JG239 Jānis Krēsliņš. Latvijas iedzīvotāju likteņgaitas II Pasaules kaŗa laikā

Jānis Krēsliņš

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU LIKTEŅGAITAS II PASAULES KAŖA LAIKĀ

Aizputietis Harro fon Hiršheits, ilgus gadus Rietumvācijā īpašnieks lielam antikvariātam un apgādam, kas specializējās Baltijas provinču un valstu vēsturē, pensijas gados pārcēlis apgādu uz savu jaunības pilsētu Aizputi. 2001. gadā viņš publicēja Klīvlandes ārsta un kādreizējā rūjienieša Viktora Strauba Kāda vidzemnieka atmiņas 1. daļu, kas aptvēra laika posmu no 1918. līdz 1939. gadam. Šai sējumā, kā rakstīju, to recenzējot JG 227 (2001. XII), autors ir atstājis ne tikai liecības par savu un savas ģimenes dzīvi neatkarīgajā starpkaŗu posmā Latvijā, bet arī sagādājis nozīmīgus kultūrvēsturiskus materiālus par vistālāk ziemeļos atrodošos Latvijas mazpilsētu Rūjienu.

Autors savas atmiņas bija plānojis kā triloģiju ar nosaukumu Sava laikmeta liecinieks. Triloģijas 1. daļu izdevējs sadalīja trīs sējumos un nodēvēja Kāda vidzemnieka atmiņas. 2003. gadā publicētais 1. daļas 2. sējums[*] veltīts laika posmam no 1939. līdz 1945. gadam. Triloģijas 1. daļas vēl nepublicētajā 3. sējumā aprakstītas Viktora Strauba gaitas Putlosas un Zedelgemas gūstekņu nometnēs un laiks pēc atbrīvošanas no gūsta pēckaŗa gados Vācijā. Autors ir sarakstījis arī triloģijas 2. daļu, veltītu notikumiem, kad viņš ar ģimeni dzīvo ASV. Viņš ir savācis materiālus arī triloģijas Sava laikmeta liecinieks 3. daļai, kur aprakstīti notikumi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Strauba tēvs ir Krimas vācietis, kas, I Pasaules kaŗā atsūtīts uz Rīgu kā kaŗa ārsts, strādā slimnīcā, kas atradās Latviešu biedrībā, kur ārstējās arī daudzi latviešu strēlnieki. Tur viņš iepazīstas ar Viktora māti, slimnīcas žēlsirdīgo māsu, ar ko apprecas. Pēc kaŗa Straubu ģimene dzīvo Rūjienā, kur tēvs ir ārsts un arī savu laiku skolotājs turienes vidusskolā. Rūjienā Viktors beidz turienes vācu pamatskolu, kuŗu apmeklē dažādu tautību skolnieki: baltvācieši, zviedri, žīdi, latvieši un igauņi. Pēc pamatskolas beigšanas Viktors mācās Rūjienas vidusskolā, ko vēlāk pārdēvē par ģimnāziju. To viņš beidz ar izcilību, vienmēr būdams pirmais skolnieks savā klasē. Agrāk publicētā atmiņu sējuma beigās aprakstīti politiskie notikumi, kas ievadīja Latvijas un Baltijas valstu ieraušanu II Pasaules kaŗa notikumos, autora medicīnas studiju sākums Latvijas Universitātē, arī baltvāciešu pārvietošana uz vācu okupētajiem Polijas apgabaliem, ko bieži maldinoši dēvē par repatriāciju.

Nule publicētajā atmiņu daļā Straubs apraksta savu dienestu Latvijas armijā, Padomju armijas Latvijas okupēšanu, savas militārās vienības pārskaitīšanu Padomijas bruņotajos spēkos, II Pasaules kaŗa sākumu, vācu bruņoto spēku Latvijas okupēšanu, savu medicīnisko studiju turpināšanu līdz to nobeigumam vācu okupācijas laikā un gaitas Latviešu leģionā līdz nonākšanai Sabiedroto gūstā kaŗa beigās Ziemeļvācijā.

Sava laika vēsturiskos notikumus autors apraksta skaidri, tieši tā, kā tos pieredzējis, piedzīvojis, necenzdamies neko izskaistināt. Rezultātā ir radusies liecība ne tikai par autora dzīvi, bet arī par Latviju un tās iedzīvotājiem II Pasaules kaŗa laikā.

