Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959
Dzintars Sodums
Lāčplēsis trimdā
romāna fragments
Autors vēlas norādīt, ka šādi notikumi īstenībā nekad nav notikuši un, pasarg Dievs, arī nenotiks; ka grāmatas personas ir pilnīgi no viena gala līdz otram izdomātas, tām nav absolūti nekāda sakara ar dzīvām personām un ka tajās nav rādīti ne dzīvi, ne miruši, ne vēl nedzimuši sabiedriski darbinieki.
1.
Ir tāda pilsēta, kas atrodas liela ūdens malā. Tā var būt katra pilsēta jūras krastā: Stokholma, Ņujorka, Londona, Melburna, Sidneja, Sanfrancisko. Varētu teikt, tikpat kā Rīgas priekšpilsēta. Jo katram ūdenim otrā pusē atrodas mūsu vecā pilsēta Rīga. Cik tur trūkst, ka trimdinieks ar stiprāku balsi var sasaukties ar tiem jūras otrā malā. Tāpēc, lūk, tur tajā pilsētā notiek visdažādākās brīnumlietas. Ierodas latvieši pāri jūrai. Citi pēkšņi aizbrauc atpakaļ uz Rīgu, pamezdami aiz sevis treknus avīžu virsrakstus. Bet notiek vēl lielāki brīnumi. Vienu dienu šās pilsētas viskustīgākajā un laužu pilnākajā vietā no pazemes izkāpa divi vīri. No vēsās apakšzemja ejas izkāpa saules pilnā ielā. Viens bija ap 190 cm gaŗš, plecīgs un stalts. Taču likās, ka viņš pat nejūt sava lielā auguma svaru, cik viņa kustības bija vieglas un elegantas. Varētu domāt, ka viņš ir izcils vieglatlēts, bokseris, basketbolists vai pārģērbies filmu aktieris. Jā, pārģērbies, jo apģērbs gan viņam bija visai neparasts. Bezveidīgi pelēki svārki, platas maisīgas bikses, basajās kājās smagi pus trānainas ādas, pus brezenta zābaki, un gāišajos, līdz pleciem noaugušajos matos uzsprausta žokejnīca.
Pa plato asfaltu plūda, cik nu vien krāsu ir, tik dažādas auto mašīnas, no citrondzeltena sporta vāģa līdz melnam gaŗam limuzīnam ar ļoti ievērojamas personas īsu numuru. Divdurvju, četrdurvju, un pa vidu pukstēdami virzījās sarkanie autobusi un spoli klidzināja trolejbusi. Visos virzienos raiba, koša gājēju masa ņirbināja dažādas tekstīliju nianses. Dāmu lina svārki, brūni kaili stilbi, plecā uzmestas rokassomas. Vīriešu spilgtās jakas, gludie svārki, visu spektra krāsu krekli. Ap strūklaku bija saslieti sakņu tirgotāju stendi, un, sešreiz dienā aplaistīti, tur saulē savas smaržas garoja dilles, tomāti, gurķi, sārtojās zemenes. Augstu pāri savu liru bija izcēlusi strūklakas figūra un raustīja neredzamas stīgas, un viņai pretī uz augšu tiecās kailas zaļas bronzas meitenes, kas stāvēja strūklakas bļodā.
Blakus lielajam gāja galvu mazāks, šās pilsētas veidā tērpies vīrs: šauras gaišas bikses, vienā pogā aizmetināti tumšākas nokrāsas svārki un jūnija mēnesim piemērota viegla platmale slīpi uz uzacs. Padusē viņš nesa cieši piebāztu tā saukto dokumentu mapi ar ātrslēdzēju divās malās. Viņš ņipri runāja lielajam:
"Tik tiešām, Lāčplēša kungs, jums nebūs jūsu solis jānožēlo. Taču vieglāk brīvā pasaulē elpot un īstenot savus centienus."
