|
Bruno Saulītis
(dz. 1922) |
 |
| LAIVA |
Tā bija laba laiva − ka cielava viegla un žigla, Veco meistaru darbs, kas droši pret vilni turas. Pūta nikni vēji, nāca saules tveices un miglas, Un tagad uz krasta − melns spainis virs ugunskura.
Pierē iegulstas rieva, un roka berž cigareti. Kas pagalam, tas beigts − tā palaikam mēdz notikt dzīvē. Tomēr spītība reizē ar sīviem dūmiem cērt pretī: Cilvēk, nepadodies! Ceri, karsē darvu un drīvē!
Uguns rūc. Un kļūst saskatāms, drūmās minūtes vadot: Dēli sadrupuši pavisam, rūsa ieēdusies ik naglā. Te var drīvēt un lāpīt, pat savu sirdi var atdot, Bet neviens vairs neiespēs laivu no nīcības paglābt.
Spaini ceļam nost. Liekam pakulas prom. Nav ko runāt. Savāds mākonis pasaulei pāri kā saplēsta bura. Tā bij laba laiva, Mēs tai neļausim krastmalā trunēt, Mēs to sadedzināsim uz Jāņu nakts ugunskura.
Drusku sarkanākas tai brīdī būs dzirksteles liesmās, Drusku citāds tai pusnaktī sārtam būs atspīdums, Un zem ozolu vainagu smaguma šķitīs mums: Vecās laivas skrējiens pret vilni ir pārvērties dziesmā.
|
| MURKŠĶIS |
Pa savu ceļu eju es Un murkšķis līdz ar mani...
Neviena nelūgts, kā nekautrīgs viesis viņš sēd Man pie sirds un tev arī. Nē, neliedzies, katrā ziņā! Kad maizi mēs griežam, no rikas viņš mīkstumu ēd, Un, kad liekamies gulēt, vissaldākais miegs ir viņam.
Gribas dziedāt, viņš pasmīn, un pēkšņi sajūsma plēn: Ir jau tādi, kas katru dziesmu māk pārvērst par burkšķi. Nu bet Bēthovens? Draugi, lai paliek Bēthovens, Mums jātiek galā ar savu, ne jau ar viņa murkšķi.
Mūsu murkšķis ir mazs, pēc skata kā susuriņš, Bet cik skaļi, cik uzstājīgi tāds krislītis kūda: Ja tu kapeiku pacel, par rubli to nosauc viņš, Ja tu maldies, viņš apzvēr, ka tā jau nemaz nav kļūda.
Pret visiem iebildumiem viņš sirdīgi rūc, Kā plānprātiņu trenc tevi pēc uzslavas dzīties, Un, ja kādreiz tev medāli nejauši spraudīs pie krūts, Tavs murkšķis būs tas, kas līdz zemei liks paklanīties.
Un tā visu mūžu līdz pēdējai stundai − kliks, kliks, − Viņš pa krūtīm tev skrāpēsies, līdzi kā ēna kulsies, Tikai tobrīd, kad vāku uz ozola šķirsta liks, Tavs murkšķis būs pārdomājis un blakus tev neapgulsies, Jo viņš ir nemirstīgs! Viņš ir mūžīgs kā lāsts! Nu bet galu galā − vai nepietiek beidzot šo urkšķienu? Mēs jau arī esam nemirstīgi, tāpēc ir jācīnās Pret saviem, pret taviem, pret visu cilvēku murkšķiem.
|
| ZIEMĀ IEEJOT |
Šai dienā, kad ziema manu labo rudeni nomaina, Galva tāda savāda − mazliet smaga un domaina. Sirds kā jau sirds, bet, ja ieklausās vērīgi, Arī tur reizēm saklausāmi kādi pukstieni sērīgi, Un vispār ap dūšu tā, kā pēc Makbeta pēdējā cēliena: Šķiet, ka ir pietrūcis tikai vēl viena vienīga zvēliena, Un es pats būtu guļus uz savas skatuves apkritis... Redziet, kas notiek, ja pārāk ieilgst tāds lapkritis! Bet es nekritīšu, jo galu galā un pēdīgi Man ir ļoti daudz draugu, un viņi nemaz nav blēdīgi. Tiesa, daži pa druskai sīku neveiksmju dragāti, Toties citi pavisam žirgti un nopelniem bagāti! Tikai vientuļa niedra ziemas vējpūtās liecas un salīgo, Bet, ja es sākšu liekties, mani draugi sanāks man palīgos. Ko jūs smaidāt? Domājat, nenāks? Nu kā lai to pasaka, − Katrai rozei ir ērkšķis, un katrai zivij ir asaka... Bet, starp citu, lai paliek, jo te mums nav jāizlemj galīgi, Vai es pats tikšu kājās, vai talkā būs jāsauc palīgi. Pirms laika nevajag izdomāt bēdīgus teicienus, Tāpēc draugiem, saviem labajiem draugiem es sūtu sveicienus!
|
|
Daina Avotiņa
(dz.1926)
Dzejoli no cikla „Tu mani padarīji bagātu” |
 |
| * |
Es bēgu no rudens. Mani kastanis panāk Un iemet tieši krūtīs Brūnu dzīvības granātu.
Iemet visdziļākā dvēseles vagā, Kur zeme vissmagāka.
Es eju tālāk un zinu:
|
| * |
Ar zaļām un vieglām kurpēm Jūra krastā kāpj, Bet soļi ir smagi, Soļiem sāp.
Vieglajās, zaļajās kurpēs Piesmeļas smaga smilts. Un es skatos: ātri Zaļās kurpes dilst.
Paliek kāpās vien pēdas, Baltajās smiltīs tumst. Pēc zaļajām kurpēm Jūra skumst.
|
| * |
Cilvēki, Šonakt dodieties drīzāk pie miera, Jo pa ielām staigā ceriņi − Apreibuši ceriņi, Kas nevienam negriež ceļu.
Ceriņi ieskrien mums tieši krūtīs. Ceriņi dzied un smejas. Un arī mums pazūd ceļš.
Cilvēki, Šonakt visās ielās staigā Apreibuši ceriņi.
|
| * |
Vai tiešam atkal nokusīs sniegs, Zeme sāks elpot Un ar piebriedušu, pienīgu krūti
Baros priecīgus rudzu asnus? Krastos saziedēs baltas anemones Un svīres ligzdās izperēs Līksmus un brēkulīgus svīrēnus?
Kā tas viss varēs notikt Ja nebūs tevis?
Un tomēr tā būs.
|
| * |
Kaijām labi: Var skumjas izkliegt, Nogremdēt jūrā, Aizsviest vējos, Apbērt ar kāpu smiltīm. Kas paliek pašām? Krastmalas sīkās zivis.
|
|
*
|
Migla bija satinusi sauli Un noslēpusi. Bet tu, pakāpies kāpā, Sarāvi pelēko tīklu Un iemeti sauli Tieši man rokās. Tā nu es to turu un gaidu, Kad nāksi Pēc savas saules.
|
|
Ārija Elksne
(dz.1928) |
 |
|
KAMĒR VIEN SAULGRIEZIS ZIEDĒS |
Par šo naudu es varu veselu mēnesi dzīvot, Trīsdesmit dienas atpūsties, grāmatas lasīt un domāt, Trīsdesmit dienas vērot, kā nārbuļi zied, kā briest rudzi, Kā dārzos ienākas ķirši, kā ganībās govis plūc zāli...
Par šo naudu es varu biļeti nopirkt un aizlidot Uz trim stundām pie tevis un saulrietā atgriezties atpakaļ, Trīs stundas skatīties tevī, runāt ar tevi un starot, Trīs stundas just, kā pasaules telpu no zemes līdz zvaigznēm piepilda laime... Ja es padomu prasītu mātei, viņa teiktu: „Tikai trakie izkaisa naudu pa vējam, Vajag pietaupīt sevi, labi izgulēties un paēst, Un naudu nolikt − nebaltai dienai.”
