STĀSTS PAR KĀDU DZIMTU

Toreiz Sēlijā: Jēkaba Vītola atmiņu stāsti. Lūcijas Ķuzānes literārā apdare. Rīga: Jumava, 2003. 220 lp.

 

Šeit ir stāsts par Sēliju un tās iedzīvotājiem 19.gs. beigās. Tas radies no Jēkaba Vītola atmiņu piezīmēm, kuŗas sakārtojusi un pārrakstījusi meita Irēne Grule. Valoda vienkārša, bet piemērota šādam atmiņu stāstam, un lasītājs sadzird it kā paša vecā sēlieša balsi.

Grāmatas pirmā vāka iekšpusē atrodama sīka Sēlijas karte krāsās, kas lasītājam palīdz tikt galā ar pieminētajām vietām, māju nosaukumiem, upēm, upītēm un attālumiem. Aizmugures vāka iekšpusē ir Jēkaba Vītola dzimtas ciltskoks, bez kā grāmatā būtu grūti orientēties, jo plašajā ģimenē vārdi un uzvārdi ir liku likām. Liels trūkums dzimtas ciltskoka izstrādē ir dzimšanas gadu neuzdošana. Tas ir nepieciešams, kaut arī laika gaitā gadi varētu būt zaudējuši precīzitāti. Arī grāmatas tekstā gadi ir reti pieminēti.

Lasot lapu aiz lapas un iedziļinoties citu ļaužu stāstos, lasītājs piemirst Miķeļa, Jēkaba vai Viļa dzimšanas gadus, kas jāmeklē atpakaļ tekstā. Cik viegli būtu atšķirt pēdējo vāku un pamest acis tur! Stāstā rakstīts:...Jēkaba jaunības laikā ... Bet lasītājam paliek neskaidrs, kuros gados īsti Jēkabs bija jauns.

Šis patiesi ir kultūrvēsturisks stāsts par Sēliju, kur parādīts, kā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā ļaudis tur dzīvoja, strādāja, centās pēc izglītības. Ne tikai Vītolu ģimene un tās radu raksti aprakstīti, bet arī daudz citi Sēlijas iedzīvotāji tajā laikā. Labi ir attēlota Jaunjelgavas apkārtnes vēsture 19.gs. beigās ar stāstiem par tur dzīvojošiem vāciešiem, to nodarbošanos, sociāliem apstākļiem, ieplūšanu latviešu vidē caur laulībām, arī stingra attieksme pret integrēšanos latviešos. Latvieši drīzāk turējās atsevišķi no vāciešiem un bieži vien brauca labību malt uz 20 km attālajām latviešu dzirnavām, nevis tuvējām vācu īpašnieka dzirnavām. Bet bija jau arī tie, kas vēlējās palikt par vāciešiem Jaunjelgavas augstākajā klasē. Paražas tomēr bijušas atšķirīgas gandrīz no pagasta uz pagastu. Ja vienā vietā bija parasts neprecēties zem sevis, tad citā tas bija gluži pieņemami.

Četrās nodaļās sīki aprakstīta dzīve un darbi lauku saimniecībā visos gada laikos, arī visas svinēšanas - Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi ar visiem tautas paradumiem un priekiem. Grāmatu priekšā lasīšana, pasaku un ticējumu atstāstīšana, stāsti par zināmiem cilvēkiem un neseniem notikumiem. Baznīcas dziesmu un lūgšanu mācīšana bērniem īsināja laiku Vītolu dzimtas ziemas vakaros. Bērni mācījās par dabu un cilvēkiem, klausoties pieaugušajos un vērojot dabu paši savās spēlēs sētā, pļavās un mežos.

Grāmatā izceļas Jēkaba Vītola mātes jeb "Jaunmātes" cīņa apsaimniekot "Kampānus" un "Pumpānus". Ir interesanti lasīt par šo uzņēmīgo, spējīgo Sēlijas saimnieci, kas tai pašā laikā atainota kā diezgan svaidīga un nenoteikta. Vairākas reizes dzīvē viņa maina savu dzīves vietu starp šīm abām mājām - kuŗā grūtāk iet, to izrentē un pārceļas uz otru. Viņa nonāk tik tālu, ka uzdod visu un pārceļas uz Rīgu, kur dzīvo salīdzinošā nabadzībā, un pat izmēģina vadīt veikalu Bulduros! Tomēr drīz vien atgriežas atpakaļ Sēlijā. Apsaimniekot abas mājas nebija viegli. Bieži vien trūka skolas naudas lielajam bērnu pulciņam. Bet pārsteidz tas, ka "Jaunmāte" nepiespiež gandrīz jau pieaugušos dēlus, Jēkabu un Vili, skolas brīvdienās piedalīties lauku darbos. Viņi pavada vasaras brīvdienas "Kūliņos" pie tēva māsas Mades, priecājoties par skaisto Sēlijas dabu. Dzīvojot "Pumpānos" bērnus diezgan lutina ar bagātīgām dāvanām svētkos. Vasarās Vītoli arī mežā ogas nav lasījuši paši, bet pirkuši no Jaunjelgavas sievām.

Šis nav tikai Vītolu dzimtas, bet arī visu to ļaužu stāsts, kas kaut kādā veidā saistās ar šo ģimeni un dzīvo paralēlā laikā, piemēram, Kriša Grāmatnieka brālis, kaimiņu Bundulis un pat Jaunjelgavas vācu ģimenes. Grāmata patiesi atspoguļo cilvēku dzīvi toreiz Sēlijā ar visiem aizspriedumiem, īpatnībām, atšķirībām un līdzībām.

Ir vietas ar tādu kā lēkāšanu laikā. Piemēram, nodaļā Kur mēs iesim jauni puiši aprakstīts skats no Pumpānu uzkalna pāri Daugavai, bet tad pēkšņi tiek pārlēkts uz Rīgu pēc astoņiem Krievijā pavadītiem gadiem, pie kam Rīga netiek nemaz minēta: ... No smilšu kalnu pievārtes pārcēlāmies pie Miķeļa uz Aleksandra ielu ...(136.lpp.). Stāstījumā pilnīgi izlaisti ir Krievijā pavadītie gadi, kaut arī fotogrāfijās redzama Jēkaba Vītola pirmās laulības ģimene Krievijā. Šāda laika neievērošana un izraisītā nesakarība notiek arī citur, piemēram, jau 40 gadu apritējis, kad norunājām satikties. (173). Bet paliek nezināms, kopš kura laika tad ir tie 40 gadi apritējuši?

Komentāri grāmatas beigās izskaidro un papildina visu iepriekš rakstīto. Tur pat var atrast svarus un mērus, kas lietoti 19.gs. Sēlijā. Dota arī interesanta blakus informācija, kas padziļina Sēlijas stāstu, piemēram, laiku pēc I Pasaules kaŗa Latvijā un par Vītolu pēctečiem pēc II Pasaules kaŗa, Austrālijā, Amerikā, Venecuēlā. Visu to papildina krietns skaits ģimenes fotogrāfiju.

 

Astra Roze

 

Par Astru Rozi skat. JG 236:60.