FAHRENHEIT 9/11

 

 

Rosalina Smita Kartera (Rosalynn Smith Carter), ASV bijušā prezidenta Džimija Kartera (Jimmy Carter) sieva, reiz izteikusies: A leader takes people where they want to go. A great leader takes people where they don’t necessarily want to go but ought to be (Vadonis spēj aizvest cilvēkus tur, kur viņi grib nonākt. Izcils vadonis noved cilvēkus tur, kur īstenībā viņi negrib, bet kur viņiem vajadzētu atrasties).

Zigrīda Dzenis <zdzenis@earthlink.net>

 

 

Lielā problēma, kas jāatrisina katrai sabiedrībai, ir „pareizā” attiecību likumība starp vadītājiem, skolotājiem u.c. apdāvinātām personām un sabiedrības pārējām daļām. Apgaismības apstākļos vadītāji, skolotāji etc, izmantojot savu talantu un būtības labāku izpratni, palīdz sabiedrībai virzīties pa progresa ceļu. Cits jautājums ir par konkurētspēju iepretim citādiem sabiedrības modeļiem gan īsā laika posmā (krīzes gadījumā), gan arī vispārīgi. Nevienas sabiedrības pārstāvji nav pilnīgi neatkarīgi un arī atsevišķām sabiedrībām, gribot negribot jāveido savstarpējas sadzīves likumības. Cilvēku salīdzinājumā, teiksim, ar haizivi raksturo attīstījusies sirdsapziņa kā izdzīvošanas vadmotīvs. Bez klajas varmācības ir vēl daudzi citi spiedieni, kas neatļauj nevienai kopienai būt pilnīgi neatkarīgai.

Aija Veldre Beldavs <beldavsa@indiana.edu>

 

 

Zini ko, priekš manis vajadzētu skaidrot tā vienkāršāk... Tātad: izcilais vadonis ved cilvēkus turp, kur viņi NEGRIB iet, bet kur VAJADZĒTU iet. Man pilnīgi neskaidrs šis „vajadzētu” aspekts. KAM vajadzētu? KAS to nosaka, ja paši cilvēki to negrib? Man liekas, ka šādos nekritiskos vadonības skaidrojumos slēpjas nevajadzīga, varbūt pat noziedzīga sabiedrības interešu aizvietošana ar anonīmām, „aiz kadra” noslēptām nezināmu personu „vajadzībām”, kuŗām varbūt nav pilnīgi nekā kopīga ar sabiedrības vajadzībām.

Harijs Bušs

 

 

Redzu, ka neesi pietiekami redzējis vecās filmas par pionieŗiem, kuŗi pirms vairāk nekā gadsimteņa ceļoja pāri visam Ziemeļamerikas kontinentam. Zirgu vilktu ratu karavānu vadoņiem bieži bija jāizvēlas pats grūtākais ceļš, lai pasargātu ceļotājus. Kas nodalījās nost, vēlēdamies iet savu ceļu, bija pats atbildīgs par sevi, dažreiz ar traģiskiem rezultātiem.

Zigrīda Dzenis

 

 

 

Filmas nu gan nav nekāds vēstures avots! Taču tu vismaz norādi, ka vadonis, vedot cilvēkus turp, kurp viņi nemaz negrib iet, var tiešām ievest visus nelaimē. Reizēm tiem negribētājiem patiesībā var tomēr būt bijusi taisnība.

Harijs Bušs

 

 

Izbrīnu rada apgalvojums, ka filmas nav uzskatāmas par vēstures avotu. Vai pareizo vēsturi atradīsi tikai grāmatās? Ir jau sen zināms, cik viegli vēsturnieki var notikumus sagrozīt paši savām vajadzībām.

