Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005
Marianna leviņa
ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI
Rakstniece un publiciste Marianna leviņa 1944. gada otrā pusē dodas bēgļu gaitās, nonāk vispirms Plauenē pie Leipcigas, tad Fišbachā, kur uzturas bēgļu nometnē (1946-1949), pēcāk Sirakjūzās (Syracuse), Ņujorkas štatā, ASV. Pēc daudzu gadu nostrādāšanas apdrošināšanas firmā pārceļas uz Bostonu. Bez daudziem rakstiem latviešu periodiskos izdevumos, publicē stāstu grāmatas Kas kaitēja nedzīvot (1990), Skola ir maza valsts (1991, Latvijā 2001), Rudenī brauksim mājās (2000).
 Aleksandrs Pelēcis Rīgā 1941. gadā. |
Iepazīšanās
Ar Aleksandru Pelēci iepazinos 1939. gada rudenī, kad viņš bija ieradies Rīgā, lai studētu baltu filoloģiju. Tai pašā laikā ari mana māsa Vēra iestājās filoloģijas fakultātē, baltu valodu nodaļā. Līdz ar vairākiem citiem jaunajiem studentiem viņi abi tika uzņemti Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu organizācijā Ramave. Kopīgās intereses ne vien lekcijās, bet arī sabiedrībā veicināja viņu draudzību.
Es toreiz mācījos priekšpēdējo gadu Rīgas Valsts komercskolā un studentu dzīvi vēroju tikai no malas; tomēr drīz man radās savi iespaidi par māsas jaunajiem draugiem un studiju biedriem.
Pēc lekcijām un saietiem jaunie puiši-studenti mēdza pavadīt savas kollēgas-studentes uz māju. Vēra bija izskatīga un asprātīga meitene un drīz pievērsa sev puišu uzmanību. Nereti viņai bija vairāki pavadoņi. Parasti tie atvadījās pie vārtiem. Taču citreiz, kad bija ar pavadoņiem iegrimusi dziļākās pārrunās, viņa aicināja tos iekšā un iepazīstināja ar savām mājniecēm - māti un vecmāmiņu. Un arī ar mani, ja gadījos tuvumā.
Kādu vakaru Vēra rādīja papīra lapiņu: Paskaties, ko viens mans kursa biedrs sarakstījis!
Tur bija ar zaļu tinti uzrakstīts dzejolis "Meitenei laidarā," un dzejoļa autors saucoties Aleksandrs Pelēcis:
Vīst saulē runkuļu lakstiņi,
Ap galvām mums dunduri sīc,
Tev melancholiski plakstiņi,
Kaut telēns jautri dīc.
Slauc roka pienu, kas balts kā krīts,
No govs, kas brūna kā dakstiņi,
Un stāvu es klusu kā nobaidīts,
Tev melancholiski plakstiņi.
Ar piena strūkliņām satek nu prieks
Tev šodien šai slaucenē spožā,
Kā smīnot pār pleciem slīd saules diegs,
Un savijas gredzenā košā.
Bet atkal kad kājās tu piecelsies,
Lai salietu toverī pienu,
Es zinu - gaišs prieks tevi pavadīt ies
Caur dzidru un saulainu dienu.
Zels ēnā runkuļu lakstiņi,
Tev apkārt sīks puiši kā odi,
Un melancholiski plakstiņi
Būs man - simts metru gaŗi.
Dod šurp, iemācīšos! Pastiepu roku. Toreiz, atmiņu vingrinādama, sava prieks pēc mācījos no galvas katru dzejoli, kam tiku klāt. Bet māsa papīrīti atrāva. Ko nu tādu, tas jau ir tikai joks, ne dzejolis. Kas tās par atskaņām!
Bet ja man tieši tādas patīk! Neatlaidos. Paskaties: lakstiņi - dakstiņi, dakstiņi - plakstiņi. Kur citur tu tādas esi redzējusi!
Laikam biju māsu pārliecinājusi, jo jau pēc nedaudz dienām, no Universitātes pārnākot, viņa savu pavadoni ieaicināja istabā, solīdama tam parādīt viņai veltīto Kaudzītes Matīsa ģīmetni.
