Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960
Dzintars Sodums
Lāčplēsis trimdā
romāna fragments 2.
4.
Lāčplēsis iegāja mazajā redakcijas istabā un sarāvās. Ko viņš tur tādu ieraudzīja? Pūķi! Divpadsmitgalvainu pūķi. Zilos tabakas dūmos pacēlās tā galvas un nira. Katra ar pavērtu muti stāstīja ko otras mutē.
Lāčplēsis noskatīja kaktā klubkrēslu, gar pūķa locekļiem laipodams laimīgi sasniedza to un apsēdās. Viņa varoņa atmiņā atplaiksnījās senās cīņas ar pūķiem, ar Melno bruņinieku: kā asmens pāršķel zvīņas un gan kauts, gan vārdā piesaukts sakrīt briesmonis, un apburtie ļaudis spirgti ceļas augšā. Kā ienaidnieka cieti tvērieni tausta pēc Lāčplēša dzīvības āderēm un kā pēkšņi skaidrība nāk pār viņu, un no cīņas biedru sejām staro apņēmība, kas liek tvert zvēru un noliekt sānis. Lāčplēsis vērīgi apskatīja pūķi. Kur tas te tāds bija radies? Kļuva redzams, ka zem katras tā galvas savs augums. Bēgliski apbružāts, kā nupat caur adatas aci vai atslēgas caurumu izvilkts. Ducis runasvīru, kas rotēja viens ap otru, it kā viņus turētu kopā vārdu želeja. Katrs atsevišķi droši vien pavisam jēdzīgs cilvēks. Bet apkārtnes spaids bija viņus darījis neurotiskus. Iepriekšējā dzīvē izstrādātie ieradumi šeit izrādījās nederīgi. Straume rāva uz priekšu, nekā jauna mācīties ne gribējās, ne bija laika. Vieglāk bija pīkt. Sanāca kopā sajauktas, nomāktas trimdinieku galvas un šajā istabā kā burvju rīkstes skartas pārvērtās ļaunās, plātīgās pūķu galvās, kas kopā veidoja drudžainu pūķmasu.
Lāčplēsis nupat bija izbēdzis no apmēram tāda paša pūķa, kas Latvijā sastindzinājis latviešu tautu. To veido bļaurīgi un trokšņaini, allaž uzbļaut un kukuļus ņemt kāri vīri, kas valkā tumšu kreklu un svārkus ar augsti popētiem pleciem. Citiem vārdiem: tas pūķis saucas Birokrats, un dzīvot tam nozīmē kalpot vienīgajai sektai. Un tam pūķim ir miljons pūķbērnu, kas visi saucas Tumsība. Laimdota cieš klusu, tikai acis spīd, kad atkal jācieš kāda pašu pūķa vai vissavienības virspūķa nejēdzība. Laimdota cietusi, cik vien cilvēks jaudā ciest: tā degusi, mesta bedrē, bēgusi caur mežu, likta pie sienas, tai nogriezti mati, tās vīrieši nogalināti. Taču tā rāda apbrīnojamu spēju atgūties un tiekties pēc līdzsvarotas dzīves. Bet pūķis iesēdies tautas organisma pašā nervu centrā un tur to kā pusmiega stāvoklī, paralizētu, tā nedrīkst sevi apzināties un darīt to, kas tai nāk par labu. Lāčplēša spēki bija par vājiem, lai cīnītos pret šo pūķi, kura locekļi apsedz veselu kontinentu. Tāpēc viņš bija devies pāri jūrai. Bet to gan viņš nebija gaidījis, ka arī te sastaps pūķi, kam varētu dot vārdu Atsprāgulis alias Restauriķis.
Lāčplēša taisno, plašo līniju seja sagura un dīvaini pasmaidīja: viņš nezināja, ko lai iesāk ar šo rausteklīgo pūķi. Tā rīcību nevadīja kāds mērķis un jēga. Tā rīcību noteica paradums, akla dziņa rīkoties, daudzu bijušu jēgu druskas un lauskas.
- Kā nav mērķa? dūmos atgriežas bāla, mazasinīga, dusmīga pūķa seja un noprasa. - Skaidrs mērķis: brīva Latvija!
- Jā, jā, - atbild Lāčplēša domas, - bet vai jūs domājat to no olas izperēt, tai virsū sēdēdami, kā čigāns kumeļu? Kā pa miglu, kā pa tumsu tiekdamies pēc šā lielā mērķa, jūs sabradājat sīkākus mērķus, ko atskurbuši un praktiski ļaudis atrisinātu vispirms.
Nupat no pūļa izsprāga viena galva. Tās īpašnieks atslējās pret sienu un, acis aizvēris, dziļi elsāja un spieda roku uz sirds. Izņēma no vestes kabatas zāļu dozi un norija tableti.
"Grūti?" Lāčplēsis prasīja.
"Ak, mēs traģiskā grupa!" tas izdvesa un skumji paskatījās Lāčplēsī. Tad ievilka elpu, izslējās un metās atpakaļ barā. Murdēja pūķu galvu sarunas.
"Kas nu te par kārtību, nekā. Kad mums izdeva likumu - izstiepies, bet jāklausa. Salika cietumā pēc rindas, ja neklausīja. Te - gadiem velk pa tiesām un tamēr staigā brīvs."
Otra galva savukārt lepni stāstīja:
"Kā tēvs mani sita! Zobs uzreiz laukā. Ja netici, lūk, še, patausti. Bet te - bērnam pat piedurties nedrīkst."
Cita galva piebalsoja:
"Un cik viņi te netīrīgi: nekautrējas pat atejas podus mazgāt." Kāda no pūķa galvām svarīgi stāstīja:
"Man viendien vajag maizes. Es ieeju veikalā un saku: Maize! Bodnieks grābstās, rāda šo un to. Es tik saku: Maize! Turpat jau stāv, varēju parādīt, bet lai šis papūlas. Kas šis tāds par kungu, ka nemaz nevajadzēs mācīties latviski. Drīz jau viņš zināja, kā man vajag. Es prasu sviestu. Šis dod man tādu krikumu. Es saku: Kas tad tā sveŗ sviestu! Piecus tādus!"
Viņi runāja cits citam un viens otrā neklausījās. Pēkšņi pūķis kļuva pavisam drudžains un raustīgs. Viens no tā locekļiem bija atnesis turienes vakara avīzi, un tajā bija rakstīts par šiem latviešu mājā - Ka viņi te ir slikti cilvēki. Ka viņi sasituši meitai krūzi un tāpēc te atbēguši. Ka viņi ir antimeitiski, nekrūziski un mēģinājuši piekukuļot superdentu Jelgavā. Bet: "Šajā pašā mūsu pilsētā atrodas augsts idillisks, ar visām labierīcībām iekārtots kalns. Lūk, šajā Gaismas kalnā dzīvo latvieši, kam viņu tikums svēts, kas domā pareizi un to neslēpj."
Pūķis nožegojās aiz izbīļa un pārsteiguma. Pa vecam otras puses paradumam tas domāja, ka, vārdā piesauktam, tam draud nāves briesmas. Tad atšāva roku: "Re, gaismkalnieši nu tie labiņie."
"Un mēs? Nost sitami?"
Pūķis izlocīja asti:
"Denunciācija!"
Pūķis sažņaudzās:
"Un kādi viņi paši?"
Pūķis izvērsās:
"Viņi paši apgāza podu!"
"Podisti, izgāzisti!"
Lāčplēsis klausījās, līdz gaŗlaikots nožāvājās.
Ieradās redaktors. Gaŗš un slābans, ar mazu kailu galviņu, reizē tautisks un reizē preses, septītās lielvalsts, pārstāvis. Viņš tūlīt ierosināja rakstīt pretrakstu un to piesūtīt Lapzemes gubernātoram. Tas ar lupu vēro un seko visam, ko dara bēgļi. Viņš varbūt gluži nesodīs Gaismas kalna nodevīgos denunciantus (tas būtu par daudz cerēts), taču vismaz būs dusmīgs. Un to viņiem vajag.