Lielais vīrs bija acīm redzot pacilāts un priecīgi satraukts. Viņš pavērās blakus gājējā un turpināja ceļu savā elastīgajā gaitā. Tad viņš teica dziļā, skanīgā balsī, par ko nevarēja īsti pateikt, vai tas ir baritons vai tenors, vienīgi bija skaidrs, ka tā ir vīrišķīga balss, droša un reizē neuzbāzīga:
"Te viss tāds priecīgs."
"Kā tad, kā tad," atteica mazākais, "viņi jau te priecājās, līdz iepriecājās trako mājā. Un kur gan nav tagad mūsu tautieši, ak pasaulīt, kas viņiem nav jāizcieš. Dažs mērī Dienvidpolu. Dažs kalpo Ziemeļpolā. Dažs spēlē klavieres Venecuēlā. Cits peld Austrālijā. Vēl cits dresē baletu Londonā. Vēl cits uzdibina operu Kanadā. Ak, pašā ellē gatavi nokāpt Latvijas dēli, droši sist ar dūri uz galda."
Viņš soļoja lepnākā gaitā. Lāčplēsis turpināja ceļu savā līdzsvarotajā gaitā un pēkšņi pasmaidīja: pretī nāca brūna meiča, kā nupat no daudzsalainās šēru pasaules iebraukusi. Balta linu blūze, īsas sporta bikšeles, kas katram ļāva apskatīt viņas rasīgās stirnas kājas. Lāčplēsis pievērsās savam pavadonim:
"Ko?"
Tam mazliet bija aizrāvusies balss, un viņš teica:
"Jāsaka, ka jaunatne te ir visai samaitāta. Un kas tur par brīnumu. Lūk, šādas grāmatas viņi lasa, un viņš izvilka no kabatas raibu sējumiņu. Gluži kauns tādu rokā ņemt. Un katrs bērns var tādas pirkt kioskā."
Lāčplēsis turpināja ceļu un atkal smaidīja: skatu logā viņš bija pamanījis no plasta gatavotu, kaislīgā pozē sagriezušos manekenu, kas plecos nesa drānas gabalu un viņam veltīja noslēpumainu smaidu.
"Rau, biju pavisam aizmirsis, ka arī tādi vēl pasaulē," viņš teica. "Taču patīkamāks nekā izkrāsotās mūmijas Kremlī.
Mazais aši pavērās augšup un teica:
"Jūs domājat šos plastus? Jāsaka, tā ir viena no daudzajām šejienes deģenerācijas pazīmēm. Iedomājieties, kad maina loga dekorācijas, manekeni stāv pliki. Mazi bērni un vīrieši iet gaŗām un skatās ... Ne te kultūras, ne te sirds."
Viņš pēkšņi turpināja ne vairs sašutušā, bet raudulīgā tonī:
"Grūts, grūts ir mūsu trimdinieku liktenis. Jūs nemaz nevarat iedomāties, Lāčplēša kungs, kas viss mums bijis jāizcieš."
Viņa runa kļuva arvien plūstošāka:
"Un cik viņiem zems izglītības līmenis. Un cik viņi skopi. Un cik viņi vulgāri. Un kā viņi sitas satiksmes nelaimēs. Un kas viņiem te par klimatu ..."
Lāčplēsis ejot pieliecās un ieskatījās runātāja sejā. Tas kā apreibis, nekā neredzēdams, stīvi acis ieplētis, runāja savu runājamo kā no galvas zināmu un daudzkārt atkārtotu litaniju.
Lāčplēsis draudzīgi saņēma sava pavadoņa plecu:
"Ja tā redz, tad dzīve kļūst elle. Bet varbūt tā tikai izskatās?"
Runātājs samirkšķināja tukšās acis, atjēdzās un pasmaidīja:
"Jā, varbūt tā tikai izskatās. Heinrichs arī man vienmēr saka: Grosman, tu tukšā dūšā kļūsti negātīvs. Bet gan jūs pats, Lāčplēša kungs, drīz redzēsit. Trimdinieka dzīve ir ērkšķu ceļš."
