JG236 Māris Čaklais 1940-2003

Pāragri Aizsaulē aizsauktā dzejnieka, esejista, kritiķa, redaktora Māra Čaklā 1991. gada 20. un 26. augustā rakstītās rindiņas, arī sekojošās Rolfa Ekmaņa piezīmes „Tālumā un tuvplānā,” pārpublicētas no nelielas, visumā maz pazīstamas Māra grāmatiņas Impērijas pēdējās kapeikas. Lūzumlaika dienasgrāmata 1991-1996 (1997), kas nelielā metienā Anitas Mellupes SIA bezpeļņas organizācijas Likteņstāsti paspārnē iespiesta Talsos. Nākošajā JG paredzēta neliela Māra pēdējo gadu dzejas izlase.

Māris Čaklais

PIE VARAS IR NĀKUSI HUNTA

Rakstu šīs rindas 20. augusta agrā rītā − pēdējais brīdis, kad vēl varu uzrunāt jūs ar, pilnīgi iespējams, savu pēdējo sleju.

Vakarvakarā tika ieņemta Latvijas televīzija, naktī − Rīgas radio, starptautiskā telefona centrāle. Neviens mēs nezinām, kad dubultokupācijas asiņainais zābaks ienāks katra dzīvē, ienāks katra dzīvoklī. Neviens mēs nezinām, vai mēs, izejot ielā, pārnāksim mājās.

Pie varas ir nākusi hunta, un tās negaidīti aplaimotās metastāzes Rīgā, dabīgi, strādās intensīvi.

Mēs veidojam šo [Literatūras un Mākslas] numuru cerībā, ka to izdosies vēl nodrukāt. Atvainojamies kārtējo reizi mūsu lasītājiem par sagādātajām neērtībām.

Hunta ir nākusi pie varas, ilūziju nav nekādu. Absolūti nepiekrītu tiem cilvēkļaužiem, kas janvāra Vecrīgas aizstāvjus saukāja par lielgabalgaļu, absolūti norobežojos no nacionālļautiņu pļāpām, ka apvērsums, re, lūk, vot, ir noticis kaimiņvalstī. Nē, mīļie, tas ir noticis šeit. Nupat, 91. gada augustā. Divdesmitajā gadsimtā.

Noticis, notiek visnežēlīgākās varascīņas peripetijās − ar visnežēlīgāko PSRS, PSKP un citu burtsalikumu pieredzi aiz muguras.

Pasaules reakcija neinteresē tādus monstrus kā Janajevs un Rubiks. Viņiem nav arī nekādas iespējas sēdēt uz diviem krēsliem kā Gorbačovam.

23. augustā iecerēts jauns Baltijas ceļš − šoreiz ar ugunskuriem. Man vienmēr ir licies, ka ir trīs lietas − jūra, debess (ar visiem mākoņiem) un uguns, par kuru domājot cilvēks attīrās, kļūst labāks, neapšaubāmi.

Es cerēju, ka tajās ugunīs sadegs arī visas nacionālaprobežotības dumības, slimīgās ambīcijas, ko šis režīms (jā, jā, patīk vai nepatīk − bet tieši tā) iestrādājis vienas daļas latviešu mentalitātē.

Nu uguns nes arī cita simbola jēgu − uguns ir tā, kurā varam sadegt katrs. Kopā. Kompānijā. Atsevišķi.

Cik ir mūsu, kas gatavi tajā sadegt?

Domāju, ka daudz. Ļoti daudz. Tas ir mana optimisma pamats.

Nupat divdesmito reizi manu māju pārlidoja lidgriezis. Rūca bargi.

Pat ja būsim spiesti kādu laiku neiznākt, pat ja būsim spiesti personāli izbaudīt jaunās varas ambīcijas, mēs par kolaboracionistiem nekļūsim.

Noliecam galvas jauno Latvijas brīvības upuru priekšā.

Neatvadāmies.