Runasvīri sastājās ap galdu un cits pār plecu, cits no sāna skatījās, kā redaktors raksta pretsūdzības rakstu. Nez no kurienes galda vidū uzradās degvīna pudele. Šad tad kāds no tās ielēja glāzītē un steidzīgi izdzēra. Visi deva padomus redaktoram.
"Raksti, ka X pats ir sitis meitai krūzi. Bet jūs jau zināt, cik viņš ir tievs un vārgs. Neplīsa."
"Jā, un raksti, ka Y ir viltojis vekseļus."
"Pag, jau mēs uzrakstījām pagājušā sūdzībā."
"Tad rakstait, ka viņi visi ir paratīfa baciļu izplatītāji." "Ka viņi"
"Un ka viņi. . . "
Vekseļa kungs sēdēja istabas stūrī pie maza galdiņa un runasvīru rīcībā neiejaucās. Viņš zīmogoja lielu papīra kaudzi un savā mierīgajā darbībā šad tad pa vidu pašķielēja, kas notiek pie galda. Bet ja pie galda radās sastomīšanās, runasvīri tūlīt devās pie Vekseļa kunga, pieliekušies čukstus apspriedās un atgriezās pie galda ar viņa lietpratīgo padomu.
Viens ierosināja:
"Sūdzības raksts būs laba lieta. Bet vajadzētu vēl ko vairāk. Nosūtīt Gaismas kalnam saini ar pēcmaksu."
"Jā, un iekšā kaut ko riebīgu. Pretīgu."
"Tādu, kas izsaka mūsu bezgalīgo nicināšanu. Apvaino." "Bet ko?" prasīja redaktors.
"Zīdpapīrā ietītu zirgābolu!"
"Kur tu, Anton, jau esi kļuvis smalks un rietumizējies. Zīdpapīrā! Hm. Bet kur lai pilsētā tādus ābolus dabū?"
"Lai valde man piešķiŗ komandējuma naudu un kasieris izmaksā. Es braukšu uz provinci sagādāt."
"Provincē visi brauc tikai ar auto. Tad jau drīzāk tepat pilsētā, brīvo profesiju kvartālos tu vari sastapt kādu zirgu, ko mājas bērni ievietojuši garāžā blakus automobilim."
"Deģenerācija!"
"Bet kungi, kungi, ņemsim vērā, vai zirgāboli maz ir tik apvainojoši? Mūsu tautas garamantās sastopami daudzi tūkstoši tautas dziesmu par kumeliņiem. Vai zirgāboli tāpēc nav drīzāk uzskatāmi par pagodinājumu un augsti vērtējamu velti?"
"Bet šos te būs metis svešas tautas zirgs."
"Nē, nē, tādu sūtījumu gaismkalnieši var izgrozīt sev par labu. Ierosinājūms par zirgāboliem noraidīts."
"Ko tad?"
"Vecu zābaku."
"Puvušus tomātus."
"Nē, kungi," svarīgi teica redaktors. "Sūtījumā ievietojama nagu vīle." Vairāki runasvīri daudznozīmīgi iesmējās. Ārkārtīgi dziļa nozīme. Vienreizīgi. Divi runasvīri viens otram čukstus jautāja:
"Ko nozīmē tāda nagu vīle?"
"Man likās, tāds daikts, ar ko vīlē nagus. Bet kas lai to zina. Vētrainajā likteņsūtībā totāli mainās dažādu priekšmetu nozīme. Varbūt kaut kas loti nozīmīgs," viņi viens otram atbildēja.
Kluba telpās blakus pēkšņi atskanēja skaļas "Sudmaliņas". Bija dzirdami deju instruktores saucieni, švīkstēja un dipēja grīda, kur ausīm dzirdami vingrinājās tautasdeju grupa. Pēc brītiņa mazliet dziļāk telpās ierēcās otrs skaļrunis un atskaņoja tango "Andalūzijas naktis". Skaļa instruktora balss dīdīja savus skolniekus: "slīdēt, slīdēt vairāk. Dāma sānis, kungs sānis . . . "Abu skaļrunu raidītās skaņas saplūda vienā kakofonijā un pēkšņi apklusa. Klusumā dzirdēja, ka viens ar otru dikti baŗas abi instruktori. Tad ar jaunu spēku atsākās abējādā mūzika, un abu skolu audzēkņi dipināja un švīkstināja grīdu.
Lāčplēsis piecēlās un cauri drūzmai izspriedās līdz referātu zālītes durvīm. Viņš iegāja tajā, un ap viņu pēkšņi bija tāds klusums, ka pie trokšņa redakcijas istabā un deju skolām pieradušās ausis sāka džinkstēt. Klausītāju krēslu rindas stāvēja tukšas. Katedrā snauda inteliģenta paskata kungs, kas šad tad iekrācās. Lāčplēsis pastaigāja šurp turp dažus solus un piegāja pie sienas, kur bija izkārts bijušo un nākamo referātu saraksts. Viņš lasīja:
Ceļojums Pompeju drupās.
Manas likteņgaitas Vācijā.
Bezgalības problēmas.
Temperaments un kā tas atklājas rokrakstā.
Ap stūri šaušanas metafizika.
Mazbērnu stāja.
Lāčplēsis noskurinājās. Joprojām tās pašas drazas. Nupat viņš bija pametis aiz sevis citus tādus pašus referātus un avīžrakstus un domrakstus: Vai piena centrifuga komūnistiskajā iekārtā drīkst maitāties. Pionieŗu stāja.
Un Rīgas mākslinieku savienības kopsēdē nolasīts referāts:
Vai drīkst teļam gleznot piecas kājas?
Pēc tam trīs stundu debatēs atzīts, ka tas nebūtu labi. Ka ar to būtu apvainoti teļi un mākslinieku savienības vadība: Un tie taču ir galvenie, kam šajā jautājumā kas sakāms, ne mākslinieki un publika.
Telpā ienāca Dvēseļpuķe. Viņš ieraudzīja Lāčplēsi un tiešā gaitā devās pie tā. Piestājās blakus un tūlīt teica:
"Tu skaties tos te referātus? Visi lasa par visu. Vai redzēji redakcijā? Kā Repina glezna: aizkrācieši raksta vēstuli Hmelņickim."
"Jā, redzēju," Lāčplēsis skābi atbildēja.
Viņu balsu iztraucēts, uzmodās katedrā sēdētājs. Viņš samirkšķināja acis un tūlīt atsāka savu referātu:
"Metot skatu atpakaļ tuvējā pagātnē un vērojot cilvēku resp. tautu dzīves apstākļus, varam nojaust nākotnes perspektīvas - tās simptomus un konsekvences. Tieši tuvējā pagātne un šīdienā pietiekami skaidri rāda, kāda būs tuvējā nākotne - rītdiena, iezīmējot tās noteicējas līnijas nākotnes sabiedriskās dzīves nākotnē."
"Viņš saņem honorāru šņabja veidā," paskaidroja Dvēseļpuķe.
„Šovakar nav atnācis neviens klausītājs. Tad viņš izdzēris honorāru un dus. Ak tad Laimdota lika mani sveicināt," viņš turpināja. "Kvekšus vadādams, visu laiku par viņu domāju. Visus šos gadus par viņu ik dienas domāju. Kā viņai klājas, vai viņai grūti?"
"viņai nav viegli. Mēs tā neesam raduši dzīvot. Taču ik dienas pār viņas ļaudīm nolīst jaunās ticības apliecinājumi avīžu un runu veidā. Tā tur parasts: vienā vienīgā teātrī. Rīkojas ne ar to, kas ir, bet ar to, kam vajadzētu būt. Caurcauri teātris. Bet teātros savukārt rāda tikai reālistiskas lugas kā no dzīves, nez kādas pabeņķes dzīves. Laimdotai maz ir to dienu, kad viņa var justies laimīga."