Mīļo meitiņ! Matīss bija rakstījis fotogrāfijas otrā pusē 1924. gadā. Kad Tu būsi liela, tad vecā krusttēva sen vairs nebūs, bet Latvija - Latvija būs. Tālāk viņš rakstīja par dzimtenes mīlestību, bet to vārdu pa vārdam neatceros. Veltījums beidzās ar vārdiem: Šo raksta priekš Tevis un Tavas māsas Mariannas vecais krusttēvs Matīss.
Pavadonis bija jauns puisis, saulē izbalējušiem dzelteniem matiem, ģērbies lauku skrodeŗa šūtā, ne visai labi piegulošā pelēkā vadmalas uzvalkā. Pirmajā acumirklī biklais laucinieks man atgādināja ganuzēnu, kas atnācis uz Rīgu, lai mācītos par dzejnieku. Iespaidu vēl vairāk pastiprināja dzejolis par meiteni laidarā, ko biju jau paguvusi iemācīties.
Laikam arī autors pats šo dzejoli augsti nevērtēja. Kad pēc gadiem piecdesmit aizsūtīju viņam to uz Talsiem, kur viņš tad dzīvoja, viņš pat neatcerējās, ka tādu kādreiz rakstījis. Tomēr drīz vien saņēmu no viņa pretī jaunu šī dzejoļa variantu, izgriezumā no avīzes Padomju Karogs. Tur "Restaurētais jaunības dzejolis" skanēja šādi:
Slauc roka pienu, kas balts kā krīts,
No govs, kas brūna kā dakstiņi -
Es esmu skumībā dziļi dzīts:
Tev melancholiski plakstiņi...
Ko līdz pie debesīm zibens raksts,
Kam der mani blēņu rakstiņi!
Ja nepasmaidi man... Kaut kas traks:
Tev melancholiski plakstiņi...
Ar pieneņu pūkām nosēts taks,
Kalst saulē runkuļu lakstiņi - .
Sirds sāpes pār mani kā bula laiks smags:
Tev melancholiski plakstiņi...
Skan slauktuvē piens, kas balts kā krīts,
Un govs ir brūna kā dakstiņi,
Bet viss nenieka tas nepalīdz:
Tev melancholiski plakstiņi.
Acīmredzot, dzejniekam vēl joprojām patika rotaļāties ar vārdiem. Bet toreiz, pirms piecdesmit gadiem, mēs ne viens, ne otrs nezinājām, ka šim dzejolim būs variants.
Vēra iepazīstināja dzejnieku ar māti un vecmāmiņu, un vienaldzīgi pamāja uz manu pusi: Mana mazā māšele.
Ā, māšele, dzejnieka atkārtoja, sniegdams roku un ievilkdams vaigos smaida bedrītes. Es atvēru muti, lai pajautātu dzejniekam to ko nebiju viņa dzejolī sapratusi: kā tas nācās, ka viņa meitene govis slauc laidarā. Nītaurē, kur mēs ar māsu bijām uzaugušas vecmāmiņas mājās, govis slauca kūtī. Taču pie gaŗākas sarunas netikām, jo Vēra jau vilka albumu no plaukta, meklēdama solīto Kaudzītes Matīsu. Ciemiņš atkal pievērsās viņai.
Atrāvos pie malas. Nu protams, viņš bija nācis runāties ar studenti, nevis ar kādu tur mazo māšeli. Tikai diezin, kāpēc viņš tik loti ticēja Vēras teiktajam un uzskatīja mani par bērnu? Biju taču tikai vienu gadu jaunāka, un augumā gandrīz vai lielāka par sīko Vēru.
Kad Aleksandrs atvadījās, māsa sniedza viņam savu Viesu grāmatu un lūdza kaut ko ierakstīt. It kā to vien gaidījis, tas izvilka no krūšu kabatas pildāmspalvu, un ar zaļu tinti ierakstīja dzejoli māsas Viesu grāmatā.
Kamēr viņš rakstīja, es mudīgi aizmetos uz savu istabu un tūlīt bija atpakaļ pati ar savu Viesu grāmatu. Tajā parasti rakstīja manas skolas biedrenes. Bet šo reizi, kad iespēja dabūt īsta, dzīva dzejnieka ierakstu, es nedrīkstēju palaist gaŗām. Draudzenēm būs ko brīnīties, kas man par pazīšanos! Un patiesi, dzejnieka pameklēja kabatā un atrada vēl citu dzejoli, kuru viņš - tāpat ar zaļu tinti -- ierakstīja manā Viesu grāmatā. Šī dzejoļa nosaukums - "Pāraugšana":
Cik saules plaukstās krājies daudz,
Kaut būtu kāds, ko glāstīt!
