Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005
ATBILDES UZ AKADĒMIĶA JĀŅA FREIMAŅA RAKSTU
LAIKRAKSTĀ NEATKARĪGA RĪTA AVĪZE (2004.19.VIII; PĀRPUBLICĒTS JG239:66)
ZINĀTŅU VĪRS, TOPI NOPIETNS!
Nav ko glorificēt latviešu ekonomisko emigrāciju uz Rietumiem 1944. gadā. Jo - ja nav masveida Rietumu repatriantu, tad nebija arī trimdas! Trimda taču nozīmē, ka no tās atgriežas, kad spaidi zuduši, - rakstīja Jānis Freimanis. Nu, kādi tak tomēr ir atkūlušies? - Katrā ziņā tas ir pavisam neliels procents no 1944. gadā aizbraukušajiem, - pareizi konstatējis Freimanis. Nu ja, tas lielais procents ir jau tur apakšā vai - "tur augšā"; tā lielākā daļa no tādiem, kam bija visvairāk motivācijas atgriezties, nu var to izdarīt tikai tīri rituāli, un ir, kas izdara. Dažu bērniem vai, kā mana vectēva gadījumā, mazbērniem nepietiek tam naudas vai uzņēmības. Brīnīties vajaga, ka tik daudz svešumā dzimušo traucas, precas uz Latviju: tā ir vēsturiska anomālija. Trīs baltiešu trimdās nofunkcionējis kāds unikāls pārmantojamības mechānisms. "Vēsturiskā aizvainotība" bija tikpat dziļa kā senis tramdītiem jūdiem, XIX gs. poļiem vai XX gs. armēņiem un palestīniešiem.
Trimda - bija. To zināja mazs un liels, skolotājs un skolēns, students un Padomju Armijas zaldāts, letiņš un Rīgas krievs. Mana tēvoča klasesbiedrs Valters Šulcs, jauns LVU pasniedzējs un jau autoritatīvs speciālists kolhozu tiesībās, Bulduros veda mani pie rokas gar tukšo pludmali un mācīja: Tev jāapzinās, ka Rietumos reāli pastāv "otra Latvija", un paralēli LPSR vēsturei tur turpinās neatkarīgās Latvijas Republikas vēsture. Ja tā nebūtu, tad Maskava te ar mums runātu gluži citādu valodu!
Kāda "ekonomiskā emigrācija"? Uz bumboto, drupās kūpošo Vāciju - labklājības meklējumos uz bēgļu nometnēm, ātrāk par citiem pie erzaczupas katla? Pretim finansiāliem panākumiem sakņu dārzu aptīrīšanā, straujai karjerai melnajā tirgū vai, piedod, Dievs, i senajā profesijā? Zinātņu vīrs, topi nopietns! Vienus dzina bailes, citus naids un spīts: pagaid, es nākšu atpakaļ!
Vislabāk Jānim Freimanim forumdiskusijā atbildējis mans draugs Tenis Liepiņš, minsterskolnieks. Viņš citē no paša Freimaņa, kādi latviešu izdevumi Rietumos ko un kad apgalvojuši... [JG 239:68] Nu, tad bija gan tāda vēsturiska reālitāte, kur, oda pēc avīžkrāsas, kur skanēja niknas balsis, kur tika izdarīti secinājumi, kas pēc pusgadsimta noderīgi i prasīgajam intelektuālim Freimanim patiesības meklējumos?
_____________________________________________________________
Izdevniecība „Atēna" pērngad laiž klajā Ulda Bērziņa apjomīgu grāmatu Dzeja, kur iekļauts pazīstamā dzejnieka un tulkotāja-poliglota līdzšinējais literārais devums. Bez citiem pasākumiem Uldis turpina atdzejot atsevišķas Vecās Derības grāmatas un arī Korānu - no pirmrakstiem. Ar pēdējiem Korāna atdzejojumiem var iepazīties nedēļas izdevumā Kas Jauns Latvijā? (red. Juris Žagariņš - http://zagarins.net/kjl), sākot ar š.g. 385. nr.