Sējuma 1. nodaļa „Divās Armijās” iesākas 1940.III sākumā, kad autors uzsāk savas gaitas Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulkā Rīgā. Viktoru iedala instruktoru rotā. Vasaras sākumā viņa pulku pārceļ uz Lilasti, kur turpinās intensīvas apmācības, kas sīki aprakstītas. 15.VI pulkam izziņo trauksmi, liek sagatavoties kaujas ietērpā. Tiek paziņots, ka pie Latvijas - Padomju Savienības robežas noslepkavoti vairāki robežsargi un citi aizvesti uz Padomju Savienību. Uzzina arī, ka Padomju Savienība iesniegusi ultimātu Lietuvas valdībai, kuŗā pieprasīts nepretoties Sarkanarmijas iesoļošanai Lietuvā. Šais dienās Viktoru ar dažiem citiem savas vienības kareivjiem aizkomandē uz Rīgu. Līdzīgu ultimātu iesniedz arī Latvijai, un 17.VI Sarkanarmijas daļas jau sasniedz Rīgu. Padomju Savienības ultimātiem pakļaujoties, Latvijā, tāpat kā citās Baltijas valstīs, demisionē valdības. PSRS atsūtītais emisārs Višinskis izveido jaunu Latvijas valdību ar profesoru Augustu Kirchenšteinu kā prezidentu. Sākas arī radikālas pārmaiņas armijā. Latvijas armijas vienībām tiek iecelti politiskie komisāri, arī Mavriks Vulfsons. Par visas Latvijas armijas politisko vadītāju ieceļ sociāldemokrātu, kādreizējo „Strādnieku Sports un Sargs” vadītāju Brūno Kalniņu. Kādus mēnešus pulkā apmācības vēl norit pēc vecām paražām. Jūlija beigās Viktors beidz instruktoru rotu, viņa apliecību paraksta pulkvedis Skaistlauks. Bet notikumi strauji risinās, 5.VIII Latvija kļūst par 14. Padomijas republiku un līdz ar to paātrinās sovjetizācijas process. Strauba uztverē: šo dienu sākās tautas posts. 27.VIII Latvijas armiju, kas brīdi saucas par Latvijas Tautas armiju, pārveido par Sarkanarmijas 24. teritoriālo korpusu. Autors apraksta pārmaiņas savā pulkā, kareivju un virsnieku lielā vairuma patriotisko noskaņojumu, Sarkanarmijas reglamenta ievešanu, daudzu virsnieku atvaļināšanu, apcietināšanu, arī uz nāvi notiesāšanu − Tanī laikā izputēja daudzi sapņi. Daudzus pārņēma bezcerība. Nāca prātā Dantes vārdi: Tu, kas šeit ieej, atstāj visas cerības laukā! Tādā ellē pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai bija nokļuvuši visi agrākie Latvijas pilsoņi. Bet kareivji tomēr nezaudē humora sajūtu. Obligāti dziedamām krievu dziesmām tie sacer latviešu parodijas, ko dzied ar sajūsmu, krievu virsniekiem priecājoties par labo dziedāšanu, nesaprotot krievu dziesmu latviskoto tekstu. Kādai sarkanarmiešu ļoti bieži dziedātai dziesmai radusies šāda parodija:

Atštaukā kad aiziet čalis,
Kuplu ogu ņem uz krūts.
Pēc tam liels kā ģenerālis
Klauvē draudzenei pie rūts.

Piedziedājums:

Kāp tramvajā, kāp tramvajā,
Lai nav uz čoku jāstaigā.

Kareivju starpā bija arī komūnistiem simpatizētāji, bieži Latgales krievi, arī daži citi. Reiz daži Viktora kaŗa biedri, uzzinājuši, ka Vācijas radio pārraidīs kādu Hitlera runu, lūguši Viktoru, lai tas kā vācu valodas pratējs to noklausās. Viktors raksta: Hitlera runā bija tāda pati plātīšanās, kādu ik dienas dzirdējām no komūnistiem.

Pēc kāda laika pulku pārceļ uz Kandavu. Kaŗavīru noskaņojums drūms. Tie tomēr atrod iespēju svinēt Mārtiņus, Ziemsvētkus, dziedāt patriotiskas dziesmas, par ko seko izmeklēšanas. Kādreiz pulku sūta uz Lilasti ziemas apmācībām. Tur kaŗavīri gan pārguļ tikai vienu nakti, jo nāk pavēle atgriezties Kandavā.

