Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

 

 

Juris Kronbergs

 

KULTŪRAS DARBINIEKS VISĀS FRONTĒS ANDREJS GUNARS IRBE 1924-2004

 

1968.gadā pirmo reizi parādījās mani dzejoļi Jaunajā Gaitā. Vasarā strādāju toreiz lielākajā Universālveikalā OBS Stokholmas priekšpilsētā Vorbijā (Vårby). Kādu vakaru zvanīja telefons. Tas bija Andrejs Irbe. Uzzinājis, kur strādāju, viņš iesaucās, ka turpat tuvumā dzīvojot, lai es taču kādu dienu atnākot iedzert kafiju. Tā arī darīju. Un tur, uz viņa balkona, laikam 8. stāvā, ar skatu uz diviem ezeriem un neskartu dabu (tagad jau labi sen tur ir Stokholmas ārējās priekšpilsētas) pie kafijas tases, laikam espresso, viņš man nolasīja vienu no saviem nozīmīgākajiem tekstiem, dzejoli "Pēc referāta: diskusijas" (skat. 2. lpp.), kas ietilpa viņa tikko iznākušajā dzejoļkrājumā Vientuļa laiva ir nošu zīme (1968). Izdevējs - nenogurstošais entuziasts Jānis Abučs Vesterozā (Våsteras), Zviedrijā, tātad apgāds Ziemeļblāzma.

Tai pašā vasarā arī debitēju, lasīdams savus dzejoļus skaļā (kaut cik) balsī publiski - Jaunās Gaitas vakarā Stokholmā. Tūlīt arī saņēmu pirmo, bargo, kritiku no Jāņa Rudzīša, kas par šo vakaru rakstīja laikrakstā Latvija - tā man, jāsaka, visai nepelnīti, piešķīra "varoņa" un enfant terrible statusu, kas kā paklausīgs sunītis sekoja vēl daudzus gadus. Pie tiem, kas mani mierināja un stutēja, piederēja Veronika Strēlerte, Ervīns Grīns (Richards Rīdzinieks) un Andrejs (Gunars) Irbe. Bez stokholmiešiem tajā piedalījās arī viesi no ASV, proti, Astrīde un Ivars Ivaski, atceļā no literāra festivāla Somijā, kā arī kalifornietis Ojārs Krātiņš. Viņus satiku arī dažas dienas vēlāk Irbes dzīvoklī.

Andrejs Irbe, Ervīns Grīns un "barvedis" Dzintars Sodums bija pēckaŗa jaunie literāti, kas nevēlējās un nevarēja rakstīt kā iepriekšējās paaudzes dzejnieki - par dzimtenes zaudēšanu, piemēram, Andrejs Eglītis un Veronika Strēlerte. Viņi piederēja pie paaudzes, kas no skolas vai augstskolas sola tika ierauta kaŗa virpuļos. Jauniešiem, kas savā īsajā mūžā bija piedzīvojuši trīs dažādas totalitāras iekārtas un divas okupācijas, dzirdējuši pārāk Lieliem Vārdiem teiktus pārāk Skaistus Melus, bija it kā "jāsāk no jauna" ar "maziem burtiem", ikdienas valodu - skarbi, ironiski, patiesi. Par indivīdu, ne tik daudz par Tautu. Tādā ziņā viņi bija līdzīgi Gruppe 47 - Vācijas pēckaŗa nozīmīgākajam literāram nogrupējumam.

Irbes literāro stilu un pieeju veidoja arī zviedru un Vakareiropas literatūra, kas zviedriskos tulkojumos parādījās 50. gadu vidū un 60. gadu sākumā. Piemēram "jaunais franču romāns" ar Alēnu Rob-Grijē (Alain Robbe-Grillet) priekšgalā, bet zviedru dzejā neosirreālisti, konkrētisti un Irbes studiju biedrs Stokholmas Universitātes psīcholoģijas kursā - Tomass Transtremers (Tomas Tranströmer). Ko Rob-Grijē izdarīja franču prozā, to Irbe panāca latviešu prozā.