"Mīļie ļaudis," teica Dvēseļpuķe. "Kaut viņi varētu staigāt taisnāk. Pakāpties augstāk un redzēt tālāk. Bet tomēr viņi dzīvo."
"Jā, bet ar miesu. Tautas gars ir nāvīgi ievainots, izļodzīts, greizs un piesārņots. Pat es vairs nevarēju izturēt. Kā gan mani iztaisīja! Vieni: ka es centrālcietumā gadiem ilgi smacis un uz paraškas sēdējis. Ka es ksendzus, popus un mācītājus sitis. Otri: es esot bijis aizsargs, leģionārs un šucmanis. Man esot piederējis nams. Es esot kalpinājis ganu, valkājis krustiņu kaklā, gājis uz Brāļu kapiem, nedomājis par partiju."
"Tas jau mums vienmēr tā. Katros Jurģos nākošie nogāna bijušos."
"Nu jā. Bet pacietības mērs man gāja pāri, kad operā inscenēja jaunu operu ar mani galvenā lomā. Nolika man pašam sevi tēlot. Lai Rīgas latviešiem mazliet paceļas dūša, redzot savus nacionālos varoņus. Krievu valdība rīkojas tāpat kā agrāk saimnieks, kas sestdienā iedod pusstopu puisim, lai tas aizmirst daudzās nesamaksātās virsstundas. Nu, un tā mani iztērpa pus pēc kupča, pus pēc vikinga. Laimdota spiedzīga duņa, kas visu laiku svīst un gremo saulespuķes. Melno bruņinieku dziedāja gruzīns, tā nekas, bet beigu cīņā mēģināja man vienmēr likt kāju priekšā un spert pa stilba kaulu. Spīdola uz skatuves allaž piedzērusies. Kad cīņa, tad cīņa, bet šādu teātri es vairs nejaudāju izturēt. Airēju pāri."
Dvēseļpuķe pēkšņi: "Tu te sēdi tāds nolaidies. Nemaz neesi kā varonis. Kas no tevis tāda."
Lāčplēsis pavērās viņā: "Ko lai es daru? Es te jūtos kā grimstošās smiltīs nostājies vai trako mājā."
"Ko var gribēt no cilvēkiem, kas Latvijā nav bijuši ārpus sava pagasta vai mazpilsētas un nu nonāk raibu brīnumu pilnā zemē? Kam izglītība un vairāk jēgas, tie sen jau strādā starp iezemiešiem. Pats redzi, kādi šie te sabiedriski darbinieki. Mailītes tomātu mērcē."
"Ko darīt?"
"Kas nemainīsies, iznīks. Kas mainīsies, dzīvos."
"Cerēsim."
Dvēseļpuķe piegāja pie durvīm uz redakcijas istabu un atvēra tās. Viņš rādīja un stāstīja Lāčplēsim:
"Lūk, tas. Nevienu domu dzīvē viņš nav izdomājis līdz galam ārpus domām par ēšanu, naudu, drānām un meitu mīlēšanu. Te viņš šļupst, ko Vekselis viņam uzliek uz mēles par valsti, likteņsūtību un svēto pienākumu."
"Bet tā taču tas ir visur."
"Tas tur, vidējos gados - novītis pumpuriņš, dzīves negadījumos cietis ideālists."
"Tādu mums vairumā."
"Un lūk, tas bija bēgļu nometnes vecākais. Lika bēgļiem mežā nolasīt čiekurus un zarus, lai vietējie domātu, ka esam tīrīga tauta. Bet pats savas nakts darīšanas kārtoja laukā pa vaļējo logu."
"Jā, tas jums palika prātā."
"Lūk, tas no viņiem visjēdzīgākais. Cilvēks kā cilvēks, tikai reizēm uznāk vispārīgais krampis. Šim sieva gaidīja bērnu. Jau divas nedēļas pāri laikam, bet nenāk. Tas tā te visām latviešu sievām. Tad aizveda uz cirku. Lai nobīstas un izsmejas. Kā tad, otrā dienā puika klāt."
"Bravo."
"Lūk, tas kustīgais šivermanis. Tirgojas ar pulksteņiem. Mūs visus jau te apkāris."
"Arī tādi vajadzīgi."
"Un tas, sirmais. Tam dēls nopircis auto. Vakar uz ielas redzēju, kā šie brauca.
Vecais izkāra galvu pa auto lodziņu un rādīja man mēli: lūk, man vēl auto nav." Lāčplēsis sakratījās smieklos. Tad kļuva nopietns un teica: "Es nezinu, vai mums ir tiesības ļaudis tā tik nesaudzīgi vērtēt."
"Bet tu taču pats redzi, kā mums iet. Dažādas kaites: liela sirds, nabas tarkšķis, galva sit laukā korķus, kaucošās nieres."
"Trimdas sīkās kaites latviešu tautu neinteresē."
"Bet trimdai cita nekā nav."
"Jūsos dzīvo jauna valsts," Lāčplēsis teica pravietiski.
"Bet negrib dzimt. Jāved uz cirku. Bet rau, ja runā par mūžības lietām. Runasvīri nosprieda iegādāt magnētofona aparātu, lai lentē iemūžinātu trimdu. Nodos reiz trimdas mūzejam Rīgā. Katrs pa kārtai ierunāja lentē augstas runas. Tā te aparāts kādu laiku stāvēja kaktā. Reiz sāk lenti spēlēt, un kas nu dzirdams? Runasvīri pa vakariem neoficiāli ierunājuši nerātnos anekdotus un iedziedājuši krievu dziesmas."
Lāčplēsis skaļi iesmējās un teica:
"Tā ir laba zīme. Animālais spēks."
Dvēseļpuķe aizcirta durvis ciet un bēdīgi noteica:
"Viņi te spēlē to pašu plati, ko savām vajadzībām viņos iespēlēja Melnais bruņinieks. Uzdeva tādu meldiņu, ka vēl tagad netiek vaļā. Drīzāk dziedās to ūnisonā ar Rīgas partijniekiem. Bet lūk," viņš atplauka, "vienkāršā tauta, tai ir nags. Strādā, pelnī un prot arī atbalstīt, ja ir tiešām kas labs. Piemēram, te pilsētas pievārtē dzīvo viena māmiņa. Visi piederīgie pa juku gadiem viņai krituši. Viena pati savā istabā. Katru rītu agri dodas uz fabriku un izslauka tās telpas. Dienu rušina savu sakņu dārziņu. Es viņai prasu, vai nav vientulīgi. Viņa atbild: kapā nebūs vientulīgi, kur nu tagad. Tad kādu vakaru aizvedu viņu uz kino. Nekas, varēja pie reizes smieties un raudāt. Bet vienā vietā tur pa mūsdienu filmu modei vīrietis sit pa ausi sievietei. Manā māmuļā uzreiz pamodās piektgadniece. - Ak tu lops, - viņa skaļi iesaucās, atvilka roku un paliecās uz ekrāna pusi."
Lāčplēsim iespīdējās acis, un viņš iesēdās ērtāk krēslā. Dvēseļpuķe ari apsēdās un aizsapņojās:
"Ak, mīlā pasaule. Lauku kapi. Nomira tēvs, un vecā māte dienu sēdēja pie viņa kapa, dzenāja zalkšus prom. Pati iznāca no kapiem sakritusies pavisam sejā melna. Bērēs dejoja un Plenču kalnos dedza ugunskurus. Nesa jaunos uz rokām pāri gunskuriem, lai mirst veci, nemirst jauni. Zalkši locījās pa kapu celiņiem. Krupis tupēja zem krusta."
Viņš domās bija tur aizklīdis. Tad atjautās un teica:
"Ak, tā pasaule pieder jau bēniņiem un šķirstiem. Bet manī no tās tek dzīvība."