Pēc kāda laika ar Teritoriālā korpusa komandieŗa, vēlāk pašu komūnistu nošautā ģenerāļa Roberta Kļaviņa personīgu atbalstu, Straubu pārceļ uz Korpusa artilērijas pulku Rīgā. Tur viņš bieži nozīmēts par sardzes priekšnieku nacionalizēto uzņēmumu apsargāšanai. Viens no viņa sardzes uzdevumiem bijis apsargāt skaņu plašu fabriku „Bellacord Electro”, kas bija piederējusi Helmāram Rudzītim, izdevniecības „Grāmatu Draugs” kādreizējam īpašniekam un trimdas lielākā laikraksta Laiks izveidotājam. Šai laikā apcietina arī vairākus Strauba vienības kaŗavīrus.

Jūnijā viņa vienību pārsūta uz Liteni. Tur arī no pulka poļitruka palīga Borkāna iegūst dažas ziņas par 13. un 14.VI notikušajām deportācijām. Poļitruks minējis, ka apcietināti arī kādi virsnieki, kas plānojuši apvērsumu, arī tādi, kas nogrēkojušies pret tagadējo iekārtu. Pienāk 22.VI. Viņa vienībai paziņo, ka sācies kaŗš Vācijas un Padomju Savienības starpā. Pēc dažām dienām Litenē ierodas jaunkareivji no Sibīrijas. Viktoru Straubu un dažus citus instruktorus norīko šos jauniesauktos aizvest uz Miera ielas kazarmām Rīgā. No Gulbenes iebraucot Pļaviņās, ešalona vilcienu bombardē vācu lidmašīnas. Daudzi tiek smagi ievainoti, nogalināti, arī civīlisti, bērni. Visur valda liela neziņa. Ir baumas, ka latviešu partizāni esot ieņēmuši Madonas radio staciju. Savu brīdi vairums kareivju patveŗas mežā, bet tad tomēr sakāpj vilcienā un dodas uz Rīgu. Tur valda pilnīgs chaoss.

Autors vēro, ka neskaitāmas mašīnas ar mantu kalniem dodas austrumu virzienā, ka bēg NKVD vīri, miliči un to ģimenes locekļi. Par viņu pašu un biedriem neviens vairs neinteresējas: Rīga gan vēl bija komūnistu rokās, tomēr, pēc visām pazīmēm spriežot, tam drīz vajadzēja beigties. Mums katram individuāli bija jāizšķiras, kā vislabāk rīkoties. Seko apraksts par sarunu ar diviem Teritoriālā korpusa žīdu kareivjiem, kas šai brīdī nezin, kā rīkoties, kaut arī viņi ir pārliecināti, ka vācieši ieņems Rīgu.

27.VI Rīgas radio ziņo par Straubu ģimenes paziņas Skolu pārvaldes inspektora un kādreizējā Rūjienas vidusskolas direktora Arnolda Čuibes un viņa dēla, arī par prezidenta Kārļa Ulmaņa adjutanta Miervalža Lūkina, žīda Kagāna un citu nošaušanu − it kā par spiegošanu Vācijas labā.

1.VII Rīgas radio pārraida „Dievs, svētī Latviju!” Prieks, kuŗu toreiz izjutu, nebija aprakstāms. Drīz latviešu virsnieki un kareivji sāka dalīt ieročus tiem, kas vēlējās piedalīties komūnistu ārā dzīšanai no Latvijas. Bet vācu armijas pārstāvji pavēlēja pārtraukt ieroču izsniegšanu, jo vācu armijai partizānu atbalsts neesot vajadzīgs. Vērojot arī, kā vācieši apķīlā Latvijas armijas noliktavas, autoram neesot bijis iespējams līdz sirds dziļumiem izjust vispārējo sajūsmu, kas bija vērojama visapkārt.

1.VII viņš atbrīvojas no savām Sarkanarmijas zīmotnēm, sadabū Latvijas armijas vasaras uniformu, drīz pazūd no kazarmām un atjauno sakarus ar saviem Rīgas brāļiem: Varējām justies laimīgi, ka visi trīs esam neskarti pārdzīvojuši Baigo gadu.

