Nikolajs Bulmanis

 

Nozīmīgākais notikums mūsu ciemošanās laikā noteikti bija Latvijas uzņemšana Eiropas savienībā 1. maijā. Svinējām to kopā ar 59 999 citiem latviešiem Doma laukumā. Jā, tas pats laukums, kur sen, sen citā pasaulē ar acu augstumā uz priekšu izstieptu roku, kopā ar citiem mazpulcēniem sveicu tautas vadoni 15. maijā, kad, pēc veco ēku nojaukšanas, laukums tika nokristīts par 15. maija laukumu. Šoreiz saulainā rītā pagaidu tribīnē dziedāja liels jauniešu koris un visi vienā balsī dziedājām Dievs, svētī Latviju! Tad valsts prezidente teica, kā vienmēr, piemērotu uzrunu par Latvijas brīvprātīgu, demokrātisku pievienošanos brīvo Eiropas valstu brālībai. Korim dziedot Bēthovena 9. simfonijas Šillera vārdus, mastā pirmo reizi tika pacelts Eiropas Savienības zvaigžņotais karogs. Sekoja īsa saimes priekšsēdes Ingrīdas Ūdres uzruna un, man jau ejot pa šauru līkumojošu Vecrīgas ieliņu, atskanēja Tev mūžam dzīvot, Latvijai skaņas ...

4. maija vakarā Nacionālā teātŗa saime svinēja atgriešanos savā skaisti atjaunotajā namā. Gājām līdzi Staprāniem, kuŗus ielūgusi jaunā Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova. Galvenā izrāžu zāle patiesi atjaunota pilnīgi savā veco laiku spožumā, kur notika svinīgā tikšanās. Labi sagatavotu, interesantu runu teica Rīgas Domes kultūras daļas vadītājs, Atmodas līderis Dainis Īvāns. Jā, atkal no jauna dzīvi apzinājāmies, ka uz šīs skatuves Latvijas tautas padome 1918. gadā pasludināja jaunās Latvijas valsts nodibināšanu. Pēc Īvāna runas visi dziedājām Dievs, svētī Latviju! Kā pirmais uz skatuves tika aicināts aktieris Kārlis Sebris. Iespaidīgs skats, kad savu vareno stāvu stalti uznes nesen 90 gadus nosvinējušais Nacionālā teātŗa aktieŗu seniors un dunošā balsī uzrunā savus brāļus un māsas, beigās novēlot jaunajiem zvaniem no šīs skatuves skanēt daiļi un dzidri. Svinību noslēgumā visi aktieŗi, sanākuši uz skatuves, nodzied: Skroderu dienas Silmačos atnāk ...un svētkus tur svin ...

Abi šeit īsi aprakstītie notikumi noteikti bija nozīmīgi visai Latvija. Tiem bija laba aura, it kā atblāzma no skaistā Atmodas laika. Visumā pretmets krieviski runājošai Rīgai, kas šobrīd šķita liela, pašapzinīga un agresīva. Piemēram, ejot uz Rīgu pāri Vanšu tiltam, jau krietnu laiku novērojām ļaužu straumi pretējā virzienā uz Akmens tilta un pēc tam arī uz Vanšu tilta − labi organizētu krieviski runājošo ļaužu gājienu ar baloniem un plakātiem. Mītiņā pie Uzvaras pieminekļa pēc Rīgas policijas aprēķina piedalījušies ap 20 000 cilvēku, bet tā organizētāji rēķināja līdz trīs reizes vairāk.

 

*   *   *

 

Līgas Purmales atskate (1974-2002) Latvijas Valsts muzeja Baltajā zālē bija manuprāt pats nozīmīgākais mākslas notikums mūsu īsā ciemošanās laikā. Izstādei labi pārdomāts iekārtojums. Bez pārbagātā blīvuma, kas nereti raksturīgs Rīgas skatēm. Plašā vēzienā Purmales glezniecības tematika ir Latvijas cilvēks un daba. Skatei raksturīga ievērojama dažādība gan tematikā, gan it īpaši gleznieciskajā pieejā. Viss prasmīgi plāni gleznots, liecinot par augsta līmeņa glezniecisko izteiksmes līdzekļu pārvaldīšanu. Viss, arī dziļā padomju laikā, gleznots savdabīgā skatījumā ar izteikti savpatnēju, novatorisku ievirzi. Atskats par noieto, nozīmīgo ceļu latviešu mākslā. Pašportrets, kas reproducēts uz skates kataloga vāka, gleznots savpatnīgā tumšu un gaišu krāsu pretmetā, pauž drošu jaunas sievietes acu skatu.