Viņi sēdēja un klausījās, kā vienā pusē murdēja pūķis, otrā spalgi sacentās abas deju skolas, un trešā pusē krāca referents. Dvēseļpuķe piecēlās:
"Tad nu ar labvakaru. Man jūs visi esat apnikuši. Rīt uz redzēšanos," un viņš aizgāja. Arī Lāčplēsis piecēlās un iegāja redakcijas istabā. Viņš apsēdās savā klubkrēslā. Ar vienu aci snauda, ar otru šad tad uzskatīja runasvīrus, kas joprojām neatslābstošā sparā darbojās ar to pašu pretsūdzības lietu.
Redaktors dzēra, klabināja mašīnu un skaļi citēja to, ko rakstīja:
". . . atļaujamies aizrādīt, ka augšminētā persona ir arī tāda un tāda un dara šā un šitā . . ."
Logā iesitās akmentiņš. Pēc brīža vēl viens. Redaktors teica:
"Burtlicis beidzis nakts maiņu un stāv uz ielas, netiek iekšā. Bērziņa kungs, noteciet ielaist."
Pēc brīža Bērziņa kungs atgriezās kopā ar jaunu puisi, kas piekusis vilka kājas un nīgri noskatīja runasvīrus. Seja viņam bija kā iekaisusi un rādīja viņa satraukto dabu. Redaktors piecēlās un pamāja viņam, reizē norādīdams uz savu krēslu: "Nāc, Mart, raksti."
Marts dusmīgs nosēdās pie rakstāmmašīnas un klabināja to, ko diktēja, pa istabu staigādams, redaktors.
Teikums aizrāvās. Daļa runasvīru nebija mierā ar formulējumu, kā redaktors nodēvēja Gaismas kalna kungu Zet. Marts sēdēja, un acis viņam vērās ciet. Viņš skatījās pūķa galvās, tad nošļuka no krēsla, palīda zem galda, kas šaurajā istabiņā bija vienīgā brīvā vieta, un daudzo kāju mežā acumirklī aizmiga.
Nāca jau uz rīta pusi. Gar melnpapīra aizkaru malu, ko šeit joprojām lietoja pēc kaŗa laika ieraduma, iespīdēja rīta saule. Pūķa sejas rādījās dzeltenas un piekusušas. Divi runasvīri miegaini skatījās vēl to pašu bargo avīzi. Viens teica:
"Lūk, kāds skaists jaunais pāris nobildēts. Inženieris arī, spējīgs cilvēks. Nez vai nav cēlušies no latviešiem. Nē, svešāds uzvārds."
"Varbūt mainījuši vārdu?" otrs cerīgi teica.
"Var gan tā būt. Tā vien būs. Bet rau te tā Merlīna Monro."
"Tādu tik uzmaukt uz gardīnes stangas un izlikt, lai žāvējas," otrs garšīgi teica. Viņi klīda un viens pēc otra aizgāja. Kamēr palika tikai Lāčplēsis, kas vaļējām acīm sēdēja klubkrēslā un skatījās gaismas spraugā.
Atvērās durvis, un iebāza galvu kāpostu šķērētājs Tebe Kartons.
"Labrīt," viņš uzsauca Lāčplēsim. "Vai gulēt nedomājat?" "Kas jūs par nakts darbinieku?" savukārt vaicāja Lāčplēsis.
"Es nupat beidzu nakts maiņu. Parasti strādāju divas maiņas vienā laidā, lai pēc tam būtu ilgāks brīva laika posms. Jums nav kur palikt? "
"Nē."
"Brauciet līdz uz manu māju."
"Kur tas ir?"
"Tikpat kā laukos."
"Labi, brauksim."
Viņi izgāja uz ielas. Rīta svīdumā bija nolijis, un ielu asfalts gulēja rāms bez putekļiem un trokšņiem. Reti kādā kvartālā gadījās gājēji. Ielu slaucītāji ar gaŗām slotām mēza ielas. Cigarešu automatiem gaŗām ejot, paraustīja lūciņas, vai nav kāds naudas gabals iesprūdis un automats palicis vaļā.
Abi gājēji devās gar augsto Engelbrekta baznīcu kalna galā un sasniedza ziemeļu staciju. Tur iekāpa tukšā vilcienā, un pēc brīža tas kluss, elektrisks un steidzīgs šāvās caur spodrām priekšpilsētām, zinātnieku pilsētiņu, pāri šēru atzarojumiem un iekšā Uplandes melancholiski zaļajā, lietus tīri nomazgātā, akmeņiem piekaisītā plaknē.
5.
Klintīs un mežā plauka agrs pavasara rīts. Nakti aplijušais lauku ceļš gulēja tumšs un garoja rīta saulē. Mežu klātas nogāzes apakšā klājās klusi, slapji, gludi šēras ūdeņi.
Mazā stacijā bija pienācis pirmais rīta vilciens. No tā izkāpa divi dzelzceļnieki, rokā nesdami katrs savu azaida lādīti jaunajai darba dienai, pilsētā iepriekšējo vakaru aizkavējies un paģirains turienes veikala komijs, Lāčplēsis un Tebe Kartons. Tebe devās uz riteņu nojumi. Izcēla savu divriteni, stūma pie rokas, un abi ar Lāčplēsi izgāja uz ceļa.
Lāčplēsis klusēdams gāja. Tad pēkšņi ieteicās:
"Sēstieties uz bagāžnieka. Es braukšu."
Tebe mazliet izbrīnījies (cik nu daudz spēj brīnīties visu nakti strādājis un piekusis cilvēks) paskatījās Lāčplēsī. Vai šis lielais, no skata tik cildenais vīrs prastu mīt arī pedāļus? Viņš likās tik pārlaicīgs. Kā tāds spētu rīkoties ar šo dažiem gadu desmitiem domāto satiksmes rīku?
Likās, Lāčplēsis lasīja šīs domas, jo pasmaidīja un teica: "Sēstieties vien."
Tebe uzmetās uz bagāžnieka. Lāčplēsis paņēma riteni kājstarpī, un kā vēja nesti, riepām pie ceļa neduroties, viņi šāvās uz priekšu. Nogurušajā, stīvajā Tebes sejā vēss un tīkams drāzās mitrais meža gaiss. Visapkārt miljoniem smailu izriezušas spīdēja mežonīgi zaļas skujas. Caur koku skujotnēm spīdēja spoža, vēsa saule.
Bet lūk, tur ceļa malā kā fata morgana parādījās Austrālijas rīta aina. Vēsumā drebinādamies, no koka kāpj zemē stiegrains, sirms latviešu vīrs. Mednieks, nakti viņš nosēdējis kokā un gaidījis meža vēršus. Mugurā viņam gaŗa biezas vilnas jaka ar ādas vīlēm un kājās līdz ceļiem šņorējami stepju zābaki. Viņš gausi norāpjas un, bisi pār delmu pārlicis, iet un apskata nošauto vērsi. Paceļ tā smago galvu aiz viena raga. Labs, lai dēls dienā atbrauc pakal ar džīpu.
Abi riteņbraucēji drāzās no kalna lejup tik ātrā gaitā, ka Tebem likās, viņa apgurusī galva sāk griezties. Viņš gribēja saukt, ka jānogriežas pa kreisi mazā lauku ceļā. Bet Lāčplēsis nez kādi jau to zināja un slīpeniski iegriezās kā rūdīts sacīkšu braucējs.
Un pēkšņi likās, ka miglas pilnajā ielejā rēgojas ASV aina. Agrā zeltaini saulainā rītā brauc mājup auto, atgriežas no latviešu jauniešu sanāksmes un dejas nakts. Trīs jauni pāŗi šaujas caur ainavu, tur lielo ezeru vidū. Motors vienmērīgi dūc, un vadītājam blakus sēdošā meiča uzlikusi roku uz vadītāja gurna. Viņai vārds Māra, un viņu sauc Gundars, ak tu plašā pasaule. Aizmugurē klusēdami sēž pārējie četri, apguruši un atslābināti. Krustiski saliktas gaŗas puišu kājas. Meiteņu mati viegli plīvo. Rīt viņi būs atkal laboratorijas meitene un benzīna stacijas puisis, teātŗa studente un reklāmu zīmētājs. Šorīt viņi ir apguruši dejotāji.