Lāčplēsis nopietni pamāja:
"Katrā ziņā man sirds silst atkal sastapt tautiešus, tos daudzos, kuŗus kaŗš aizrāva no Latvijas. Pie viņiem taču es braucu meklēt augstu to liesmu, ko dzimtenē var turēt tikai slepus plaukstās. Un man pašam arī jāsāk pierast pie trimdinieka dzīves."
"Gan kaut kā kulsimies," ar jauniem spēkiem teica Grosmaņa kungs.
"Lūk, tepat preču nams. Tas drēbju orderis, ko jums izsniedza ārzemju komisija, paredz visu jaunu. Tad nu lūgtu izvēlēties. Mēs te šajā zemē neesam sīkumaini."
Ņirbošā iela bija viņus novedusi liela preču nama priekšā. Virpuļdurvis viņas ievirpināja iekšā. Grosmaņa kungs teica:
"Es jums labprāt sniegtu padomu, ko un kā ņemt. Man, redziet, jau ir šiem apstākļiem vairākgadīga pieredze," un viņš paraustīja sava bleizera stūŗus.
"Nē, paldies, viņam par lielu izbrīnu Lāčplēsis atbildēja.
"Mūsdienu varoņi mēdz ietērpties vieni paši "
Viņš skali iesmējās un paskatījās Grosmaņa kungā. Tas arī samulsis pasmējās, nezinādams īsti, par ko Lāčplēsis smejas. Ir gan tam dūša dēvēties par varoni. Bet vai nu pirmais un pēdējais. Trimdā tādi sprāgst laukā kā velns iz lādes. Ierauj kapitāliņu un ielec atkal lādē un vāks virsū. Grosmaņa kungs paberzēja savu vaigu un paraustīja kaklasaiti. Lielais vīrs pa tam devās augšstāvā, ka noplīvoja vien plato bikšu staras, un nozuda zem uzraksta KUNGU APĢĒRBI.
Grosmaņa kungs gaidīja. Bija jāgaida tik ilgi, ka viņam sāka uzmanību pievērst preču nama detektīvs, kas slaistījās apkārt, pārģērbies visai nolaidīga paskata uzdzīvotājā. Viņš trinās ap Grosmaņa kungu un cītīgi vēroja viņa rokas. Bet tur jau nāca viņš, Lāčplēsis! Platās bikses bija nomainījusi gara, šaura neburzīga simfonija. Bezveidīgo apavu vietā stingri un viegli kā skrapstoši vērša nagi. Maisīgo svārku vietā plecos stāvošs, pār krūtežu gulošs svārcīgs brīnums. Kā zivs āda gluds krekls. Lietišķās mākslas meistara komponēta kaklasaite. Galvā viegla platmale, tikai gaŗie mati joprojām sedza ausis. Rokā viegla ādas soma, kur droši vien bija vairāki svaigi krekli un skujamie piederumi. Liekas, mūsu dienās šādi tērptos arī grieķu dievs Apollons.
"Nu vadiet mani tālāk, lai varu satikt tautiešus; " teica Lāčplēsis Grosmaņa kungam, un abi izgāja uz ielas.
2.
Grosmaņa kungs apstājās kāda nama parādes durvju priekšā.
"Te nu ir tā mūsu latviešu māja," viņš jūsmīgi teica. "Tā teikt, bangojošā lielpilsētā pašiem savs kaktiņš, savs stūrītis. Lūgtu, dosimies dziļāk."
Mājai abās pusēs stāvēja augsti, moderni nami. Tā bija veca, noplukusi un nolaista. Sen jau nolemta noplēšanai, tā tomēr vēl arvien turējās pēc neskaitāmiem tiesas procesiem. Mājas īpašniece bija tā saniknota uz saviem tautiešiem, kas grib plēst viņas labo namu, ka labāk izīrēja to ārzemniekiem. Tie te jutās labi, jo mājas nolaistais stāvoklis neuzspieda lielas prasības. Bez tam tur bija daudz telpu.
