Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005
Rolfs Ekmanis
KUR IR TĀ PATIESĪBA PLIKĀ?
IMANTS LEŠINSKIS UN JĀNIS LIEPIŅŠ
Ja no tiesas priekšsēdētāja Jāņa Liepiņa grāmatas nosaukuma Es sadarbojos ar KGB un CIP dubultaģentu Imantu Lešinski [*] nevar tā īsti pateikt, vai uz galveno tēlu attiecas virsraksta pirmais vai pēdējais vārds, tad, iedziļinoties tās saturā, kļūst skaidrs, ka tas ir Es, pats autors, kam veltīts ievērojami vairāk lappušu, nekā viņa draugam Imantam Lešinskim, Rietumvalstīs mītošajiem latviešiem plaši pazīstamajam KGB jeb VDK (PSRS Valsts drošības komitejas) un CIA jeb CIP (ASV centrālās izlūkošanas pārvaldes) aģentam. Dzimtenes Balss (DzB) redaktoram. Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) priekšsēdētājam un Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) starptautiskajam ierēdnim vēstniecības padomnieka pakāpē Ņujorkā, kuŗš 1978. gadā kopā ar ģimeni pieprasa politiskā bēgļa tiesības ASV. Diemžēl grāmata uzrakstīta, tā teikt, pa vieglo. Daudz labāk šis leģendārais cilvēks atklājas Rietumos publicētos rakstos un sērijās − avīzēs Laiks, Latvija Amerikā, Latvija (vēlāk pārdēvēta par Brīvo Latviju), Austrālijas Latvietis, mēnešrakstā Brīvība, rakstu krājumos Jaunā Gaita un Daugavas Vanagu Mēnešraksts, gadskārtējā izdevumā Latvija Šodien u.c.. 70. gadu beigās un 80. gadu pirmajā pusē Lešinskis tur daudz publicējas pats. Iespiestas tiek arī intervijas un daļēji vai arī pilnībā viņa referāti latviešu politiskajiem bēgļiem Zviedrijā, Kanadā un ASV. Daudz ko uzzinām arī no Ata Lejiņa publikācijas Gorkija ielā 11a jeb ceļš atpakaļ uz mājām (Stokholmā: Memento, 1976), kas ietilpināta grāmatā Mūra drūpinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām (Rīgā: Jumava, 2002). Arī Liepiņa visumā paviršo informāciju par VDK politisko filiāli KKS un gājputnu avīzi DzB ar visiem tās piedēkļiem var atrast − turklāt precīzi nodokumentētu − minētājās publikācijās un vairākās vēsturnieka Ulda Ģērmaņa grāmatās. Īpaši gribas izcelt Stokholmas Universitātes mācību spēka Lilitas Zaļkalnes topošo pētījumu, kuŗa sākums No repatriācijas līdz kultūras sakariem publicēts mūsu lappusēs (JG224:33-39 un JG225:33-40). Kaut arī zināmu aprakstāmā laika elpu un kolorītu lasītājs gūst no Liepiņa grāmatas, gaužām kaitina ļoti fragmentārais, nevērīgais norišu un cilvēku tvērums. Rodas gaŗa jautājumu virkne par neminēto. Daudzām svarīgām parādībām viņš pāriet pāri, nobīda pie malas, bet grāmatā minētajām grūti izsekot, jo valda pārliecīgs laiku un telpu sajaukums. Pavisam reti minēti gadu skaitļi, nemaz nerunājot par mēnešiem un dienām.
Autors apmierinās ar tādām neko daudz neizteicošām vārdkopām kā: Trimdas latviešu zinātnieku Rīgas apmeklējumi deva KGB daudz vērtīgu ziņu par notikumiem rietumu pasaules pētniecības laboratorijās (110). Kādas ziņas un kas par zinātniekiem? Vai atkal: kāds vadošs čekas darbinieks (107), Latvijas KGB zinātniskās un techniskās izlūkošanas daļas priekšnieks un viņa vietnieks (110), ievērojams sportists, kas gāja bojā lidmašīnas katastrofā Liepājā (rakstot par Lešinska otrās sievas pirmo vīru), kādā murgainā un samudžinātā nodevēja [t.i., Lešinska] atmaskošanas publikācijā (189). Nav minēts, kad Lešinskis saņem Stučkas Valsts prēmiju par darbību žurnālistikā, kad pats autors piedalījies vienā no Latvijas TV Labvakar pārraidēm? Un tā bez gala un malas. Divpadsmitajā neatkarības gadā taču vajadzētu runāt skaidru valodu, nevis apmierināties ar bezjēdzīgu caur puķēm melšanu.