Bet ja es grieztos pie tevis, Van Gog, dzeltenās krāsas dzejniek, Tu iemērktu otu saulē un, saulgriezes gleznodams, teiktu: „Brauc, Laimīgs ir tikai tas, kas par laimi spēj visu atdot; Citas laimes nav bijis un nebūs nekad, Kamēr vien saulgriezes ziedēs.”
|
| VASARAS VĒSTULES |
Katrs pumpurs un sēkla ir rūpīgi lolota vēstule, Kuru caur ziemas sniegiem vasara vasarai sūta, Un, kad nāk rudens, lai samestu lapas duļķainā ūdenī, Pastā jau glabājas sūtījums, adresēts nākamai vasarai. Viss, ko mirstošā māsa māsai gribēja pastāstīt, Magones sēkliņā ierakstīts, alkšņa pumpurā ietīts, Labais, skaistais un gudrais ir mūžīgs kā pati zeme, Ledus zilajos seifos asni kā banknotes glabājas... Četrus mēnešus saule aploksnes vaļā plēsīs, Vasara lasīs un smiesies, vasara lasīs un raudās, Notērēs asnus līdz pēdējam un atkal krās jaunus − nākotnei, Atkal zem mežrozes sēdēs un jaunas vēstules rakstīs.
|
| * |
Maz viņam bija laimes, īss bija viņa mūžs, Nu jau nez kuro gadu vējš sniegu pār kapu pūš... Pats viņš no šodienas rūpēm kā gājējs no apvāršņa šķirts, Tikai jūtas paliek, paliek un nenomirst... Emīla Dārziņa skumjas, Emīla Dārziņa maigums Šodien ir tikpat reāli kā asara man uz vaiga... Un ja nu tā nebija nejaušība, kas vilciena durvis atvēra? Un ja nu tas bija izmisums, kurš tonakt viņu kā lapu satvēra? Talants izsmeļ cilvēku kā saule palu ūdeni, Un, ko lai dara tad, ja nāk melni melni rudeņi? Saules izsmelts tāds cilvēks, dzīves cīņai kļūst nederīgs, Vienīgi savā pašatklāsmē līdz neiespējamam sīksts... Tālab, ja redzu, ka dzīvei kāds kā spainis ūdenim der, Neticu, ka no viņa nākotne kā no Emīla Dārziņa dzers...
|
| * |
Ar laiku mūsu domas par laimi un dvēseles spēku No prieka un sāpēm noveco kā saulē un lietū ēkas, Un tad tās vajag aizvest un brīvdabas muzejam atdot, Kur priedes un kļavas slienas zaļas kā jaunības gadi... Un reizēm, kad brīvu brīdi man izdodas dabūt no dienas, Pa savu brīvdabas muzeju es staigāju klusa un viena... Šalc ilūzijas kā bērziņi trauslas un šmaugas, un baltas Un pieber dusošos pagalmos ar zeltainu lapu šaltīm, Bet pagātnes mīļajās istabās ir tomēr drusku par šauru, Un skurstenī rudens naktīs ilgas kā brieži auro... Ar zilu vilni tālab es izmazgāju sev acis Un eju uz šodienu atpakaļ pie tiem, kas ceļ Rīgas staciju.. Kas zin, varbūt mazliet skarbas un kailas iznāks šis telpas, Bet tajās būs gaisma un plašums, un vilcienu karstā elpa...
|
|
Olga Lisovska (dz.1928) |
 |
| VIENALDZĪBA |
Vai tiešām viņa reiz atkāps, Tā kā migla kāpj drēgna un zema, Kad būs pasacīts viss, kas sakāms, Un kad paņemts būs viss, kas ņemams.
Krēslā izsprēgās kamīns... It kā justu, Cik jauni mēs kādreiz bijām! Bet aplūkot Dienvidu krustu Es varēšu Planetārijā.
Nemiers urdīs retāk un retāk Aiz loga vējš kļavlapas mētās, Un es nopūtīšos: cik ziemīgs!
Ja tai brīdī es necelšu roku Atraut durvis, lai lietus cērt šaltīm Un liesmu, kas sāk jau nogurt, Uzpūš ziemelis nesavaldīgs,
Ja tai brīdī es stāvēšu klusi, Ja es nekliegšu: „Nedrīkst! Nedrīkst!” − Tad viņa būs atkāpusi, Tā kā migla kāpj rāmi un dzedri...
|
| * |
Ilgi rosījies, Ilgi posies, Ilgi zilā mākonī krājies, Tveras bulvārī atnāk sniegs Vieglām un baltām kājām.
Varbūt mazdrusciņ par spožu, Var būt, ka pārāk uzpūsts... Pirmais sniegs prot izlikties tā, It kā nekad vairs Nenokustu.
Un ja viņu rīt pat jau aizšķūrēs Kas par to − Uzsnigs nākošais. Cits. Bet šovakar gājēji priecājas Un izliekas, Ka viņam tic.
Nevienu jau tādēļ nevainos − Kāpēc viņam izkust ļāvi! − Teiks ar smaidu, Bez pārmetuma: Pirmais sniegs ir tik nepastāvīgs!
Puikas gan neizliekas. Puikas veļ sniegavīru. Laukumu drīz būs kā noslaucījusi Līdz pašam asfaltam tīru...
Es arī neizliekos − Es brienu pa pirmo sniegu. Es turos pie tavas rokas, Es soļus tavās pēdās lieku.
Gurkst sniegs man zem kājām: − −Tici!− Un es viņam ticu, ka mūžīgs. Mēs esam līksmi Kā svētkos. Balti balti apsniguši.
Bet puikām svilst vaigi... Un pasaulē Viņiem nav nekā svarīgāka, It kā no aizmirstības Kāds būtu šovakar jāglābj.
Un, kamēr pavisam nesatumst, Jāsarauj vaiga sviedros... ----------------------------------- Ak puikas, Es arī ar jums, Paņemiet mani biedros!
|
| ŠŪPOLĒS |
Līdz galotnēm? Tas tev pa smieklam! Var arī pār galotnēm sviest. Šīs stundas kā šūpoles vieglas No zemes atrausies.
Zem kājām tumst meža kvadrāts. Zem kājām bēg upe un kliedz. Un šūpoles ātrāk, ātrāk Un augstāku loku liec.
Pretī mirdzošām Galaktikām Viegli tavās šūpolēs skriet. Logs tiek atrauts. Bet uz brīdi tikai... Un tad skaudīgi aizcirsts ciet.
Kas man pavērsies pa šo logu? Un vai mirkļa redzējums īss Manā atmiņā noguls Neizgludināms, Neizdzēšams, īsts?
Tā, lai aizmirsties nevar un apnikt, Kaut būs šaubas, Kaut kļūdas būs. Vai tu varēsi kļūt par sapni, Un vai sapnis par tevi kļūs?
Cik augstu šūpoles sviedīs Šo nakti vienu? Vai tavas gaismas man pietiks Visu garu dienu?
|
|
Vizma Belševica
(dz.1931) |
 |
| * |
Kas reiz dzēris Salacgrīvas ūdeni... Ūdeni? Ja tik vien bēdas būtu... Izdzēru es zvejniekciema rudeni, Ābolu un zivju smaržas grūtu.
Izdzēru es vēlo vētru straujumu, Putu grīstēs savērpjas kad diena, Un kā traki zirgi viļņu kraujumā Melnas laivas pakaļkājās slienas.
Jūŗas skūpsti sudrabotā baltumā Zvīņu lūpām iezīdušies vaigos, Pirkstos jūtu es vēl dzelmju saltumu, Salakas ko iznes sānos svaigos.
Pleci jūt vēl padevīgo tvīkumu Zvejas vīra cietās, brūnās rokās, Kad pār galvām pilādžzara līkumā Dilstošs mēness gurdu soli nokāpj.
Nepaceļ pie lūpām jūras ūdeni − Jo to vairāk dzer, jo vairāk slāps. Izdzēru es Salacgrīvas rudeni... Kas nu mani veldzēs? Kas nu glābs?
|
|
DZEJOLIS PAR LAKSTĪGALU INFARKTU |
Par mani uzausa tavas acis. Zili pelēkas gaidas. Uzmanīgs klusums. Vai nav savādi − nodzīvot mūžu līdz pusei Un nezināt, kas ir rīts? Gaismas plašumi mākoņu ēnas paceļ. Zili pelēkas gaidas. Piesardzīgs klusums. Pār mani uzausa tavas acis, Pār pasauli − pirmais rīts.
Vai nav savādi − pirmoreiz pasauli atklāt Brīdī, kas tādu tīrību prasa, Ka sīkākā zāle mazgājas rasā Un asarās − zemes sirds? Bet tā ir stunda, kad putna kaklā Dziesma tik skaudru tīrību prasa, Ka lakstīgala, kas pasauli atklāj, Pusvārdā mirst.
Es nebaidos; Un nenolaid acis. Man. vajadzīgs rītausmas prasīgais klusums. Eju pasauli atklāt, kad mūžs jau pusē Un pusē spēks. Varbūt nepietiks spēka visu sacīt. Tīrāko dziesmu gaida klusums. Pār mani atausa tavas acis. Saule vairs neuzlēks.
|
| * |
Es negribu domāt par to, kas mūs šķir. Visu vakaru lasīju dzeju. Bet nakti − Visu nakti man sapņos rādījās jāņuzāles: Galotnēs jūnija debesu sulīgais mēļums, Zem debesīm dzeltena uguns... Atlauz vienu no otra, Un jāņuzāles vairs nebūs.
|
| DZEJOLIS AR IEVADU |
− Kas tas ir? − Redaktors bargi jautāja Līdzstrādniekam, rādīdams uz žurnāla vāku. − Meitene, − viņš atbildēja. − Un kas viņai rokā? − vēl bargāk jautāja Redaktors. − Pūpoli, − atbildēja Līdzstrādnieks, − Lieldienu simbols uz padomju žurnāla vāka − brēca Redaktors. Un tad es teicu: Izcērtiet kārklus un vītolus! Izcērtiet visā Latvijā! Citādi jūs no pūpoliem neglābs, neglābs neviens! Vītolu apaļās galvas sirmo ap katru gatvi, Kārklu spurīgie cekuli no katras grāvmalas lien.