Rīga, 1991.20. VIII

Māris Čaklais

MĒS IZTURĒJĀM

Rakstu šis rindas 26. augusta rītā − tieši pēc nedēļas kopš manas melnās slejas, kad 20. augusta agrumā meklēju vārdus, ko pateikt, ja jāpasaka, pilnīgi iespējams, arī pēdējie.

Pie rakstāmgalda sēdēdams, es pārlaidu skatu istabai, atvadījos no grāmatām, gleznām, visādiem ceļojumu nieciņiem un brīdi iedomāju: kas te, piemēram, varētu būt kompromitējošs, ja viņi atnāks, kas bija pavisam reāli. Vēlreiz pārlaidu skatu istabas ganībās un konstatēju − viss. Viss ir kompromitējošs. Viss ir viņiem naidīgs. Ar Raini un Orvelu sākot, Mūku un Brūveri noslēdzot.

Šai huntai, šai partokrātijai, šiem murgunakts praviešiem mēs visi bijām nīstami − ar savu vēsturisko atmiņu, ar savām cilvēciskas dzīves alkām, ar savu esamību. Jo − tas viss apdraudēja šo sistēmu, kas sargāja, auklēja, baroja viņus − jazovistus un pugistus, rubikiešus un potrekistus.

Ir tāds ticējums − vecjaunas telpas, atbrīvotas telpas, pirms tajās ieiet, izsvēpināt ar kadiķiem. Pāris dienu vien pagājis, kopš pametuši bijušo CK ēku Elizabetes ielā, bijušo Politiskās izglītības namu Valdemāra ielā, kopš, astes un automātus iežmieguši, aizlaidušies no Preses nama omonieši, kopš Latvijas republika pārņēmusi Drošības komitejas īpašumu. Aizplombētas, inventarizējamas, tautas lietošanai atdodamas, bet visupirms izsvēpināmas šīs telpas − no nelaba gaisa, ļauna gara, šaušalīgām iespējamībām.

Nupat īsi pēc pusnakts intervijā Mihailam Bombinam omonietis no Vecmīlgrāvja bāzes vēl plātījās, ka šie stāvēšot līdz galam. Bet komunistisko fašistu pravietis Ņevzorovs jau Skotijā prec kādu grāfieni.

Visas šīs dienas no 20. augusta, kad sešos no rīta Brīvības krievu ziņās uzdzirdēju šo šausmuvēsti par puča sākšanos, man piesitās Raiņa Tālo noskaņu Pastarās dienas divrinde:

Kur tad jūs bēgsat, Kurš kalns jūs glābs?

Jā, viņiem visiem būs pagrūti atrast kādu Skotijas grāfieni. Agrāk vismaz bija cerība, Latvijai brīvai topot, bēgt uz gulošo Krieviju. Nu − Krievija pamodusies. Ne trauslā pusmiedzī, bet striktā noteiktībā tā veido savu likteni.

Pavisam plānā LM numurā, pirmajā pēc Preses nama okupācijas, šīgada 19. janvārī rakstīju: Mēs izturēsim. Mēs patiešām atgriezīsimies − bet citādi gan. Par jūsu un mūsu brīvību! Sudrabota saule lēks!

Visi šie vārdi ir piepildījušies. Mēs izturējām − pašu sīkstuma un cilvēku solidaritātes dēļ. Jūs vēl te atgriezīsities − pēc kratīšanas 4. janvārī caur zobiem dvesa nožēlojamais ieliktenis Vrubļevskis. Mēs atgriežamies, bet citādi gan. Mūsu janvāris impulsēja Krievijas demokrātisko kustību − Krievijas demokrātiskā kustība glāba mūsu augustu. Saule ir uzlēkusi. Tā meklē ceļu uz zenītu.

Savulaik Pols Eliārs rakstīja, ka dzīves jēga − atgriezt cilvēku vārdiem pirmatnējo, t.i., pašu tīrāko un ietilpīgāko, nozīmi.

Nu tas notiek. Un − nevis dzejā, bet dzīvē. Atsākam (varējām neatsākt) dzīvi.