Zigrīda Dzenis

 

 

Filmas, protams, nevar būt vēstures avots. Pat „dokumentālas filmas” nes sev līdz autoru personības ietekmi. Un jo labāka filma, jo lielāka šī personības ietekme. Nevajag pat uzreiz ķerties pie mūsdienīgā grāvēja Maikla Mora (Michael Moore)... Ja ir iespēja, noskaties Rīfenštāles (Leni Riefenstahl) filmu Triumph des Willens (Gribas triumfs, 1934) par nacistu partijas kongresu Nirnbergā. Daži kadri šai filmā ir samontēti mākslīgi, bet pamatā tā ir strikti dokumentāla filma − visas darbojošās personas un notikumi ir tādi, kādi tie bija toreiz. Tomēr šo filmu nosaukt par objektīvu vēstures avotu nekādi nevar. Visa filma veidota pēc principa: taisnība ir tikai viena, un tā ir manējā. Tā ir propagandas filma, pie tam ļoti spēcīga. Par amerikāņu „vesterniem” labāk nerunāsim... tāpat kā par padomju laika filmām. Nav tie nekādi vēstures avoti. Labākajā gadījumā − autoru un/vai pasūtinātāju vairāk vai mazāk iztēles augļi, sliktākajā gadījumā − apzināta propaganda. Protams, pareizā vēsture nav tikai grāmatās atrodama. Grāmatās (mūsdienās arī www mājas lapās, weblogos, utt.) var sarakstīt, ko vien un kā vien katrs grib. Vēstures dokumenti turpretī ir − jā, tieši tā! − dokumenti. Lasi tos, iepazīsties ar vēstures lieciniekiem − priekšmetiem, ēkām, technoloģijām. Vismaz pārbaudi, vai filma (grāmata, utt.) tev tīšām „nekarina makaronus uz ausīm”.

Harijs Bušs

 

 

Kas gan šie filmās noskatītie pionieŗi daudzkārt bija? − (1) Laimes meklētāji, bieži bez humānas atbildības, (2) no Eiropas atbēguši likumu pārkāpēji, (3) cilvēki, kas bēga no bada vai nelabvēlīgas varas, (4) noziedznieki, kas, mantkārības dzīti, slepkavoja veselas tautas... Ko tad „pionieŗi” galu galā atnesa Āfrikai, Amerikai, Tuviem un Tāliem Austrumiem?

Uģis Bērziņš <ugis.berzins@swipnet.se>

 

 

Visi nav tādi jefiņi ka Maikls Mors. Pat Holivudā visi nav Maikli Mori.

Arturs Rubenis <arubenis@ix.netcom.com >

 

 

Nu, ja ticam, ka filmas var uzskatīt par vēstures liecībām, tie pionieŗi bijām mēs, paši latvieši! Skatiet Maikla Čimino (Michael Cimino − viņa slavenākā filma bija Deer Hunter) Heaven’s Gate (Debesu vārti), kur filmas sākumā rāda kādu apmetni Amerikas prērijā, kur pionieŗi runā skaidrā latviešu valodā! Stāsts risinās 1890. gados, tātad režisors zina ko vairāk nekā mūsu pašu vēsturnieki!

Edgars „visu, ko es zinu, iemācījos no filmām” Smits, Kanadā <edgars.s@sympatico.ca>

 

 

 

Nu, tagad amerikāņi un citi mācās no Mora filmas Fahrenheit 9/11. Liekas, ka dokumentālā kino klasiķa vieta kino vēsturē viņam ir garantēta − vai patīk, vai ne. Viena lieta nav apstrīdama − Mors ir pareizi aprēķinājis, ka amerikāņus filmas ļoti viegli ietekmē, jo, nez kāpēc, viņi uzskata tās par patiesiem vēstures avotiem. Tas atklājas arī tepat Sveika diskusijā. Gan jau pirms nākošajām ASV vēlēšanām 2008. gadā būs vairākas pretējo uzskatu filmas, bet pašlaik Mors „ir zirgā”, un konkurentiem atliek tikai skaudībā grauzt nagus.

Harijs Bušs

 

 

Cik letiņu izcelsmes kovbojiem jābūt, lai mūsu pašu vēsturnieki par to rakstītu? Man patika Debesu vārti!. īpaši Dilana (Bob Dylan) mūzikālais pavadījums. Vispār − patīk filmas, kas nepārcenšas uzrunāt caurmēra amerikāni.