Pirmie pār sniegotiem laukiem − mirstošas ziemas simbols − Cauri salam un puteņiem koki pūpolus ries. Pūpoli − ziemeļu svētie − staro zeltainos putekšņu nimbos Un zemes atmodas mokas par ticību vasarai cieš.
Redaktor, varu jums zvērēt − par Lieldienu svētkiem zināms Latvijas kārkliem un vītoliem mūžam nav bijis nekas. Tikai lūstošu ledu un palu dzīres tiem svinamas. Kad zeme uz sauli griežas, plaukst pūpolos zemes ass. Tas, kas nav bērnībā jutis pūpola glāstu pie vaiga, Tas, kas nav kūstošā sniegā taku uz vītolu minis, (Cērtiet un iegaumējiet!) nepazīs dzīvē maiguma. Un tad jūs tiesāsit atkal, jūs vaimanāsit − aug ciniķi!
Un vēl − no dzejas un vārdnīcām izcērtiet vārdu „pūpoli” (Pūpolu koks pat no rīkstes jaunu atvasi dzen), Citādi cilvēkus ilgi vēl atmiņu vītoli šūpos No dūnotā vārda, kam nozīme izcirsta sen.
|
| DZIESMIŅA PAR PRINCI |
Visās labās pasakās princim gaiši mati. Bet stikla zārkam pāri slīd bez zirga Greizie Rati. Mēms vējš liec mēmas priedes. Un mēma melnā taka. Kā sagaidīt, kad pakavs Pret oli uzšķils dzirksti? Visās labās pasakās princim zilas acis. Bet velti zilus zobenus es saucu zārku sacirst. Mans aukstais stikla cietums − Ne skaņas cauri vākam. Kā sadzirdēšu nākam, No baltā zirga kāpjam? Visās labās pasakās princis mazliet lācīgs. Viņš sarkst un mīdās neziņā, vai īstā brīdī nācis. Viņš baidās savas šaubas Un nedrošību pārkāpt, Bet dziesma stikla zārkā Var noslāpt... Princi, steidzies! Visās labās pasakās princim stipras rokas, Bet tikai sēru vītoli pār mani zarus nokar. Un nedziedāta dziesma, Un nesacīti vārdi, Un zelta vainags pārdilst No mēmo rietu rūsas. Visās labās pasakās princim gaiši mati... Princim zilas acis... Princim stipras rokas...
|
| * |
Liepājas liepas, Liepājas mājas Kupenu kupenās stieg. Tās reizes, cik Liepājā nebiju, krājas Pār liepām un mājām kā sniegs.
Nu apsniedz un nesauc vairs. Esi tik gudra. Lai cits manas kupenas min. Sirds iekalta ilgās kā dzintarā skudra, Kas ilgojas, − labi to zin.
Var kārot tik ļoti, ka apskaut nav spēka,
Pa iemītu zilumu tvaikoņiem jāpeld. Pa iemītiem sapņiem peld miegs. Mēs svinēsim neskartu tālumu sāpes, Kad puteņos bezmiegu sniegs.
|
|
Ojārs Vācietis
(dz.1933) |
 |
| BALĀDE PAR ZILO VALZIVI |
Viņš nesapņoja par zemēm, Kur dienvidu saule kveld. Viņš zināja aukstu jūru, Kur zilās valzivis peld.
Viņš zināja: viļņi kā zirgi Tur kuģiem pa sāniem sper. Viņš zināja: tēvi puikas Par zilām valzivīm per.
Es nezinu, cikreiz viņš bija No darba un pēriena greizs, Bet peldēja zila valzivs Caur asinīm katrureiz.
Ar asti sita pa vilni, Un dunēja okeāns: − Ja drosme, tad tūļājies ātrāk, Tu esi pretinieks mans.
Velc siļķes un mencas tonnām, Tukšs sirdij būs katrs reids. Es esmu tā, ko tev vajag. Es tevi gaidīšu šeit. −
Dēls izslējās tēva priekšā No darba un pēriena greizs, Tēvs ilgi skatījās dēlā Un nopēra pēdējoreiz.
Un novilka ādas jaku: − Ņem. To tev vajadzēs rīt. − Un dēlam vienādi zila Bij acīs valzivs un spīts.
Viņš tagad ir aukstā jūrā, Kur viļņi smagi kā svins, Un, ko viņš tai jūrā dara, To polārie vēji zin.
Es zinu − nekas nav svētāks Par to − kur gribi, turp iet. Es šodien klausos, ka dēls mans Par zilo valzivi dzied.
|
| BALTĀS NAKTIS |
Tu redzi, ja šo pļavu noglaudīt− Pa grāvjiem vēsas rasas upes tecēs Un aiztecēs. Un baltā migla rīt Pār mūsu ceļu baltas strēles necels. Lai paliek rasa. Savam priekam vien Nav zemes asinis ko velti slacīt. Lai nopeldas šai rasā zaķēns viens Un cilvēkbērni rītā mazgā acis. Ne, paskaties − caur balto nakti sviež Vēl arī mēness savu gaismu blāvo Un grieze sudrabainus rudzus griež, Un visi sudrabstiebri paliek stāvot. Pār zemi baltās pusnakts klusums iet Un aizmigušo apšu zaros uzplaiksnī Balts klusums. Un tas miljonklusums šķiet. Ir divdesmitā gadusimta otrais puslaiks. Ir miris Einšteins. Tev ies skolā dēls. Pār zemi lidmašīnu spārni vēžas. Un nosēžas to reaktīvais kvēls, Un viņa skaņa krietni vēlāk sēžas. Daudz jaunu vārdu raidstacijas kliedz, Daudz jaunu karogu uz zemes plašās... Ir iets! Tu dzirdi, zeme, − ātri iets! Bet baltās naktis vēl ir tādas pašas. Bet, kad ar gadu tālēm vārdus mij Un kad tiem saku: − Es pa rasu bridu, − Tur brīnās: − Vai tad baltās naktis bij Tā nežēlīgā gadusimta vidū?
|
| NĀK GRŪTĀ STUNDA |
Nāk mana grūtā stunda. Riet saule.
Oginskis kļūst traks, Arvien tuvāk Caur istabas sienām nāk Šūmans, Un, naktī negaisu solot, Sāk pamalē orķestri skaņot Bēthovens.
Tās ir necilvēcīgas ilgas, Kas uzbrūk man reizē ar krēslu.
Vēl ir dažas minūtes laika, Vēl deg šīs briesmīgās frontes trieciena raķete − Saulriets.
Deg baznīcas logā kā bāka, Deg nameļu logos kā ugunsgrēks, Deg manā atvērtā logā Kā godīgs un augstsirdīgs brīdinājums − Mēs nākam.
Un nekur nav, kur bēgt, Iesi guļošās pilsētas ielā: Pie durvīm sagaidīs viena, Uz līkuma sagaidīs otra, No katras šķērsielas iznāks Pa pelēkai skumjai, Un, kad tiksi laukā no pilsētas, Tad jau būs demonstrācija − Tu Un tūkstoš pelēku sikspārņu stāvu. Un tajā pat brīdī Tavs glābiņš, Tās divas rokas, kam pieder viss, Vai nu skauj cita plecus, Vai nu sasukā matus, Vai nu ir mierīgi liktas zem vaiga Un guļ.
Nāk mana grūtā stunda. Riet saule.
|
| * |
Var jau paņemt to stikla kasti, Ko sauc par akvāriju.
Bet kuģi uz tevi skatīsies Ar sarauktām pierēm.
Zelta zivtiņas nebūs vainīgas, Ja ar apaļām, Nicības pilnām acīm Uz tevi skatīsies zivis, Kad iesi pār tiltu.
Kur tu liksi to savu Mikrookeānu?
Mikrodzīvokļa Mikroistabas Mikrokaktā?
Un viņš tur stāvēs Bez vētrām, Bez haizivīm Un bez peldošiem lediem Tavam mikropriekam.
Bet ledu kraus krastā Rīgas jūras līcis, Un Biskajs Sakulsies šampanietī, Un ledlauži spaidīs ar krūtīm Pārējiem ceļu.
Un albatross ar savu spārnu Iegriezīs vēl vienu robiņu Zaļajā vilnī.
Un jūra nopūtīsies − Vēl viens kļuvis ir Mikrocilvēks.
Ar to es tev negribu teikt, Ka mājās ir jātur zilonis.
|
| TIKAI |
Tikai āboli krīt Rudens rasainā zālē. Rasa zila kā tāle, Kurp tu aizbrauksi rīt.