Pazuda tā aina. Mazajam Zviedrijas lauku ceļam līdztekus līkumoja krūmiem apaugusi šaura upīte. Un netālu upītes līkumā parādījās augstu pīlādžu puduris, sarkani krāsota divstāvu koka ēka un vairākas mazas saimniecības ēkas dažādās sarkanuma pakāpēs.
" Dzirnavas?" Lāčplēsis pār plecu prasīja.
"Jā. Nodegušas."
Uzstādinātā dzirnavu upīte bija kādreiz veidojusi plašu dīķi, to liecināja kādreizējā dīķa gultne, tagad kuplām nezālēm apaugusi pļava, ko kā zaļu segu krustām šķērsoja bijušie noteces grāvīši. Lāčplēsis strauji piegrieza ēkas priekšā, un ritenis atkal pēkšņi šķita kļuvis parasts daikts, nekāds pārdabisks gaisa braucamais. Tebe stīvām kājām nokāpa no bagāžnieka. Ā, cik labi bija mājā! Taču te bija viņa mājas. Upītē šņāca ūdenskritums. Pīlādžos sasēdušies, vilka un svilpa melni strazdi. Un pēkšņi mežmalā atskanēja aizsmakuši šauras rīkles brēcieni. Tur, kā radis darīt katru rītu, meža malā kalna galā bija iznācis fazānu gailis atrādīties ielejai, pastiepa knābi un vairākas reizes nobrēcās.
Lāčplēsis apsēdās uz sola, kas bija piesliets mājas paksim, izstiepa kājas un apskatīja laukus, kas aizupē saplūda ar apvārsni. Viņam prātā rādījās mierīgi laiki, kad Latvijā paaudze aiz paaudzes apdēsta un apsēj savu zemi un bauda tās augļus. Kur tauta neatrodas pastāvīgā drudža stāvoklī un kur bērni var saņemt arī cita veida mantojumu, ne vien iedzimtas kaites. Bet pēkšņi mierīgo ainu izspārdīja mīnas, gāzās liepas pār ceļu, veidojot tanku aizsprostus. Viņš novērsās.
Arī Tebe apskatījās apkārt saulē, mājā, upē. Nogurums pēkšņi likās pazudis. Viņš devās malkas skabūzī un paņēma tur kaktā ieslietu smeļamo tīkliņu. Ar to rokā gāja uz nodegušo dzirnavu pamatiem. Tur šaurās, zālēm pieaugušās ūdeņu ejas ieskāva no apaļiem akmeņiem mūrēti mūŗi. Tebe gāja pa mūŗa augšu un skatījās, vai kaut kur ūdenī redzama tumša zivs mugura. Tās te līda augšā nārstot. Apdullušas tumšās lietainās pavasaŗa naktīs ikru un pieņu pilnas peldēja pret straumi. No jūŗas līča dzinās upītes ietekā, tad līču loču augšup pa mālainos laukos tekošo upīti. Dūrās pret ūdens zālēm, sekoja upes cilpai pēc cilpas, kamēr nonāca pie nodegušajām dzirnavām. Tur ceļā atradās krietni augsts ūdenskritums. Mazākie asareļi dzinās augšā pret krituma straumi, kas šņākdama plūda pretī kā zaļš stikls. Spuras saceltas, aste darbojās kā kuģa skrūve. Tikt augstāk, tālāk pa mazo ūdens vadu, tur kaut kur nezināmā vislabākā vietā pie ūdenszāles piesiet savu ikru karogu, apšlākt to ar pieņiem. Nārsta trakums lika astei trīsēt, un zigzagu viņi uzšķēlās augšup, pārvēlās mierīgā dziļumā. Bet lielākās, ikru smagās zivis to nejaudāja. Tās atgriezās, līda dzirnavu ūdensceļos un tur nārstoja. Pār upīti lidinājās vārnas un žagatas. Tās metās upē un ar nagiem ķēra piekusušās zivis. Abos krastos ik uz sola mētājās gaŗas asakas ar izžuvušu bezacu galvu galā.
Tebe gāja gar mūri, un viņam likās, ka viņš kustas pavisam veikli, taču nostrādātā nakts darīja viņa kustības lēnas kā palēninātā filmā. Pāris reižu viņš grūda tīkliņu ūdenī, kur bija manījis asaŗa muguru, taču tas nozuda kā nebijis. Tebe noliecās, iesmēla plaukstā ūdeni un izberzēja acis. Tad turpināja ceļu pa mūri uz upītes pusi. Satekas kuplajās ūdenszālēs mēdza būt lielas karūsas.
Viņš nostājās aiz krūma un vērīgi izskatīja sateku. Straume lieca ūdenszāles, dibenā spīdēja grunts oļi un glūda. Un lūk, tur! Starp diviem ūdenszāļu puduŗiem bija jaušama plata aste. Ūdens strāvojumi un gaismas lūzumi to neļāva skaidri saskatīt, bet varēja būt krietni liela zivs, kas gulēja, purnu pavērusi pret straumi. Ķērējs nopētīja, kur zālēs varētu atrasties galva, un ar dažiem klusiem soliem pārvietojās uz to pusi. Starp zālēm pāris vietās vīdēja arī zivs melnā mugura. Mazā galviņa kaut kur bija, tas skaidrs, bet kur īsti? Varēja tikai cerēt, ka laimēsies tīkliņu uzcirst tai virsū tieši no priekšas. Mazliet sānis, un zivs atsitīsies pret tīkliņa loku un aizlēks kā atsperes mesta.
Nogurums bija aizmirsts, un ķērējs gatavojās vienam vienīgam nākamam mirklim. Iemērca tīkliņu ūdenī, lai tas piemirkst un vienmērīgi izplešas. Novietoja to zivs virzienā, pusmetru atstatu no tās galvas, un tad grābjošā kustībā lika tīkliņam nirt. Uzvirpuļoja zivs astes uzsperta gružu smelte, tīkliņa audumā bija jūtams mežonīgs grūdiens, nāves briesmās iekļuvušas radības krampjaina kustība rauties atpakaļ, bet ķērēja roka jau rāva tīkliņu laukā, un ūdens svars spieda zivi tīklā. Tas bija ildzis divas sekundes, un nu saulē spīdēja gaisā pacelta tumši brūnzeltaina karūsa, biezās zivs lūpas čāpstināja gaisu. Ūdenī šaudījās daži iztraucēti asareļi. Rīt uzpeldēs un zālēs degunu iespraudīs cita kilo karūsa.
Tebe izvilka no kabatas lielu atlieceņa nazi ar robainu, zvīņu raušanai gatavotu muguru un nokāva zivi. Nomazgāja upītē rokas, paņēma zivi aiz žaunām un gāja uz māju. Bija laimīga alu cilvēka sajūta: ģimenei atkal būs ko ēst.
Lāčplēsis joprojām sēdēja uz sola un skatījās tālumā. Viņa acis likās apgurušas, bezspēcīgas. Tur gruzdēja vēl neizdedzis tautas posts, nīcība, nāves jausmas. No šā bagātā lauku klāja skatoties, viņam sava tauta rādījās kā dziļā aizā, kur tā ņudz, rāpjas cits citam pāri, vairojas. Laiza rasu no aizas sienām, un saule tur neiespīd. Reizēm aizas sienas sakļaujas, un tad tūkstošiem ļaužu paliek plakani pie sienām pielipuši. Vai varbūt jūras brauciens viņam bija tiktāl atņēmis spēkus, ka sāka rādīties spoki? Varbūt viņš bija aplipis ar pūķa kaitēm?
