Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959
”Tā sauktā „Jaunās Gaitas lieta
(Nobeigums.)
Kad 1959. gada 25. aprīlī Amerikas Latviešu Apvienības centrālā valde pieņēma nosodošu lēmumu par Jauno Gaitu (sk. JG 21.), Jaunajai Gaitai bija četras iespējas:
— pārtraukt iznākšanu;
— ignorēt ALA-s CV apsūdzību;
— demagoģiski un aizmuguriski cīnīties pret ALA-s CV;
— demokratiski un atklāti cīnīties par taisnību.
Jaunā Gaita izvēlējas pēdējo iespēju. Tā necīnījās tikai par savu taisnību, bet gan par vispārējo taisnību, kuŗas mērauklas nav subjektīvas normas, bet gan objektīvi fakti.
Jaunā Gaita saskatīja 25. aprīļa lēmumā
— kritiku par Jaunās Gaitas saturu;
— mēģinājumu ar sankciju palīdzību ietekmēt redakcijas darbu;
— apsūdzību Jaunās Gaitas darbinieku nacionālajai stājai.
Šī viedokļa pareizību pēc rūpīgas faktu izmeklēšanas un ilgām debatēm apstiprināja ALJA-s un vēlāk arī LNJAK kongresa rezolūcijas.
Jaunajai Gaitai nekad nav bijuši iebildumi pret kritiku, ja vien tā balstās uz elementāru faktu pārzināšanu. Tas arī vairākkārt uzsvērts sarunās ar ALA-s CV. Iesniegumā 11. jūlija ALA-s CV sēdei teikts: „Jaunās Gaitas redakcija apsveic katras latviešu organizācijas un līdz ar to ALA-s CV-es vēlēšanos, balstoties uz faktiem, kritizēt rakstu krājuma saturu, iekārtojumu vai redakcijas lēmumus.”
Sankcijas daļēji, šķiet, izraisīja faktu nepārzināšana no ALA-s CV puses. Saistības starp ALJA-u un „Ceļinieka” apgādu nebija zināmas. Sankcijas nav arī piepildītas un visumā aizmirstas.
Paliek vienīgi apsūdzība par Jaunās Gaitas nacionālo stāju. ALA-s pārstāvju, CV priekšsēža prof. P. Lejiņa un V. Vītina izteicieni ALA-s 8. kongresa laikā palīdz izprast apsūdzības smagumu. Prof. Lejiņš: „No vienas puses Jaunā Gaita izceļ komūnismu, iefiltrē komūnisma idejas, no otras puses — noliek mūsu ‘puses’ vērtības.” V. Vītiņš: „Jaunajā Gaitā ir zināma sistēma, līdzīga ‘Pravdas’ un ‘Ļiteraturnaja Gazetas’ komūnisma propagandai.” Pret šo apsūdzību arī cīnījusies Jaunā Gaita, cerībā, ka ALA-s valde vai nu labos savu pārsteidzību, vai arī nāks ar pierādījumiem, kas apvainojumu pamatos. Apsūdzība ir tik smaga, ka droši fakti būtu nepieciešami, iekams tā tiek izteikta. Bet faktus un pierādījumus ALA izvairījusies dot. Jo — tādu vienkārši nav.
Uz aicinājumu sniegt pierādījumus un ALA-s CV viedokli Jaunajā Gaitā prof. P. Lejiņš nav pat atbildējis.
ALA-s CV noraidījusi gan Jaunās Gaitas redakcijas iesniegumu 1959. gada 11. jūlijā, gan arī ALJA-s valdes iesniegumu 24. oktobrī, atzīstot, ka jautājums pilnīgi „nokārtots” ar ALA-s 8. kongresa rezolūciju par jaunatnes darbu.
Taču starp formālu „nokārtojumu” un taisnību ir liela izšķirība, kas skaidri izpaužas pēdējā ALA-s CV atzinumā, 24. oktobrī: „ALA-s Centrālā valde konstatē, ka žurnāla Jaunā Gaita vadībai un redakcijai ir pilnīga un netraucēta iespēja pierādīt savu labo stāju un žurnālu veidot par nevainojamu un ieteicamu literāru izdevumu. ALA-s Centrālā valde būs pirmā, kas to konstatēs un atzīs. Līdz ar to pilnīgi atkritīs ALA-s Centrālās valdes š. g. 25. aprīļa rezolūcijā izteiktās bažas par nevēlamām parādībām.”
Diemžēl ALA-s CV nekad nebūs „pirmā”, kas Jauno Gaitu atzīs par ieteicamu literāru izdevumu — to jau par tādu atzinušas Austrālijas un Kanādas latviešu centrālās organizācijas, pareizi izprotot starpību starp apvainojumu nacionālai stājai un kritiku par žurnāla saturu. *)
Taču ALA-s CV vēl arvien — un vēl arvien bez pierādījumiem — uzskata, ka Jaunās Gaitas vadības stāja ir apšaubāma. Demokratiskā iekārtā gan parasti ir otrādi: neviens, pat vienkāršs zaglis, netiek uzskatīts par vainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta.