Aprakstot izpostīto Rīgu, minētas daudzas ziņas par komūnistu briesmu darbiem − deportācijām, slepkavībām, arī autora bērnības un jaunības pilsētā Rūjienā. Tai pašā laikā viņš uzzina, ka arī jaunā okupācijas režīma protekcijā notiek nežēlīgas slepkavības, apcietināšanas, galvenokārt žīdu, bet arī to, kuŗus turēja aizdomās par sadarbošanos ar komūnistiem.

Šis bija bīstams laiks, ikviens, kuŗš komūnistu režīma laikā bija iecelts kādā amatā, varēja tikt apsūdzēts par sadarbošanos un pat bez tiesas sprieduma nošauts. Nelaimīgā kārtā jūlija pirmajās dienās atsevišķu cilvēku patvarības dēļ cieta daudzi nevainīgie. Sevišķi brutāli vācu vara izrīkojās ar žīdiem, tos pulcējot geto, liekot tiem valkāt uz muguras dzelteno Dāvida zvaigzni, neļaujot tiem staigāt pa trotuāru, vēlāk arī masveidīgi nogalinot. Bija stingri noliegts sarunāties ar apcietinātiem, arī dot viņiem pārtiku.

Domājot par komūnistu un vācu okupācijas laikā pastrādātajiem šausmu darbiem, Straubs citē vācu dzejnieka Šillera dzejoli, kam pievienojis savu tulkojumu:

Gefährlich ist’s den Leu zu wecken,
schrecklich ist des Tigers Zahn;
doch der schrecklichste der Schrecken,
das ist der Mensch in seiner Wahn.

Bīstami ir modināt lauvu,
Briesmīgs ir tīģera zobs,
bet briesmīgāks par visām briesmām
ir cilvēks savā ārprātā.

Vācu okupācijas sākuma posmā Viktors Straubs strādā dažādus gadījuma darbus, bet tad nolemj turpināt medicīnas studijas. Mediķus varētu interesēt samērā sīki aprakstītā studiju norise, daudzu slavenu un arī ne tik slaveno profesoru raksturošana. Starp mācības spēkiem ir profesori Pauls Stradiņš, Miķelis Veidemanis, Pēteris un Reinholds Sniķeri, Krišjāņa Barona dēls profesors Kārlis Barons, docents Arveds Alksnis u.c. Studiju laikā Straubs strādā arī Dr. Pārupa privātajā klīnikā. Par šo posmu viņam daudzi zīmīgi novērojumi. Dr. Pārupa sievas, rakstnieces Ilonas Leimanes vācu okupācijas laikā publicētais romāns Vilkaču mantiniece ar Oļģerta Ābelītes ilustrācijām tai laikā gūst lielu ievērību. Viņu dzīvoklī pulcējas Rīgas literāti, gleznotāji. Klīnikā ārstējas visu iecienītais, ļoti apdāvinātais gleznotājs un grafiķis Oskars Norītis, kuŗu vēlāk pārved uz 2. pilsētas slimnīcu, kur viņš nomirst. Samērā daudz vērības, varbūt pat mazliet par daudz, Straubs velta arī saviem tā laika romantiskiem sakariem.

1943. gada sākumā vācu armija pie Staļingradas tiek smagi sakauta. Milzīgs skaits vācu kaŗavīru un augstāko virsnieku krīt krievu gūstā. Drīz pēc tam Hitlers paraksta pavēli par Latviešu leģiona dibināšanu. Līdzīgus leģionus pavēlēja veidot ne tikai no igauņiem, bet arī ukraiņiem un citām Austrumeiropas tautām. Organizēja arī krievu bruņotos spēkus ģenerāļa Vlasova vadībā. Hitlera Vācijai bij vajadzīga lielgabalu barība. Un visā drīzumā Latvijā sākās to jauno cilvēku mobilizācija, kas dzimuši no 1919. līdz 1924. gadam. Arī Straubs saņem iesaukšanas pavēli, bet kā medicīnas studentu, kuŗš tuvu studiju beigām, viņu no iesaukšanas atbrīvo līdz 1944.1.III. Tai laikā iedzīvotāju noskaņojums bija drūms. Neviens neticēja vācu uzvarai, un lielākā tiesa tādu arī nevēlējās (..) Mūsu galvenais mērķis bija palikt dzīviem šai kaŗā. Kāds Strauba draugs izvairās no mobilizācijas, par ko apcietina viņa vecākus.