Likās, ka viņš pat neredz individa Tebes lielo zivi.
"Es atnesīšu segu," teica Tebe.
Lāčplēsis pamāja.
Tebe atvēra balti krāsotās, smagās namdurvis, ko rotāja veclaicīgu eņģu apkalums, un iegāja lielā priekšnamā. Kāpa augšup līki grieztas kāpnes un vēra pirmās durvis pa kreisi. Atvērās liela istaba. Dažas trūcīgas mēbeles, kaktā pavards. Koka gultiņā gulēja miegā piesārtis puišelis, gadus trīs. Gultiņa kādreiz bija sākta krāsot dzeltena, bet acīm redzot krāsa bija aptrūkusies, un bija turpināts ar zaļu. Puika sakustējās, noņurdējās. Abas plaukstas kā lūgšanai kopā salicis, iesprauda īkšķus mutē un garšīgi zīda.
Uz zemas lažas gulēja jauna sieviete. Rīts bija dzestrs, pavards izdzisis, un viņa bija sasegusi sev virsū dažādus apģērba gabalus. To laikam bija tik maz, ka bija uzklāts pat puikas mazais mētelītis un uz kājām galvas lakats.
Tebe nolika uz galda lielo zivi un piegāja pie gulētājas. Viņš noliecās un viegli to noskūpstīja. Gulētāja pavēra vienu aci, tīksmīgi izlocījās. No apsegu kalna apakšas izbāza kailu gaŗu roku un apskāva Tebem ap kaklu. Un aizmiga.
Istabas otrā galā stāvēja plats rakstāmgalds, labāk sakot, uz diviem bukiem uzliktas vecas durvis. Galdam blakus no balti ēvelētiem dēļiem pašsasists grāmatu plaukts un plata guļamā laža.
Tebe paņēma no tās segu un kāpa lejup. Pamāja Lāčplēsim, un abi devās uz nelielu, tumšsarkani krāsotu skabūzi. Tebe pieslēja tam trepes un pavēra augšas lūku.
"Svaigs siens," viņš teica.
Lāčplēsis pasita segu padusē un kāpa trepes, ielīda augšiņā. Viņam atgulstoties, pa lūku izplūda vītušas zāles smārda mākonis.
Tebe atgriezās savā augšas istabā. Saule nu jau spīdēja iekšā pa veclaicīgi sīkrūtaino logu un meta rūšu atspīdumus uz plašās grīdas. Nu atkal Tebe juta, ka ir noguris, smags kā svina piks. Viņš likās gultā. Caur galvu aizpeldēja laimīga sajūta par plašo istabu, saulaino rītu, un tad viņš gulēja vēsu ziemeļu vasaras miegu.
6.
Pēcpusdienā viņi sēdās pie galda, ko lielajā istabā bija klājusi Tebes sieva Kristīne. Sīkrūšu logi stāvēja plaši atvērti. Bija lijis, un istabā ieplūda lapu, zemes un ūdens smaržas. Strazdi svilpa pīlādzī pie loga, attālus šņāca ūdenskritums, un aizupes laukā pukšķināja divi traktori.
Kristīne bija kurzemnieču tips: gari locekļi, kalsna seja, gludi mati. Viņa uzmeta vaicājošu skatienu Lāčplēsim. Kas tur par brīnumu, ja Tebe atkal atvācis sev līdz kādu strandējušu tautieti. Viņai jau sāka apnikt šī dzīve, ko varētu dēvēt gan par klaidonisku, gan bohēmisku, gan pionierisku, tikai ne tādu, kādā iespējams godīgi turēt ģimeni kārtībā. Nu, šis lielais vīrs vismaz prata uzvesties. Visādi bija te redzēti, slaviskas atsprukušas dvēseles, kas nespēj divus teikumus sakarīgi savienot, dažādi pasaules lāpītāji, dauzoņas. Dažs no tiem Latvijā bija licies gluži normāls cilvēks. Viņas lauku aristokratijā un rīdzinieciskā vidē veidojies prāts atsacījās saprast, kā kārtīgi cilvēki spēj tik lielā mērā zaudēt līdzsvaru, tikko drusku jāpakust pāri kaut kādai tur robežai citas valodas runātāju zemē.
Bet kā viņa pati bija nokļuvusi šajā zemē?
Par skaistām acīm un zelta pulksteni pāri juŗai mazā zvejnieku kuterītī. Ļaudis stāvēja tā kravas telpā tik cieši kopā saspiesti, ka dažam palika roka gaisā un nebija to kur nolaist. Kuģītis šūpoja dzīvo kravu. Kāda kundze bezcerīgi teica kungam, kas stāvēja viņai priekšā, tērpies kažokā ar karakula apkakli:
"Jūs stāvat man uz kājas."
"Tas ar vēl nekas. Kaut kur taču man jāstāv," kungs atrūca.
"Jūs stāvat man uz kājas," kundze atkārtoja.
"Vajag spēt izturēt," kungs teica. "Rīt mēs sasniegsim otru krastu."
Kundze nu izmisīgi teica:
"Ja jūs tūlīt nenoņemsit savu zābaku no manas labās kājas, es vemšu jums aiz apkakles."
Kungs tūlīt pārcilāja kājas, un nu citi viņam abās pusēs sāka sūdzēties, lai taču viņš mēģinot stāvēt uz savām kājām.
Svešajā pilsētā Kristīne tekstilfabrikā mainīja spolītes, īrēja istabiņu, strādāja ķīmiskā tīrītavā, kafejnīcā, žetonu emaljētuvē. Šur tur bēgļu sarīkojumos redzējās ar Tebi, līdz kopā sasitās. Kad uznāca ilgas vienam pēc otra, brauca visai pilsētai cauri. Trūcīgajā istabiņā pietvērās viens otram, bija kaut nakts laimīga. Agrā rītā bija jāšķiŗas. Aiz loga dūca autobusi, dzindza tramvaji pa sliedēm. Tajos bija jāaizbrauc vienam no otra.
Kādu dienu viņa teica:
"Mēs laikam būsim samīlējuši bērnu."
"Jā?" vaicāja viņš.
"Jā."
"Kas tad jādara?"
"Nezinu."
"Mūsu vecāki tādā gadījumā laikam precējās."
"Tā dzirdēts. Varbūt tad bērns dzimst vieglāk."
"Būs tā jādara arī mums."
"Labi."
Tad viņa viņu silti noskūpstīja:
"Mēs būsim sieva un virs. Tas būs citādi nekā līdz šim."
Instinkts viņiem diktēja ausī, kā jārīkojas, lai sanāktu laulātu ļaužu iedzīve. Viņai pūrā bija četri Latvijas linu palagi, divas segas, šujamo piederumu kastīte un kafijas kanna. Viņš ģimenē ienesa katliņu, knaibles, āmuru un skrūvgriezi. Kristīne savas lietas glabāja jūŗas ūdenī izbalējušā koferī. Viņam bija tikpat veca un apbružāta mugursoma. Viņu jaunām, tīrām, kalsnām miesām nevajadzēja daudz apģērba gabalu. Bet cik ilgi tā dzīvot? Tebes pēc kaut vai visu mūžu.
Viņš bija nokļuvis Zviedrijā ogļu kuģī no Polijas. Kontinentā tikko bija beidzies kaŗš, un ļaudis no turienes šķīda visapkārt. Putēja manta, radās liels mirušo skaits. Kuģis piestāja miera ostā. Vakarā bēglis nozagās malā. Gāja pusrikšiem pa ostmalu, laimīgs un vēl neticēja savai laimei. Gaišs! Visur ugunis! Ielas, logi, skatlogi, it kā kustama un nekustama manta nebūtu slēpjama.