AKADĒMIĶIS JĀNIS NEZIN VĒSTURI
Nezinu, vai smieties, vai raudāt par akadēmiķa Jāņa vienkāršo lietu nezināšanu. Pirmkārt, trimda pēc definīcijas var būt gan piespiesta, gan brīvprātīga. Kādu apzīmējumu akadēmiķis Jānis piešķirtu tiem senajiem zemgaļiem, kas savā laikā paši nodedzināja savas pilis un aizgāja uz Lietuvu? Emigranti? Palikt pēc tam, kad piedzīvots Baigais gads, un skaidri zināt, ka tēvam draud nāves sods un pārējiem izsūtīšana? Citēju sētnieku pēc atgriešanās dzīvoklī 1941. gada jūlija vidū: Kur jūs bijāt palikuši? Tie biedrīši jūs tā meklēja, tā meklēja. Jā, mēs līdzīgi pārējiem aizbraucējiem cerējām, ka atgriešanās būs ļoti drīz, ka sabiedrotie nepieļaus turpat vai pus-Eiropas krievu okupāciju. Akadēmiķis Jānis apgalvo, aizbraucēji uz Vāciju 1944. gadā braukuši, meklēdami labākus ekonomiskos apstākļus. Nezinu, vai var būt vēl absurdāks apgalvojums. Vai akadēmiķa kungs tiešām vēsturi absolūti nezin? Daudz tuvāk patiesībai bija tie krievu gaidītāji 1944. gadā, kas smējās platu muti, mums aizbraucot: Skrien uz Vāciju badu mirt! Arī ar vienkāršo aritmētiku akadēmiķa kungam neveicas. Tie, kam aizbraucot bija 20 gadu, tagad ir 80, un tie, kas bija vecāki par 20? Vai akadēmiķa kungs varētu izrēķināt, kā ir ar tiem?
_____________________________________________________________
Rakstniece un architekte, jaungaitniece Laima Kalniņa publicējusi daudzus prozas darbus trimdas žurnālos un vismaz piecās grāmatās. Stāsts Ķirzakas iespēja un eseja Kas mēs esam pērnruden iespiesta Karogā (2004, 10).
NEDRĪKST SAGROZĪT VĒSTURI
Profesora Freimaņa tēze īsumā ir sekojoša: tie latvieši, kuŗi šodien ērti un pārtikuši dzīvo ārpus Latvijas un nebrauc atpakaļ, nav vairs nekādi trimdinieki; ergo, II Pasaules kaŗa bēgļi bija ekonomiski emigranti. Ņemot vērā, ka laba daļa no šiem emigrantiem bija izglītoti, to prombraukšana stipri kaitēja tautas labklājībai un ir tāpēc ironiski, pēc Freimaņa domām, ka tieši brīvā pasaule - nevis Sibīrija - ir nodarījusi lielākos zaudējumus Latviešu tautas dzīvajā spēkā!
