DZEJNIECE AR JŪTĪGU SIRDI

Lolita Gulbe. Zaļi pirkstu nospiedumi. Valmierā: SIA "Lapa", 2003. 79 lpp.

 

...gribu atrast
to sakni, kam pieķerties

- tā dzejniece krājuma ievaddzejolī. Saknes var atrast mīlestībā, personīgās attiecībās

(Tu nezini,
cik esmu laimīga:
uz manas ādas
tavi pirkstu
pieskārieni),

reliģiski spirituālajā plāksnē (eņģelis dzejoļos parādās vairākkārt) un vienmēr dabā, kas dzejcilvēkam nav tikai kaut kāds pasīvs mierinājums, patvērums, kur tverties no ne vienmēr draudzīgas ārpasaules. Dzejniece grib palikt

sīksta un nesaraujama
zem ielas akmeņiem
zem skarbiem vārdiem.

Daba cieši saistīta gan ar mākslu, gan arī ar reliģisko dimensiju -

Tavu dziesmu
paķers vējš
un uzrakstīs
uz kļavu lapām.

Beigās, kad melodija izdegusi rudens lapās, tā turpinās pulsēt asins ritmos,

kamēr vējš to izdziedās
pāri kapam un kāds eņģelis
ar roku
salasīs un iebērs to
jaunos pavasaŗa kokos (15)

Eņģelis, spirituālā būtne, tātad ir tas, kas dzeju/mākslu spēj sniegt tālāk, darīt nemirstīgu. Bet šajā procesā aktīvi piedalās arī dabas spēki - vējš, kļavu lapas.

Bieži dabai ir ekstātiska ietekme - gada laiki atstāj pēdas jūtu dzīvē. Jūtas tos atbalso tieši vai arī netieši. Ne jau, ka Gulbe nolasītu savas jūtas no dabas vai lietotu dabu saviem nolūkiem kā gribīgu, gatavu ekrānu. Tieši otrādi - parasti dabas parādības ir patstāvīgas un es jeb dzejcilvēks tām atbild, pieskaņojas vai arī atdalās nost.

Pavasara taures
trīs meža zosis aizlido un atstāj lirisko es, paceltu seju
pret pavasari
kas lija
no putnu spārniem.

Bet tad (un, man šķiet, tas ir ļoti pievilcīgs moments Gulbes lirikā) dzejnieces subjektīvā reakcija ir mazliet pārsteidzoša - vieglas, diskrētas sēras pēc kāds tu, neskaidra, nespecifiska tu:

Arī tu aizgāji
meklēt savu pavasari
(..) Un es - paliku stāvot
skudru ceļā.

Tu varētu būt miris vai arī aizgājis. Tas lasītājam nav jāzina. Svarīga ir gaisotne - pavasaris, kas līst no putnu spārniem pret klusumu. Neapturamais dabas spēks, kas laužas cauri sērām un melancholijai

(zaros pumpuri plīsa
un man pie kājām izlīda
sarkani pujeņu asni)

pret neziņu un vientulību. No kurienes uz kurieni? - viņa jautā divas reizes: par meža zosīm un par Tevi. Lieliska ir aina beigās, kad es paliek stāvot dabas vidū skudru ceļā (16).

Zosis pavasari iekliedz, dzērves izkliedz vasaru. Arī šeit dzejcilvēks ir klāt neuzbāzīgi, klusi vērojot, klausoties, paceļot seju pret zosīm, nolaižot acis uz pumpuriem zaros, tad uz asniem zemē, ielaižot mūs arī mazliet savā domu pasaulē - par dzērvēm, kas nozīmē vasaras aiziešanu. Tad ļoti maigi, tikko jūtami dzejniece norāda uz jūtu dimensiju:

...un aizlaidās
smagiem, miglas pilniem
spārniem
aizskārušas mani.

Protams, metaforiskā plāksnē - spārni viņu "aizskaŗ" tikai pārnestā nozīmē. Bet sēras dzejniece iezīmē ar tik vieglu roku, ka lasītājs arī nejauši nodreb no šī negaidītā pieskāriena.

Liriskais es savā noskaņā nespēj pacelties līdzi pavasara zosīm. Bet reizēm daba sniedz transcendenci - zila hiacinte ziemā sakņo cerībā,

Un es balstos
pret hiacintes kātu
kas ir stiprāks par mani -
gaidot uzplaukšanu,
gaidot pavasari.

Baltajās naktīs

var aiziet par tālu,
bet pazust jau nevar,
jo smilgas
piesien pie vietas...

Liriskais es ir atvērts dabai gan saknēs, gan lidojumā. Gulbe dabu nelieto, lai caur to kā vēderrunātāja izteiktu savas jūtas. Angļu rakstnieks un kritiķis Raskins (John Ruskin, 1819-1900) šādus gājienus jau1856. gadā nodēvēja par patētisku kļūdu jeb pathetic fallacy, kad cilvēka jūtas pārnestas uz dzīvniekiem vai priekšmetiem, kad dzejnieks pavisam ērti var tās atkal nolasīt un priecāties. Lolitas pieskāriens ir daudz subtīlāks, smalkjūtīgāks, attieksme ir abpusēja. Jūra un es gan ir līdzīgas -

neizbrienamas
savā vientulībā,

bet tomēr

noliktas
katra savā vietā.