Latvijas dabas īpatnība un gadu laiku maiņas it bieži parādās necilos dabas stūrīšu gleznojumos (Vārtiņi, Pagalma stūrītis ziemā). Prasmīga tonālās glezniecības pārvaldīšana redzama gan staltu egļu gleznojumā (Pasaules mala, 1983), gan ordinārā ainavā (Ziema, 1981), gan gleznojumā ar debesīm un govīm (Vakars, 1978). Nesenākos gleznojumos Purmale reizēm visai tuvu abstrakcijai, un tomēr tie nav monochromi krāsas ieklājumi, bet tik tikko saskatāma un izjūtama ainava (Nakts, 1990 & 1994; Mazirbe, 1992; arī Lietū, 1988). Pēc (1995./1996.) atkal gaišās, optimistiskās krāsās gleznotas pļavas un rīti. Visumā ainavās Purmale skatās uz dabu ar sievietes acīm, kur izmanāma īpaša, it kā maiguma noskaņa. Noslēpumaina, aizplīvurota atmosfēra uzrunā skatītāju no šodienas pilsētas dzīvei raksturīgiem darbiem (Kafejnīca, 1999; Spēlmanis, 2001), līdz ieskanas dzīva sarkanās krāsās kaislā ritmika (Nakts mūzika II & III, 1999; Zeltainā pēcpusdiena, 1999, etc.) Gan atkal klusa atgriešanās pie Latvijas dabas (Rīts, 2002; Vakars, 2002). Ejot uz Purmales atskati, skatītājs jau varēja iegādāties šodienīgi noformētu katalogu, kur ievadesejas rakstījuši Vilnis Vējš un Pēteris Bankovskis. Dalītās domās varētu būt par atlasi sarakstam „Nozīmīgākās grupu izstādes.” Vai visas gaŗajā sarakstā minētās grupu izstādes patiesi bija nozīmīgas? Neņemos spriest par šī saraksta precizitāti, bet zinu kā 1987. gadā Toronto bibliotēkas izstāžu telpā, kā mākslas skates rīkotājs aplami minēts Kārļa Sīpoliņa fonds, izstādi rīkoja Klāva Sīpoliņa fonds kopā ar Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs. Izstādes tālākais liktenis arī ir daļēji kļūdaini norādīts un visai grūti atšifrējams.

 

*   *   *

 

Pēc Latvijas valsts atjaunošanas 1991. gadā pārtrauca darboties Mākslas fonds, kas padomju gados (1944-1991) bija nopircis un izveidojis ļoti apjomīgu latviešu mākslas kolekciju ar aptuveni 16 000 vienībām, kas toreiz pārgāja Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā. 2002. gadā tika nodibināts LMS muzejs un Sandra Krastiņa tika pieņemta par muzeja direktori, kuŗas uzdevums bija sakārtot muzeja kolekciju tā, lai tā būtu pieejama publikai. 2004.27.V varējām piedalīties muzeja pirmā segmenta (gandrīz 400) atklātā krājuma atvēršanā Mākslinieku savienības nama 3. stāvā. Minētie darbi ir sakārtoti alfabētiski pēc autoriem un izvietoti uz lieliem, drāšu režģu cauraustiem, metāla rāmjiem, ko muzeja apmeklētājs var izvilkt apskatei un pēc tam atbīdīt atpakaļ, līdzīgi kā tas ir muzeja fondos. Vienīgi šādu publikai pieietamu atklātu krājumu man vēl nācies redzēt Stokholmas Modernās mākslas muzejā. Dzīvi atmiņā palicis, kā mans nelaiķis draugs Imants Zilberts bez minstināšanās izvilka attiecīgo rāmi ar Lara Strunkes gleznām. Atklāšanas pēcpusdienas publika izvilka te vienu, te otru lielo rāmi, atklājot patiesi iespaidīgu kopainu. Kā jau varēja sagaidīt, iespaidīgi darbi Rūdolfam Pinnim, Borisam Bērziņam, Birutai Baumanei, Ojāram Ābolam, Jānim Pauļukam un vēl citiem Latvijas mākslas senioriem. Pēc pāris dienām atkal biju jaunajā muzejā un skatījos sistemātiskāk. Pieminēšu tikai nedaudzus māksliniekus, kuŗu mākslu nebiju redzējis ilgāku laiku un kas šķita īpaši spēcīga vai negaidīti pārsteidzoša. Lidija Auza ir patiesi varena sieva, ļoti spēcīgi darbi. Ja šodien daudz rakstīts par jauniem medijiem, tad te jau patiesi ir vēl viens. Atradeņu kolāžas elements atklājas Lidijas Auzas darbos pavisam negaidīti, pat traki. Leonīda Ariņa darbi, ko viņš Tukuma mazpilsētas klusumā, it kā sazvērestīgā saziņā ar Matisu (Matisse), ir radījis. Smalkie Laimoņa Šēnberga darbi. Edvarda Grūbes spēcīgās, savpatnējās brūnās formas. Viņa gandrīz abstrakcijas un pavisam abstraktie darbi. Rudītei Dreimanei − nekur nenoskatītas klusās dabas. Bruno Vasiļevska mazformāta klusās dabas, tuvu drastiskam minimālismam, tīras un skaistas kā pērles, izliktas pie muzeja nelielās gala sienas. Nepavisam kolekcijā neesot izteikti propagandistiski, toreiz valdošo ideoloģiju apliecinoši darbi. Tādus patreiz pieejamos gandrīz 400 darbos neredzējām, bet visa kolekcija tak ļoti, ļoti liela?

