Jaunā Gaita nr. 237, jūnijs 2004

 

Egīls Venters

DŽUDEKA, KĀDA TĀ IR

Mēs bijām tur - man tagad vēl ir jātrīc -,
Kur gari caurredzamā ledū salst.
Pavisam iekšā, tā kā glāzē mezglis.

Dievišķā komēdija

 

Maz ticams, ka līdz mūsdienām saglabājušās kādas liecības par skumjo viduslaiku bruņinieku, kas simts gadus pēc Jeruzalemes atbrīvošanas un piecus gadus pēc Baltijas krusta kaŗa sākuma tika redzēts Kurzemes jūrmalas kāpās. Tas bija viens no vārdā nesauktajiem svētās Jaunavas kaŗakalpiem, kuŗi pievērsa kristietībai vietējās pagānu ciltis; tajā dienā viņš jau bija viens.

Baltijas jūra - šis Saules darbgalds - vērpa pret krastu tikko samanāmas viļņu muguras, bet viduslaiku priedes stingi slējās pretim jūnija tveicē izbalējušajai saulei. Bruņinieks ar grūtībām noņēma no galvas podam līdzīgo dzelzs ķiveri un atsedza skarbu, iedegušu seju, kas, tāpat kā izbalējušie mati un uzacis, liecināja par paradumu uzturēties brīvā dabā. Rēta pie mutes norādīja uz piedalīšanos niknos cīniņos. Bruņinieku ordeni viņš bija pametis pēc nakts, kuŗā debesīs redzēja zvaigzni ar spožu asti. Tā bija zīme, kuŗu bruņinieks nemācēja iztulkot, bet ar katru dienu viņš kļuva noslēgtāks un skumjāks, līdz to pamanīja ordeņa brāļi un klusējot izstūma viņu no sava vidus. Netika pateikts neviens vārds, netika pacelti vairogi un krustoti zobeni. Ordeņa bruņinieki nepazina komētu un tāpēc nevarēja zināt, ka to redzējušais saslimst ar dīvainu slimību, ko sauc par melancholiju.

Līgums ar bīskapu tuvojās beigām, un jau pēc pāris mēnešiem viņš būtu varējis atgriezties Vācijā. Gada laikā viņš bija daudz ko pieredzējis un nebija vairs tas nešaubīgais bellum justum dalībnieks, kuŗš pirms gada piedalījās cīņās ar zemgaļiem. Autsaiders viņš bija jau pirms dīvainās dezertēšanas; atšķirībā no citiem peregrīniem bruņinieks necīnījās, lai izpirktu grēkus vai saņemtu lielo algu; viņa vienīgais mērķis bija nest mieru pagānu ciltīm, to mieru, kurš sasniedzams tikai ar kaŗu, un kuŗu var sniegt vienīgi priekšstats par Dievu, dzīve bez kuŗa ir vien vanitas vanitatum.

Bet tagad, stāvot Baltijas jūras krastā, viņš pats jutās pilnīgi iztukšots. Pārāk daudz nežēlības bija pieredzēts šī gada laikā; no aizrautīga jaunekļa viņš bija kļuvis par nobriedušu vīru. Ordeņa brāļi, kas lielākoties bija avantūristi un grēcinieki - Vācijā pazīstami kā nelabojami ļaundari - , cīņās ar zemgaļiem, lībjiem, kuršiem un citām pagānu ciltīm parādīja gluži neticamu nežēlību, jo tikai uzvaras solīja grēku atlaišanu. Dievs bija viņu pusē. Savukārt Lucifera algotņi -piemēram, Sāmsalas pagāni - bija cietsirdīgi nomocījuši viņa labāko draugu Frederiku: vispirms apsmējuši un tad ar naglām pāršķēluši tam galvu un muguru, bet aiz nagiem aizdzinuši smailu un cietu koku. Frederika miesa tika atdota zemes zvēriem, un nebija neviena, kas to apbedītu.