Freimaņa arguments ir diskvalificējams divu iemeslu dēļ - tas saistās ar īpatnēju vēstures interpretāciju un ir visumā neloģisks. Turklāt, abas vainas viena otru atbalsta, jo argumenta dīvainā loģika tikai pastāv, pateicoties izfantazētai vēsturei. Vispirms, motivācija, kas raksturo otrās vai pat trešās paaudzes domāšanas veidu, tiek attiecināta uz pirmo - to, kas atstāja dzimteni pirms sešdesmit gadiem. No vēsturiskā viedokļa spriežot, Freimanis pilnīgi ignorē vai arī nevēlas pieņemt tos apstākļus un apsvērumus, kas spieda izvēlēties trimdas ceļu. Katrā ziņā arī inteliģencei bija labi iemesli bēgt. Piemēram, 1944. gadā bija skaidrs, ka Staļina parastā metode, kuŗu viņš pielietoja, lai celtu Marksa un Ļeņina utopiju, bija sabiedrības vadošo aprindu iznīcināšana - gan politiskajā, gan kultūras, gan arī ekonomiskajā jomā. Freimanis vīpsnā par it kā iedomātām nāves bailēm, nosaucot tās par mītu. Pastāstīšu īsumā par manas ģimenes pieredzi. Tēvs bija rajona agronoms, turklāt aizsargs. Tas, ka viņš netika izsūtīts Baigajā gadā (1940-1941), nebija garantija, ka tikpat laimīgi izdosies pārdzīvot otro okupāciju un izvairīties no diskomforta (kā to raksturo Freimanis), kādu varētu sagādāt krievu okupācija. Atceroties bēgšanu (man bija pieci gadi), atrodu pilnīgi smieklīgu domu, ka tās gaŗās bēgļu kolonnas, kas cerēja sasniegt Liepāju, pirms padomju tanki tām nogrieztu ceļu, it kā būtu lolojušas cerības par ērtu, ekonomiski izdevīgu jaunu dzīvi svešzemē.
Arī pēc tam, kad bēgļu gaitas izbumbotā Vācijā bija laimīgi pārdzīvotas, nesākās nekāda dzīve Lejputrijā. Francijā dzīvojām uz laukiem, vecāki strādāja kā jau zemnieki visās zemēs, no rīta līdz vakaram, septiņas dienas nedēļā. Tikai zeme šeit nebija viņu. Amerikā tēvs bija vispirms sētnieks, vēlāk strādāja smagu cementnieka darbu uz būvēm. Māte brauca naktīs tīrīt glaunu kungu birojus Ņujorkas debesskrāpjos. Viņa mira dažus gadus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, tēvs dažus gadus vēlāk.
Protams, daudz, daudz grūtāk klājās tiem, kuŗus izsūtīja, un arī mūsu simpātijas pieder viņiem. Bet, abu trimdu - Sibirijas un rietumu - salīdzināšana ir absurda. Rietumu emigrācijas nonievāšana nepadara represēto likteni traģiskāku. Arī emigranti var tīri labi iztikt bez jebkādas līdzjūtības - nemaz nerunājot par kaut kādu Freimaņa izdomātu glorifikāciju. Latviešu (arī lietuviešu un igauņu) emigrantus no citām tautībām atšķiŗ mūsu tautiskās identitātes un valodas ilggadīgā saglabāšana, par ko arī dažkārt dibināti lepojamies. Freimaņa šīs saglabāšanas iemeslu izskaidrojums ir vienkāršots līdz karikatūrai - trimdinieki savu tautību saglabājuši ar nolūku iegūt sev politiski izdevīgus posteņus Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Šādu viedokli jāuzskata vai nu kā tīšu apmelojumu, vai arī par diezgan ierobežotas domāšanas pazīmi.
Kāpēc mēs turējāmies pie latvietības? Sarežģīts un neizsmeļams jautājums. Tam atbildes ir tikpat dažādas un atšķirīgas, cik dažādi un atšķirīgi ir apstākļi un pārdzīvojumi, kas raksturīgi katra atbildētāja dzīvei. Kaut arī tādi jēdzieni kā patriotisms, nacionālisms, mīlestība pret tēvzemi un mātes valodu ir kļuvuši pārlieku banāli, nav tomēr noliedzams, ka zem tiem slēpjas kāda dziļa, psīcholoģiska patiesība un spēks.