 

*   *   *

 

Visu izstāžu telpu Arsenālā aizņēma Ineses Baranovskas veidotā izstāde (Daba, Vide, Cilvēks – 2004) ar tādu pat nosaukumu kā 1984. gadā Pēterbaznīcā Atmodas gaidās izstādītā. Pilnīgs abu izstāžu salīdzinājums neesot iespējams, jo trūkstot dokumentācija par pirmo izstādi. Varētu būt, ka tā bija spontānāk veidota, bagātāka un laika garam atbilstošāka. Katrā gadījumā variants 2004 ir viscaur rūpīgi un precīzi kuratores veidots un plānots, radot nostrādātu pabeigtības sajūtu. Varbūt arī zināmu sterilitāti.

Evelīnas Deičmanes darbs Cik maksā šis smaids? labi raksturo šodienas Rīgas turīgās daļas radīto sajūtu, ka pārtikušais smaids ir virspusējs, vairāk kā maska, kā zobu pastas reklāma. Latvijas ziemeļaustrumu daļā ir Sedas kūdras purvs, lielākā šī kurināmā materiāla ieguves vieta Latvijā. Kaspars Goba ir radījis palielu (49 x 49 cm) krāsu fotogrāfiju grupu (Purva valsts) par šeit no Krievijas un brālīgajām republikām iebraukušo cilvēku dzīvi un darbu. Gobas uztverē Sede ir vairs neeksistējošās padomju valsts mikrodaļa. Ikvienam no malas var rasties iespaids, ka laiks te ir apstājies.

 

*   *   *

 

Kaspara Podnieka video instalācija šķiet saistīja lielāku skatītāju uzmanību, nekā pārējie eksponāti. Savu vecāku lauku mājās Drustos Kaspars uzņēmis videoklipu, kuŗā atainotas divas brūnas gotiņas, ganoties zaļā pļavā. Video klips tiek rādīts monitorā, kas iestiprināts nepārtrauktā lēni ritmiskā kustībā esošā mechaniskā ierīcē. Izstādē dzirdēju kādu zinīgi sakām, ka plašā vēziena kustība esot līdzīga senas akas vindas kustībai, iesmeļot spaini ūdens. Autors norāda, ka idilliskā ainava ar gotiņām jau ir pagātne un ka šobrīd eksistē vienīgi samērā komplicētā atrādīšanas ierīce. Andŗa Vītoliņa Ideju ģeneratorā, kas veidota uz finiera ar krāsām un kolāžas elementiem, ir izteikts skaidrs protests pret šodien sabiedriskā vidē redzamajiem daždažādiem brīvību ierobežojošiem aizliegumiem. Mazliet gribētos pastrīdēties ar Baranovsku par viņas īsā izstādes izskaidrojuma pēdējo teikumu (Māksla ne tikai kā dekoratīvs elements, bet arī kā efektīvs medijs, kas rosina citādi paraudzīties uz pasauli). Mākslas kopuma dalījums tikai dekoratīvā vai konvencionālos medijos un tādos, kas rosina citādi paraudzīties uz pasauli, vai jaunos medijos, ir vulgārs novienkāršojums. Arī šai izstādē varēja vērot dekoratīvus un didaktiskus elementus. Domāju, ka tas ir tiesa par jebkuŗu mākslas mediju no primitīvu cilvēku atstātiem iecirtumiem klinšu sienās līdz šai dienai. Cik maksā šis smaids?