!k ceļš uz sapņu gāršām sauc,
Vien nav, kam sapņus stāstīt...
Kalst mežābele mežmalā
Tai sapņus pastāstīšu,
Raud bērna bez saules vakarā,
Tam galvu noglāstīšu.
Tad kaltis koks būs ziedējis
Par bāra bērna bēdām,
Kāds līksmi nāvē aizgājis
Pa svešas laimes pēdām.
Cik saules plaukstās krājies maz,
Cik daudz, kam galvu glāstīt!
Un sāp tās visas pasakas,
Ko mūžā nepastāstīt.
Dzejolis manuprāt nebija gluži piemērots bērnam, par kādu rakstītājs mani acīmredzot uzskatīja; bet, laikam, viņam nekā noderīgāka nebija pie rokas. Nebija taču zinājis, ka būs jāsatiekas ar mazo māšeli, kurai pašai sava Viesu grāmata. Nākošās reizēs, ciemā nākdams, viņš allaž atstāja bērnam piemērotu pantu manā grāmatā, parakstīdamies pilnā vārdā: Aleksandrs. Nekāds Alis vai Aleksis, vai, pasarg Dievs, Saša. Un rakstīt viņš vienmēr rakstīja ar zaļu tinti vai zaļu zīmuli, jo zaļš esot dzīvības krāsa. Diemžēl šī dzīvības krāsa ir bijusi neizturīga, jo nedaudzajos rakstu gabaliņos, kuri man no tiem laikiem uzglabājušies, krāsa sešdesmit un vairāk gadu laikā ir gandrīz pilnīgi izdzisusi.
Biežāk satiekoties, man bija jāatzīst, ka esmu alojusies: šis jauneklis nebija vis nācis uz Rīgu, lai mācītos par dzejnieku. Viņš par dzejnieku bija piedzimis. Dzejoļi viņam it kā bira no visām vīlēm.
Mūsu mātei patika ar jauno dzejnieku runāties, un viņa to aicināja atnākt atkal. Tā pamazām Aleksandrs kļuva par bieži gaidītu ciemiņu mūsu mājās. Kad māte 1940. gada sākumā pārcēlās darbā uz Latgali, Aleksandrs mums bija jau gandrīz kā ģimenes loceklis. Man likās, ka viņu pie mums saista ģimenes gaisotne, kuras tam Rīgā trūka: viņam, tāpat kā mums, bija māte un vecmāmiņa, un mums, tāpat kā viņam, nebija ne tēva, ne brāļu. Pie tam manā personā viņš bija atradis mazo māšeli, kurai nebaidījās atklāt savas dabas bērnišķīgo daļu, kas no Universitātes studentiem slēpjama.
Es uzklausīju viņu un zināju viņa dzejoļus no galvas tikpat labi kā viņš pats. Ja viņam kādā dzejolī kliboja ritms vai atskaņas, es klusībā pūlējos izdomāt, kā skanētu labāk, bet neiedrošinājos dzejnieku kritizēt. Vēra tai ziņā bija drošāka.
Kā šodien acu priekšā redzu Aleksandru aukstā ziemas dienā sēžām mūsu istabā un lasām priekšā man veltīto "Pasaceli." Kad viņš nonāca pie panta -
Lācēns zobiem duŗ kā ar iesmiņu, Lūdzas vāverei maigu dziesmiņu. Saka vāvere: kā man padziedāt, Kad ar zobiem tā ķeras rīklei klāt,
Vēra viņu pārtrauca. - Pag, Aleksandr, šī atskaņa neizklausās labi: "Pa-dzie-dāt" un "rīk-lei-klāt." Vai nevari to pateikt citādi? -
Aleksandram nebija ilgi jādomā. - Ko tu teiktu par šito:
Saka vāvere: kas par iedažu:
Viņš man rīklē kož, es šam dziedāšu!
