BALTIJAS VALSTIS ZINĀTNIEKU SKATĪJUMĀ

Journal of Baltic Studies (JBS). Spring 2004. Vol. XXXV/1. The Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) <aabs@starpower.net>

 

Trīs galvenie raksti gan atgādina jau agrāk zināmo, gan arī papildina to ar jaunākām atziņām un niansēm.

Latviešu lasītajiem svarīgākais ir Viļnas Universitātes pētnieka Mindauga Jurkinas (Jurkynas) raksts par sadarbību un tās trūkumu visu trīs Baltijas valstu starpā. Nav šaubu, ka rietumnieki uz Baltijas valstīm veŗas kā uz vienotu bloku. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vadītājus vieno viņu vēsturiskā pieredze Krievijas imperijā un padomju okupācijā. Bet īstas sadarbības, izņemot koordināciju ar NATO, ir maz. Igaunijā pat notiek pārrunas par jauna "krusta karoga" (tāpat kā Skandināvijas valstīs) ieviešanu, tādejādi pasvītrojot igauņu ziemeļnieciskumu. Lietuvieši cenšas veidot sev nozīmīgu lomu Viduseiropā, kamēr latvieši mēģina sevi nostiprināt īsti neesošā Baltijas valstu centrā. Sagaidāms, ka nākotnē sakari ar Ziemeļvalstīm kļūs svarīgāki, kamēr starptautiskā sadarbība veidosies ES ietvaros.

Problēmām, kas aplūkotas Ūlu (Oulu, Somijā) Universitātes mācībspēka Kāri Aleniusa gaŗajā apskatā par minoritāšu politiku Igaunijas neatkarības sākumā, ir daudz kas kopējs ar līdzīgiem jautājumiem Latvijā. Ir arī ievērojamas atšķirības, ko veido gan Igaunijas krievu lielāka tuvība Sanktpēterburgai, gan īpašie igauņu centieni asimilēt mazākās, sev radniecīgas minoritātes. Cēsu kaujas - igauņi tās raksturo kā kaŗu ar landesvēru - viņiem neatgādina sadarbību ar Latviju, toties veicina īpašu neiecietību pret vāciešiem un Vāciju. Šīs attiecības normālizējas pēc komūnistu dumpja, kad konservātīvi noskaņotās minoritātes sāk atbalstīt pilsonisko valdību. Manuprāt, jau agrāk un arī tagad Latvijas likteņu lēmēji būtu ieguvuši vairāk atbalsta un stabilitātes ar lielāku toleranci un rūpīgāku analīzi minoritāšu jautājumos.

Ar zināmu humoru vismaz daži lasītāji uzņems Melburnas Universitātes lektores Kristīnes Brazaites pārskatu par vācu marksistiski ievirzītā rakstnieka Bobrovska (Johannes Bobrowski, 1917-1965) ieskatu lietuviešu literatūras celmlauža, dzejnieka, komponista un luterāņu mācītāja Donelaiša (Kristijonas Donelaitis) personībā, uzskatos un darbos. Kā jau varam iedomāties, Bobrovskis uz visām sabiedriskām attiecībām ticīgi skatās caur savu sārto aceņu kreisi ieslīpētajām lēcām. Negaidītais ieguvums ir pēkšņā, vismaz kreisi noskaņoto vāciešu interese par Donelaiti un lietuviešiem.

Hamburgas Universitātes slavistikas profesors Roberts Hodels sniedz rūpīgu ieskatu lietuviešu dzejnieka Sigitas Gedas (1945-1992) dzeju virknē Strazdas, kas sasaucas ar lietuviešu dzejnieka Antanas Strazdas (1760-1833) romantikas piesātinātajām dziesmām par dabu un, protams, Lietuvu. Vācu valodas zinātājus iepriecinās profesora uzmanīgie, lietpratīgie un viegli salīdzināmie atdzejojumi vācu valodā.