 

Andris Vītoliņš (1975). Ideju ģenerators, 2004. 160 x 250 cm. Finieris, akrils, kolāža, sintētiskās krāsas. Foto: Ingrīda Bulmane

 

*   *   *

 

Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā skatījāmies muzeja 15 gadu jubilejai veltītu izstādi Pavasaris. Šeit neredzējām Arsenālā dominējošo foto un video darbus, bet pārsvarā nekonvenciālus, tātad jaunos medijus, kas daļēji atvasināti no klasiskās keramikas, tekstīla un metālmākslas. Izstādīti 33 mākslinieku darbi, vairums dzimuši sešdesmitajos un septiņdesmitajos. Izstāde atkal rūpīgi iekārtota un darbi profesionāli nostrādāti un pauž šodienas pasaules būtiskas novitāras idejas, kas kļūst saprotamas gan apskatot eksponātus, gan iepazīstoties ar ik darbam pievienoto paša autora izskaidrojumu. Pētera Sidara baltā, figurālā kompozicija it kā iesprostota stikla būrī, bet faktiski darbs ir par izmantoto materiālu. Karstā līme. Mūsu laika materiāls. Materiālās kultūras sastāvdaļa, kas saglabāsies gadu tūkstošiem kļūstot par laikmeta zīmi.

 

Pēteris Sidars (1948). Pirms pavasara, 2004. 200 x 150 x 100 cm.  Karstlīme, metāla konstrukcija, autortechnika. Foto: Ingrīda Bulmane

Lauras Ķikutes Valentīna granāta ir sentimentāli ironiska atsauce Valentīna dienas reklāmai un dzīves burzmai. Gribas mieru.

Arvīds Endziņš − Lampa, Palma I-III Oaze tuksneša vidū. Faktiski spēle ar gaismu un materiālu, Iedvesme nāk no seno lūku un skalu groziem, Bērzu nažfinieris izstaro klusu gaismu. Vai ar vīzēm Eiropā. Viena no skates seniorēm, Edīte Vīgnere-Paula no melnas zemes ir izdīdzējusi leknus krāsu asnus, kas koši gail un dižojas.

 

*   *   *

 

Uz Valmieru braucām skatīties tēlnieka Viļņa Titāna izstādi Jumti galerijā Laipa. Pie galerijas abām galasienām izstādītas pilsētas jumtu panorāmas (fotogrāfisku elementu kolāžas) ar latviešu folkloras vārdiem −

Dieva dēli klēti cirta,
zelta spāres spārēdami

un aizgājušā rudenī mirušā dzejnieka Jāņa Baltvilka rindām:

Dārza būdiņā nelieiā pārlaidu lietu.
Pārlaidis būtu klosterī, kantorī, pilī.
Vai būtu senāks, gudrāks, savādāks?

Nelielie akmenstēlniecības darbi skatē − it kā pazemīgi pamatnēm piekļāvušies, it kā liecinot par šļūdoņa atstāto, Latvijā atrodamo laukakmeņu būtisko dabu. Tad vēl izstādē jau agrāk atlietās bronzas skulptūras, gan pavisam nesenās Gubiņa, Ādere un Slietenis. Pēc izstādes apskates kopā ar tēlnieku aizbraucām uz viņa sievas vecāku lauku mājām, kur pļaviņā Titāns pats saviem spēkiem uzslējis ilgus gadus glabāto rijas baļķu guļbūves sienas, kas ar logu un durvju atvērumos redzamām Vidzemes ainavām veido savdabīgu mākslas darbu. Noteikti mākslas pasaulē vēl neredzētā medijā.