Tikai mākonis snauž Tālam mežam uz kakla, Diena izliekas akla, Dienai drusciņ vēl skauž.
Tikai veltīgi viss. Stājas asiņu dima, Un tās zvaigznes, kas dzima, Visas nolemtas dzist.
Tikai pagaidi vēl, Ne jau tāpēc, ka baidos, Ne jau tāpēc, ka svaidos, Ne jau tāpēc, ka žēl.
Tikai tāpēc, ka ir Man no tevis kas iedzimts Un vēl reizi ir piedzimts, Lai vēl reizi var mirt.
Tikai neteiksim „rīt”, Kaut gan lūpas jau plešas, Krīt kā planētas svešas, Tikai āboli krīt.
|
|
Imants Ziedonis
(dz.1933) |
 |
| * |
Es drāžos caur nakts viļņiem. Nakts gaiss gul joslām un slāņiem: Purvu drēgnā un salkanā elpa Un āboliņa smarža saldā, Un, kad es braucu tālāk, Es sajūtu naktsvijoles mežā. Es apstājos, pārkāpju grāvim, Un ap mani ir klusums.
Tālāk es skaitu: šī ir naktsvijoļu jūdze, divas vīgriežu verstis un āboliņa kilometrs.
Šonakt būs pērkons, Smaržo bieza un tumīga tumsa, Un prožektoru gaismā Ceļmalas papeles lido.
Tālumā fermas Gaišām logu rindām Kā elektriskie vilcieni Aizdrāžas garām naktī.
Tālāk es skaitu: tumšie nakts miera logi, nakts laimes un mīlestības, nakts sāpju un nelaimes logi, logi kā pastmarkas liesmo uz māju bandrolēm melnām.
Es mīlu braukt naktī, Pasaule dienā ir maza − Tikai līdz horizontam. Bet naktī kļūst milzīgi liela, Un pusnaktī krustceļos iznāk Sapņi kā dzimstošas zvaigznes Un sapņi ar sirmām galvām − Dilstoša mēness sapņi.
Tālāk es mācos pēc sapņiem cilvēkus pazīt: pilnas sirds sapņi un pilnas siles sapņi, tie ar spilvensunīšu purniem un citi − kā lūši mežā.
Te ir pieticības un baiļu, Un izbijušas gribas sapņi, Un sapņi bļauri un demagogi Plātās pa ceļa vidu. Tad nicīga nežēlība Iedegas manu prožektoru acīs: Pirmos − paspert pie malas! Un otrajiem − drāzt taisni virsū!
Un tālāk es skaitu: Cik daudz sabraucamu sapņu! Aiz manis sabrauktas ilūzijas un iekāre sapņu maskā. Kas mani tiesās? Par ko? . Un vai man braucēja tiesības atņems?
Bet ikreiz, kad cilvēku sapņi Iznāk zvaigžņu gaismā uz ceļa, Ceļ roku un lūdz viņus pavest, Es braucu un domāju sevī:
Vest cilvēku sapņus, Satikt cilvēku sapņus Un arī sabraukt cilvēku sapņus − Kāds man laimīgs mūžs!
|
| * |
Kad lietus dauza kāpostgalvu paurus, Es brienu rudens zaļos rudzu maurus, Ar vieglu sirdi un ar kājām smagām Es aizeju gar cukurbiešu vagām Pa laukiem lietus miglā, un man liekas, Šo ceļu kurmji iet un aizlien sliekas, Šo ceļu dzērves lido mīļiem spārniem...
Kad lietus kāpostgalvu paurus kapā, Tin vīri kaņepes ap alus mucu tapām Un garo lielos kublos misa salda, Bet citur mani aicina pie galda, No rokas rokā staigā kanna balta, Līdz saprast grūti, kurš pār kuru valda, Vai mēs pār kannu šo, vai tā pār mums.
Kad kāpostgalvu paurus kapā lietus, Es dzirdu: laiks tēš vītolkoka mietus Un, cik tu esi vitāls, vēro. Kas rudeņos par aiziešanu sēro, To iedzen zemē vītolkoka mietiem. Tu esi miris. Un ar jauniem dzietiem Caur tevi izaug vītolēni jauni.
Kad lietus kāpostgalvu paurus dauza, Es, ruden, iedzeru no tava kausa, Tad apreibis un svētlaimībā durnā Es speru ceļā laukakmenim purnā: −Tu resnais guļava! Tu iegulētā vieta! Nekad tev neredzēt, kas ir aiz saules rieta! Nekad tev nesaprast, kas ir pirms saules lēkta. Cik tālu pasaule ir neaizslēgta? Un kāpēc jūra cauri tīklu acīm iziet?
Un kāpēc puķes ir, kas puķu podos nezied? Un sēkla ir, kas krīt pie mājas katras Un nevar redzēt to un nevar atrast, Bet tajā nemiers tā kā asns dīgst...
Kad ir tas laiks, kad pārplīst sēklai čaula, Un kad tavs dēls kļūst kauls no tava kaula? Un kad tavs dēls vairs negrib tavu maizi Un mājas slieksni noskūpsta un aiziet? − Ir tāda sēkla − kad tā krīt uz lauka, Dēls nevar atdzerties no tēva trauka. Ir tāda sēkla!
Kad rudens kāpostgalvu paurus dauza, Es, ruden, iedzeru no tava kausa. Kad lietus kapā kāpostgalvu paurus, Es, zeme, mīlu tavus rudzu zaļos maurus. Kad kāpostgalvu paurus kapā lietus, Es dzirdu: laiks tēš vītolkoka mietus... RĪt pat es braukšu tālāk.
|
|
VARDU MOKAS
No cikla
|
Es esmu pulkstenis bez iekšām, Un jābrīnās, kāpēc es eju. Jūs redzat tikai ciparnīcu, Jūs redzat tikai manu seju.
Jūs redzat tikai manus skaitļus No divpadsmit līdz divpadsmitiem. Jūs neredzat, kā gribas zvanīt Un kā man gribas kliegt no rītiem.
Es esmu uzvilkts pamodināt, Es zinu − tāds ir bijis lēmums. Tad kāpēc manu zvana mēli Ir sakalis tāds dīvains mēmums?
No gultas izcelšu es kuslos, No gultas iztriekšu es plikos, Man jāzvana un jāmodina, Es tikai neatceros − cikos.
Es nevaru to atcerēties. Bet vārdi nāk kā mazi ķēmi Un visi dūrēm sit pie krūtīm Tik nelaimīgi un tik mēmi.
Un ceļu saucienam! Vēl bridis − Aiz skropstām atraus vaļā plakstus Un noplēsis jums kurlās ausis Kā treknus kartupeļu lakstus.
Un jūsu gultās, jūsu matos Un portfeļos jums bites spietos. Es iekliegšu jums zvanu pierēs Kā atdauzītu cirvju pietos.
Es eju eju eju eju, Un ceļš − līdz bezgalībai priekšā. Bet zvana nav. Un tad man liekas − Es esmu pulkstenis bez iekšām.
|
| * |
Bez mīlestības nedzīvojiet, Bez mīlestības viss ir mazs! Bez mīlestības dūmo krāsnis Un maizi negriež nazis ass.
Un kāds ar atdauzītu cirvi, Ar trulu cirvi dienas tēš, Un dīvains apnicības velniņš Uz spožām gardīnstangām sēž.
Un it ne velna nevar saprast, Kāpēc uz loga puķes zied, Kāpēc no rītiem vajag celties, Un kāpēc vajag gulēt iet.
Bez mīlestības nedzīvojiet, Jo nav kas ņem un nav kas dod! Un viens tu dzer no savas krūzes, Viens savā maizes rikā kod,
Viens ej un pats pie sevis smaidi, Viens savu rūpju vagu ar... Cik daudzi cilvēki tā dzīvo, Un izrādās − tā arī var.
Var jau...
|
|
No cikla „Tēze-antitēze” |
Bet cilvēki avoti ir. Es savu galvu uz skujām lieku. Es padzeros un zinu: − Tos nevar iegūt.
Tos nevar iztukšot. Tie ir tik dzidri un tīri... Tajos ir jūlija mākoņi Un izkusuši sniega vīri.
Kaut kas no rudens krusas Un maija salnām. Es saku paldies eglēm. Es saku paldies kalnam.
Es saku paldies zemei, Kas man tevi deva. Tu esi avots − Un tevi izdzert nevar.
Es būšu stiprs, Kad mani soļi cauri laimei un postam ies. Un, ja tas viss ir sapnis, Tad − labāk lai neatmostamies.
|
|
Viktors Līvzemnieks
(dz.1936) |
 |
| * |
Rīts, vakars, rīts. No mājām līdz tirgum, No tirgus līdz mājām. Rīts, vakars, rīts. Klusas naudas, Klusa laime, Sapņi silti kā cepeškrāsns, Laime pēc virtuves smaržo.