Pagraba stāvā vērās durvis. Izplūda svaigi ceptas rupjas maizes smarža un kādas mašīnas troksnis. Durvis aizcirtās, un skaņas aizrāvās. Abi nācēji uzkāpa vienas kāpnes, un Grosmaņa kungs pavēra durvis. Galvu iebāzis, viņš sauca:
"Vai te ir Vekseļa kungs?"
"Nav. Viņš savā dzīvoklī," atsaucās kāda balss.
"Šajā stāvā mums ir redakcija, kluba telpas un grāmatu galds," Grosmaņa kungs skaidroja Lāčplēsim. "Tā teikt, sabiedriskā plāksne. Kāpsim nu stāvu augstāk, lai varu jūs nodot Vekseļa kunga gādīgajās rokās. Viņš mums te tā kā nama pārvaldnieks un nosaka praktiskās lietas. Viņš zinās, kur jums rast naktsmājas un citādi visādi nokārtoties:"
Augšējā stāvā atskanēja skaļa sievietes balss, kas kāpnēs kaut ko teica vietējā valodā, un daži suņu rējieni. Tad skaļa vīrieša balss skaidri latviski teica:
"Dullā bāba, es jau eju, eju," un kāds kāpa lejup. Aizcirtās durvis. Suņi rēja, bet rējiens pēkšņi aizžņaudzās. Kāpņu pagriezienā parādījās gaŗš, slaids vīrietis apgarotu seju. Izstieptā rokā viņš nesa lejup divus suņu siksnā iesprādzētus melnos pūdeļus, tā ka kājas tiem nedūrās pie kāpnēm, un katram no žokļiem karājās pa sarkanai mēles slejai.
"Atļausit iepazīstināt," teica Grosmaņa kungs un nostājās sānis, lai gaŗām tiek suņu nesējs. "Dzejnieks Dvēseļpuķes kungs. Un šeit mūsu viesis no dzimtenes - Lāčplēša kungs."
"Lāčplēša kungs?" dzejnieks pārjautāja, pacēla. nodurto galvu un, Lāčplēsim sejā ieskatījies, teica bez mazākā izbrīna: "Tad jau tu būsi pats Lāčplēsis. Redz, man negals. Suņu vecene uzspiedās, lai vedu šās kvekšus ķēzināt. Es raušu gar stabiem, cik ātri varēšu, bet tikpat sava pusstunda paies. Tikām pakavējies. Gribas ar tevi parunāt."
To teicis, viņš ar mājas saimnieces suņiem devās lejup. Lāčplēsis viņam nosauca pakaļ:
"Uz redzēšanos, es pagaidīšu. Laimdota lika jūs sveicināt."
"Paldies", atteica dzejnieks, nu jau ticis koridorā. Tur viņš laida, lai pūdeli sasniedz grīdu ar visām četrām, un nelabi kaukdami tie metās uz parādes durvīm.
Grosmaņa kungs turpināja kāpt kāpnes un runāja:
"Un šeit šinī stāvā mīt mūsu cienījamā nama īpašniece. Jau redzējāt, kā viņa mīl dzīvniekus. Ik dienas sarunā kādu, kas izvadā viņas sunīšus. Viņa, hm, tur mazu pansijiņu. Izglīto augstākiem uzdevumiem dažas jaunavas no labākām aprindām. Un šeit savā trimdinieka istabiņā mīt arī Vekseļa kungs un redaktora kungs. Šajās durvīs, lūgtu."
Viņš atvēra durvis, un abi iegāja priekšnamā brūnos toņos. Kaut kur dzīvokļa dziļumā aizveda šaurs un tumšs koridors. Vienā istabā lallināja patafons, virtuvē čurkstēja tauki. Grosmaņa kungs devās pa koridoru un tumsā nez kā sagrābstīja īstās durvis. Viņš klauvēja. Atsaucās spēcīga, skaļa balss, un abi iegāja. Istabu pildīja ar misiņa bumbām greznota gulta, kumode, mazgājamā bļoda uz trijkāja, apaļš galds un cienīgs kungs četrdesmito mūža gadu beigās. Vienu roku pret galdu atspiedis, otru viņš turēja sānā iespiestu un ar caururbjošām acīm nopētīja ienācējus.