Saraustītās informācijas strēmelēs, kas neceļ gaismā neko būtiski jaunu, Liepiņš pārstāsta Imanta Lešinska (1931-1985) biogrāfiju. Ar vieglu galvu apveltīts skolnieks, kuŗš nekad nekalis galvā. Ar savu meiteni Martu, kas vēlāk kļūst viņa sieva, izglābies no gandrīz drošas nāves, kuģītim Majakovskim apgāžoties Daugavmalas piestātnē (noslīkst 147, ieskaitot 48 bērnus). Kā sekmīgākais klasē kļūst par vidusskolas − bijušā Franču Liceja, kas pārdēvēts no franču pacifista par kaujiniecisku komunistu kļuvušā rakstnieka Anri Barbisa (Henri Barbusse, 1873-1935) vārdā − komjaunatnes organizācijas vadītāju, aptuveni laikā, kad tukšāki kļūst vidusskolas soli un bez vēsts pazūd nacionāli noskaņotie skolotāji, to vidū iecienītā latviešu valodas skolotāja Ilga Rugāja. Pēdējās klasēs Imants piedalās diskusijās, raksta jaunatnes preses izdevumos un beidz skolu ar izcilību un zelta medaļu. Uz LPSR politisko iestāžu rekomendāciju pamata turpina izglītību Padomju Savienības Ārlietu ministrijas Starptautisko attiecību institūtā, Maskavā, kur mācās visvairāk augstāko partijas un valdības amatpersonu zelta atvases, tādas kā Stalina meita Svetlana. Maskavā sākusies atveseļošanās no sarkanās kaites. Piespiedu kārtā paraksta līgumu ar VDK (segvārds Ivars), pateicoties kompromitējošajai tēva iesaukšanai vācu armijas būvbataljonā kaŗa beigu posmā un ievietošanai uz vairāk nekā gadu krievu filtrācijas nometnē. Lūdzis (atkal jājautā: kad?) LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju Vili Lāci ieteikt viņu izņēmuma kārtā darbam Latvijā, jo institūta absolventus parasti sūta diplomātiskā darbā uz ārvalstīm. Sāk strādāt par referentu Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrībā. Vairāk nekā gadu tiek apmācīts iesūtīšanai (ar baltvācieša identitāti) darbībai Rietumvācijā, kas gan jāatceļ, jo viens no viņa VDK treneriem piesit pēdu − saprāto pieprasīt Vācijā politisko patvērumu. Komandējuma laikā uz Romas Olimpiādi noslēdz līgumu ar amerikāņu CIP jeb CIA. Rīgā reformē nīkuļojošo KKS, kļūst DzB redaktors, pēcāk KKS vadītājs. Tiek ieskaitīts Vissavienības vadošo amatpersonu nomenklatūras sarakstā. Lektora darbs LPSR Augstākajā partijas skolā. Tiek iecelts Apvienoto nāciju diplomātiskajā dienestā Ņujorkā. Pieprasa azīltiesības ASV. Maskavā aizmuguriski notiesāts uz nāvi. Kolorado štatā iestājas doktorantūrā un nobeidz disertāciju. Nopērk māju Virdžinijas štatā un strādā par konsultantu Austrumeiropas jautājumos ASV valdības dienestā. Mirst pēkšņi mazā miestā (Vienna) pie Vašingtonas.