Viens no Freimaņa apgalvojumiem ir tomēr ļoti trāpīgs. Nevar noliegt to, ka Latviešu tauta izdzīvoja, pateicoties tiem, kuŗi palika, nevis tiem, kuŗi devās svešumā. Pasaules vēsture ir atkārtoti pierādījusi šī konstatējuma patiesību. Vai mēs viņus saucam par atlūzušiem zariem, vai 'par atgrieztiem riecieniem, trimdinieki visā visumā ir bijuši nespēcīgi iespaidot savu tautu likteņus. Protams, šis vēsturiskais fakts viņiem nav nekad atņēmis cerības vai - reālistiski runājot - ilūzijas. Daudzi no mums, pat tie, kas esam pieņēmuši citas zemes pilsonību, esam darbojušies un vēl arvien darbojamies, kā nu kuŗš spēdams vai gribēdams, it kā "tautas labā." Un ir jau iespējams - dažs teiktu, neapšaubāmi, ka tautai arī kāds labums atlec no visas šīs darbības. Iespaidota tiek patvēruma zemju politiskā domāšana; dzimtenei tiek sniegts arī materiāls, finansiāls, zinātnisks vai pat morāls atbalsts. Cik nu viss tas ir svarīgs un iespaidīgs, var, Protams, spriest ilgi un dažādi. !r arī iespējams atrast ciniskus izskaidrojumus šādām aktivitātēm. Viena lieta ir tomēr skaidra - un tur Freimanim ir atkal taisnība - par trimdiniekiem mēs vairs nevaram sevi dēvēt, jo trimda beidzās tad, kad Latvijā izbeidzās okupācija. Tai pašā laikā mūsu šīsdienas statusu - pretrunīgu, šaubīgu, tautai derīgu vai nederīgu, kā nu kuŗam tas izliekas - nedrīkstētu izmantot, lai sagrozītu vēsturi, lai pataisītu par laikmeta oportūnistiem tos, kuŗi bija tā upuri. Jo, diemžēl, vēl arvien pastāv un turas pie varas tā politiskā pārliecība, kuŗas interesēm kalpo šāda vēstures sagrozīšana.
_____________________________________________________________
Dr. Kārlis Račevskis ir franču literatūras profesors ASV (Ohio State University), Daudzu zinātnisku rakstu un vairāku grāmatu autors. Skat. JG (1998) 214:14-17; 227 (2001):23-29.
Izlasot akadēmiķa Freimaņa apcerējumu „Vai trimda, vai tikai svešums", mani intriģē ne tik daudz apcerējums, kā pats autors. What makes him tick? (Es jau tagad deklarēju, ka esmu ekonomiskais migrants, dubultpilsonis, tātad ne Freimaņa mūsējais" - un tāpēc varu atļauties būt politiski nekorekts un pateikt šo to angliski). Viņam ir pilnīga taisnība, ka Rietumos dzīvojošais tautas zars nav nozīmīgs tautas pastāvēšanai. Es gan neesmu dzirdējis, ka kāds rietumnieks būtu apgalvojis pretējo, bet tad no mums nekad nevar zināt... Viņam ir pilnīga taisnība, ka mums nav brīv saukties par trimdiniekiem, jo mēs vairs tādi neesam. Kas attiecas uz dubultpilsonību, ja kāds iesaistās politikā (kandidē Saeimā, etc.), pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tad viņam no dubultpilsonības būtu jāatsakās. Vismaz, tas ir, ko es darītu.
Vai mēs bēgām no Latvijas ekonomisko iemeslu dēļ? Nu goda vārds, Freimaņa kungs, nebēgām vis. Mums nebija pie rokas nekādi ekonomiskie rādītāji, algas saraksti, cenu saraksti, sludinājumi ar darba piedāvājumiem vai tamlīdzīgi. Ja būtu bijuši, viens otrs uz to Argentīnu nemaz nebūtu dzinies. Vai mums bija ekonomiskie apstākli prātā, kad devāmies prom no Vācijas? Nu, bija gan, citādi mēs būtu palikuši uz vietas. Daudzi apgalvos, ka viņu izbraukšanas iemesls ir bijis bailes no komūnisma un nevis sapnis par sētnieka pozīciju Amerikā.