Bet tās raksta viena otrai - ar līnijām smiltīs, gliemežvākiem, delnu un pēdu pieskārieniem viļņos. Pirkstu nospiedumi, atbalsis, atmiņas. Zīmes, lai arī tās nav vienmēr redzamas, paliek vairāk kā pieskārieni dvēselē.

Tu jau nezini
ka vasara
ir mani aizskārusi un
uz manas sirds ir viņas
zaļie pirkstu nospiedumi (5)

Vasaras pieskārieni ir uz sirds. Bet uz manas ādas ir tavi pirkstu pieskārieni. Tāpat kā citur aplūkojamajā krājumā, Tu paliek ārpusē, kaut arī tā klātbūtne reizēm jūtama visai skaidri un pieskārieni uz ādas rakstīšanas laikā ir tikai (un varbūt arī ne "tikai") pieskārienu atmiņa. Īpaši tādēļ, ka divas reizes uzrunātais tu nezin ne par vasaras, ne par savu pieskārienu spēku un iedarbību.

Mirstība, pagājība, sēras un sāpes par tuvu tālo tu (kas šeit tverts traģiskā plāksnē) konkrētāk parādās dzejoļos "Lāsts" un "Izmisums," kur daba ir vairāk kā līdzība, nevis citur sastopamais tu:

Tu mani izsmēli
kā mēness izdzer ūdeni
(..) Kā vālodze sauc lietu
tā manu vārdu sauksi.

Bet arī šeit izpaužas spēja just otra sāpes un apdraudētību:

Es naktī gaidu
tavu pārnākšanu,
jo izmisums ir palicis
uz mana sliekšņa
un smilkst kā suns
gaidot saimnieku mājās (37)

Atturīgi skaista, gandrīz lakoniska ir dzeja par sievieti, kas nes ūdens spaiņus, uzburot gadus un gadus -

mugura salīkusi
bet viņa gāja
neapstādamās.

Gandrīz kā Sisifs, bet, šķiet, ne velti:

Ūdens šļakstēja
pāri malām
un lija
uz svārku vīlēm un kājām (14)

Ne velti, jo

Viņa nesa savu ikdienu.
Savu mīlestību.

Vienkārši, tieši, dzīvi, nesentimentāli. Mātes, vecmāmiņas, radinieces - mēs tās vēl atceramies. Un tieši tā. Arī dzejolis "Pie mātes gultas" skar mūs visus, it sevišķi šo paaudzi, ar dzejnieces rūpīgo, saprotošo pieskārienu:

Tu raugies manī
un zini -
es esmu arī Tu -...(49)

Šeit ar Tu ir skaidri uzrunāta māte, citās vietās kāda cita tuva būtne, vārdā nenosaukta, bet tomēr jūtama un konkrēta. Bet ir vietas, kur tas ir kaut kas gaistošāks, kaut kas nenoteikts, bet tomēr gaidīts:

Tu pavīdēji pret mani
kā ēna,
kā elpa,
kā neizteikts vārds
(..) Kas - tu - biji?
Mans pazudušais brālis?
Mans sāpju
vai prieka brīdis
vai āliņģis
pie kuŗa
kā slāpušai zivij uzelpot? (55).

Pagātne, nākotne, eņģelis, varbūt Dievs.

Dzejolis "Pie Staburaga" ir brīdinājums, ka zīmes var arī pazust. Beigti tauriņi guļ dzelmē, anemones zaudējušas krāsu.

Un manas kāju pēdas
baltajās smiltī
arī nav,
tāpat kā nav
koki, mājas un pļavas
un Staburags. (70).

Dabā mēs rakstām -

Izdziedātās dziesmas vēl ilgi
šūposies
ezera niedrās
kā karogi mastā (69)

Rakstīto jāspēj arī izdzēst. Daba raksta mūsos, bet vajag redzīgu aci dabas zīmju salasīšanai. Zīmes lasīt, zīmes atstāt - universālais un mūžīgais dzejas uzdevums. Glābt vienreizējo, pagājībai nolemto no aizmirstības. Nevarīgi tauriņi delnā sitas spārniem pret delnu

kā acumirkļi
pret stundu sitieniem.
Kā tava sirds.
Un man ir jāstāv vienai
ar izstieptu roku un jāskatās
kā noberzto spārnu
putekļi
manā delnā mirdz (29)

Vienīgais, ko liriskais es var darīt, ir

tikai mīlēt
tikai noskatīties
savā neaizsargātā nevarībā.

Bet tā gluži nav. Viņas roka nav tukša. Noberztie putekļi arī atstāj savus nospiedumus dzejā. Lolita Gulbe varbūt ir neaizsargāta un nevarīga (kā mēs visi), bet viņai ir redzīga acs, dzirdīga auss un jūtīga sirds.

 

Inta Ezergaile

 

Par kritiķi Intu Ezergaili skat. JG 233:63.