Savelkas grumbaini vaibsti: − Kongo? A! Kur tā? − Savelkas grumbaini vaibsti: − Kaimiņš vakar... − Nu, nu... − Rīts, vakars, rīts, Klačas par desmit, Pasaules troksnis − Kaķim ja uzmin uz astes. Dzīve kā žāva − No mājām līdz tirgum Un atkal no tirgus līdz mājām. Rīts, vakars, rīts. Un mūžam tiek aizmirsts, Ka jānopērk sāls. Dzīvei, tantiņ, vajag sāls.
|
| PUĶU GAVILES |
Šodien mēs visi − no rudzu laukiem, no pļavām, no strautu pakrastēm, no mežu cirsmām, no māju pažogiem, no pagalmiem, − šodien mēs visi vienosimies. Mēs ieiesim pilsēta. Tā būs demonstrācija. Garām kaktusiem akmeņmāju logos, garām viesistabu gumijkokiem, ģerānijām, palmu, hortenziju podiem, garām siltumnīcām un četrstāvīgām ēkām... garām paies pieneņu kolonas, gundegu vainagi, vizbuļu baltums, gaiļpiešu zvani, paparžu skurbums − saules āra puķu divīzija. Tā būs trakuma diena. Cilvēki paslēpsies, cilvēki kliegs, cilvēku nervu šķiedras neizturēs un pārtrūks kā kaucošas sirēnas, Ar kai- lām rokām cilvēki metīsies virsū. Pirksti lips pieneņu pienā, sejas grims neaizmirstuļu klēpjos, kājas sapīsies vīgriežu pinekļos. Un mēs gavilēsim. Varbūt pēc stundas plikas slotas slaucīs ielas, atkritum- kastu vāki aizsegs mums acis, sprauslājot benzīna dūmus, ielu asfaltu nolaistīs mašīnas. Bet mēs vēl smaržosim. Cilvēku locekli kā apburti neklausīs vecajiem paragrāfiem, rakstāmmašīnām, telefonzvaniem. Ik šūna vēl elpos lielceļu reibīgās vērmeles. Gaviles paliks. Gaviles paslēpsies kaut kur cilvēka dziļumos un skanēs, skanēs, skanēs kā neprātīgs zvans.
|
| GARĀM PAGĀJA VASARA |
Kas par meitieti − reklāma! Papēdīši dipu dip, Kā uz kinoekrāna Pašķoba lūpas tīši, Acis zib. Ne meita, bet tracis! Dendiji apstājas, saglāsta bārdas. Mašīnas apstājas, velkas pavadā kā bērni pēc kārtas. Pasaule savāda. Šī: „Cik maksā āboli?” Ko nu par maksu! Tirgonim acis jābola (kaut tūdaļ skrietu uz ZAGSu!). Ak! Dipu dip papēdīši, Kairina tīši. Pat stiprajam ozolam zarā dzeltena asara trīc − Garām pagāja vasara Un visi vēji un sirdis tai līdz.
|
|
Vitauts Ļūdēns
(dz.1937) |
 |
| * |
Gadi man uz krūtīm kā akmeņi guļ, Es akmeņus projām sviežu, Ar savu domu asmeņiem Es velēnu vaļā griežu.
Un ceļos, lai cilvēkus satiktu, Es esmu tāds pats, kā biju, Un kokiem cepures adītas No tās pašas senākās dzijas.
Tikai laukos vagas ar savādāk Un savādāk iesēj kviešus, Mani soļi ir smagi vēl, Bet visu es apskatīt iešu.
Kas esmu? Es esmu pats pirmais grauds, Kas iesēts zemē šajā, Kad apkārt vēl ogas lasīja lāči Un vilki aitas ganīja.
Kas esmu? Es esmu pats pirmais vārds, Ko sacīja šīs zemes arājs, Par vienu krāsu spožāku Valodu varavīksni tas darīja.
Es pats tas stiprais pamats esmu, Paaudžu asinīs krājies, Tas stiprs būs zem darbīgām kājām, Un stipras uz tā būs mājas.
Ir citādi rudzi laukos sēti, Bet vienu šie rudzi zina, Es, daudzveidīgais, kā vējš lai nāku Un viņus apputinu.
|
|
NAKTS |
Vakaram pleci balti. Tas pāri jumtiem aizsoļo. Un tad ir nakts.
Liela, melna un silta upe plūst, Kurai mēs neredzam krastus. Šai upē mēs neesam laivas un plosti, Mēs esam zemūdenes un zivis.
Nakts, kad es varu dziedāt, Nebaidoties no savas aizsmakušās balss, Nakts, kad es varu runāt, Nekaunoties sava mēmuma. Nakts, kad es varu raudāt, Un neviens nesmiesies par manām asarām.
Es esmu Hamlets savā Elsinorā, Es esmu Ļenskis un uzlūdzu dejot Olgu, Es esmu dons Kihots, Un tūlīt Es iznīcināšu vējdzirnavas.
Cik tas ir dīvaini − Mūsu dienas var uzņemt filmā, Un vijīga lenta Un projektora apaļā acs Tās var simtreiz atkārtot. Mūsu naktis nevar nofilmēt, Tās ir un paliek vienreiz Katra par sevi Mūžā. Kāds ir apracis mēnesi. Mēness nav. Mīļā, nebaidies, Tā ir mana roka Uz tavām krūtīm.
|
| * |
Vēji nedzēš manu ugunskuru, Tie vēlas, lai liesmas plīvotu, Zāle pacieš manus soļus, Tā vēlas, lai es dzīvotu.
Koki neraud un atdod savus zarus Man par velti, Un man nesalst, un mani neaiztiek lietus Zaļā lapu teltī.
Bet zeme atņem Katram troksnim tā ieročus, Zeme ārstē mani Ar savu mieru.
Un es prasu zālei un zemei, Es prasu reizē abiem, Kāpēc viņi ir tādi, Kāpēc viņi tik labi.
Es taču nolauzu zaļus zarus, Vajag vaidēt, Vajag manu aiziešanu Gaidīt.
Vējš uzpūš ugunskuru, Un es manu, Neviens nevēlas manu Aiziešanu.
Zāle tikai grib, lai es jūtu Kā tā salūst zem kājām, Zeme vēlas, lai es dzirdu, Cik dziļš ir viņas klusums Zem manām mājām.
|
| ZEMGAĻI ATSTĀJ SIDRABENI |
Sarkani mākoņi, sarkana zeme, Sen tas notika, sen, Liesmu un asaru ceļā posās Sidrabene.
Posās tā, kā pošas uz bērēm, Klusi, Bet tas nebij pats grūtākais ceļš − Uz Lietuvas pusi.
Skatoties tajos, kas aiziet uz pagātni, Sieviete stāvēja vārtos, Nākošie gadu simteņi Pār viņas galvu jau sārtojās.
Nē, tas nebij no vecuma − Viņas pierē sirma matu cirta, Nākošie gadu simteņi Ar pletnēm viņas muguru cirta.
Un bija veltīgi mierināt,
Viņa dāvanas neies lūgt Pie citu sliekšņiem vai palodām, Viņa toreiz dzirdēja mūsu balsis Latviešu valodā.
Viņas dēli līdumus plēsīs, Bausku uzcels un Rīgu, Viņa − pagātnes sieviete − Par nākotni atbildīga.
Nē, tie kuri šonakt aizies, Nebūs pēdējie vīri, No viņas ne tikai strādnieki dzims, Dzims arī karavīri.
Viņu piedzimšanu Sargās pusnakts tramīgās ēnas, Viņu piedzimšana būs Lēna lēna.
Izraudātām acīm, Redzot ļaudis, kas trimdai kārtojās, Stāvēja sieviete kā dzimtene Nākotnes vārtos.
|
|
Imants Auziņš
(dz.1937) |
 |
| VECAS SIEVAS LŪGŠANA |
Tu, kas manus melleņu laukus sēji, Manus rudzus un kartupeļus izaudzēji, − Kungs, Jūtu, tai stundai drīz jāsit: Pie sevis tu mani aicināsi.
Daudz rudeņu izbridu. Slimas man kājas. Ja vari, liec uznest mani tais mājās. No maisu celšanas pakrūtē sāpe. Ja vari, sniedz roku man pretī tāpēc.
Bet neskaties, Kungs, ka es esmu jau veca,− Vēl pūru rudzu celt varu plecā, Vēl slimu eņģeli paauklēt varu, I laukā, i dārzā vēl visu ko daru.
Ni! Man gan nevajag nabaga tarbas! Vai debesu dārzos, Kungs, mazums darba? Ļauj pļaut man sienu, nest zāles, liec ravēt, − Un mūžam nebeigšu tevi slavēt!
Un kur tad tās piena upes rasies? Kas slauks tavas govis, kas viņas pārsies? Kas saņems teliņus? Lai kaimiņi saka: Kam vēl šai lietā kā man tāda māka!