Skumjā bruņinieka sirdi pildīja dusmas, bet viņš apzinājās, ka dusmas ir grēks, tāpat kā vienaldzība, kas viņu bija pārņēmusi pēc aiziešanas no ordeņa. Ceļojums caur Kursas un Lības mežiem - pirms viņš sasniedza jūru - izrādījās pilns briesmu, un tikai dedzīgās lūgšanas bija pasargājušas viņu no satikšanās ar pagānu ciltīm. Reiz karotājs bija uzklīdis viņu svētbirzij, bet pamanījās to apiet, vēl pirms tika ieraudzīts. Viņa zirgs nobeidzās uz lauka, kur pirms trīssimt gadiem ar kuršiem bija cīnījies Islandes vikings Egīls Skalagrimsons - vietā, kur bruņinieks nejauši sastapa gaišmataino lībju meiteni un, izmisuma mākts, to izvaroja.

Viņu savā varā bija pārņēmis lielākais no grēkiem - viss, kas nenāk no ticības. Tagad, stāvēdams uz nāves sliekšņa - neēdis, sasvīdis zem dzelžu speltes, turklāt drudža kratīts - , viņš apjauta patiesību, kas bija visai nežēlīga, jo norādīja uz sevi un uz meliem: melanholiskā komēta bija viņa maldu ceļš, taka uz Džudeku - Lucifera valstību, kuŗā cilvēku pārņem vienaldzība un izmisums, jo tur nav nedz nāve, nedz ar dzīvība. Bruņiniekam atlika pagātnes un nākotnes domas, bet jūras krasts nozīmēja pēdējo izmisumu.

Par viņa bojāeju vēsture klusē, bet gals bija pienācis jau tajā brīdī, kad pēdējiem spēkiem, nolādot smagās zvīņveida bruņas, viņš sasniedza kāpas virsotni, aiz kuŗas skatienam pavērās Baltijas jūras zilais un vienaldzīgais plašums. Pēdējais skats, ko redzēja ticību zaudējušais un mirstošais peregrīns, bija krasta līnija, kas reljefi atdalīja sauszemi no ūdens; pēdējie vārdi, ko izdvesa bruņinieks, bija amor Dei.

Viņš bija sasniedzis pasaules malu Baltijas jūras krastā - vietu, kur viss jaunais nonāk kā labi zināms vecais, kur nav nedz nāve, nedz ar dzīvība. Bet Lucifers, kā zināms, tāpat reiz bija visskaistākais eņģelis, un arī Baltijas jūras krasts reizēm tiek pacelts Panorāmas rata virsotnē - kad laika ritenis veicis kārtējo apgriezienu ap savu asi - un parasti tas notiek laikmetu griežos. Tiesa, daudzi, kas pieraduši pie līdzenumu bezvēja provinciālisma, bailēs no augstuma aizver acis - bet no augšas var redzēt gan to, kas aiz muguras, gan to, kas vēl priekšā. Lielas ir bailes saskatīt, tomēr laikmetu sadursme paģēr, lai Panorāmas ratā sēdošie nebaidītos riskēt.

Kristietības ierašanās Baltijā nozīmēja arī pagānu laimīgās, nesašķeltās apziņas galu. Laiks bija gājis uz priekšu, un baltiešu pagāniem tas bija jāpanāk - tā vēstīja kristīgā miera nesēji, Sv.Jaunavas uzticamie peregrīni, kas paši iemiesoja šo viduslaiku Zeitgeist; dvēseles, kas atradās Dieva priekšā, pazina grēku un nožēlošanu, klejoja starp labo un ļauno. Nebūt ne labākie nākotnes dēli devās cīņā (nesa dvēseles mieru) skaisto netikumu pārstāvjiem, kuŗi dzīvoja pagātnē, un nebija svarīgas viņu tikumiskās īpašības un dzimtenes mīlestība, tāpat kā nebija nozīmes peregrīnu liekulībai un mantkārei - šīs cīņas rezultāts bija iepriekšnolemts labā un ļaunā sadursmē, par kuŗu mēs zinām pavisam maz, kaut arī dažreiz post factum mums ir iespēja to vērot caur pavilkta priekškara stūri.