Stāsti "Dubultapgaismojums" un "Mums nav svētvakaru" (krājumā Mums nav svētvakaru,1962) pieder pie spilgtākā un novatoriskākā latviešu 60. gadu prozā.

Bet toreiz, 1968. gads - tas jau bija gan hipiju, gan arī tā saucamās trešās pasaules (Āfrika, Āzija, Dienvidamerika) problēmu atklāšanas _ laiks, arī demonstrācijas pret Vjetnamas karu gāja pilnā sparā. Zviedrijas literāti it kā nokāpa no saviem ziloņkaula torņiem un radikālizējās. Vairums trimdas latviešu, protams, bija negatīvi noskaņoti pret to visu, jo maz bija tādu literātu, kam interesētu mūsu problēmas. Vienīgi kreisais zociķis Enkvists (Per Olov Enquist) uzrakstīja grāmatu (Legionarerna, 1968) par latviešu leģionāru bēdīgi slaveno izdošanu no Zviedrijas 1946.gada janvārī. Bet pat tā grāmata nebija "par mums", bet gan par "Zviedrijas dilemmu". Toreiz Irbe uzrakstīja gaŗu recenziju JG 71, arī uzsverot grāmatas pozitīvās puses. Man šķiet, ka Irbe bija viens no retajiem Zviedrijas latviešiem, kas nesaskatīja tikai grāmatas negatīvās puses.

Kad sāku darboties literatūrā, drīz vien ievēroju, sev par pārsteigumu, ka trimdas literāti, kā arī trimda vispār, ir visai iekšupvērsta, mīl sūdzēties par to, ka "neviens mūs nesaprot", bet tai pašā laikā ir visai kūtri citu informēšanas darbā, pat īpaši nevēlēdamies kontaktēties ar mītņu zemju literātiem. Irbe bija izņēmums. Viņš meklēja un, protams, arī atrada, ceļus pie zviedriem un ziemeļvalstīm vispār. Un ne tikai tā, lai viņi rakstītu par mums. Irbe pats rakstīja un tulkoja islandiešus, norvēģus, zviedrus un Somijas zviedrus. Pēc Zviedrijas Rakstnieku fonda finansēta brauciena uz Islandi, kur viņš turieniešiem stāstīja par latviešu literatūru, Irbe izveidoja veselu Islandes numuru - JG 94. Viņš bija arī aktīvs kultūržurnālists zviedru valodā, regulāri rakstīja vairākos zviedru un Somijas zviedru izdevumos - recenzijas un apceres par jaunāko zviedru un Somijas zviedru literatūru, arī par Latviju un latviešu literātiem.

Tāpēc nav pārsteigums, ka tieši Irbe bija tas, kuŗš 1969. gadā "pierunāja" Somijas zviedru žurnāla Horisont redakciju izveidot veselu baltiešu literatūrai veltītu numuru. (Ņemot vērā tā laika politiskos un kultūrpolītiskos strāvojumus, tas jāuzskata par īstenu varoņdarbu! Tas bija kā saucēja balss tuksnesī. Un tā nebija nekāda raudzīšanās pagātnē, bet "60. gadi baltiešu literatūrā" - kā trimdā, tā Latvijā. Irbe pieaicināja Pāvilu Johansonu un mani tulkošanas darbam. Tajā laikā dzīvoju studentu kopmītnē netālu no Irbes darbvietas Valsts Statistikas pārvaldē, Stokholmas centrā. Visai bieži pusdienojām kopā (man gan tās parasti bija brokastis), pārrunājām topošo žurnālu, kā arī dažādas latviešu, zviedru vai citas literāras aktuālitātes. Arī par politiku. Irbe bija liberālis, bet uzskatīja, ka latviešiem vajadzētu savus pārstāvjus visās lielajās, parlamentā pārstāvētās zviedru politiskās parti jās un ka šiem pārstāvjiem vajadzētu savstarpēji sadarboties. Kāda jauka liberāla utopija!