"Atļausit iepazīstināt,", Grosmaņa kungs teica. "Direktors Heinrichs Vekseļa kungs. Un viesis no otra krasta, Lāčplēša kungs."
"Priecājos iepazīties" Vekselis paskābi teica. "Lāčplēsis? Laikam Ulmaņa laikos mainījāt uzvārdu? Tikpat labi būtu derējis Akordnieks, he, he," viņš pamirkšķināja Lāčplēsim.
"Hi, hi, hi," smējās Grosmaņa kungs. Viņš bija atvēris savu cieši piebāzto dokumentu mapi un izkravāja no tās desas luņķi, pletkreklu un svaigi pazolētas kurpes.
"Te, Heinrich," viņš teica, "pie igauņa dabūju desu latviešu smakā*. Tu jau man tāds gārdēdis ." viņš laimīgi paskatījās Heinrichā Vekselī.
"Paldies, Grosīt," plaši teica Vekseļa kungs. "Kā tad ciemiņš īsti ieradās? Te klīda visādas baumas, negribas visam ticēt."
"Laiviņā, laiviņā," Grosmanis steidzās stāstīt. Viens pats aiŗu laiviņā. Tā teikt, pūt vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Gotlandē."
"Ā, tādi bēgšanas gadījumi tagad vairs reti. Latvieši, laikam, iemācījušies dancot pēc sarkanā mongoļa pātagas. Kas tur vairs - salašņas un komūnisti," Vekselis atmeta ar roku. "Vai nav tā?"
Lāčplēsis paraustīja plecus:
"Cilvēki kā cilvēki."
"Nu ko tad bēgi?" Vekseļa kungs pēkšņi iekaisa. "Spiegot?"
Tad tikpat strauji atslāba un nomurmināja:
"Grūts, grūts mūsu liktenis."
Brīdi klusējis, viņš it kā atmodās un laipni smaidot teica Lāčplēsim:
"Tad jau būs jāizrāda ciemiņam mūsu māja. Dosimies vispirms pagrabā. Tur, tā teikt, mūsu labklājības pamats. Grosīt, tu pa to laiku uzcep desu."
3.
Vekseļa kungs uzvilka svārkus, sakārtoja kakla saiti un, cienīgā gaitā kāpnes kāpdams, novadīja viesi pagrabā. Atvēra tās durvis, kas pirmīt bija laidušas garaiņu mutuli, un viņi iegāja šaurās, pilnās un smacīgās telpās. Daļu aizņēma liela maizes cepamā krāsns, kādas mēdza būt Latvijas laukos.
"Man pašam tā bija jāuzmūrē," Vekseļa kungs stāstīja. "Cik pūļu vien neprasīja, kamēr sameklēju īstos ķieģeļus. Viņiem jau te nekā laba nav. Tagad nu tautieši pētī un min, cik krāsns man izmaksājusi. Mums te ar gadiem radies tāds laika kavēklis skatīties vienam otra makā."
Lielā gaŗā abrā divas trauslas sievas mīcīja rupjmaizes mīklu.
"Kā veicas, kā veicas?" Vekseļa kungs viņām noprasīja.
"Labi, Vekseļa kungs, labi, kā nu neveiksies," abas vienā balsī žēli nogaudās.
"Tad tik raujiet tālāk," Vekselis braši iedrosmināja.
Abām mīcītājām tūlīt atplauka sejas, un viņas sāka jautri sarunāties.
"Labas darbinieces," pusbalsī pa mutes kaktu Lāčplēsim pastāstīja Vekseļa kungs. "Varētu strādāt iedzimto darba tirgū, bet viņas tur neiet. Turas tepat mūsu uzņēmumā. Jūt patriotisko pienākumu."