Dzīve! Kādu ietilpību nes tavas iespējamības − dzīve bez apdraudētības, bez izsekošanas, bez ikdienas pazemojuma. Dzīve − kara lidmašīnu nepiekaukta debess, nesagandēts līcis, tanku neizvagota Baltijas kāpa. Dzīve − katram savs pajums, pārtika, prieks, iespējamība − būvēt, šūt, pirkt, pārdot, darīt, ceļot, atpūsties un gala beigās − pat smaidīt. Dzīve − ar savām rūpēm, mokām, ikdienas putekļiem, bet − dzīve!

Atsprindzināsim sejas muskuļus − šais dienās ir ne tikai daudz smejama, šais dienās ir tik daudz smaidāma − milzīgs neaprakstāms brīvības gaišums nāk pār mums.

Vēlreiz kopā ar Raini: Sveika, brīvā Latvija!

Rīgā, 1991.26.VIII

Rolfs Ekmanis

TĀLUMĀ UN TUVPLĀNĀ

Var droši teikt, ka vēl daudz jo daudzos rakstos un sērijās par mūsu rakstniecības šodienu un rītdienu atbalsosies Māra Čaklā dzīve un darbi. Še daži, domājams, mazāk zināmi fakti, kam sakars ar mūsu dzejnieku par excellence, atdzejas meistaru, esejistu, un, jā, 90. gados ar pazīstamo Radio Brīvā Eiropa komentētāju.

Ar Čaklā dzejdarbiem sāku iepazīties jau 60. gadu sākumā, galvenokārt Latvijas periodikā, toreiz būdams doktorands Indiānas Universitātē. Plašāks latviešu lasītāju loks trimdā ar viņa piecām vārsmām varēja iepazīties Laimoņa Zandberga Kanadā vadītā možā rakstu krājuma Jaunā Gaita 1968. gada 67. numurā, kur dzejnieces Astrīdes Ivaskas sakārtojumā tika iespiestas veselas trīsdesmit divas lappuses ar četrpadsmit Latvijas dzejnieku darbiem, ieskaitot Vizmas Belševicas eseju Subjektīvas pārdomas par objektīvām parādībām.

Pēcvārdos Astrīde Ivaska rakstīja: Māris Čaklais un Vitauts Ļūdēns pieteica sevi par spējīgiem dzejniekiem ar pirmajiem krājumiem, bet ar otriem izvirzījušies par vadītājiem talantiem.

Lai gan Māri Čaklo nepazinu personīgi, pat ne ar vēstuļu starpniecību, 70. gados uz manu darba vietu Arizonas Valsts universitātē pienāca (ar krietnām laika posmu atstarpēm) vairākas aploksnes ar kirilicā rakstītu fiktīvu sūtītāja vārdu no vienas vai otras Aizkaukāza republikas ar Čaklā mazgrāmatiņām − Lapas balss, Zāļu diena, Dzer avotu, ceļiniek! Līdzīgā veidā laiku pa laikam pienāca arī daža cita rakstnieka darbi. Tie bija laiki, kad tieša sūtīšana no Rīgas varēja kaitēt sūtītāju veselībai.

Pirmoreiz tikāmies 1988. gada augusta pirmajās dienās Rietumberlīnes pirmreizīgās mākslas izstādes Lettische Avantgarde (Latviešu avangards) laikā. Kā veci paziņas, bez kaut kādām ceremonijām, uzrunājot viens otru uz tu, sākām sarunas.

Drīz pēc tam, kad tiku aicināts uzņemties Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakcijas vadīšanu Minchenē, 1990. gadā, lūdzu Māri kļūt par toreiz vēl Maskavas impērijas, bet īpaši tās sastāvdaļas Latvijas kultūras dzīves komentētāju.

Viņš iesāka ar Knuta Skujenieka dzejgrāmatiņas Sēkla sniegā un Silvijas Radzobes grāmatas Brošūra par manu naidu (par Aleksandru Čaku) apskatiem. Sekoja citi „gabali,” viens par otru labāki.