 

*   *   *

 

Uz Tukumu braucām, lai pabūtu pie mana tēva un viņa vecāku kapa Kalna kapsētā. Šauras ieliņas un necili namiņi. Sakopta pilsētiņa. Kopainā asi izjūtama jaunā Rimi lielveikala atšķirība. Pēc kapsētas iegriežamies Tukuma muzejā, kur izstāde V. Purvītis un viņa audzēkņi. Vairums pazīstamu vārdu no pirmskaŗa gadu latviešu mākslas. Lūk, mūksalieši Ansis Artums un Arvīds Egle. Satikšanās ar Mārtiņu Krūmiņu, it kā tikai vakar latviešu mākslinieku saietā Katskiļos redzētu. Manas Ingrīdas pamatskolas zīmēšanas skolotājs Jūlijs Matisons, miris 1978. gadā Amerikā.

 

*   *   *

 

Bijām pie skaistā Rāznas ezera, kur mūsu dēls uzcēlis vasaras mājiņu. Izstaigājām Rēzeknes muzeju un priecājāmies par vitālo, primitīvo skaistumu Ādama Kāpostiņa krūzēs. Reizē bija jādomā par mazajiem provinces muzejiem, kuŗi tak nevar pastāvēt no tiem santīmiem, ko, būsim godīgi, samaksā nedaudzie apmeklētāji! Viesojāmies arī pie Voguļu ģimenes Ceplīšu kalnā. Mūs iepriecināja plašs gan krāsainās, gan melnās keramikas klāsts. Pēc tam, it kā uz jaunu brīnumu cerēdami, izstaigājām Sarkaņu baznīcu.

 

*   *   *

 

Torņkalna stacijas teritorijā pirmo reizi redzējām tēlnieka Paula Jaunzema pieminekli komūnistu režīma izsūtītajiem. Ļoti cilvēcisks mērogs. Abstrakcija, kas pilnīgi noteikti ir par ģimeni. Arbitrāras varas salauzta ģimene. Uz Latvijas zaļās zemes brutālas varas masīva nejaucība pret nevainīgiem cilvēkiem. Noteikti izcils piemineklis.

Brīvības un Stabu ielas stūŗa mājā Gļeba Panteļejeva piemineklis čekas apcietinātajiem cilvēkiem. Durvis, kas neatvērsies, vai murgains sapnis par ļaunumu. Var tikai apbrīnot tēlnieka savpatnīgo izdomu, kas ietverta grūti iedomājamā telpas ekonomijā. Ar tik maz iespēt tik daudz! Pirmo reizi redzējām arī Kārļa Ulmaņa pieminekli. Tā viņš tur stāv − it kā nedaudz zemē iegrimis, platu muguru un labsirdīgu zemnieka seju.

 

*   *   *

 

Mārim Bišofam bijis daudzveidīgs dzīves ceļš. Dzimis Rīgā 1939. gadā. 1959. gadā beidzis Lietišķās mākslas vidusskolu un 1965. gadā Latvijas Mākslas akadēmiju. Gadu vēlāk pārcēlies uz Maskavu, bet 1972. gadā uz Izraēlu, un 80. gadu sākumā emigrējis uz Ņujorku. Iekarojis Ameriku ar savu simbolisko zīmētāja darbu lielajos Amerikas preses izdevumos un šogad atgriezies Rīgā. Kādēļ atgriezies pēc 37 gadiem − izjutis piederību Latvijai un vajadzību atgriezties dzimtenē. Vai nav milzīga mērķtiecība. Gluži pretēji fatālistu paustiem uzskatiem, ka indivīds ir tikai maza skaidiņa lielajā dzīves okeānā. Nopircis Rīgā dzīvokli. Patreiz apsolījis laikrakstam Diena vienu simbolisku zīmējumu (karikatūru) nedēļā un Ojāram Kalniņam plašāku darbu par savu šodienas Latvijas skatījumu. Viesojāmies viņa dzīvoklī un studijā. Domāju ka viņš ļoti līdzīgi dzīvoja Ņujorkā. Rādīja Latvijas Institūtam apsolītā darba zīmējumus un nepabeigtas skices. Daudz asprātīga humora. Domāju, būs interesants Latvijas tēls, un Latvijai Māris ir nepārprotams ieguvums.