Otrā telpā šurpu turpu vienmērīgi slīdēja kāpostu ēvelējamā mašīna. To darbināja sarūsējis un dažāda resnuma auklām nosiets elektromotoriņš. Jauns puisis, vidēja auguma un nekādi īpašs, vienmērīgi spieda ēvelmašīnā kāpostu galvas, un vienādā straumē no tās bira toverī baltas kāpostu šķipsnas. Otrs puisis, stūrainu žokli un brūnām, vērīgām acīm, aizvāca toveri, kad tas bija pilns, un vietā pastūma tukšu, lai birst tajā. Pilno viņš aizvilka pie lielas mucas un saēvelētos kāpostus kārtām lika mucā. Bēra pa vidu sāli, piestampāja un šad tad iekaisīja sauju ķimeņu.
"Te mani darbinieki Tebe Kartona kungs," Vekselis norādīja uz ēvelētāju.
"Un te Andrievs Karlsona kungs," uz mucā stampātāju.
Abi neveltīja uzmanību Vekseļa kungam, toties vērīgi apskatīja Lāčplēsi. Tas savukārt nopētīja viņus un acumirklī pazina: tas pirmais bija normālcilvēks, līdzsvara turētājs. Tas otrs chroniku rakstītājs. Viņš pamāja sev. Jā, kā no visdīvainākām vietām viņam nāca pretī šīs tautas organisma sastāvdaļas.
"Lūk, ar rupjo maizi un skābiem kāpostiem mēs apgādājam visu ziemeļu puslodi," stāstīja Vekseļa kungs.
Pēkšņi viņš samiedza acis un skatījās pie sienas piespraustajā papīra lapā.
"Kas nu atkal!" viņš iebļāvās.
"Pants, kas daiļo garu un vairo darba spējas," paskaidroja Tebe Kartons. Tad abi darbinieki nostājās, atvāza roku un kā rēvijā vienbalsīgi nolasīja tekstu, kas lieliem burtiem izzīmēts rēgojās pie sienas piespraustajā papīra lapā:
"Gut erhalt'nes altes Braut
Tausche gegen Sauerkraut."Lielās dusmās Vekseļa kungs norāva papīru no sienas, saburzīja un iebāza bikšu kabatā. Krampjaini Lāčplēsim uzsmaidījis, viņš izgrūda:
"Anacionālie intellektuāļi!"
Viņš piepūta vaigus un vēl paskaidroja Lāčplēsim:
"Lai kā es pūlos, nevar un nevar trimdā ievest vienību. Vienmēr gadās dažādi jaucēji."
Viņš nosēcās un atrada par vajadzīgu izgāzt dusmas pār vecu vīru, kas, lielu brezenta priekšautu apsējies, ar resnu koku maisīja milzīgā katlā. Zem katla kurējās uguns, un katlā vārījās biezpiens.
"Kust, kust," Vekseļa kungs komandēja. "Un nemaisi tik stipri. Atkal motors pielīs ar sūkalām."
Vecais pieliecās sabikstīt uguni un savukārt klusi izbāra to. Viņš atkal pieslējās, un katla garaiņos pavīdēja viņa seja, ko Lāčplēsis tūlīt pazina: muižas zobgalis. Līks pīpītis karājās pār lūpu, un acu kaktiņos simt sīku krunciņu. Ak, tu te iesprūdis! Viņš tam pamāja, un katla maisītājs atmirkšķināja pretī.
Vekseļa seja pēkšņi izgludinājās, un viņš kā gluži cits cilvēks teica:
"Lūk, šis biezpiena katls man vēl no Latvijas. Vācu kaŗa virtuve. Motorlaivā pārvedu pāri."
Viņš tiecās rādīt, bet pēkšņi apsitās uz papēža riņķī un vedināja Lāčplēsi:
"Un tagad apskatīsim pirmo stāvu. Tur, mums kluba telpas, redakcija un grāmatu galds."
Viņi uzkāpa pirmajā stāvā. Telpas tur bija plašas, ar dažādiem nostūŗiem un istabiņām. Vienā bija izliktas grāmatas, tautiskas lelles un gar sienām sakārtas pārdošanai domātas gleznas. Citā istabā vienā kaktā bija runātāja tribīne un tās priekšā vairākas tukšas krēslu rindas. Pēdējās rindas malā snauda kāds, acīm redzot no laukiem iebraucis. Citā kaktā savus tīklus bija atstājis zvejnieks un aizgājis uz banku, lai saņemtu aizdevumu. Lielākajā telpā pie sienas karājās uz naglas uzsprausts Jāņu vainags. Pie pretējās sienas Rīgas pils attēls un valsts ģerbonis.