Grāmatu apskatā ar interesi lasāmas Hamburgas Universitātes mācībspēka Heiko Drostes domas par Laverija (Jason Lavery) grāmatu Germany's Northern Challenge: The Holy Roman Empire and the Scandinavian Struggle for the Baltic, 1563-1576. Seko Karmenas Tīles (Carmen Thiele, Europe-Universität Viadrina, Frankfurt/Oder) ieskats Eivinda Smita (Smith) rediģētajā rakstu krājumā par Ziemeļzemju un Baltijas valstu konstitūcijām, satversmes tiesām un to demokratisko lomu - The Constitution as an Instrument of Change. Elena Jurado (Oxford University) kritiski vērtē Vello Pettai un Jana Zielonkas sastādīto krājumu par Baltijas valstu virzīšanos uz Eiropas Savienību. Jāpievienojas recenzentei, ka tik liela, noderīga un vajadzīga rakstu kopojuma vērtība stipri pieaugtu, ja tur būtu ietilpināts kopīgs ievads un nobeiguma nodaļa. Mēzenhellers (Mathias Mesenhöller, Geisteswissenschaftliches Zentrum der Geschichte und Kultur Ostmitteleuropas, Leipzig) sniedz kritisku ieskatu Šveicē izdotajā un Karstena Gērkes (Carsten Goehrke) un Jirgena (Jürgen) fon Ungerna-Šternberga rediģētajā rakstu krājumā Die baltischen Staaten im Schnittpunkt der Entwicklungen: Vergangenheit und Gegenwart, kur atrodamas stipri kontraversālas domas par Baltijas vēsturi no vissenākajiem līdz pat visjaunākajiem laikiem. Halina Beresnevičiūte-Nosalova, arī no minētā Leipcigas institūta, apskata žurnālu Cahiers Lituaniens (Lietuviešu burtnīcas), ko izdod Elzasas-Lietuvas apvienība Strāsburgā. Manuprāt šī izdevuma nozīme novērtēta pārāk augstu.

Journal of Baltic Studies (JBS). Summer 2004. Vol. XXXV/2.

Aldis Purs (vēstures zinātņu doktors, Toronto U., 1988), mācībspēks Mičiganas štata (ASV) universitātēs un Vidzemes Augstskolā, tagad nodarbināts Mančestras U. grandiozajā projektā par Krieviju. Viņa labi paveiktais JBS raksts pievēršas nacionālās identitātes attīstībai Latvijā, skolu dzīvei un skolu inspektoriem Pirmās republikas laikā. No 1918. līdz 1934. gadam, visvairāk Latvijas laukos un mazākās pilsētās, no jauna uzceļ 240, bet pārbūvē 227 skolas, kas ir gandrīz neticams sasniegums, jo vienlaikus jārūpējas par uzlabotām mācībām un to metodiku, jāizglīto un jāapmāca skolotāji. Ar 1933. gada rudeni skolas sāk kontrolēt vairāk un uzmanīgāk. Autoritārā valdība no skolām atlaiž pazīstamus sociālistus un daļu no progresīvajiem skolotājiem, kuŗu svarīgā loma līdz šim palikusi nenovērtēta. Mācības latvisko. Lielu vērību piegriež reliģiski ētiskām mācībām, praktiskā darba zināšanām un pat militārām apmācībām. Priekšroku dod vīriešu kārtas skolotājiem, kas varētu dot stingrāku pieeju disciplīnai un parauga tēlus skolnieku audzināšanai. "Nacionālās audzināšanas" darbu skolās pastiprina mazpulki. Tie darbojas nacionālas vienotības garā un uzrāda līdzības ar jauniešu organizācijām diktatoru vadītās valstīs.

Otru lielo rakstu - par patstāvīgo lauksaimnieku un sīko uzņēmēju grūto dzīvi Rēzeknes apriņķī 2001. gada apstākļos - sniedz dānietes Līze Herslunda un Mete Sērensena, tā sauktās reģionālas saimnieciskās un sociālās dzīves pētnieces Kopenhāgenas U. Īstenībā šie saimnieki ir pensionāri un, iespējams, cita darba nespējīgi. Viņu uzņēmība nav tik daudz pašizvēles lieta, kā mēģinājums papildināt savus ļoti pieticīgos ienākumus sev un ģimenei. Pētnieces norāda, ka tikai nedaudzi no šiem pašnodarbinātajiem ļaudīm spēj piemēroties nesenām un gaidāmām pārmaiņām. Vislabākās izredzes turpretim esot uzņēmējam ar labiem sakariem un draugiem kādā iestādē, ka viņam palīdz. Soli tālāk, un mēs jau esam uz savstarpējās izpalīdzības vai arī korupcijas sliekšņa.