Ūdens un krasta satikšanās līnija, kas bija liktenīga divpadsmitā gadsimta vācu bruņiniekam, izrādījās izšķiroša arī kādam citam kristietības ideju nesējam, kuŗš 1532. gadā pēc vairākām neveiksmēm beidzot sasniedza Peru krastus. Vēsturē, raksta M.Stingls, vairāk par idejām un ideāliem tiek cienīta darbība. Spāni Fransisko Pizarro un 177 viņa konkistadorus nemulsināja tas, ka pretī stājās visvarenākā Dienvidamerikas militārā impērija ar desmit miljoniem iedzīvotāju un ceturtdaļmiljonu lielu armiju. Dantes liberālisms - Jums gaisma dota brīvam Jā un Nē - misionāriem bija tukša skaņa. 1532.gada 16.novembris ievērojams kā diena, kad inku pagāniem tika pavēstīts par To Kungu. Inkiem bija jāsaprot, ka, atrodoties Dieva priekšā, viņi iegūs bezgalīgu perspektīvu, bet Saule (Inti), viņu galvenā pagāniskā dievība, tāpat kā visas pārējās Zemesmāte, Jūŗasmāte, Pērkons, Zibens utt. - ir tikai bērna šļupsts, salīdzinot ar Dieva runu. Arī Saule, apgalvoja atbraukušie spānieši, ir Dieva radīta. Pagānisma kļūda ir nepareizs atskaites punkts. (Bērns, saka Kirkegors, kuŗa mērs līdz šim bijuši tikai vecāki, kļūs Es, kad pieaudzis par mēru ņems valsti; un kādu gan bezgalīgu nozīmi Dievs sniedz Es, kļuvis par tā mēru.)

Džudeka Baltijā pretojās Dieva gribai četrsimt gadus, bet Saules impērija Dienvidamerikā, kaut arī militāri bija nesalīdzināmi spēcīgāka, gāja bojā vienā brīdī - kad tās valdnieks Atualpa nosvieda zemē svešinieku pasniegto Bībeli un norādīja uz Sauli debesīs, bet dominikāņu mūks de Valverde eksaltēti iesaucās: Sitiet šos pagānu suņus! Sitiet šos indiāņu erētiķus!

Nepilni divsimt spāņu commandos likvidēja sešus tūkstošus Atualpas apsardzes vīru un sagūstīja pašu valdnieku. Kas likās miesa, vējā izšķīda kā dvaša. Ar to iesākās Saules pielūdzējas tautas Nesaules dienas. Impērijas galvaspilsēta Kusko ("Pasaules naba") zaudēja savu lepno semantiku un kļuva par izlaupīšanai nolemtu Spānijas provinci, vēl brīdi agonējot kā impērija impērijā. Panorāmas rats, sasniedzis zenītu, lēnām, bet nenovēršami sāka virzīties lejup. Kusko pilsētā - vietā, kur vēl nesen atradās indiāņu valdnieka pils - izauga katoļu baznīca. Dievnama ornamentācijā attēlotie dēmoni nepārprotami atgādina indiāņus. Arī viņu dzīvē ienāca priekšstats par labo un ļauno; izrādījās, ka rieksts nav tikai čaula. Pizarro un viņa ļaudis vispirms suģestēja inku zelts - neapšaubāmi Džudekas zelts, kristietības paradoksa kārtējā izpausme.