Visbeidzot mēs nonākam pie Freimaņa tēzes, ka no deportētajiem ir tautai bijis daudz lielāks labums nekā no mums, uz Rietumiem izbēgušajiem, jo atgriezušies vairāk. Tātad, ja tie 100 000 būtu palikuši uz vietas, izgājuši Sibīriju, tauta būtu daudz veselīgākā pozīcijā nekā tagad. Un, ziniet ko, Freimanim ir atkal taisnība! Ņemsim manu gadījumu: no sešiem piederīgiem četri atgriezās, divi beigti. Un tas nemaz nav slikts rādītājs. Ja toreiz 1944. gadā būtu bijusi pie rokas Freimaņa statistika, tiešām būtu bijis vērts riska faktorus pārkalkulēt. Vismaz mēs šodien būtu Freimaņa „mūsējos", nevis PBLA „jūsējos"
Nu tā - tie bija mani plauktiņi. Labu strīdēšanos!
U.S., Austrālijā
Laimonis Mieriņš (mail@mierins.fsnet.co.uk): Akadēmiķis profesors Freimanis apskata loti sarežģītu tēmu. Paldies viņam. Vienīgi atliek piebilst, ka pārvietošanos, zināmus izņēmumus atskaitot, izraisa ekonomiski apstākli. Šī parādība ir tik pat veca kā cilvēce. Ubi bene, ibi patria - kur man labi klājās, tur ir manas mājas!
Šiplījorkā (Shipley York), Anglijā.
Domina (placebo29@navigator.lv): Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka latviešu tauta izdzīvoja pateicoties tiem, kas palika, nevis tiem, kas aizbēga kā žurkas no slīkstoša kuģa! Viņiem - trimdeniekiem, gluži tāpat kā okupantiem, ir pilnīgi svešs Dzimtenes mīlestības jēdziens, jo pār visu pāri stāv personīgā labuma meklēšana. Tagad ārzemju latviešu bari atgriežas, lai turpinātu verdzināt tos tautiešus, kas te ir izdzīvojuši! Skali sevi slavējot, izkliedz falšus saukļus par Dzimtenes mīlestību! Fui! Lai brauc atpakaļ, no kurienes nākuši!
Dz.P.: Freimaņa raksts tukša vāvuļošana vien ir, būtu žēl, ka ar to pieķēza JG, bet varbūt vajag cilvēkiem ļaut izventilēties, jo, kā var spriest no komentāriem, visdziļāk ir iekodies izteiciens ekonomiskā emigrācija. Savu reakciju varu raksturot ar ventiņu teicienu - prātiš mazs, jāpārskatās, vai kā mans tēvs teiktu: labāk klausīties suni rejam, nekā tukšu runāšanu. Raksts ir viselementārākā bulvāru preses vai Dzimtenes Balss līmenī. Daži bezjēdzību piemēri: piespiedu izsūtījums - tie bija atsevišķi gadījumi, vairums, baiļu dzīti, bēga brīvprātīgi; latviešu emigrācijas presē ticis apgalvots - Freimanis arī apgalvo; kāds atklājums, izmantojot Anšlava Eglīša romānu Trešais zvans, ka ASV un Kanadā nokļuva nospiedošais vairākums inteliģences ! ? Tas tak minēts daudzos statistiski pamatotos avotos!; paragrāfs par solīdām pensijām etc. liek secināt , ka Freimani apsēdusi skaudība; no tiem daļa devās cietsirdīgā trimdā - vai tas nozīmē, ka cilvēki devās izsūtījumā brīvprātīgi? Jājautā, vai Freimanis jebkad ir mēģinājis iedziļināties izsūtīto realitātē?
Lesterā, Anglijā, 2004.2.IX
Mm: Raksts tiešām aizķēris trimdas latviešu dvēseles, jo aicina novērtēt ne tikai trimdas latviešu vareno ieguldījumu, bet atzīt arī to, ka vietējie latvieši tomēr arī cīnījās par latviskuma saglabāšanu daudz agresīvākos apstākļos nekā trimdā.