 
Māra Bišofa zīmējums

*   *   *

 

Ciemojāmies arī pie Ilmāra Blumberga viņu dzīvoklī un studijā. Bijām skatītāji Ilmāra darbības mākslas seansam, kuŗā autors pāršķīra un, ar viņam vien piemītošu šarmu un iejūtību, komentēja 13 grāmatās apkopotu zīmējumu ciklu. Zīmējumi minora krāsu gammā uz tumšām, indiešu ar roku veidotām zīmējuma lapām. Kopumā zīmējumi un autora komentāri radīja ļoti drūmu sajūtu. Šīs mākslas priekšnesums bija par cilvēka dzīves niecīgumu, īsumu, un prātā nāca mana vecvectēva, vecā Plinkšes, kuŗš nomira revolūcijas kaŗa laikā Saratovā tīfa epidēmijā, Jaunpilī teiktie summējošie vārdi par cilvēka dzīvi: un sūds tur ir galā. 

Es atcerējos dažus īsus saskares mirklīšus manā dzīvē ar Ilmāra Blumberga mākslu. Sāpīgas, par cilvēka ciešanām liecinošas, melnbaltas grafikas lapas 80. gadu sākumā. Krāsainas grafikas lapas no Pori izstādes Somijā. Grafikas lapas ar latvisko zīmju motīviem un nedaudzas būtiskas gleznas kā daļa no scenogrāfa darba pie Pētersona iestudētās Māras Zālītes lugas Pilna Māras istabiņa. Brīnumains zilais maza formāta gleznās Raiņa Jāzepa un viņa brāļi iestudējuma sakarā. Sengrieķu dzejnieka Hesioda rosināta gleznu izstāde pie Mičigānas ezera. Zīmējumi, lieli zīmējumi reizēm kopā ar gleznojumiem uz papīra. Izstāde Logi muzejā Rīgā: it kā stāsts par viņa paša dzīvi ar ieskatu nākotnē Daugavas galerijā. Dekorācijas operām Alda un Burvju flauta Rīgā. Kopdarbs ar režisoru Viesturu Kairišu − filma Venēcijas bienālei 2001. gadā.

Ilmārs stāstīja par uzaicinājumu sarīkot izstādi ar savu „zīmējamo mašīnu” rudenī Venēcijā. Piedāvājums nācis no kuratora, kuŗa pārziņā ir veca Venēcijas baznīciņa, kuŗā viņš rīko nekonvenciālas mākslas skates. Blumberga izstādes laikā viņš zīmētu uz gaŗa, speciālā mašīnā ievietota audekla ruļļa, gluži kā pagājušā gadā Galerijā Rīga. Vēl skatījāmies Blumberga fotoeseju, kur galvenā varone ir Venēcijas baznīciņa, kuŗā plānota izstāde, ar iestarpinājumiem no uzņēmumiem restorānā, kas iemantojis reputāciju kā augstākā kulinārās mākslas vieta visā Venēcijā.

Bija jādomā par Ilmāra Blumberga mākslu kopumā. Apbrīnojama dauzveidība un daudzas būtiskas izmaiņas. Cik dabīgi viss tas ir nācis, un cik patiess mākslinieks ir bijis visās savās radošajās izpausmēs un cik pārliecinoši vienmēr bijuši rezultāti. Patiesi apbrīnojami!

Ilmārs Blumbergs ar savām 13 zīmējumu kastēm pēc izstādes Rīgas galerijā, 2004. Foto: Ingrīda Bulmane

 

*   *   *

 

Skaists saulains un dzestrs pavasara rīts. Daba vēl skopi zaļa, bet stārķi ir atlidojuši, ķer vardes un perē. Kas gan būtu dzīve un pasaule bez šī skaistuma! Bauska, vai dzirdi Bridzīt, nopietni restaurē veco pili. Pils augstā vietā, tieši pirms Mēmeles un Mūsas satecē piedzimst Lielupe. Pilsētiņa, kā jau Latvijas mazpilsētas, lai gan te ir dzimis un audzis Bridzītis, ģimnāzijā mācījis un gleznojis Arnolds Nulītis. Lai dzīvo mūksalnieki!

Mežotnē prasmīgi restaurēta muižas kungu māja. Tur tagad viesnīca un restorāns. Parkā diži ozoli. Viena ozola galotnē stārķu pāris noņemas ar ģimenes lietām. Atceļā piestājām Salaspilī, bet līdz „memoriālam ansamblim” netiekam. Nevelk. Pietrūkst intūrista.