Šī atskaņa Vērai patika labāk. Un viņš lasīja tālāk, kamēr nonāca pie
Lūsēns saltumā zobus zibina: Kas lai uzzina, kas iz-dibina
- Pagaidi, pagaidi, Vēra viņu atkal pārtrauca. - Te tev atkal atskaņa klibo - Laikam dzejnieks bija iebildumu gaidījis, jo viņam jau bija cita atskaņa padomā:
Lūsēns saltumā, zobus vīlējot, Saka - gudrāks kas, tas lai zīlējot. Āpsis, jocīgais sila kapracis, Kur ir vasaras sauli apracis?
Tālāk Aleksandram lasot, Vēra vairāk nekā kritizējama neatrada, tikai man sāka likties, ka tas laikam gan ir nevis man, bet Vērai rakstīts dzejolis. Tomēr atmiņā "Pasaceli" paglabāju un pēc gadiem ar to Vācijas nometnē priecināju savas bērnus.
Pēc daudziem gadiem "Pasacele" parādījās bērnu žurnālā Mazputniņš ar piezīmi, ka dzejnieks to uzrakstījis Sibīrijā dzimušajam dēlam Mārtiņam. Kad es par to vēstulē ieminējos Aleksandram, viņš atbildēja - tas ir pārpratums, dzejolis bija Tev, Mārai rakstīts.
Man gan nebūtu bijis nekas pretī, ja dzejnieks to pašu būtu tālāk dāvinājis dēlam. Maniem bērniem "Pasacele" bija patikusi; kādēļ lai tā nepatiktu arī autora paša dēlam?
1940. gada vasara
Kad pavasarī skolās un Universitātē beidzās mācības, Aleksandrs aizbrauca uz laukiem pie mātes un vecmāmiņas, un es, kopā ar savu vecmāmiņu, aizbraucu uz vecmāmiņas mājām Nītaurē. Aizbraukdams Aleksandrs lūdza, lai es viņam bieži rakstot, un solījās arī man rakstīt. Tur laukos dzīve starp cilvēkiem, kas viņu nesaprotot, esot garlaicīga, neesot neviena, ar ko domas izmainīt.
Tas nu gan nebija īstais laiks, kad mēs būtu varējuši vēstulēm uzticēt savas domas un izjūtas. Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, bija sākusies barga valdīšana. Par katru neuzmanīgāku vārdu vai domu cilvēks varēja tikt apcietināts, vai vēl ļaunāk. Bet bijām norunājuši sarakstīties un norunu turējām. Rakstījām viens otram vēstuli pēc vēstules par savu apkārtni, par lauku darbiem, ko esam paveikuši.
Atceros, ka rakstīju viņam par saviem kaķēniem Ņuri un Muri. Kad es gāju no kalna lejā uz kūti govis slaukt ar slauceni vienā, kārstuvi otrā rokā, kaķēni man tupēja viens uz viena, otrs uz otra pleca. Un kūtī abi sēdēja man pie sāniem ar vaļā mutēm. Tad pirmie piena šļācieni tika šajās karājās mutītēs. Jā, tas bija parasts slaucēju paņēmiens; to Aleksandrs saprata. Viņš piezīmēja, ka maniem kaķēniem esot labi vārdi. Kaķa vārdā vienmēr vajagot būt "r" skaņai.
No viņa vēstulēm atceros tikai viena lietu: naktī istabā esot bijis par karstu, un viņš aizgājis gulēt uz riju. Bet tur traucējušas zem grīdas palīdušās žurkas.
Tas neizklausījās pareizi. Rijā taču nekur nebija grīdas, bet gan kuls! Drīzāk viņš varētu būt gulējis klētī - tad žurkas zem grīdas būtu vairāk ticamas. Kā parasti, neprasīju dzejniekam neko, tikai beigās nodomāju - kas zina, varbūt tai pagastā, kur govis slauc laidarā, rijā tomēr ir grīda.
Kad pēc brīvdienām rudenī satikāmies Rīgā, Aleksandram bija līdzi žūksnis jaunu dzejoļu. Vairāki no tiem veltīti kādai "Meitenei Latgalē." Acīmredzot, dzīve laukos nemaz nebija bijusi tik gaŗlaicīga, un diezin vai manas vēstules viņam maz bija bijušas tik vajadzīgas. Taču, ja ne viņam, tad man no intensīvās sarakstīšanās bija radies labums. Vai katru dienu pa vēstulei rakstīdama, biju ievingrinājusies izteikt savas domas, un, skolā atgriežoties, man bija daudz vieglāk nekā agrākos gados uzrakstīt domrakstu.