Viņš izkļuva priekšpilsētas ielās un soļoja gausāk. Ceļš līdz pilsētas centram rādījās būt tāls un gaŗš. Taču šajos gados viņš bija radis ar saviem vājajiem spēkiem veikt lielus gabalus, kādus normāli cilvēki nekad neveiktu. Viņš bija radis dzīt un kurināt sevi un rīkojās, kamēr krita vai sasniedza vajadzīgo mērķi. Tā arī šoreiz. Nogāja līdz pilsētas centram. Ielas kļuva arvien gaišākas. Dīvaini miera cilvēki gāja nesteidzīgā gaitā, it kā viņiem vakars piederētu pašiem. Platām acīm viņš apstājās pie skatloga. Lai kārdinātu, tur bija izlikta barība, apģērbs, rotaļlietas.
"It kā tos jau tāpat nekārotu," viņš sevī domāja. "Katrs taču tāpat diendienā, stundu stundā grib šīs lietas."
Siera kluči, desu grēdas viņā radīja bada sajūtu, un turpmāk viņš izvairījās no pārtikas logiem. Toties ilgi kavējās pie apģērbiem, rakstāmlietām, ādas ceļa somām, tabakas. Kur steigties viņam nebija, kaut kā laiks jāpavada. Cik ilgi? Kaut to zinātu, gan jau kaut kā.
Vakarā viņš ierīkojās parkā uz soliņa nosnaust dažas stundas. Par laimi ļaudis šajā zemē nebija runīgi, neviens nesēdās klāt pļāpāt. Varbūt arī kāds piesēdās; bet bēglis to nemanīja. Visu viņa uzmanību saistīja policista uniforma, kas staigāja pa parka celiņiem. Viņš tuvojās, gaŗš, tievs, ar mēteļa kabatā iespraustu spožu misiņa zobenu, kam gals kūļājās pie dublenes papēža. Policists vairākkārt nostaigāja gar snaudēju, noklepojās. Bēglis tā nobijās, ka metās prom, pieliecies, it kā uz viņu tūlīt šaus, un iztaisnojās tikai aiz sārtiem augļiem pilna rožu krūma. Parka vidū viņš ieraudzīja augstu kalnu. Pūta diezgan spirgts rudens vējš, un bēglim ienāca prātā, ka kalna galā varbūt būs tik auksts, ka neviens cits tur netversies, un viņam būs mierīga guļvieta.
Kalna galā dega spuldze un apgaismoja bronzas statuju, uz pakaļkājām sacēlušos kentauru. Tam pie kājām atradās baseins, un tajā spīdēja satecējis lietus ūdens, kas uzskatāms vien jau saldēja un uzdzina šermuļus. Zem spuldzes stāvēja parka dzelzs sols. Tebe apsēdās, ietinās savā nenosakāmas armijas nenosakāmas krāsas mētelī un snauda. Visu nakti neviens viņu netraucēja, un viņš paguva uz dzelzs soliņa gan izstiepties guļus, gan sacelt kājas uz sola un rauties čokurā.
Ar rīta svīdu uz kentaura salaidās zvirbuļu bars, pērās pa baseinu un knābāja groziņā saliktus sakaltušus maizes gabalus. Tebe atņēma viņiem vienu baltas maizes donu un pabrokastoja. Baseinā saslapināja plaukstas un notrina seju. Apakšā pa ielu slīdēja tramvaji, auto. Tur trīs ļaužu šķiras devās savā ikdienas darbā.
Visu dienu viņš atkal klaiņāja pa ielām. Šodien izvairījās no pārtikas veikalu skatlogiem. Kavējās pie neēdamām lietām: grāmatu un mēbeļu veikaliem, gleznu galerijām. Kur lai griežas? Neviens par viņu nelikās zinis. Tas austrumniekam likās pavisam dīvaini. Arī paši zviedri pa kaŗa gadiem bija visai noplukuši, tāpēc skrandains svešinieks nelikās nekas sevišķs. Nevienam viņš neinteresēja, neviens nevēlējās viņu ne vajāt, ne glābt.
Ceturtā dienā, kad galva griezās un vairs nebija spēka iet, viņš taču piegāja policistam uz ielas stūŗa un padevās uz dzīvību un nāvi. Tas izrādījās satiksmes regulētājs un nezināja, ko ar tādu lai iesāk. Abi iegāja tabakas veikalā, un policists piezvanīja uz iecirkni. Tad ieradās automašīna, lai saņemtu bēgli. Viņu paēdināja, nopratināja, kur tāds radies, apģērba un izdeva pasi uz Tebes Kartona vārdu. Un lai iet. Pēc dažiem mēnešiem Tebem nokrita kā zvīņas no acīm, un viņš atsāka dzīvi no punkta, kur to bija pārtraucis kaŗš.
Jā, viņam bija laika. Bet Kristīne domāja citādi.
Nupat viņa paskatījās pāri galdam un vaicāja Tebem:
"Kas jauns tavā latviešu mājā?"
"Daudz jaunumu, bet nez vai kundze pratīs tos novērtēt," atsmaidīja Tebe. "Bērziņš sūdzēs Kociņu goda tiesā par goda laupīšanu. Kociņš divatā izteicies Liepiņam, ka Bērziņš iepriekšējā dzīvē "Staburaga" restorānā Rīgā laidis aiz piedurknes karotes, nažus un dakšiņas. Bērziņš apgalvo, Kociņš to saka tikai tāpēc, ka 1936. gada 2. janvārī nesamaksājis tā paša restorāna rēķinu un uzvēlis to viņam, Bērziņam. Tad Kociņš nosaucis Bērziņu arī par vekseļu viltotāju, un nu spriedīs goda tiesa. Goda tiesas priekšsēdis atvaļinātais majors Krūmiņš izteicies, ka tādi kriptopodgāzisti kā Kociņš gabalos sašaujami. Bet priekšsēža biedrs, bij. bij. Ozoliņš šaurākā sabiedrībā nav slēpis savu ieskatu, ka Bērziņš ir neģēlīgs krūzists, kam katrā iekārtā labākā gadījumā būtu vieta aiz dzeloņdrātīm. Iespējams, ka abas šīs goda tiesas amatpersonas, majors Krūmiņš un bij. bij. Ozoliņš, iet vēl tālāk savos savstarpējos apgalvojumos, un tad sekas būs tās, ka viņi viens otru vilks pie augstākās goda tiesas. Kā to konstituēt, par to runasvīri vēl strīdas."
"Ū," skali nopūtās Kristīne. "Kā muižas suņi kūtī. Kā tev neapnīk ar viņiem kopā nopagastoties."
Viņa pašķielēja Lāčplēsī, ko tas saka par šādām izteikām. Viņi abi ar Tebi bija diezgan sadziedājušies kopīgi kaitināt vecā stila tautiešus. Tā arī šoreiz Kristīne turpināja:
"Atšķiru Rīgas avīzi: speci pielikuši pilnu ar ņurdošām ņirdzīgām lamām un ķengām."
"Atšķiru trimdas avīzi," piebalsoja Tebe:. "Katrā pa vairākām slejām, ko iedējuši lamu un ķengu speci."
"Sajukušas perspektīvas," turpināja Kristīne un uzmundrinoši pavērās Tebē. Tas ņipri vedināja tālāk viņu dialoga rotaļu:
"Te slikti Krievijas latvieši . . ."
". . . te slikti Amerikas latvieši . . ."
". te atkal slikti Latvijas latvieši."
"Te slikta Āgenskalna priede. . ."
". . . te slikta Babītes pīle."
"Nost no siles viena pusīte."
"Prom no siles otra pusīte."
"Un ja nu viena puse nodzīta, tai uzķēzīt un to izmīdīt."
"Hē hē, ļē ļē, ho ho."
"Uztaisīt citus."
"Kā?'
"Ar jaunu avīzi un jaunu ideoloģiju."
"Nikā, sābri," iepīkstējās Tebe. "Nu vairs tā neies. Nu vajag pacelt dzīves standartu un vairāk daiļliterātūras."