Man un citiem Baltijas studiju akadēmiķiem cerības par labāku nākotni kļūst drošākas, lasot par kolēģu sasniegumiem. Puse no šī JBS nr. rakstiem veltīta kolēģim, draugam, iecienītam JBS autoram, emeritētam Kalifornijas un Tartu Universitātes profesoram Reinam Tāgeperam, kuŗš nekad nav šaubījies par iespējām un savām spējām kaut ko svarīgu paveikt ne tikai sev, bet arī brīvai Igaunijai. Starp citu, viņš ir arī loti lietišķs attiecībā uz Igaunijas attiecībām ar Krieviju (mēs vienmēr būsim krievu kaimiņi), bet kad viņam ierosina paturēt krievu militārās bāzes Igaunijā, Tāgepera nāk ar prasību līdzīgas igauņu bāzes izvietot Krievijā. Sirsnīgi pavēss, igauniski lepns, starptautiski pazīstams zinātnieks. Festschrift pirmais raksts nāk no Tāgepera tuva līdzstrādnieka, Broka U. profesora Juŗa Dreifelda spalvas - par politiski ļoti aktīvā zinātnieka darbību Baltijas valstu brīvības labā pirms Padomju Savienības sabrukuma. Par Tāgeperas devumu vēlēšanu sistēmas izstrādē raksta viņa Kalifornijas U. (Irvainā) kolēģis Bernārs Grofmans, bet Tartū U. profesors Velo Petai cildina Tāgeperu kā aktīvu pilsoni un savas politiskās partijas Res Publica priekšsēdi, nenogurstošu un iecienītu esejistu, kuŗš savos rakstos populārizē pilsonisku drosmi.

Recenziju nodaļā Ilinojas Manmuta koledžas profesora Viljama Urbana jauno grāmatu The Teutonic Knights: A Military History slavē dānis Svens Ekdāls. Ilggadīgais IBS grāmatu nodaļas redaktors Urbans tagad ir starptautiski pazīstams Eiropas krusta karu pētnieks. Tartu U. profesora Karstena Brigemana uzskatā šveicietes Seraīnas Gilijas grāmata Der Nationalstaat im Wandel: Estland im 20. Jahrhundert ir kļūmīgi uzrakstīts darbs bez Igaunijas apstākļu izpratnes. Profesors Kornelijs Haselblats no Groninghenas U. nespēj saprast, kāpēc albāņu valodas speciālists Armins Hecers sastādījis savu Estnisch: Eine Einfürung, jo esot taču pavisam viegli atrodami daudzi izcilāki darbi. Profesors Virgils Krapauskas uzskata ļoti veikli uzrakstīto, Jeilas (Yale) U. izdoto Timotija Snaidera The Reconstruction of Nations: Poland, Ukraine, Lithuania, Belarus par viegli lasāmu, bet ar apšaubāmu dziļumu. Glasgovas U. profesors Džons Haidens par labu uzskata Evas-Klaritas Onkenas pētījumu par Latviju un latviešiem - Demokratisierung der Geschichte in Lettland. Staatsbürgerliches Bewusstsein und Geschichtspolitik im ersten Jahrzehnt der Unabhängigkeit. Uzmanīgais kritiķis šajā darbā saredz daudz interesanta un vērtīga. Būtībā Onkenas darbs par Otrās republikas sākumiem ietveŗ latviešu atgriešanos pie savas vēstures (ieskaitot arī Ulmaņa laikus) un politikas nozīmi nācijas izveidē.

 

Gundars Ķeniņš Kings

 

Par recenzentu skat. JG 237:67.