Vekseļa kungs piegāja pie papes kastes kur bija salikts latviešu mājai pienākušais pasts. Vēstules šķirstīdams, viņš teica:
"Daudziem nemaz citas adreses nav. Bet te mums viens tāds, kas raksta pats sev vēstules. Nez, vai atkal nav kādu sev piesūtījis."
"Varbūt viņš jūtas vientuļš."
"Kas cits viņam rakstīs kā pats. Kā tad, atkal vēstule. Šoreiz notitulējis sevi par direktoru. Nu gan tas sāk iet par tālu. Kas šis par direktoru. Brūža naktssargs. Būs jāierosina lietu pacelt runasvīru sēdē."
Lāčplēsis ieplēta acis un gribēja ko teikt, taču noturējās un, reizē izbrīnējies un reizē atraidīgs, atmeta ar roku.
"Nu, dosimies stāvu augstāk," Vekseļa kungs teica. "Tas neko nekait, ka tur jau reiz bijām. Kā zināms, tur mana trimdinieka celle. Un šīs mājas saimniece. Viņa tur tādu kā meitu māju, bet kas mums par to daļas."
Viņš atvēra šā stāva durvis, ieskatījās brūnā priekšnamā un atkal aizvēra.
"Un nu atliek vēl bēniņu stāvs. Kā redzat, apdzīvotība mums bieza. Arī bēniņos iemītnieki."
Pa zemām durvīm viņš ievadīja Lāčplēsi bēniņos. Gaŗas ejas abās pusēs atradās no šauriem dēļiem sasisti šķirbaini būŗi, piekrauti ar vecām mēbelēm, avīžu blāķiem un citām grabažām. Visa bēniņu telpa atradās pustumsā, tikai vienu būri konveidīgi apgaismoja spuldze. Redeļainās durvis stāvēja atvērtas, un būrī uz vecas kušetes izlaidies gulēja pajauns cilvēks un lasīja romānu. Apaļo, omulīgo seju rotāja acenes. Zilas samta bikses, līdz nabai vaļā dzeltens krekls un kājā augsti šņorzābaki bez auklām un zeķēm. Uz krēsla blakus nolikts radio aparāts raidīja klusinātas ekstravagantas nēģeru rīkļu skaņas. Uz būrī izvilktas auklas žuva divi spilgti krekli. Šķirbainās sienas greznoja neskaitāmas, no žurnāliem un avīzēm izgrieztas modernistu gleznu reprodukcijas.
"Mākslinieks esot," Vekseļa kungs pačukstēja Lāčplēsim. Tad skaļi: "Kas jauns mākoņos?"
"Hinrich, nedukurē īres. Nau silta ūdens, tālvīzijas nau. Žurku ir. Tutū, es i tukšs."
"Protams, protams, es nemaz negribēju kungu apgrūtināt. Bet," un viņa balss bargi atbalsojās putekļainos būros, "te ir kārtīga latviešu māja, nav nekāda pestīšanas armija. Ja pirmajā nebūs samaksāts, tad pa trepēm lejā.''
"Nečirksti ir raugi, kai nemet ēnas uz maniem riņķiem," atbildēja dīvainais kanarijputns un uzgrieza viņam muguru. "Ņurga, tu ženierē man iekš superreality."
