāks.

Kā tikt no vārda atpakaļ un fainomeniem uz reālo pasauli pēc tam, kad tā apzināta,
redzēta:

Suflieris es takstus čukstus
Vai te būs, kas suflēs pukstus ("Lapas").

Īsts ir viss, ko iedomājas,

viņš raksta ("Alberts Bels, Ltd"), bet šo īstenību, tāpat kā tās, kas nāk no ārpuses, arī nevar pieņemt bez kritikas:

Es ļoti labi zinu, ka īstenība vārds
Ka bezgalība zīme un katra doma dārds.

* * *

Negribu atstāt iespaidu, ka Bērziņš ir tik "grūts" dzejnieks, ka pret to jābrīdina. Šeit daudz spēlīguma, humora, arī saite ar notikumiem un personām Latvijā un ārpus tās. Protams, viņa erudīcija skaidri redzama - arābi, turki, skandināvi, grieķi, bībele, vēsture. Bet Bērziņš to, kā angliski saka, "valkā viegli."

Noplēšu ģīmim skārdu,

viņš raksta,

un brīnos
kāds iesēžas klēpī rausta man bārdu un
saka Uldi vai tu man nevari izdomāt vārdu? (Pele)

Atvērties pasaulei, aizmest klišejisko, brīnīties, kā to īsti var tikai tad, kad ieraduma skārds noplēsts, atbildēt lietu, vietu, cilvēku, notikumu uzdevumam, izdomāt tiem vārdu. Šķietami pieticīgs manifests, pausts ikdienišķā kontekstā, bet ļoti prasīgs un ne viegls. Un Uldis ir spējīgs vārdu izdomāt daudziem.

 

Inta Ezergaile

 

Par kritiķi un JG redaktori Dr. Intu Ezergaili skat. JG 233:63.