Liepiņa grāmatā uzduramies arī dažām mazāk zināmām, kaut arī pa lielākai daļai ne visai svarīgām atklāsmēm − varbūt laika gaitā aizmirstām, varbūt arī nekad agrāk neuzzinātām. Daži piemēri. Imanta tēvs Alberts bijis ģērēšanas speciālists ādas fabrikā Kosmoss. Imants Barbisa vidusskolā, sauktā par komunistisko kadru kalvi, vingrinājies viencēliena ludziņu un skeču sacerēšanā. Liepiņa un milicijas apakšpulkveža Kalmikova kopējā Lešinska izpestīšana no atskurbtuves, kur viņš nokļuvis, atrazdamies Melnā balzāma iespaidā, par it kā nejaušu pieskaršanos kādai krievietei, kas sacēlusi traci. Par latviešu literatūras visspožākajiem spīdekļiem Lešinskis uzskatījis Raini un Andreju Upīti. Tiklīdz šķērsoju robežu, jūtu − te viss smird, mēdzis teikt Imants, atgriežoties tais diženajos laikos no ārzemju komandējumiem (188). Imants, kuŗš ar segvārdu Ansis Freibergs uzstājies Rīgas Radiofona raidījumos Latviešiem svešumā, melīgas iztēles ziņā tikai reizēm ļāvis sevi pārspēt ārštata autoram Jevgeņijam Vanagam, sauktam par Žeņu, kam lemts nomirt dienesta kabineta krēslā darba laikā ar iztukšotu degvīna glāzi rokā. Imantam bijis grūti pārdzīvot, kad viņa tekstu manuskriptus mēģinājis rediģēt ārzemju raidījumu galvenais redaktors Dainis Golberģis, kuŗa pirmā sieva, kādas (!?) nodaļas vadītāja Cīņā, iesniegusi sūdzību partijas organizācijai par savu vīru, jo viņš izteicies negatīvi par krieviem (170). KGB uzdevumā Lešinskis rediģējis un daļēji palīdzējis sacerēt bijušā Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera runu KKS pilnsapulcē (laikam 1964. gadā), rakstu Izvestijā un grāmatu Savu tautu ienaidnieki. Uzzinām par abu draugu un skolas biedru, Lešinska un Liepiņa, kopēju bohēmiskās dzīves zvaigžņu laiku jaukumu baudīšanu (152), bet neko daudz. Pikantāks ir stāsts par raidījumu Latviešiem svešumā darbinieku Albertu Liepu (vēlāk PSRS vēstniecības atašeju Stokholmā) − autora modrā acs pa redakcijas pavērto durvju spraugu reiz ievērojusi Albertu aktīvā seksuālā darbībā ar darba biedreni (168). Burlaka loma šajā drūmi absurdajā teātrī piešķirta toreizējam Radiokomitejas priekšsēdētājam, vēlāk galvenās enciklopēdiju redakcijas galvenajam redaktoram Pēterim Jērānam, kuŗa vadībā pēcāk izdotajiem Latvijas Padomju Enciklopēdijas 10 sējumiem (12 grāmatās, 1981-1988) Liepiņš, aci nepamirkšķinot, pamanās piešķirt makulatūras vērtību, kam gan gluži nevar pievienoties, jo UPE var sameklēt arī daudz ko izmantojamu. Varētu vēl piebilst, ka Jērāns sacerējis vairākas žultainas grāmatas, kur nosodītas uz PSRS vērstās Rietumu raidstacijas, piemēram, Uzmanību! Ēterā antikomunisms (1974), Draudi mieram (1984) u.c.
Ir arī vietas, kas jāprecizē. Saprotamu iemeslu dēļ Lešinskis nekar pie lielā zvana savu ceļojumu maršrutus. Bet nav tiesa, ka viņš Arizonas štatā nekad nav ieradies apsolītajā dienā un laikā. No paša pieredzes varu liecināt, ka vismaz vienreiz, 1980. gada jūlijā, sievas Rasmas un meitas Ievas pavadīts, viņš ierodas ar autiņu visai punktuāli iepriekš pieteiktajā laikā.
Visvairāk Jānis Liepiņš pievēršas paša dzimšanai (1928) un visam, kas sekojis − līdz pat nonākšanai padomju nomenklatūras Olimpā, liekas, kaut kad pirms Trešās atmodas. Kaut arī uzaudzis nabadzīgā ģimenē, kas nevar atļauties ne bērnam rotaļlietas, nedz sev nopirkt avīzi, Ulmaņlaikus viņš atceras kā visskaistāko un gaišāko, vispilnvērtīgāko dzīves posmu. Kad dzimtā Allažu pagasta baznīcas tornī aizsargu pūtēju orķestris spēlējis patriotiskas dziesmas, to skaņas plūdušas tālu pāri novadam un stiprinājušas tautas kopību un darba mīlestību (15), arī mazpulcēna Liepiņu Jāņa. Bet jau 1945. gadā, 17 gadu vecumā, viņš paspēj atzīmēties pie jaunās padomju kārtības, kļūst par milici un dabū ieroci, kam seko ļoti strauja virzīšanas pa okupācijas režīma karjeras un labklājības kāpnēm. Mācības speciālā VDK skolā (obligātā kaŗadienesta vietā), operatīvā pilnvarotā (t.i., kriminālizmeklētāja) darbs Iekšlietu ministrijas Maskavas rajona milicijas nodaļā, tad Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja palīgs un