Bet viņa radzenē acīm redzot bija iesēdies Lāčplēša atveids, un pēc mirkļa viņš atgriezās un nopētīja lielo vīru. Plaukstu pie deniņiem pielicis, viņš čaplīniski noraportēja Lāčplēsim:
"Mans piesaucamais vārds Fidorello. Es ir iedīglis jaunai vislatviešu vistautas visvalodai. Enciklopēdisks gars. Muttere iz Rīgas. Tēvīns no Valmieras. Es pac dzims Nīmaņa klīnikā. Viens sencis somugrs. Otrs dezertēš zviedru Kārļu zaldāts. Etnisks rasols. Rezultātā urlatvisks latvietēns iekš exil. Look, rau šis te kupčs," viņš norādīja uz Vekseļa kunga pusi, "ir paraugletiņš. Baltvācizēts ģerevņu viktoriānis. Viņam zārkā liks līdz ceptu karbonādi, burša deķeli un konservētus uzskatus."
Vekseļa kungs nokāsējās, pasmīnēja, padomāja un teica:
"Pērtiķu raksturīga īpašība ir modernisms, jo viņi nespēj atcerēties, kas noticis vakar."
Fidorello un Vekseļa kungs abi vienojās garšīgos smieklos.
"Labi teikts, Hanreich," apliecināja Fidorello. "Bet klau ..."
Viņš pieliecās radio aparātam un pagrieza skaņu stiprāku. Mūzikas taktī viņš sita ar plaukstām pa kušetes malu un kratīdamies piebalsoja:
"čuš, čuš, puš!
džinkš, džankš, švankš!"Ērģeļaini stabulīga nēģera balss sāka dziedāt balādi. Fidorello aizvēra acis un, ritmus dažādi variēdams, pavadīja viņa dziesmu ar savu tekstu, to veikli iesprauzdams dziedoņa pauzēs. Viņš stenēja, aizsmacis fantastiski precīzā ritmā grūda vārdus par meitu, ko kungs atved no dienvidiem, un tai meitai tā sprogojas galva, ka mute nestāv ciet. Nu kungs ved meitu pie skrodera, lai aizšuj muti mazāku. Bet meita norij skroderi ar visu viņa bodeli. Ou, ou, iegavilējās koris: Es ar būtu palicis un to joku skatījis, bet man bija jāsteidzas. Fidorello to pēdējo rindu pārveidoja pa savam veidam: Aiz smiekliem nevarēju.
Mūzika apklusa. Fidorello veikli izrāva no pagultes vecu patafonu un uzlika turpat pagultē nodeldētā čemodānā sameklētu plati.
"Klau," viņš teica. "Te tas pats mūsu pildījumā"
Plate griezās, un no tās atskanēja Bārtas māmiņu dziedāta dziesma. Tīrās, nemiesīgās, gluži kā bērnu balsis iedziedāja bēniņu telpās aiz mūžīgi dzidru, gudru un košu tautas kantu. Lāčplēša acu zīlītes baudā izplētās.
Adata sasniedza plates vidu, un mašīna nostāja. Vekseļa kungs nopurinājās un bargi sarauca pieri. Rokas pulkstenī paskatījies, viņš cēlās un gāja uz kāpņu pusi. Lāčplēsis pamāja sveicienu Fidorello un arī devās uz kāpnēm. Lejup kāpjot, viņš ieskatījās Vekseļa kunga sejā. Tās bargie vaibsti bija izgludinājušies. Viņš izskatījās it kā atskurbis, nāvīgā skrējienā apstājies un atelpojis. Lāčplēsis viņam vaicāja:
"Jūs tiešām domājat viņu izmest?"
"Nu jā, kārtībai jābūt. Bet varbūt arī paliek pa vecam. Neciešams viņš ir, bet reizēm sagādā pa priekam. Tā teikt, uzjautrina. Kad bēdīga dūša, tad eju Vai nu pagrabā izlamāties, vai te bēniņos paklausīties. Nu jā, hm," viņš atkāsējās.
Bija dzirdams, ka kāpņu telpas apakšā bieži klaudz parādes durvis. Vekseļa kungs paskaidroja Lāčplēsim:
"Darbs beidzies. Pulcējas runasvīri. Mums sabiedriskā dzīve tik augstu attīstīta, ka katru dienu pa sēdei. Nav kā citu zemju centros, kur nevīžo kopā sanākt. Dosimies lejā redakcijas telpās."
* SMAK - zviedr. gaume, garša