 

 

 

Nikolajs Bulmanis − publicists, kollekcionārs un JG Mākslas nodaļas redaktors (1980-1995). Kopš 1973. gada publicējis recenzijas, rakstus par mākslas un kultūras jautājumiem latviešu periodikā. Dzīvo Toronto.

 

 

 

 

 

Laimonis Mieriņš

 

Arsenāla izstāde Daba, vide, cilvēks (kuratores: Inese Baranovska un Irēna Bužinska) liek skatītājam padomāt par globālo piesārņošanas problēmu. Eksponātu izvēle ir diezgan raiba, sākot ar instalācijām un beidzot ar gleznām un fotogrāfijām, nepārblīvētā izkārtojumā. Vai visi tie atbilst izstādes nolūkiem, ir cits jautājums. Piemēram, kluso dabu foto attēlu sērijā redzami īpaši izmeklēti jūras izskaloti sadzīves priekšmeti. Par tiem var tikai pabrīnēties, bet vai citā izstādē vēstījums būtu gluži tas pats? To pašu gan nekādi nevar secināt par sudraboto atkritumu tvertnes ansambli, kurā rakņājas dzīves atstumtais. Metāla galds ar mobilo spaini ir acij ļoti tīkama moderna skulptūra. Tās funkcija izstādē nekļūst daudz skaidrāka pat pēc informācijas izlasīšanas. Lielā formāta glezna ar Ādamu un Ievu mežā mums atgādina veco Bībeles stāstu, visu šo nelaimju vēstures sākumu. Cilvēks nav perfekts. Beidzot uzmanību piesaista maza formāta, garas virknes fotogrāfiju sērija Sedas purvs. Pievienoto kodolīgo tekstu autors ir sociologs Kaspars Goba.

Sedas purvs ir vislielākā kūdras ieguves vieta Latvijas teritorijā. 50. gadu sākumā no visām PSRS malām te atveda strādniekus, kas tur vēl šodien netraucēti dzīvo un strādā, gluži kā muzejā, ar to pašu dzīves veidu, technoloģiju un psīcholoģisku gaisotni. Izklausās neticami, bet viņi nepazīst tagadējo dzīvi Latvijā un savā ziņā ir neeksistējošās padomju valsts mikroskopiska daļa pašā Eiropas centrā. Uzzinām, ka kūdras izvešanai uzbūvēts gaŗākais (43 km) šaursliežu tīkls Baltijā. Tā laika stilā celta arī pilsētiņa strādnieku vajadzībām, ieskaitot slimnīcu un dažādas techniskās darbnīcas. Etniskās grupas sazinājās krievu valodā, ko lieto arī darbā. Kaspars Goba izpētes nolūkos unikālajā purva valstībā ir nodzīvojis vairākus gadus. Bet tikai niecīga daļa no viņa dokumentālā materiāla redzama izstādē. Izlase izskatās pēc filmas kadriem un ir totāli komunikabla, vienalga kādā kontekstā. Tāpēc jājautā, vai te vienlaikus nav darīšana arī ar mākslas darba dīgļiem vārda vistiešākajā nozīmē?

Valsts Mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma Līgas Purmales retrospektīva personālizstāde „Redzamā pasaule” (kuratore ir Rīgas Galerijas direktore Inese Riņķe). Izstādi materiāli atbalsta Valsts Kultūras kapitāla fonds, kas finansējis elegantu 80 lappušu katalogu ar krāsu reprodukcijām. Kā izstādes nosaukums liecina, Līga Purmale ir palikusi uzticīga reālismam. Sākotnējie darbi ir klasiski skaidri, piemēram, Dubultportrets ar gleznotāju Miervaldi Poli un lieliskā Pagalma sēta. Bet pamazām viņas darbi it kā izslīd no fokusa. Tās nav abstrakcijas, jo Nakts ir nakts un Lietus ir lietus. Silts kolorīts un totāla kontrole, lirikas iedvesmota, ir Līgas Purmales pēdējā laika darbu ārējā iezīme.

Līga Purmale (1948). Pašportrets. 1974. Kartons, eļļa. 95 x 75 cm.