1944.31.III autors saņem medicīnas fakultātes beigšanas diplomu. Un jau 5.V sākas jauns posms viņa dzīvē. Kā ārsts leitnants viņš uzsāk savas gaitas leģionā. Tam arī veltīta grāmatas pēdējā nodaļa „Leģionā”. Vispirms viņš tiek nosūtīts uz kaujas apmācībām Vecmīlgrāvī, ko vada vācu SS virsnieki. Apmācību laikā leģionāri tiek iesaistīti arī divu jaunu cilvēku ķeršanā. Viņi bija izvairījušies no mobilizācijas un slēpušies blakus Dombrovska celtajai „Ziemeļblāzmai”. Drīz Straubu aizsūta uz Jelgavu un piekomandē 15. divīzijas apmācību un papildinājumu brigādes štābam par sanitāru apmācības rotas komandieri. Toreiz vispārējais noskaņojums bija tāds, ka drīzumā sagaidāms Sarkanarmijas iebrukums Latvijas teritorijā. Un tas arī visā drīzumā īstenojas.

1944.20.VII notika neizdevušais vācu virsnieku atentāts pret Hitleru, un jau 26.VII Strauba brigādē tika izsludināts trauksmes stāvoklis, jo krievu vienības Lietuvā jau ieņēmušas Šauļus. Drīz tās ir pie Jelgavas. Visur liels sajukums, daudzi kaŗavīri dezertē, neskaitāmi tiek ievainoti, nogalināti. Vācu SS virsnieks, kas Vecmīlgrāvī apmācījis mobilizētos latviešus un kaujās pie Jelgavas smagi ievainots, mirstot ietinas ar kāškrustu rotātā karogā.

Straubs ar dažiem atlikušajiem sanitārās rotas kareivjiem dodas uz Rīgu, kur drīzumā uzsākta 15. divīzijas kaŗavīru pārvietošana uz apmācības lauku Rietumprūsijā. Pirms došanās uz turieni, viņš atstāj dažas savas mantas pie vecmātes māsas − gleznotāja Romāna Sutas mātes. Viņa paliek Rīgā gaidīt savu dēlu, kuŗš bija devies uz Krieviju kaŗam sākoties. Tikai vēlāk viņa uzzinās, ka dēls tur nošauts. Rīgu ar citiem kaŗavīriem Straubs atstāj laikam 18.VIII. Visi uz kuģa dzied: „Dievs, svētī Latviju!” Šoreiz dziesmai piemita tāds svinīgums, kādu agrāk nebiju pārdzīvojis.

Prūsijā Straubu nozīmē par ārstu sapieŗu bataljonā. Tai laikā viņam gadās satikties ar dzejnieci Ilzi Kalnāri, kas nesen bij ieradusies no Latvijas. Tā izturējusies visai histēriski, pārmetusi viņam, ka dzīvojot ērtās telpās, turpretī nabaga kaŗavīriem esot jāguļ teltīs. Vēlāk dzejniece aizbrauca atpakaļ uz Kurzemi.

Oktobŗa sākumā Straubs smagi saslimst, rodas difterijas izraisīta augsleju paralīze. Labu laiku jāpavada slimnīcā. Viņš arī uzzina, ka viens no mobilizētajiem brāļiem Vidzemes frontē par varonību apbalvots un ka māte ar jaunāko brāli palikusi Vidzemē krievu pusē. Pēc atveseļošanās Straubu pārceļ uz 33. latviešu grenadieŗu pulku Tuškovā. Tuvumā atrodas angļu kaŗa gūstekņu nometne. Gūstekņi izskatījās veselīgi un labi ģērbti, pat labāk par mums un vācu sargiem.

Pienāk Ziemsvētki. Pulka vācu komandieris, atbilstoši SS ideoloģijai, kas neatzīst kristietību, pavēl Ziemsvētkus svinēt kā Saulgriežu svētkus pagāniski ģermāniskā veidā. Tumsai iestājoties, kaŗavīriem lika klajā laukā nostāties ierindā, izveidojot lielu kvadrātu, kuŗa vidū pāris kaŗavīru pēc norādījuma bija jau iepriekš sakrāvuši malkas pagales. Tad malku aizdedzināja, un liesmas pacēlās pret debesīm (..) Visā nodarbībā tomēr neredzēju nekādas jēgas, nebija ari nekāda svinīguma. Citiem vārdiem, Ziemsvētki tika svinēti gandrīz dievturiskā veidā. Viktora biedriem tai laikā nebija nekādu ilūziju par kaŗa iznākumu. Mums bija svarīgs tikai viens: kaut līdz kapitulācijai noturētos Austrumu fronte (..) Manā un mūsu visu dzīvē šis bija zaudēts laiks.