kompartijas (biedrs kopš 1959. gada) primorganizācijas sekretāra vietnieks, čekas un čekas pakļautības republikas nozīmes rupora (163) − LPSR TV un radioraidījumu vadītājs, partijas pirmorganizācijas sekretāra vietnieks republikas DOSAAF (Armijas, aviācijas un jūŗas kaŗaflotes brīvprātīgo biedrība), un paralēli visam tam cieša sadarbošanās ar Latvijas VDK filiāli KKS, kam seko nonākšana līdz pašai komunistiskās varas spicei, t.i., līdz LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja, oktobŗa revolūcijas veterāna un kvēlā pasaules komunisma kustības līdzgaitnieka, Jāņa Kalnbērziņa (1893-1986), palīga jeb labās rokas amatam. Pamatā, aizņemoties Jaroslava Hašeka krietnā kareivja Sveika izteicienu, tas varētu būt stāsts par to, kā autors Jānis Liepiņš dara auglīgus impērijas plašos slavas laukus. Diemžēl, šī stāsta pasniegšanas veids ir ļoti chaotisks. Par nemēru bieži Liepiņš paliek lasītājiem parādā atbildes uz jautājumiem: kur? kad? kas? Viņš vēsta − pat ar zināmu lepnumu un godbijību, ka komunisma diktatūras sākumposmā palīdzējis pūst komunistu stabulē, ļāvis viļņiem sevi nest uz jauno krastu (patapināts no Viļa Lāča romāna Uz jauno krastu, 1952) − līdz pat lūzuma brīdim, kad sākusies domāšana citās kategorijās, atmošanās un atspirgšana no mūsu laikmeta spēcīgākās politiskās marksisma-ļeņinisma indes (4). Bet atkal paliek noslēpums, tieši kad autors pārdzimst, kad nostājas, tā teikt, tautas pusē?
Protams, nav nekāds noslēpums, ka arī nomenklaturščiku jeb augstas proves padomju funkcionāru rindās valdījis bezmērīgs ciniskums, citējot Liepiņu, izlikšanās un melošana bija kļuvusi par komunistiskās sabiedrības nesavtīgo cēlāju iedabu. Bet nekas nemudina domāt, ka Liepiņu par savu žiglo kāpienu no vienas padomju elites uz nākamo augstāko mocītu morāli pārmetumi, nemaz nerunājot par kaut kādām opozicionārām tieksmēm. Nepavisam nepārliecina spārnotie teicieni, faktiski banalitātes un štampi, kas iešļircināti vai katrā nodaļā, lai sistu lasītājiem tieši pa pieri − par lielkrieviski aziātiskiem paņēmieniem, par krieviski aziātiskajām sadzīves un politiskajām aplamībām, par pretošanos bezdievīgajai, pretdabiskajai komunisma teorijai (..) ar noslieci uz sātanismu, un tā tālāk un tamlīdzīgi.
Par Imanta Lešinska miglā tīto nāvi līdz šim ir bijušas tikai rēgainas nojautas, un droši vien mītoloģizēšana turpināsies, kamēr netiks atklāti pirmavoti. Liepiņš gan padižojas, ka vēlāk uzzinājis notikumu īsto patiesību sīkāk, kad meita Linda (..) tikās ar savu krustmāti Rasmu (191), t.i., Imanta otro sievu. Bet īstā un uzzinātā patiesība lasītājam paliek noslēpums. Tādēļ − pēc grāmatas iekonservēšanas plauktā − no izlasītā visvairāk atmiņā paliek kādreizējā Amerikas Latviešu apvienības (ALA) priekšsēdētāja, vēlāk Saeimas locekļa, Aristīda Lamberga un Liepiņa sarunas (kad?) atstāstījums − ja vien uz to var paļauties − un ALA un CIP sarakstes kopijas (229-236). Katrā ziņā ar īstenību saskan fakts, ka visa pēdējā savas dzīves gada laikā Imants Lešinskis bija ļoti norūpējies par savu drošību. To viņš bieži vien pauž kārtējās telefonsarunās arī ar šo rindiņu rakstītāju, pēdējo reizi apmēram nedēļu pirms nāves. Jāatceras, ka viņa [Lešinska] bojāejas apstākļi bija visai mīklaini, un tie nav noskaidroti arī šodien. Imants Lešinskis mira (..) it kā ar sirdstrieku ārpus norunātās tikšanās vietas [ar kādu CIP darbinieku]. Tā kā netika izdarīta medicīniskā ekspertīze, notikušais raisīja aizdomas (..) zināju, ka viņš vairākus gadus strādā pie saviem memuāriem (..) Viņa nāve sekoja tūlīt pēc memuāru pabeigšanas (..) kontaktējos ar viņa kundzi, lai noskaidrotu, kur ir memuāru manuskripts. Viņa izmeklēja māju un to neatrada (..) Visas ar Lešinska kundzes materiālo nodrošināšanu saistītās lietas tika ļoti operatīvi nokārtotas. Arī viņa tika savā veidā apklusināta − tā sarunā teicis Lambergs. Jāpiemetina, ka arī manas pūles sameklēt Lešinska doktora disertāciju, ko fakultātes komisija vēl nebija simtprocentīgi pieņēmusi, jo viens no locekļiem vēlējies nelielu izmaiņu tās tekstā, bija veltīgas.