 

Auseklis Baušķenieks arī 94 gadu vecumā spēj pārsteigt. Šoreiz viņš liek presei un draugiem gaidīt uz savas personālizstādes atklāšanu Rīgas galerijā, jo ierodas ar novēlošanos. Steigas jau nav, Dievs nemīl tādus, kas trako... Nevarētu teikt, ka Baušķenieks būtu daudz mainījies. Pēc mākslinieciskās pārliecības dzimis „ilustrators”. Viņš strādā ar eļļu mazliet naivās mākslas manierē, sev ierastajā punktu technikā, bet ar diezgan plašu interešu loku, sākot ar politiski sociālām tēmām, ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām, seksu un beidzot ar cilvēku negatīvām īpašībām un vājībām. Labsirdīgs humors caurstrāvo visus šos darbus. Tur nejūt apsūdzības vai rūgtuma. Viņš pasmaida pats un ļauj pasmaidīt arī citiem.

Atjaunoto, krāšņo Rīgas architektūras pieminekli Melngalvju namu lietišķi vada direktors, LU profesors Ojārs Spārītis (skat. JG 237:25-30). Labi apmeklēta bija Melngalvju nama galerijā portretu izstādes Vai tu viņu pazīsti? atklāšana. Tās organizētāji − dvīņu brāļi Juris un Uldis Ģērmaņi. Uzņemti kopā 29 atšķirīgu portreta koncepciju autori. Foto, kino un video laikmetā joprojām ir dzīvs portreta žanrs glezniecībā. Gleznotāji nepadodas, jo viņu valoda ir atšķirīga no visām citām valodām − tā Juris Ģērmanis. Vienkopus eksponēti gan akadēmiski, gan daudz brīvāki tverti portreti. Tiem visiem kopīgs frontāls skatījums, izņemot Māras Rikmanes Nepazīstamā, kur sēdētāja gleznota no mugurpuses. Izcils paraugs ir Laimdota Mūrnieka pašportets ar sievu Žermēni. Viņas raksturs te meistarīgi iemiesots. To spēj tikai īsts portretists. Nav šaubu, portreta māksla ir dzīva.

Īpatnējas galerijā Daugava ir Jāņa Ziņģīša gleznas. Izstādes nosaukums: Rīta zīmējums, darbi, kuŗu izpratnei un baudīšanai ļoti svarīgs esot mākslinieka dotais nosaukums. Tam var arī daļēji nepiekrist, jo ne visi apmeklētāji saprot latviešu vai angļu valodu. Klīstot pa galeriju, nevar nepamanīt, ka, no iesāņus leņķiem raugoties, šie darbi rada skulpturālu ilūziju, it kā pie tiem būtu piestiprinātas īsas dažādu gaŗumu strīpas. Jānis Ziņģītis saprot ačgārno perspektīvu. Viņš spēlējas ar „iezīmētām” detaļām, liekot tām iet ārējā telpā.

Mākslinieku savienības namā trešajā stāvā galvenās telpas vienas sienas lielāko daļu aizņem varena takelāža, ko varētu dēvēt arī par „saturīgu” skulptūru. Tomēr telpas nepietiekot, lai parādītu visu Mākslinieku savienības fondu. Varbūt šo trūkumu varēs atrisināt mākslas zinātnieces, Kultūras ministres Helēnas Demakovas iecerētais projekts, uzcelt jaunu, vērienīgu izstāžu un mākslu kompleksu Pārdaugavā. Plānošana jau ir sākusies. Projekta realizāciju atbalsta Jaunās Eiropas birokrātija Briselē.

Mākslinieku savienības nama galerijā skatāma pirmā personālā izstāde daudzsološam jaunās paaudzes gleznotājam Andrim Vītoliņam − Industriālā Rīga. Saprātīgi izvietoti lieli un mazi formāti. Visi bāzēti uz fotogrāfijām jauktā technikā. Ir pāragri zīlēt, pa kuŗu ceļu jaunais mākslinieks aizies, bet starts nav peļams. Viena glezna jau nopirkta ar Repšes fonda līdzekļiem. To laikam domāts izmantot kampaņā, lai iegūtu nepieciešamās investīcijas dažādu industriju attīstībai Latvijā.

 

Ruta Čaupova un Egīls Rozenbergs sveic mākslinieku un šī raksta autoru Laimoni Mieriņu (vidū) viņa 75. dzimšanas dienā Mākslinieku Savienības namā (2004). Aizmugurē Andŗa Vītoliņa glezna.