Bet kādu tad īsti ALA-s CV vēlas Jauno Gaitu? Vai ALA-s CV tiešām rūp taisnība vai kas cits?
Atbildi, šķiet, dod netiešs, neoficiāls norādījums no ALA-s CV aprindām, ka Jaunā Gaita varētu saņemt 1960. gada Kultūras Fonda piešķīrumu, un līdz ar to izteiktās cerības, ka „nākamos numuros ‘adatu dūrienu’ ALA-i” vairs nebūšot. ALA, lūk, esot „pilnīgi neatkarīga no atsevišķu cilvēku uzskatiem” un esot Jaunajai Gaitai arī devusi naudu.
Ko gan šādi aizrādījumi izsaka? ALA-i kā mūsu centrālajai organizācijai ASV būtu tieši jābūt atkarīgai no savu biedru uzskatiem, tās centrālajai valdei būtu jābūt demokratiski kritizējamai un tai pašā laikā atbalstāmai. Jaunā Gaita to ir darījusi. Piemēram, 19. numura redaktora pačala kritizēja Kultūras Fondu, ieteicot radikālus pārkārtojumus, bet tai pašā laikā aicināja Kultūras Fondam ziedot līdzekļus. Ja nu Jaunajai Gaitai Kultūras Fonda piešķīrumi nozīmē pienākumu par Amerikas Latviešu Apvienību runāt tikai labvēlīgi, tad Jaunajai Gaitai no tiem jāatsakās. Un jākonstatē, ka ALA-s CV nav ieinteresēta objektīvā taisnībā pret visiem, bet gan subjektīvā sava „prestīža” un savas „nemaldības” mīta saglabāšanā.
Ir vairākkārt jautāts, kāpēc Jaunā Gaita neignorēja ALA-s CV. Atbilde ir vienkārša: Jaunā Gaita ticēja objektīvai taisnībai un demokratiskajiem procesiem, ar kuŗiem šī taisnība sasniedzama. Jaunā Gaita ticēja demokratiskai trimdas kopībai, kuŗas daļa tā ir un kuŗas daļu pārstāv Amerikas Latviešu Apvienība.
Par spīti sašutumam Jaunā Gaita nav svaidījusies nepamatotiem emocionāliem pārmetumiem un apvainojumiem, bet sniegusi faktus un meklējusi iespējas panākt šo faktu mierīgu un objektīvu pārrunāšanu ar ALA-s CV. Bet ALA-s CV acīmredzot faktos nav bijusi ieinteresēta un katrreiz, kad pārrunāta Jaunā Gaita, iekarsusi emocionālās un bieži nesakarīgās debatēs.
Jāuzskata, ka Jaunās Gaitas demokratiskā un atklātā cīņa par taisnību pie Amerikas Latviešu Apvienības centrālās valdes beigusies bez panākumiem. Tomēr šajā cīņā Jaunajai Gaitai atradušies draugi, kas — nebaidīdamies Jauno Gaitu kritizēt — atbalstījuši tās darbu un demokratiskos ideālus. Šie draugi — ir zināmie, ir nezināmie — ir apliecinājums, ka Jaunās Gaitas ticība demokratiskai trimdas kopībai, kuŗā katrs ar savām domām, bet vienu pārliecību strādā brīvajai Latvijai, nav bijusi veltīga.
Valters Nollendorfs,
„Jaunās Gaitas” atbildīgais redaktors.
*) Latviešu Apvienības Austrālijā Prezidija lēmums:
„LAA prezidijs konstatē, ka žurnālā „Jaunā Gaita” ir daži rakāti, kuŗus nekādā ziņā nevar pieskaitīt pie labākiem literātūras vai žurnālistikas paraugiem, bet ka tas visumā neietekmē žurnāla pozitīvo virzienu un tā. dzīvo saturu tik nelabvēlīgi, ka pret „Jauno Gaitu” būtu jālieto kādas materiālas sankcijas.
LAA prezidijs tādēļ iestājas par žurnāla izdošanas turpināšanu, reizē novēlot tā redaktoriem mošu garu un jaunatnes dedzību, savienotu ar savstarpēju cieņu un objektivitāti.”
Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā 9. septembŗa lēmums skan:
„Jaunā Gaita ir labs un pozitīvs izdevums, ieteicams un atbalstāms. Lai novērstu pārpratumus, atsevišķos rakstos izteiktie autoru uzskati par reliģiju un komūnismu vēlami vairāk pārdomāti.”
„Vārda brīvības praktiska izmantošana nav vajadzīga tikai skaistos polītiskā laika apstākļos, kad tas ir garantēti bez bīstamības. To izmantot bieži vien ir jo sevišķi nepieciešami tieši tajos acumirkļos, kad tie, kam pieder vara, grib nolīdzināt ierindu un aizzīmogot mutes.” JARLS JALMARSONS
Zviedru konservatīvo partijas līderis.