Iespējama un sirreālisma rosināta arheoloģiska reminiscence būtu arī Lūnas impērijas restaurācija mūsu apziņā. Divu pagānisma dievību - Saules un Mēness - cīņa vienu maldu ietvaros ir pamācoša kā ikviens gadījums, kad jauni maldi uzvar vecos; Mēness, kā zināms, cilvēces astronomiskajā apziņā parādījās krietni vēlāk par Sauli. Mēness ir nevainojams, bet tomēr - kad par tā pielūdzējiem kļuva ne tikai atlanti, bet piespiedu kārtā arī pārējās impērijas tautas, kas līdz tam bija pielūgušas Sauli, izveidojās jauna impērija, un pēdējie, kas pretojās jaunās, nepārbaudītās dievības sēklas izšļākšanai, bija gadīrieši, kuŗus atlanti par nepaklausību apspieda, izmantojot savu militāro varenību. Ko varēja iesākt gadīrieši - maza, pagāniska (pēc Lūnas reliģijas kritērijiem) tauta, kuŗas vienīgais noziegums bija Saules pielūgšana. Sapinušies sava konservatīvisma maldos, viņi joprojām atļāvās ticēt, ka Saule attiecībā pret Mēnesi ir primāra.

Lūnas impērijas sabrukums tomēr nebija viņu nopelns, tas bija tikpat neizbēgams telpā un neparedzams laikā kā jebkuŗas viltusmācības gals. Gadīriešus nebūtu glābusi arī atteikšanās no Saules; viņi atradās uz vienas salas ar tiem, kuŗi nešaubījās par Lūnas varenību, un morālās degradācijas cēlonība, kas bija katastrofas pamatā, vienlīdz attiecās arī uz gadīriešiem. Saules un Mēness pagāniskajā sadursmē gadīriešu Saule bija iepriekšnolemta sakāvei - jo Panorāmas rats, kuŗā sēdēja impērijas tautas un kuŗš gadīriešus nepakļāvības dēļ bija pacēlis zenītā, atradās Lunaparka teritorijā, un Lūnai tas bija ļoti izdevīgi - ne tikai vārdu rotaļas dēļ, bet kā jebkuŗa spēle savā laukumā. Rezultātā iznīcību piedzīvoja kā viena, tā otra, tā visas pārējās pagānisma dievības. Lūna bija lemta degradēšanai arī tās dievišķuma iluzorisma dēļ; tās spēks bija prasmē noslēpt skatienam savu neredzamo pusi - gluži cilvēciska īpašība, un, kad cilvēks to uzzināja, viņš piedzīvoja vēl vienu reliģisku vilšanos.

Ar katru jaunu patiesību paplašinājās neticības valstība, kuŗā dievības ir promgājušas, bet kritušas lapas kaudzēm. Šīs valstības karogam ir trīs krāsas - sarkans, dzeltens, melns. Jo tuvāk stāvēts Dievam, jo dziļāk var krist izmisumā un nekustībā - kur nav nedz nāve, nedz ar dzīvība, krist lejup no Jeruzalemes uz Bābeli, no Jēzus uz Adāmu, aiz lepnības gara nonākt Lucifera varā, jo dvēsele, saka Bēla Balāžs, ir tuvāk miesai nekā domai.

Arī īsais provinciālās laimes un miera brīdis, kas starp divi lietiem valdīja Baltijā, beidzās 1940.gada jūnijā, nedēļu pirms Jāņiem. Vēl nebija pagājusi nedēļa, kopš Rīgas ielās parādījās krievu tanki, fiksējot savu esamību ar kāpurķēžu nospiedumiem sakarsušajā asfaltā. Eiropeiskā mīkstmiesība saņēma pirmo ataviskā spēka un jaunās viltusmācības brīdinājumu. Panorāmas rats atkal bija pacēlis Baltijas jūras krastu zenītā, kas nozīmēja divu pasauļu - vecās Eiropas un jaunās Eirāzijas - sadursmi. Šķiriskais pagānisms, stājoties reliģiskā pagānisma vietā, izslēdz jebkādus kompromisus.