Bija žēl tos palaist un atstāt tikai ēterā. Tādēļ jau tad no Māra Čaklā pirmajiem ierakstiem, kas nonāca Minchenē pa visai sarežģītiem ceļiem, atlasīju kādu duci, publicēdams tos manis rediģētā gadskārtējā izdevuma Latvija Šodien 1991. gada laidienā, kas arī bija pēdējais.

Kā jau parasti, arī sakarā ar Māra Čaklā iesaistīšanu radio darbā šad tad no zināmām aprindām − un ne tikai ārpus Latvijas − man nācās dzirdēt pārmetumus. Krievu okupētajā Latvijā pazīstams kultūras darbinieks, redaktors, ciemojies Rietumos. Vai tādam varot uzticēties? Vai tāds varot būt ar nevainojamu nacionālu stāju?

Protams, šo kurnētāju vairumam Čaklā vārds un īpaši viņa literārā darbība daudz neko nenozīmēja. Tiesa, visai izteikta bija viņu eiforija, kuŗu gan vienlaikus pavadīja sava veida aizdomas, kad tika skatīts pirmreizīgais Brīvības pieminekļa attēls Literatūras un Mākslas 1987.21.VIII numurā, turklāt pār visu pirmo lapu, un dažas lappuses tālāk mūsu lielā Trimdinieka Jāņa Jaunsudrabiņa svešatnē uzrakstītais aicinājums Piemini Latviju!

Bet šie ļaudis ne vienmēr savienoja Māri Čaklo ar šo Literatūras un Mākslas laidienu.

Še jāpiezīmē, ka tikai mazliet vairāk nekā pusgadu pirms šīs iedrošināšanās (un tas ir maigi teikts) viņš bija kļuvis par šī radošo savienību nedēļas laikraksta galveno redaktoru, izvadīdams to cauri visiem mūsu nesenās vēstures dramatiskajiem gadiem līdz pat 1991. gada novembrim.

Daudzi, protams, varēja nezināt, varbūt arī negribēja zināt, ka jau 1967. gada beigās žurnāls Zvaigzne (nr. 21) iedrošinājās iespiest toreiz vēl divdesmitgadnieka Māra Čaklā poētisko himnu Latvijas mīlestībai, ko vēlos citēt visā pilnībā:

Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai.
Tas ir kā pusotra piliena jūrā.
Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −
uz zemeslodes, zem saules
ir tāda zeme − Latvija,
uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama.
Vakarā žēlodama.

Nevarēja arī no visiem prasīt, lai viņi zinātu, ka 1968. gada decembrī Latvijas kompartijas centrālkomitejas toreizējais ideoloģiskais sekretārs Jurijs Janovičs Rubenis minēja Māri Čaklo (kopā ar Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu, Albertu Belu, Laimoni Puru un Gunāru Priedi) starp tiem latviešu autoriem, kuri noslīguši partijas vadītājiem nepieņemamās pozicijās, kuŗi, lūk, izsisti no pareizajām sliedēm, jo ļoti vāji apbruņoti ar parādību marksistiski ļeņinisko izpratni, ar komunistisko pasaules uzskatu. Piemēram, Belševicas un Čaklā darbi radot ne tikai juceklību, bet, galvenais − neierobežotas iespējas to jēgas patvaļīgai subjektīvai iztulkošanai.

Un tā jau arī bija. Tajā laikā Čaklais gluži ķecerīgi, ņemot vērā apstākļus, vārsmoja par slapjajiem putnēniem, kas pamazām apaug ar spītīgu spalvu, un savos dzejnieka sapņojumos vēlējās nokļūt uz zvaigznes, kur neprot krāpt un uz galvas kāpt, kur varbūt esot zināms kāds apslēpts noslēpums, kas spēs arī mūsu planētu glābt.

Šīs rindas, šķiet, joprojām nav zaudējušas savu nozīmi, tāpat kā viss Māra Čaklā sarakstītais.