Vēl prātoju es par tām debesu dzīrām. Sak, vai tā nu visi tur būsim vīrā? − Tak kādam pēc jāmazgā grīdas un trauki, Viss jāaptīra un jāapslauka.
To darīšu veikli ar savu ziņu. Kungs, atstāj man droši to mazumiņu, Lai, pametot savu zemes krastu, Es zinu, ka nebūšu tev par nastu!
|
|
No cikla „Nianses” |
Gadu guvumam ticot uz vārda, Es jums cildinu lielāku alkumu. Galvu neslēpjot pērkona dārdā, Es jums slavēju vijoļu smalkumu.
Reiz mēs būsim tik seni kā Tēbas. Mūsu dvēseles stūrainās Ļaudis noliks kā darbdienas drēbes − Raupjas, eļļainas, mūrainas.
Es jums slavēju vijoļu smalkumu. Es jums slavēju lieliskus sīkumus. Bet pār visu − to atrastalku: „Te es esmu! Bez lokiem un līkumiem.
Te es esmu: ne pērkons, ne vijole. Cilvēks dzīvs − kā jūs, tomēr savs. Mani radi ir miljonu miljoni, Taču otra vairs tāda − nav.”
Biji mākonis, biji lapa. Tagad stingrs ik auds tevī dzied. Tev bij drosme − tu esi tapis Gatavs laimē un ciešanās iet.
|
|
No cikla „Liriska dienasgrāmata” |
Ir sacīts daudz. Kā tomēr sauc To krastu, kuru meklē? Vai Dzidrais Gaiss? Vai Smilšainais? Vai Nenogrimsim Seklē?
Un kāpēc tas tev šķiet tik maz Zem plašā debess juma: Ka šķiet par maz vien kaislības, Par maz − vien garīguma?
Mums tā kā sods: dot, projām dot! (Tā mācīts − vai tu vainīgs?) Dot, projām dot, pat neprasot, Vai ņēmējs ar to laimīgs...
Un atzīsties, kaut grūtāk ies, − Bij ari maldi sīvi: Ne mērķis liels kad rādījies, Bet − Iekārtota Dzīve.
Vēl daudzi skrien, vēl daudzi lien. Būs galā tā, kā nākas: Būs stūris silts. Būs betontilts. Bet tur tas krasts vien sākas...
|
| * |
Pār Lielupes tēraudzilajiem lokiem Lido lapas − dzeltenas, sarkanas. No Rastrelli stādītajiem kastaņkokiem Krīt brūni kastaņi Rundāles parkā.
Turpat pie skaņas un baltas skolas Pār bērnu šaurajiem pleciem Dēj spīdīgas pērnās vasaras olas Kastaņa, gadsimtiem veca...
Es nolieku somu un apstājos brīdi. Te ceļa beigas un sākums. − Šīs desmitiem varu mīdītās grīdas! Šis vesela gadsimta vākums!
Laiks septembra rāmajā skaistumā ierit. Vēl darīt, vēl steigties, vēl cerēt! Sēž diena uz kastaņu olām tik mierīga Un nezina pati, ko perē.
Jau jauna ir izteka. Tikko bij ieteka. Es nokratu smeldzi un ceļos, − Kur visi kā sarkanas asinis ietekam Šīs zemes dzīslotos ceļos.
|
|
Jānis Sirmbārdis
(dz.1937) |
 |
| ZIEMAS RĪTA DZIESMIŅA |
Pa puķainām, pa drupenām, Pa pirmā sniega kupenām Man līdz tai stigai jāaizbrien, Kur briedis platus ragus slien Gar melnu alkšņu stumbriem Starp akačiem un dumbriem. Kaut ceļš var likties grūts un tāls, Kad mostas ausmas svīdums bāls, Man jāredz zaķu karnevāls Ap ziemas pirmo rotu, Ap egli čiekurotu. Man jāizdzer šis ziemas rīts, Kas ir līdz malām piepildīts Ar sprēgājošu daili, Kas sārtā ausmā gailē Pār sirmu priežu smailēm. Man jāizzin līdz galam viss, Kur slēpjas dzīves saulgozis, Kas neatļauj ne asnam dzist Bez miņas un bez pēdām Zem aukstām pārslu grēdām, Zem pūkainām, zem drupenām, Zem baltiņ baltām kupenām...
|
| * |
Mēs stāvējām uz siena panta Tik augsta kā Gaiziņkalns. Lejā svīzdami dakšoja vīri, un kalns auga augstāks un augstāks. Pa reizei, kad tie lejā mazliet piegura un varēja atvilkt elpu, es skatījos, kā tavas vaigu bedrītes smaida, kā muskuļi staigā tavos brūnajos stilbos un kā tu, pagriezusies sānis, paslepus centies izraust aiz blūzītes aizbirušās sienazāles. Un tad − tā kā devītais vilnis nāca grandiozs āboliņa klēpis. Cieši blakus tas apraka mūs zem jūlija reibinošajām smaržām. Lādzīgie vīri! Nudien, neko prātīgāku viņi nevarēja izdarīt...
|
| * |
Pavasaris un bēres... Drausmīgi. Putnu dziesmas no katra zara krīt, Zaļa zāle no katras velēnas dīgst, un saule raksta ar katru staru − dzīvība, dzīvība, dzīvība... Bet mēs ejam noliektām galvām. Mūsu kājas pat zemei pieskarties baidās. Pelnu pelēka saule. Pelnu pelēka zāle. Pelnu pelēkas dziesmas. Sausi zari kā drūpoši kauli zem kājām krakst.
Mums pa priekšu nes zārku, neredzamu un baismīgu zārku. Mūsu mīlestību tur aprakt nes. Es vairs nevaru, nevaru, nevaru! Kāpēc tik ellišķīgs troksnis? No kurienes tik nepanesams troksnis? Vai tad bēru orķestris bija lūgts?
Un tomēr tas nāk. Tā vajagot. Mūsu līdzcietīgie līdzjutēji ir parūpējušies. Bungas kā trumuļi dārd. Trompetes kā aizkauti sivēni kviec. Vara taures līgojas, lokās un atgādina kaimiņu lokanās mēles kāpņu laukumiņos un patrepēs. Kaut kas traks! Polkas un krakovjakus spēlē. Un lielus, čaukstošus vainagus nes. Svinīgi. Tie vīti no remdenām tenkām, no pusdivdomīgiem smaidiem, no sievu pļāpām un vīru rupjībām.
Paldies, dārgie pavadītāji, paldies! Aizgājējam nekas vairs nav vajadzīgs. Bet, ja nu jūs esat atnākuši, tad kāpēc gan dzīt projām? − Priecājieties vien. Katru dienu jau bēru nav.
Bet tagad klusumu, klusumu, klusumu! Mēs esam galā, un zārks ir jāaprok. Tikai nevēliet vieglas smiltis!
Es zinu, cik smagas tas būs, − un vieglāku nevajag.
Tā ir aizgājēja pēdējā vēlēšanās, un pēdējās vēlēšanās ir svētas.
Tad putnu dziesmas no zariem kā klusi un smagi akmeņi noveļas− pāri mums. Trakā vējā lokās priedes, bet nevienas skaņas nav. Un zeme kļūst smaga. Tādai tai arī vajaga būt.
|
|
Māris Čaklais
(dz.1940) |
 |
| RUDENS NAKTĪ |
Aizvakar ķimenēm izbira graudi, Vakar bērni pār kalnu Nesa dzeltenas saulpuķu galvas, Bet šonakt Vējš atnācis sētu noklāt Sarkanām lapām.
Ko tu mums stāstīsi, nakts?
Mūsu otro rudeni vējš šalc kā pirmo, Un pat asinis vienādi šalc − Un mūsu domas, mūsu upe un meldri.
Ko tu mums stāstīsi, nakts?
Stāsti, kur aizgāja vilciens, Kas tikko kā stacijā kliedza, Stāsti par kļavām, Kas lapas nomet kā skumjas. Stāsti par visu, kas mainās un plūst. Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts! Saka − No putniem, kas paliek pie mums, Tikai katrs desmitais izdzīvojot. − Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!
|
| DZEJOLIS AR ANTITĒZI |
Kur ir maigumam sākums? Kur ir sākums apslēptām trīsām? Varbūt sākums ir tad, kad sajūtam Dzīves īsumu?
Atkal ir aprīļa nakts. Kā putnu spārnus pār sevi Jūtu šalcam laiku, Un man gribas saukt: Cilvēki, dzīve ir īsa, Netaupiet maigumu!
Cilvēki, Dodiet viens otram padzerties: Dodiet, kaut arī no tā nevar Atdzerties.
Bet es jūtu − Kā zem siekstas vēdzele Uz mani glūn Antitēze: ' Cilvēki, Taupiet maigumu! Sargājiet, tupiet kā vilkumātes Pie savām alām.
Taupiet, Jo jāpietiek ir līdz galam.