Juris Žagariņš <zagarins@stcc.edu>

 

 

Ja vēsturi nevar apgūt no romāniem un filmām, kur tad var? Harij, mēs abi esam likuši vienus un tos pašus eksāmenus. Gatavojāmies tiem, lasot nopietnu zinātnieku sarakstītas vēstures grāmatas. Vai tā bija vēsture? Varbūt vēsture ir kožu saēstie pergamenti un sakaltušās bērza tāsis? Bet arī tajās laikabiedri melo uz nebēdu. Atļaušos apgalvot, ka par vēstures avotiem var izmantot visu. Arī Marka Tvena A Connecticut Yankee In King Arthur’s Court (Konektikutas jeņķis ķēniņa Artura galmā) un lieliski attēlotos vikingus Harisona Fantastiskajā sāgā. Bet jebkuŗš avots jāskata kritiski, gan mākslas darbi, gan pētnieku monogrāfijas. Normāls cilvēks mācās Francijas vēsturi no Dimā (Dumas) un Drio (Drieu La Rochelle), Latvijas − no Aleksandra Grīna un Rutku Tēva. Un netiesāsim, jo precīzu avotu nemaz nav.

Māris Jānis Vasiļevskis <mahris@myself.com>

 

 

 

Ietekmējami ir ne tikai amerikāņi. Ja atceries, pēdējā Krievijas Sociālistiskās Federatīvas Padomju Republikas Augstākajā Padomē bija diezgan juceklīgs sastāvs. Vairākas nedēļas nevarēja ievēlēt priekšsēdētāju. Pirms kārtējā balsojuma deputātiem parādīja nacionālistiskā režisora (šķiet, Ščekotihina) filmu Tā dzīvot nedrīkst. Daudzi uzskata to par izšķirošu Jeļcina uzvarai.

Māris Jānis Vasiļevskis

 

 

Tomēr Padomiju pārdzīvojuši cilvēki šādas lietas uzņem daudz kritiskāk. Atšķirības starp filmu un realitāti apzinās gandrīz visi, un nekritiski ticēt filmai kā vēstures avotam reti kuŗam ienāktu prātā.

Harijs Bušs

 

 

Par to, cik viegli amerikāņi ir ietekmējami caur filmām, rāda ASV prezidenta vēlēšanas šā gada [2004] 2. novembrī.

Arturs Rubenis

 

 

 

Vairums cilvēku apgūst vēsturi no mācību līdzekļiem, bet vismaz būtu jāsaprot un jāzina, cik varas ietekmēti tie mēdz būt. Mums, Latvijā dzīvojošiem, ir tā priekšrocība, ka esam redzējuši pietiekami daudz melīgu vēstures grāmatu, lai jebkuŗai lēti noticētu, nemaz nerunājot par filmām... Protams, vienmēr atrodas kāds disidents, kuŗš pauž pats savu uztveri par vēstures notikumiem un atstāj lielu iespaidu tā laika sabiedrībā. Par Mora filmu to var teikt jau tagad. Viņš jau ir ieguvis lielu (lai arī drusku skandalozu) slavu un ellīgi daudz naudas. Mors ir vinnētājs vienādi vai otrādi. Jau iegūtais viņam paliek, neatkarīgi no balsu skaitīšanas veida š.g. 2. novembrī.

Harijs Bušs

 

 

 

Nedomāju, ka Mora galvenā motivācija ir nauda. Viņa dokumentālās filmas ir efektīgas tieši tādēļ, ka viņam ir milzīga taisnības un patiesības izjūta. Viņš agri saredzēja Buša liekulību un vājības. Pretēji propagandai pēc pasūtinājuma, visu Mora darbu mērķis ir parādīt, kā pie varas esošie izmanto savu stāvokli, lai parastos, neinformētos cilvēkus apvestu ap stūri un izveidotu vēl netaisnīgāku valsts kārtību.