Jānis Liepiņš vēsta, protams, atkal neminot nekādus datumus vai citus faktus, ka Lešinska atmiņas Kalpības gadi kļūst par Latvijas politiski aktīvo aprindu bestselleru, to lasīja, deva no rokas rokā, kopēja un apsprieda. Kad un no kā notiek šī kopēšana un laišana no rokas rokā? Atcerēsimies, ka vispirms Kalpības gadi tiek iespiesti turpinājumos Ņujorkas latviešu avīzē Laiks (1979.11.VII - 1980.24.IX). Ar ekonomikas zinātņu doktoru Andri Trapānu (1936-2003) pārrunājām iespēju un vajadzību iespiest plašo darbu vienuviet, starp diviem vākiem. Tā nu nospriedām veltīt vairāk nekā 60 lielformāta lappuses manis rediģētajā (toreiz ar Trapāna piepalīdzēšanu) un kopā liktajā gadskārtējā izdevumā Latvija Šodien. Attiecīgais 1986. gada numurs drīz pēc parādīšanās dienas gaismā 1987. gadā kļūst par daudzu kārotu bibliogrāfisku retumu. Liepiņam ir nenoliedzama taisnība, ka Latvijā zināmās aprindās Kalpības gadus uztvēra kā bumbu ar laika degli, bīstamu mantojumu un tā esamību centās noklusēt [un] joprojām kavējas šo darbu pārpublicēt, jo baidās no skudru pūžņa rakņāšanai līdzīgām sekām (6). Atmoda Atpūtai ir vienīgais Latvijas izdevums, kur Lešinska atmiņas 1991. gada otrā pusē parādās turpinājumos, gan dīvainā kārtā atsakoties no tām nodaļām, kas galvenokārt skar čekas ierēdņus, kuŗu vārdi un darbi mums vairs neko īpašu neizsaka. Lai vieglas viņiem smiltis vai arī mierīgas vecumdienas − tā lasāms redakcijas piezīmē (1991.24.VII, 12. lpp.). Kalpības gadu fragmenti, diemžēl tikai astoņas lappuses, iespiesti arī Jāņa Liepiņa grāmatā (266-273). Noderīgas ir tās grāmatas gandrīz 50 lappuses, kur no trimdas periodikas (Latvija Šodien, Brīvība, Jaunā Gaita, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Austrālijas Latvietis) pārspiestas Franka Gordona, Ata Lejiņa, Dagmāras Vallenas, Andrieva Ezergaiļa un Ulda Ģērmaņa apceres, kam sakars ar Imantu Lešinski, kā arī paša Lešinska Vašingtonā nolasīta (1984.30.II) referāta noraksts. Informatīva nozīme ir daļai ievietoto fotomateriālu.
Visai juceklīgo grāmatas ievad- un pēcvārdu nolūks ir attiecīgi ievirzīt un noskaņot lasītāju, visvairāk ne pārāk zinošu vispārlasītāju, un paust pateicības vārdus piepalīgiem. Par finansiālo atbalstu Liepiņš pateicas pazīstamajam ASV dzīvojošam ārstam Aivaram Slucim, bet piecas lappuses tālāk līdzīga pateicība izteikta Aldim Pauliņam. Apgāda Latvietis priekšsēža vietnieks Leonards Inkins, šķiet, izmantojis iespēju sludināt savus viedokļus varen kaujinieciskos pēcvārdos (274-279), kur gan nevar saskatīt nekādu sakaru ar Liepiņa grāmatu.
Avīzes Laiks lasītājiem Jāņa Liepiņa vārds nebūs gluži svešs − 2000. gada februāŗa beigās un martā tur četros turpinājumos iespiests viņa raksts Vai divu kungu kalps? Nobeigumā jāmin, ka Jānis Liepiņš nav sajaucams ar savu divus gadus jaunāko vārda/uzvārda brāli, prozaiķi, dzejnieku, publicistu un ārstu vienā personā.