Šai ziņā Aleksandrs bija bijis mans skolotājs.
Pēc daudziem gadiem Aleksandrs man rakstīja no Talsiem, ka manas toreiz rakstītās vēstules vēl esot uzglabājušās. Tās, kopā ar citiem viņa papīriem, paglabājusi māte. Bet, kad māte aizsūtīta uz Sibīriju, papīrus turpinājusi glabāt krustmāte. Aleksandram no Sibīrijas atgriežoties, papīri nonākuši atpakaļ viņa rokās. Viņš rakstīja, ka šad tad vēl pārlasot manas tā laika vēstules. Tev jau toreiz bija veikla valodiņa, viņš raksta 1990. gadā, un tai ziņā Tu esi bijusi mana skolotāja!
Tas bija tāds aizkustinošs kompliments, mazajai māšelei pilnīgi negaidīts.
Rudenīga pastaiga
Atgriezies Rīgā, Aleksandrs toruden bija dabūjis audzinātāja darbu kādā bērnu patversmē Pārdaugavā. Viņš turpat arī dzīvoja un aicināja mani ciemā. Aizgāju, ciema kukulim paņemdama līdzi turzu gardo mālābolu no vecmāmiņas dārza. Kādu brīdi sēdējām runādamies, tad Aleksandrs iedomājās mani pacienāt. Viņš nupat bija saņēmis produktu sūtījumu no laukiem, no mātes. Ko nu uz ātru roku varēja pagatavot - virtuves viņam nebija, tikai maza istabiņa. Bet Aleksandrs izlīdzējās. Pielējis kafijas vārāmo elektrisko katliņu ar ūdeni, viņš salika to pilnu ar olām. Katliņā ietilpa astoņas olas. Kad tās bija novārījušās, mēs mielojāmies - apēzdami katrs četras olas bez sāls un bez maizes. Olas bija kaŗa laikā grūti dabūjama manta un tāpēc garšoja lieliski. Pēc tam norunājām iet pastaigāties. Aleksandrs gribēja apskatīt Lielos kapus, kur guldīti latviešu tautas dižgari - Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs.
Aizbraucām uz kapiem ar tramvaju. Atceros - bija silta diena, braucām bez mēteļiem. Aleksandram svārku kabatā bija patvērušās nezin kur dabūtas konfektes. Tās arī kaŗa laikā bija reta manta. Laiku pa laikam viņš pavilka kabatu vaļā un man kādu piedāvāja. Zinādama, cik viņš pats kārs uz saldumiem, es to uzskatīju par lielu draudzības pazīmi. Šo reizi Aleksandrs bija atcerējies Sibīrijā, kad viņš 1960. gadā bija uzrakstījis man veltītu dzejoli par to, kā būšot, kad mēs kādreiz satikšoties:
Konfektes būs kabatā,
Ēdīsim tās abatā.
Staigājām pa kapiem un lasījām uzrakstus uz krustiem un pieminekļiem, un Aleksandrs drīz sāka lasīt uzrakstus otrādi: Isud idlas, isud idlas! Viņš priecājās kā bērns. Un tad sāka skaitīt gaŗāku penteri: Isud idlas, oņpas ikuaj, rēmak eluas sānicievs, alagītskal sānidom. Un tad paskaidroja: bērnībā pie sienas, viņa gultai iepretī, esot karājusies krustmātes izšūta sienas sega ar uzrakstu Dusi saldi, sapņo jauki, kamēr saule sveicinās, lakstīgala modinās. Katru rītu un vakaru uz to skatīdamies, viņš esot iemācījies šo teikumu otrādi. Es nebūtu mazā māšele, ja turpat uz vietas nebūtu iemācījusies skaitīt pantiņu otrādi.
Man stāstīts, ka 1995. gada Aleksandrs divas dienas pirms nāves aizbraucis no Talsiem uz Rīgu un pastaigājies pa Lielajiem kapiem. Gribot negribot man jādomā - diezin, vai tai dienā viņš arī vēl skaitīja savu Isud idlas?
1990. gadā Rīgā iznākušajā grāmatā Puisiska dvēsele Aleksandrs kādā stāstā piemin krustmātes izšūto segu līdz ar pantiņu.
 Aleksandra Pelēča dzejolis ar paša ģīmetni un parakstu. |