Aija Veldre Beldavs

 

 

 

Piedodiet, bet man Aijas teiktais lasās kā no literatūras mācību grāmatas par socreālisma klasiķiem...

Viesturs Ragže <Viesturs.Ragze@kc.lv>

 

 

Nekā! Tā ir pārliecība, kas nāk no manas dzīves pieredzes. Uzskatu Moru par radošu, sev līdzīgu taisnības meklētāju, tikai panākumos stipri sekmīgāku...

Aija Veldre Beldavs

 

 

Galvoju, ka Mors ir liekulīgāks un viltīgāks par pašu prezidentu Bušu. Tas jau prasta zirgu zagļa dabā. Bušs vismaz ir slīpēts tai ziņā, ka viņam ir viens otrs tīri veikls palīgs, to skaitā Diks Šenijs (Dick Cheney). Katrā ziņā slīpētāks, nekā visi Sveika gudrinieki... Muļķu ķeršana jau nav nekas jauns! Un no kuŗa laika zirgu zaglis ir taisnības meklētājs?! Drīzāk meklē sev noderīgu zirgu, ar ko izjāt muļķīšus.

Arturs Rubenis

 

 

Iesaku visiem izlasīt Džefrija Obraiena (Geoffrey O’Brien) recenziju par Mora filmu − „Is It All Just a Dream?” (Vai tas viss ir tikai sapnis?) vienā no visprātīgākajām, visintelektuālākajām ASV publikācijām − The New York Review of Books (2004.12.VIII, nr.13). Raksta autors, Library of America galvenais redaktors, kuŗa grāmatai par Indijas reliģisko reformatoru Budu (Buddha) jāparādās dienas gaismā apmēram vienlaikus ar Jaunās Gaitas ziemas numura (JG 239) iznākšanu, apbrīno Moru kā jauna, oriģināla stila izveidotāju, kuŗš izmanto t.d. bricolage veidā visdažādākos materiālus, lai atklātu savu patiesības izpratni, kas, šaubu nav, liks skatītājiem, parastiem cilvēkiem, palūkoties vērīgāk ap sevi un rezultātā ieraudzīt tieši to pašu, ko saredz Mors, kuŗa sociālais [nevis sociālistiskais − red.] reālisms atklāj vadošo aprindu bezatbildību un nevērību pret tautu. Bet Mors to nedara tumšā, didaktiskā veidā. Viņa radošo stilu raksturo humors, asprātība, pārsteiguma elementi. Ieskatīsimies tikai nedaudzos Obraiena raksta citātos: Mors ir izveidojis un sekmīgi pilnīgojis savu īpašu žanru. Sauksim to par pirmās personas polemiku, par ekspresionistisku ziņojumu dēli vai teatrāli dramatizētu ievadrakstu (..) Savu polemiku viņš dzen ar aizskaroši skarbiem paņēmieniem (..) Viņa stāstījuma pārliecinātspēja lielā mērā ir filmas Fahrenheit 9/11 pati būtība. Pasaules notikumus še apgaismo nevis kāds profesors vai kādas politiskas partijas pārstāvis, bet vienkāršs cilvēciņš, kādu jebkuŗā laikā varētu nejauši sastapt kaimiņu saietā vai krogū. Viņš ir komisks, stūrgalvīgi ietiepīgs, pa laikam pat daiļrunīgs un, visam vēl pa virsu, savā stāstījumā prot iepīt asprātīgus anekdotus un uzburt vizuālas asociācijas, tādejādi padarīdams savu domu vēl uzskatāmāku, pārliecinošāku. Laiku pa laikam, pavisam neuzkrītoši, stāstījuma fonā mainās mūzika, lai izraisītu pārsteiguma un arī jautrības momentu. Pie katra pavērsiena atgādināts, cik nemākulīgi un viltīgi tie citi, vienmēr savtīgos nolūkos, mēģinājuši vērst uzmanību uz tieši tām pašām norisēm. Lai izceltu to citu neprātīgumu un viltīgumu, Mors pievēršas notikumiem, kas vispārībai nav tik plaši zināmi, bet viņa teiktā un rādītā patiesību apšaubīt ir grūti. Tur nav nekādu apslēptu sazvērestību. Viss, kas jādara (viņš šķiet sakām), jāpaveŗas sev apkārt, jāiziet laukā no istabas, turpat uz ielas, vienalga kur, lai pārliecinātos par viņa taisnību (..) Fahrenheit 9/11 mudina [skatītājus] censties saredzēt un sadzirdēt vairāk par to, ko pieļauj valdība un kas atrodams masu ziņu avotos. Arī atsvaidzināt atmiņu par notikumiem, kas šķiet pazuduši aizmirstībā. Piemēram, mēs redzam skatus, kur amerikāņi un irākieši guļ ievainoti vai jau miruši − tieši tos attēlus, kuŗus amerikāņu televīzija mums nelabprāt rāda, it kā tādā veidā varētu izvairīties no kaŗa brutalitātes. Maikla Mora versija par pēdējo laiku notikumiem ir tikai viens no visiem iespējamiem stāstījumiem, bet ar to vien, ka viņš mums piedāvā savējo, esam mudināti aktīvāk konfrontēt notikumus, lai beidzot izlauztos no nebeidzamo un paralizējošo TV ziņu raidījumu hipnozes, kas iedarbojas līdzīgi kaut kādām mulsinošām tapetēm, kur skats virzās tikai uz priekšu un nekad atpakaļ, tādejādi neļaujot sameklēt notikumu jēgu.