Vēlāk Straubu pārceļ uz 15. divīzijas sanitāro rotu Sofienvaldē. Tur viņam un kolēģim, arī ārstam, iznāk saraušanās ar SD virsniekiem, kas viņus apcietina. Pēc kāda laika augstākā virsniecība viņus atkal atsvabina. Latviešu kaŗavīru apmetnēm visapkārt poļu partizāni. Zinādami, ka sanitārā rotā ir ārsti, tie vienu sagūsta, aizved pie saviem ievainotajiem, lai tiem sniegtu chirurģisku palīdzību, un pēc padarīta darba atkal atbrīvo. Kāds sanitārās rotas kaŗavīrs, kas kūdījis pret vadību un aicinājis pievienoties partizāniem, bēgot nošauts. Drīz visā austrumu frontē sākas pilnīga sagrāve. Visur milzīgi bēgļu bari. 15. divīzijas kaŗavīri iesaistīti neskaitāmās cīņās. Protams, vienmēr lieli upuri.

Autora sanitāro rotu pārvieto uz Dancigu. Kad [tur] nonācu laukumā dzelzceļa stacijas priekšā, pavērās baigs skats: sānu ieliņā, kas ieslīpi atzarojās no laukuma, pakārti pie laternu stabiem, vējā šūpojās rēgaini stāvi. Tur par dezertēšanu, citiem par brīdinājumu, bija pakārti vācu kaŗavīri. Tādu bija vismaz kāds pusducis. Katram pie krūtīm bija piestiprināts plakāts ar uzrakstu: „Ich war fahnenflüchtig.” − „Es biju dezertieris”.

Aprīļa sākumā fronte pietuvojusies Dancigai. Sanitāro rotu vai tās vienu daļu no ielenkuma evakuē uz Hēlas pussalu, lai no turienes tā dotos uz Svinemindi. Straubs ir viens no pēdējiem, kas tiek uz kuģa. Viņa ceļasoma ar visu mantību paliek krastmalā. Pēc dažām dienām kuģis sasniedz Svinemindi. Divīzijas pulcēšanās vieta ir Neibrandenburga, kur Straubu nozīmē par ārstu 33. pulka 2. bataljonā, ko komandēja majors Jūlijs Ķīlītis.

Tai laikā latviešu virsnieki ar pulkvedi Janumu priekšgalā ir izstrādājuši slepenu plānu, lai izšķirīgā brīdī nonāktu Rietumu Sabiedroto un nevis krievu gūstā. Drīz pulks sāk soļot rietumu virzienā. Daudzās vietās pavērās neglīti kaŗa skati: sadauzīti rati, nonāvēti zirgi un cilvēki, daudzas mājas drupās. Latviešu kaŗavīru galvenais mērķis tagad ir uzņemt sakarus ar Rietumvalstu bruņotajiem spēkiem. Un pēc šo sakaru uzņemšanas sākas gūstniecība. Ar šo brīdi beidzas arī šī sējuma stāstījums.

Jāceŗ, ka drīzumā gaismu ieraudzīs Viktora Strauba atmiņu sējums, kas veltīts viņa un citu latviešu kaŗavīru drūmām gaitām gūstekņu nometnēs Ziemeļvācijā un Beļģijā. Būtu arī vēlams, ka grāmatas rediģētāji latviskotiem Vācijas un Beļģijas vietvārdiem blakus iekavās atstātu to oriģinālo rakstību, kā tas bijis autora manuskriptā.

Šīs atmiņas ir ne tikai nozīmīgs autobiogrāfisks sacerējums, bet arī vērtīgs pienesums dokumentācijai par latviešu traģisko iesaistīšanu lielvaru bezjēdzīgajos militārajos pasākumos II Pasaules kaŗa laikā.

[*] Viktors Straubs. Kāda vidzemnieka atmiņas. Trīs armijās, 1939-1945. Aizpute: Apgāds Harro von Hirschheydt, 2003. 217 lpp.

Jānis Krēsliņš − vēstures un mākslas vēstures pētnieks, bibliogrāfs, dzejnieks, atdzejotājs, recenzents.