Augstāko punktu Panorāmas rats sasniedza kādā pirmsjāņu dienā - tikpat karstā un spiedīgā, kādu pirms astoņsimt gadiem netālu no Kolkas raga piedzīvoja vācu bruņinieks. Rīgā vēl arvien valdīja pašapmierinātas omulības un pārticības gars, kas neslēpti izpaudās veikalu skatlogos. Pa Elizabetes ielu gar Vērmanes dārzu pastaigājās elegantas dāmas un pēc labiem cigāriem smaržojoši kungi - viņu gaitā gan jautās pēdējo dienu nomāktība, un tikai maiznīcas skatlogā izliktais sārtvaidzis beķeris neko nenojauta un nesaprata.

Jauno laikmetu Rīgas Brodvejas defilētāju apziņā jutekliskā tiešumā un uz visiem laikiem ienesa necils un nošņurcis sarkanarmietis, kas nez kādā sakarā klīda pa šo ielu un pārsteigts aplūkoja veikalu skatlogu pagānisko pārpilnību. Sarkanarmietis bija kādas Vidusāzijas tautas dēls, un viņa nelielais augums un viltīgais, aizdomu pilnais skatiens likās simbolisks šajā vēža vēl neskartajā šūnā. Eiropas iebraucamajā vietā Latvijā tīrā veidā bija ielauzies aziātisms. Dzīvojuši maldīgos priekšstatos par vienu no četrām debesu pusēm, cilvēki nebija apjēguši atšķirību starp Austrumiem un Āziju; šī kļūda jeb izglītības trūkums bija jāizlabo praktiskajās nodarbībās. Uzlecošās saules virziens nozīmēja ne tikai filozofisko harmoniju un cikliskumu, bet arī atjaunoto Lucifera karogu. Un ar katru jaunu pieredzi mazinājās sākotnējā šķiriskā pagānisma reakcija, kuŗu pietiekami žultaini aprakstījis Roberts Raids: Vai tie būtu cilvēki mūsu uztverē? Šie mazie, sadugušie stāvi - ne balti, ne dzelteni, īsas kājas, gaŗas rokas, sejas it kā ar cirvi tēstas. Viņi iet pa ielām vienmēr grupās, šķielēdami un netīri... Liekas, viņiem būtu bailes, bet tomēr no savu cepuru apakšas viņi lūkojas kaut kā nekaunīgi un izaicinoši.

Džudekas sēkla Krievijā allaž atradusi labu augsni. Jāņa Briesmīgā kaŗapūļi jau 16.gadsimtā parādīja krievu plašo dvēseli, nodedzinot Sv.Brigitas mūķeņu klosteri Tallinas tuvumā. Visas mūķenes tomēr nesadega - tās četrdesmit, kuŗas krita krievu rokās, tika vispirms izvarotas, tad uzdurtas uz mieta. Cars mīlēja jokot arī ar saviem tautiešiem - dažus viņš lika sēdināt uz kvēlošas pannas, bet citus bāza cepamās krāsnīs. Iecienīts eksekūcijas veids bija uz pulvera mucas nosēdināta upuŗa gaisā speršana.

Dēmoniskā izdoma ir neizsmeļama un mēdz būt gadījumi, kad izvēli nosaka nezināšana par labo un ļauno. Lucifers vienmēr ir pagriezis pret mums kādu no savām trim sejām, pat ja tā (kā ikviena gara materializācija) būtu tikai itāļu dzejnieka fantāzijas auglis. Neviens nezina, kas īsti ir Džudeka šodien, tāpat nav aculiecinieku tās pagātnei un nosacīts arī pats apzīmējums. Viss atkarīgs no dēmoniskā skatiena iekšupvērstības un tā, cik ilgi cilvēks spēj šo skatienu atcerēties. Arī šodien tiek sētas elles sēklas. Protams, ka tas viss var likties mazliet vienkāršoti un vecmodīgi, bet arī melancholija sākas pati no sevis. Tiesa, tās simbols vairs nav komēta, bet augstu debesīs slīdošas lidmašīnas ireālā trokšņa atbalsošanās mūsu ausīs.

 

 

Par Egīlu Venteru skat. JG 234:30.