Un žurnāls Horisont? Tas iznāca 1970. gada pavasarī un saņēma pozitīvas atsauksmes visās lielās un arī daudzās mazās zviedru avīzēs. Izskanēja, protams, kārtējās žēlabas - tik tuvu mums un mēs neko nezinām, vai vai...

Irbe bija viens no vadošajiem un, varbūt, pats ražīgākai JG līdzstrādnieks. Viņš bija pirmais, kas rakstīja normālas recenzijas par kolēģiem Latvijā, mēģinot ieklausīties viņu sacītā, nevis norādīt uz to, ko viņiem vajadzētu teikt vai ko padomju režīms viņiem neļauj teikt. Un tas tika ļoti novērtēts. Savos rakstos un arī dzejoļos, kuŗos viņš komunicēja ar Latvijas kolēģiem, īpaši krājumā Bez gulbjiem un bez sniega (1979), Irbe tīri konkrēti pierādīja tēzi, ka ir tikai viens latviešu literatūra, nevis divas, kā to zināmas aprindas abās dzelzs priekškara pusēs mums mēģināja iestāstīt. Bez tam viņam bija plaša korespondence ar 'kolēģiem trimdā un Latvijā. Kā viņš to visu paspēja!

Irbe daudzus gadus darbojās Latvijas PENkluba valdē, no 1982. gada līdz 1990. gadam būdams tās priekšsēdis. Viņš bija ļoti apzinīgs priekšsēdis - rūpējās ne tikai par ideoloģiskām lietām, bet arī par nepieciešamiem organizātoriskiem jautājumiem mūsu skaitliski mazajā, bet globālā organizācijā pirmsinterneta laikmetā, kad pat ievākt biedru naudu no Austrālijas, ASV un Kanadas bija vesela zinātne!

Irbe bija draudzīgs, intelektuāli ziņkārīgs, ar humora un ironijas dzirksti. Ārēji it kā mierīgs, līdzsvarots, racionāls, taču viņā it kā mājoja gan vientuļš lauku zēns, gan arī nervozs un trausls radošs mākslinieks un aistēts ar turpat vai kaislīgu attieksmi pret rakstīto vārdu - kā tas redzams viņa dzejā un prozā. Irbe bija arī labs fotogrāfs - viņa vienīgais dzejkrājums zviedru valodā Fodd i f.d. svenska Lifland ir ar paša fotogrāfijām un grafisku iekārtojumu. Par Irbes "iekšējo degsmi" arī liecināja allaž klātesošais dūmu mākonis - literātu un literatūras neatņemama sastāvdaļa - kā to uzskata poļu dzejniece, Nobela prēmijas laureāte Simborska (Wislawa Szymborska). Bet pienāca brīdis, kad, pēc ārsta pavēles, smēķēšana bija jāatmet.

Irbe bija visai ziemeļniecisks intelektuāļa tips, savrupnieks un dabas mīļotājs, viņam netika pilnā kaklā kliegt, drīzāk paklusināti, bet ar intelektuālu precīzitāti pasniegt savu viedokli. Viņam vislabāk patika sarunas divatā, kafejnīcā vai mājās, darba istabā. Tādās reizēs viņš pat varēja stāstīt kaut ko par sevi, savu bērnību. Viņam patika apsvērt kāda jautājuma vienu vai otru aspektu, vienmēr nenonākot pie viennozīmīgas atbildes - ļoti neraksturīgi latviešiem un ļoti neraksturīgi trimdai ar tās tā sauktajiem nacionālpolītiskajiem mērķiem. "Šaubītāji nav vajadzīgi", kliedza trimdas pašieceltie korifeji.

90. gadu otrā pusē Irbem bija sirds operācija (bypass). Pēc tās viņš man zvanīja un priecājās, ka tik labi jūtoties, ka mums vajadzētu tikties un veidot kopīgu rakstu, sarunas formā, lai cilvēki uzzina, kā tas viss mums te bija. Diemžēl mums neiznāca šo jauko ierosinājumu īstenot.

Andrejs Irbe mira aptuveni mēnesi pirms savas 80. dzimšanas dienas. Viņa darbi dzīvos vēl ilgi.

2004. VII,  Stokholmā