Aija Veldre Beldavs

 

 

 

Nu, re, es jau teicu, ka Mors tagad pilnīgi acu priekšā kļūst (vai vismaz tiek iztaisīts) par vispāratzītu klasiķi. Drīz būs mācību grāmatās iekšā, sevišķi pēc Džona Kerija uzvaras ASV vēlēšanās.

Harijs Bušs

 

 

 

Zirgu zaglis ir tikai zirgu zaglis!

Arturs Rubenis

 

 

 

Jā, tikai Mors nevienu zirgu gan nav nozadzis. Toties viņš ir slavens, neapšaubāmi talantīgs, pietiekoši turīgs un spēj uzņemt filmas, kuŗas ienes desmitiem, pat simtiem miljonu dolāru, un reāli ietekmē pasaules varenākās valsts likteņus. Vai Tu tā vari?

Harijs Bušs

 

 

Par to viņa varenību atļauts šaubīties. Protams, pasaulē pietiekami daudz duraku, lai Moram noticētu. Gan jau viņš beigu beigās nonāks vēstures mēslainē. Kad būs visi muļķi paķerti, gan jau kāds beidzot ar pirkstu parādīs: bet papu, tas Mors ir pliks.

Arturs Rubenis

 

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

 

Ir liels jautājums, kuŗš nonāks ātrāk vēstures mēslainē − Bušs vai Mors. Nobeidzot, tomēr būtu godīgi dot vārdu abiem:

 

• Bušs (George W. Bush): Maybe you ought to get a real job! (Tev būtu jādabū kārtīgs darbs!) − uzrunādams Moru filmā Fahrenheit 9/11.

• Mors (Michael Moore): Shame on you, Mr. Bush, shame on you. And any time you got the Pope and the Dixie Chicks against you, your time is up (Kaunieties, Buša kungs, kaunieties. Ja pret jums ir nostājušies gan Pāvests, gan arī Dixie Chicks* jūsu laiks ir notecējis) − runa Oskara balvu saņemšanas ceremonijā 2003.23.III.

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš

 

 

 

* Dixie Chicks (tulkojumā varētu būt ASV „dienvidštātu meičas”) ir popmūzikas grupa, kuŗas dziesmās pausti „pretbušistiski” viedokļi. Par filmu Fahrenheit 9/11 skat. arī JG 238:63.