Netaupiet? Taupiet? Nelaupiet? Laupiet? Bet kā tad īsti?
Atzīstieties − Ļoti gribas Kādas pamācības?
Nu labi, lai top. Redziet − Tā iztukšošanās Nav atkarīga no sevis došanas. Tāpat kā no došanas Nav atkarīga atjaunošanās.
|
|
DZIESMA PAR ČETRIEM BALTIEM KREKLIEM |
Ja četri balti krekli Ir jaunam cilvēkam, Tas iziet var caur dzīvi Bez lielām pārdomām.
Un tikai reiz pa reizei Kāds atgādina viņam, Ka dziesma nav par krekliem, Bet ir par sirdsapziņām.
Tas pirmais − priekšniecībai Kad vajag rādīties. Un tad nu paša gribai Vēl paliek nākamie.
Un atkal reiz pa reizei Kāds atgādina viņam, Ka dziesma nav par krekliem, Bet ir par sirdsapziņām.
Balts krekls rīta pusē, Bet melns jau pusdienā. Bet trešais baltais krekls Top uzvilkts vakarā.
Un atkal nezin kāpēc Kāds atgādina viņam, Ka dziesma nav par krekliem, Bet ir par sirdsapziņām.
Var baltos kreklus mainīt, Kā maina uzskatus. Bet tad, kad vakars pienāks, Tie visi melni būs.
Vai būs vēl kāda jēga Tad atgādināt viņam, Ka dziesma nav par krekliem, Bet ir par sirdsapziņām?
|
|
KO MAN PATEICA LAIKMETS SENTIMENTĀLĀ ZIEMAS VAKARĀ |
Tumst. Un krēslas stunda Padara sentimentālu. Gribas katru izjūtas sīkumu Saglabāt. Pievākt. Ierakstīt lentā.
Katru domas kripatu, Katru izjūtas gruzi. Un šitā jaunībā? Bet ko tu darīsi dzīves pusdienā?
Vāvere lec. Kā tava doma − No zara uz zaru. Zari nokrata sniegu... Pavasaris?
Kad aiziešu aiz viena kalna Vai, kā citādi saka, bojā − Tāpat zars nokratīs sniegu, Un kaut kas neatkārtojams, Tāpat kā ar katru dvēseli, pazudīs. Apraks miesu un uzliks kroni... Vispirms mēs savām dvēselēm Un tikai tad laikmetam − hronisti.
Jo laikmets dzied caur mums, Caur mums laikmets kauc un cīnās Un uzticību ik bridi Neprasa apliecināt.
− Tāpat jau jūs mani bērni − Kā vāveres es jūs turu − Ik sīku trīsu, ik dzīvi īsu, Ik elpu, ik ugunskuru.
Ar visām krēslas stundām Nebaidieties no sevis! Atcerieties − vienu mūžu, Vienu Es esmu jums devis.
Tikai visaptveroša līdz galam Patiesība nākotnei noderēs. Pret meliem, pirmkārt, pret sevi, Cilvēki, esiet modri! −
...Kur tu paliki, krēslas stunda? Kur tu aizlēci, vāvere? Vai vēl šūpojas zari? Tumsa aizkrāsojusi logu. Man tas viss šodien liekas svarīgi.
Un tāpēc es arī uzrakstīju šo dzejoli...
|
| MĀJAS |
Kāds savāds miers pār „Lejeniekiem”! Pār dzīves priekiem, dzīves niekiem... Kāds svētīgs miers pār ceļiniekiem! Un miers pār „Kaibēniem” un „Brakiem”, Pār cilvēkiem un viņu takām, Un akām, neaizbērtām akām −−
Nu tu arī diezgan ilgi esi gājis, Pasaki man− Kur ir tavas mājas?
Tur, kur lietas savā starpā sarunājas, Kad es neesmu mājās... Tur, kur stārķis klidzina, vārna rājas, Kur pie akas sētsvidū mazgā nogurušās kājas, Kur pret tumšu bruņinieku Saules kaujā vīri jāja−−
Ā, es sapratu: Kur labi klājas, Tur ir tavas mājas.
Kari brāž, kari gāž, stārķi projām bēg. Bet tie pelni un tās naglas − nesadeg. No tiem pelniem maize augs, koki salapos, Un tās naglas dūrēm dzīsim savos likteņos. Atkal stārķis klidzinās, atkal vārna rāsies, Atkal savās balsīs lietas sarunāsies... Bet, kad smagām kājām tu no darba nāc, Bēru skujām kapātām ir tavs pagalms klāts −−
Redzi, redzi− Galā gājums... Kur tad ir tas mierinājums?
Tā jau katra gaita − vienreiz kaut kur stājas, Zaļas, leknas velēnas pāri klājas... Arī tās ir mājas − mūža mājas.
Mājas − kādas jau nu kuram − kas gan ir pret tālēm zilām? Bet, kas savas noniecinās, citas − neiemīlēs. Vējš to trieks, vētra lieks, beidzot pušu lauzīs. Varbūt nelauzīs, bet sirdi paša tukšums grauzīs. Mūžs tev visu dod, bet ņem − arī visu. Paliek dēls, un dēlam paliek, paliek, protams, Visums.
Bet var būt, ka viņam vajag vēl kaut ko pavisam maz − Skaidras debesis un mazliet arī ļaudīs skaidrības, Vienu lielu logu un aiz loga − osi. Vai šo mazumu tu viņam − dosi? Jo tu viņu nedrīksti darīt nabadzīgu.
Ne jau vispār pilsētu, viņam vajag − Rīgu. Viņam vajag „Kaibēnus”, „Brakus”, „Lejeniekus”, Kur būs soļiem klusiem tapt, godbijīgiem pieklust...
Kāds savāds miers... Cik dižs un svēts ir tas! Tāds miers ir cilvēkiem, kas sevi apzinās.
|
| * |
Uz zemeslodes, zem saules mūs trīsarpus miljardu. Tajos latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā pusotra piliena jūrā. Kāda var būt pusotra piliena dziesma par sauli? Un tomēr − uz zemeslodes, zem saules ir tāda tauta − latvieši, uz zemeslodes, zem saules ir tautai dziesma par sauli: Lec, saulīte, rītā agri, Noej laiku vakarā, No rītiņa sildīdama, Vakarā žēlodama.
|
|
Velta Kaltiņa (dz. 1931) |
 |
| BROKASTOSIM KOPĀ |
− Neskaties saulē! − Sacīja ciemata vecākais vīrs, Pirms ceļā devos. Un piebilda vēl: − Var gadīties tā, Ka tālāk ir jāiet pa tumsu. Neskaties saulē... −
No meža atgriezās viņa dēli un mazdēli Ar krēslainu skuju zaļumu locekļos, Gurdi un klusi pēc raženas, tveicīgas dienas. Paklusām atņēmu sveicienu un viņu balsīs, Vara brūnajos plecos, Jā − pat solī Sajutu nogāzto priežu svaru un vasaras debesis. Nevar būt, ka saule tiem gājusi tikai garām. Nevar būt, ka šiem vīriem, Kuri versmaino dienu aiznes, Staru spilgtuma bail.
Brokastos viņi atkal uz svaigi nogriezta celma. Noraušot sveķu lāses no kakla, Atlieks galvas un mierīgi noteiks: − Paskaties. Tā viņa cepina līdz pat rietam... −
Esmu skatījusies tikai atblāzmās. Rīt brokastosim kopā. Uz viena celma.
|
| MAN BAIL |
− Nu labi − nāc! Tu rotaļu ar asins liesmu sāc... Mēs līdzīgi. Mēs neesam īdzīgi Par to, ko gadi atņēmuši, Ko reizēm devuši par daudz. Mēs neprasām, lai mirklis saudz.
Tev acis gail... Man − pirmo reizi mūžā bail. Bail tavu acu, Tavas mutes, Tavu roku Un tava pirmatnējā spēka bail.
Jau liesmas krāc... Pa melnsarkanām magonēm tu pretī nāc.
Kas tā par neatvairāmu un skurbu dvesmu? Vai visu mūžu Tevi gaidījusi esmu?
|
| TĀ NU REIZ NIEKI PIE MALAS |
Smieklīgi, teiksiet, bet ko gan tas līdzēs − No tā zilganā marta Esmu un palieku pērkona negaisa skarta.
Es jau neticēju vairs ne zibenim tam, Kas atnāk un iesveļ degošu mirdzumu sejā, Ne Daugavas stingušai straumei aiz sudraba kārkliem tur lejā...
Ar mēslu dakšām aizmēzu visu, kas lieks. Un visus kambarus un priekškambarus Deviņām slēdzenēm slēdzu. Vēl aizspraudu pīlādža zaru. (Stāsta − pret nelabo līdz).
Tā nu reiz nieki pie malas− Ar vectēva lāpstu lielo izgāju ziemai patikt. Kā es varēju zināt, Ka tieši torīt nāksies man viņu satikt − Martu, zilgano, paša sātana skarto.