"Bā!" Kristīne piepūta vaigus un jaunā sparā turpināja: "viena ideoloģija tur nomaina otru - ne viena kultūra otru."
"Pēc viena surrogata nāk otrs surrogats."
"Vienmēr valdīs kalpu ļaužu īstenības ieskatījums."
"Kaut kādi sagrozīts, sašķiebts."
"No vardes perspektīvas."
"Kas rāpsies augšup, to raus zemē."
"Viss vārgs, kas neattiecas uz maizi, darbu un vairošanos."
"Tieši tāpēc, cienījamā," Tebe skolmeistarīgi pacēla pirkstu, "tieši tāpēc jāstrādā, lai latviešu tautai pienāktu tie laiki, ko citas tautas tiesību valstīs jau tagadiņ redz. Dot, ne vien ņemt."
"Dot?" rūgti jautāja Kristīne. "Lai tevi deportētu pie pirmās izdevības vai likvidētu nākamā varu maiņā? Mobilizētu, badinātu, sabeigtu veselību?"
"Kuš kuš." Tebe pacēla gaisā iedomātu skaņu dakšu, uzdeva dialogam jaunu toni: "Kas bankrotējis... "
". . . to neviens nežēlo . . ."
". . . tam jāstrādā . . ."...
". . . lai spētu veidot jaunu uzņēmumu. Jaunu valsti."
Kristīne pavērās Lāčplēsī:
"Jums nav gaŗlaicīgi klausīties mūsu ģimenes ķildā?"
Lāčplēsis klusēdams bija klausījies. Viņa pārlaicīgās acis raudzījās Laimdotas ļaužu Kristīnes jaunajā sejā un redzēja daudzas citas tādas pašas, spaidu laikos augušas skarbas latvietes. Un taču viņas ir vienas no tām, kas visstingrāk tur tautas mugurkaulu. Arī trimdu iznes galvenokārt sievietes. Vīri mokās ar dažādām kaitēm un mānijām. Sievas tikmēr audzina divvalodu bērnus un rada māju. Lāčplēsis ir gudrs varonis, un viņš skaidri redzēja, ko Kristīne vēl nebija sevī saklausījusi: ka viņa tiecas prom, lai dzīvotu normālā vidē starp amerikāņiem, angļiem, zviedriem vai austrāliešiem, kanadiešiem, holandiešiem, dāņiem, saglabātu savu spēcīgo dabu, netramdīta varētu izplatīt ap sevi to veselo noskaņu, kādu guvusi laimīgā bērnībā tur, Latvijas idilliskajā dārzā. Tā būtu visiem labāk. Kas gādā par sevi, gādā arī par citiem. Kas kaitē sev, kaitē citiem. Un ja kādam galva nenes divas valodas un divas vides, tā taču ir viņa personīga nelaime, neapdāvinātība. Kāpēc lai to darītu vēl uzkrītošāku ar skolmeistarīgiem rājieniem? Bet grūtāks gadījums bija Tebe. Vai tas slinkuma dēļ bija kļuvis profesionāls ideālists un zobgalis, vai varbūt viņš sevī glabāja kādu sinepju graudu, kas gribēja svešajā zemē dīgt un viesties dzīvības kokā?
Lāčplēsis atbildēja:
"Turpinait vien."
"Ahoi," Kristīne pamāja Tebem. "Toni?"
"Do," norūca Tebe un laida, lai skan:
"Bet gan viss būs labi."
"Valsti atkal izvilks kā piena kannu no akas."
"Izņems kā lombardā ieliktu kažoku."
"Godo nokārtos!"
"Muiža nokārtos."
"Vadoņi nokārtos."
"Literāti!" garšīgi, cerīgi izsprūdīja Tebe.
"Literāti? Latviešu raksti? Ķērcieni kalpu kopķēķī."
"Baznīca?"
"Vecā ortografija!"
"Finances?"
"Paciņas!"
Kādi dīvaini putni te bija izšķīlušies no dzeguzes olas, domāja Lāčplēsis. Šie te. Fidorello, kur kopā vārās visnesavienojamākās lietas. Bet varbūt tikai nepieradušam tās liekas nesavienojamas? Ja tie tiktu kopā ar lizdā, Rīgā šķiltajiem!
Viņš izdzirda, ka Tebe uzdod "fa" toni, un balsis nu bija citādas: "Pirmajos gados."
"Dažreiz tā sāpēja sirds pēc Latvijas."
"Gribējās gulties zemē un nomirt."
"Bet tagad pierasts."
"Dzīvojam bez sava veikaliņa reklāmas."
"Stabu ielas patriotisma."
"Bez tabu un svētumiem . . ."
. . . "tās ir tādas vietas aiz kūtspakaļas, kur bērniem pieteikts nestaigāt."
"Katru lietu par sevi un tīri iepakot."
"Palikt zem lupas."
"Atlikt nulles līmenī."
"Bet man tomēr liekas," klusinātā "re" balsī sacīja Kristīne, "pāriet iezemiešos ir vienīgais veids, kā paturēt cilvēka cieņu."
"Neplosait sevi un darait to. Dzīvojiet pilnvērtīgu dzīvi, un par to priecāsies katrs jūsu tautietis dzimtajā zemē," sacīja Lāčplēsis.
"Klau, kur nopietni," teica Tebe.
"Jā. Bet vai jūs redzat, kur šajā zemlupas ainā ir jūsu vieta?"
Tebe paraustīja plecus.
Lāčplēsis uzlika roku viņam uz pleca un vērīgi ielūkojās viņa sejā. Tebe juta, ka neparasts spēks strāvo no viesa rokas. Ka tas viņu apskaidro, liek saskatīt līdz šim tumšus kaktus sevī. Kā apreibis Tebe stāstīja:
"Mūsu nams ir nodedzis. Es lidinos helikopterā virs zemes, un man nav vietas kur nolaisties. Bet lūk, es redzu, jā, tur, tur apakšā tek putni un dzīvnieki pa mežu, un koku vietā tur ir skujiņu un lapu ornamenti. Cilvēki tīri un gaiši runā skaidru un dzidru valodu. Nāk pretī neapjaustas mikro - un makrokosma elipses. Ar saviem dzimtiem rīkiem es tās varu notvert. Lai top! Man ir kur nolaisties."
Tebe atjēdzās un atvieglots dziļi nopūtās. Viņš izbrīnījies paskatījās Lāčplēsī: "Kā tas bija iespējams?"
Lielais vīrs vienkārši teica:
"Es patiesi esmu Lāčplēsis, tas teiku un eposu Lāčplēsis."
Tebe pētīja viņu. Tad teica:
"Kāpēc lai jūs nevarētu būt Lāčplēsis. Jāsaka gan, rakstos jūs esat citāds rādīts. Un gandrīz jāprasa, vai nebūtu mūsu kopējo svētumu zaimošana, ja kāds jūs aprakstītu tādu, kāds patlaban esat?"
"Es atjaunojos katrā paaudzē. Gara aristokrats Rainis savā Ugunī un naktī mani iztaisījis par diezgan padumju plātoņu, kas lamā Laimdotu un meklē kašķi."
"Pumpura dzejojumā jūs kā marioneti rausta valkīriskas varas," piemetināja Tebe.
"Un tā tālāk. Es te dzirdēju vārdu bankrots. Jā, Latvijas demokratijas bankrots un pēc tam totālais bankrots man bija kā vāles zvēlieni pa galvu. Ko es tur varēju līdzēt? Visi mani spēki bija aizņemti smilšainā, celmainā jaunsaimniecībā, ko man piešķīra pēc pirmā kaŗa. Satricinājumi lika man mainīties uz augšu. Pārvērtēt, kļūt mūsdienīgākam. Un cik ilgi lai es paliktu tikai zemnieku kultūras varonis? Tauta mainās, un līdzi viņai mainās arī tās varoņi."