(Vai tad citādi gan vēl caur novembra peļķēm Tik muļķīgi smaidot es bristu.) Smieklīgi, teiksit, zinu. Un nav jau pēc plāna arī: Aizskalots pīlādža zars, un atslēgas salauztas sen − Tieši caur sirdi Daugava ūdeņus dzen.
|
|
Laima Līvena (dz.1943) |
 |
|
MANAS VECĀSMĀTES SEGA Kurta Fridrihsona akvarelis |
Manas vecāsmātes segā no lupatiņām austā, Lupatiņa pie lupatiņas kā krāsainas plaukstas. Manas vecāsmātes segā zils marta ledus grūstās, Plīv līgavas plīvura driska − visgaišākā laikam būs tā. Un dzeltens sievas priekšauts, kā tie pureni, grāvmalē plūktie, Un oranži pīlādži kvēlo rūgti, rūgti, rūgti. Bet visvairāk ir tumšo nakšu, skumju nakšu melno, Un tās kuras vientulībā sagruzd un sakrīt pelnos. Visvairāk ir melno nakšu, ai vecomāt, Nu kāpēc tev vajadzēja segu man dāvināt?
|
| * |
Bij klusums silts, tu taču atceries, Kā rasa šūpojās tumšdzeltenajās auzās, Kā kūleņoja zivis kārklu pacerēs, Un dzirdēt varēja, kā ganu suņi ausās.
Un dzirdēt varēja, kā dārzā plūmes krīt, Kā ezis pukšķina, kā kaķis sprauslā pienu. Tāds klusums bij, šķiet, rokām sataustīt, Tāpat kā siltu, smaržojošu sienu.
Kā balta čūska migla izšķīlās, No upes izlīda un nogūlās pār krastiem. Un puika, vezdams zirgu, svilpoja Par baltburainu brigantīnu mastiem.
Un kūleņoja zivis kārklu pacerēs, Un kalmes šūpojās, gans govis mājup dzina. Tu taču arī tādu novakari atceries, Viss liekas jauns, kaut viss jau sen ir zināms.
|
| PA ŠLŪDOŅA CEĻU |
Pa šļūdoņa ceļu ir nobirušas granīta šķembas sārtas. Milzu laukakmeņi kā pelēki lāči pa šļūdoņa ceļu vārtās. Pa šļūdoņa ceļu vilcieni joņo un mierīgas govis bradā. Jaunas mātes un vecas mātes te savus bērnus vadā. Pa šļūdoņa ceļu uz darbu ejam un vakaros mājās nākam, Uz šļūdoņa ceļa reiz dzimuši esam, te savu ceļu sākām. Uz šļūdoņa ceļa mēs kviešus sējam te sastopam mīlu savu, Un labākas zemes par šļūdoņa ceļu uz visas pasaules nava. Te akmeņi izaug tieši uz lauka līdzīgi kartupeļiem, Te akmeņi guļ gar zaļganām upēm, gar baltiem, putošiem ceļiem. Te akmeņiem līdzīgi cilvēki dzīvo pierēm spītīgi cietām, Tie nespēj šo šļūdoņa ceļu pamest un aizbēgt no dzimtajiem rietiem. Te šļūdonis gājis, un mēs te ejam, un mūsu bērni te ies, Un spītīgi sārtu gaismu tiem ceļā šļūdoņa granīti lies.
|
|
Katru gadu apgāds Liesma Rīgā izdod 4 jauno autoru pirmos dzejoļu krājumus. Daži no šiem autoriem izveidojas par izciliem dzejniekiem, daži par viduvējiem, daži aiziet prom no dzejas. Bet nepārtrūkst jauno nācēju rinda, nepieklust viņu balsis, un dzeja mūsu valodā vēl vienmēr skan. Pienācis laiks arī mums ieklausīties šais balsīs. Sniegt lasītājiem tīrākās un īstākās no tām bijis Jaunās Gaitas nolūks. No 1967.g. jaunpienācējiem izraudzītas 2 dzejnieces: Velta Kaltiņa un Laima Līvena. Arī visi pārējie dzejnieki dzimuši pēc 1920.g. No šīs grupas pāri par 40 locekļiem reprezentēti 14, tātad tikai aptuveni trešā daļa. (Trimdā darbojas ap 30 pēc 1920.g. dzimušu dzejnieku.) Izvēles sašaurināšanā sadevušies rokās telpas trūkums un kritiska sijāšana. Sakārtotājas kritērijs ir personiskā gaume: izraudzīti vienīgi dzejoļi, ko var baudīt kā labu dzeju. Liels paldies Jaunās Gaitas redakcijai, sevišķi redaktoram Rolfam Ekmanim, par palīdzību materiālu sagādē. Gandrīz lieki aizrādīt, ka, izmeklējot 2−7 dzejoļus no katra autora, nav iespējams viņu parādīt pilnībā. Varbūt šāda veida izvēle būtu atkārtojama pēc noteiktiem laika sprīžiem, sekojot dzejnieku tālākai attīstībai. Jo dzejnieki okupētajā dzimtenē attīstās strauji un publicējas bieži, līdz ar to rodas stipra kvalitātes atšķirība starp krājumiem. Tā, piemēram, Māris Čaklais un Vitauts Ļūdēns pieteica sevi par spējīgiem dzejniekiem ar pirmajiem krājumiem, bet ar otriem izvirzījušies par vadītājiem talantiem. Ja talantam piebiedrojas morāls spēks, kas ļauj dzejniekam palikt uzticīgam pašam sev un savas mākslas ideāliem, tad rodas dzeja, ko varam ieskaitīt mūsu rakstniecības apcirkņos. Astrīde Ivaska
|
|
IZLASES DZEJOĻI ATRODAMI ŠĀDOS IZDEVUMOS:
„Laiva” − laikraksts Literatūra un Māksla (turpmāk saīsināti:
LuM), 18.11.1967.
„Tu mani padarīji bagātu” − Vērmeļu vīns, 1967
„Kamēr vien saulgriezes ziedēs” − Vasaras vidū, 1966. „Vasaras vēstules” − ibid. − „Maz viņam bija laimes” − Karogs, 1,1966. „Ar laiku mūsu domas”− ibid.
„Vienaldzība” − Apsolītā zeme, 1966. „Ilgi rosījies” − ibid. „Šūpolēs” − ibid.
„Kas reiz dzēris Salacgrīvas ūdeni” − Jūra deg, 1966. „Dzejolis par lakstīgalu infarktu” − ibid. „Es negribu domāt par to, kas mūs šķir” − Karogs, 10, 1967. „Dzejolis ar ievadu” − Dzejas diena, 1967. „Dziesmiņa par princi” − ibid. „Liepājas liepas, Liepājas mājas” − LuM, 20.5.1967.
„Balāde par zilo valzivi” − Elpa, 1966. „Baltās naktis” − ibid. „Nāk grūtā stunda” − ibid. „Var jau paņemt to stikla kasti” − ibid. „Tikai” − LuM, 9.9.1967.
„Es drāžos caur nakts viļņiem” − Motocikls, 1965. „Kad lietus dauza kāpostgalvu paurus” − ibid. „Vārdu mokas” − Zvaigzne, 1967, 11. „Bez mīlestības nedzīvojiet” − Motocikls, 1965. „Bet cilvēki avoti ir” − Karogs, 1966, 5.
„Rīts, vakars, rīts” − Cel savu pilsētu, 1967. „Puķu gaviles” − ibid. „Garām pagāja vasara” − ibid.
„Gadi man uz krūtīm kā akmeņi guļ” − Pulksteņi, 1967. „Nakts” − ibid. „Vēji nedzēš manu ugunskuru” − ibid. „Zemgaļi atstāj Sidrabeni” − ibid.
„Vecas sievas lūgšana” − LuM, 17.11.1966. „Gadu guvumam ticot uz vārda” − Karogs, 1966,9. „Ir sacīts daudz” − ibid. „Pār Lielupes tēraudzilajiem lokiem” − ibid.
„Ziemas rīta dziesmiņa” − Dienu bites, 1966. „Mēs stāvējām uz siena panta” − ibid. „Pavasaris un bēres” − ibid.
„Rudens naktī” − Pirmdiena, 1965. „Dzejolis ar antitēzi” − Kājāmgājējs un mūžība, 1967. „Dziesma par četriem baltiem krekliem” − ibid. „Ko man pateica laikmets sentimentālā ziemas vakarā” − ibid. „Mājas” − ibid. „Uz zemeslodes, zem saules” − Zvaigzne, 1967,23.
„Brokastosim kopā” − Paraksts, 1967. „Man bail” − ibid. „Tā nu reiz nieki pie malas” − ibid.
„Manas vecāsmātes sega” − Caur ziemas dienām, 1967.
„Bij klusums silts, tu taču atceries”
− Dzejas diena, antoloģija, 1967.
|
