Marianna Ieviņa - ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI

Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

Marianna leviņa

ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI

Dzejnieks kļūst pilngadīgs

Kaŗa laikā krāsnīm malku vairs nevarēja nopirkt "riņķos" smalki sastrādātu. Tā bija jāpērk tieši no laucinieku vezumiem lielos bluķos un pašiem mājā jāsazāģē un jāsaskalda tik smalki, lai malciņa derētu pilsētas dzīvokļu krāsnīs. Lielie bluķi mums, divām meitenēm, nebija pa spēkam. Vēra atrada padomu: viņa rīkoja "malkas talkas," uzaicinādama vairākus ramaviešus palīgā. Kamēr tie pagrabā zāģēja un skaldīja, Vēra virtuvē cepa pankūkas, ar kuŗām pēc darba cienāja talciniekus.

Mēs produktus šad tad dabūjām no vecmāmiņas lauku mājām. Bet pilsētā, kur trūka taukvielu un olas nebija par naudu nopērkamas, pankūkas bija rets gardums. Palīgi nebija divreiz lūdzami. Parasti starp viņiem bija arī jaunais dzejnieka Aleksandra Pelēcis.

Malku zāģējot, Aleksandram šad tad iekrita prātā kāda vārsma. Tad viņš noplēsa tāsi no bērza pagales un turpat pagrabā pierakstīja, lai neaizmirstas. Vēlāk pie galda sēžot, viņš jau lasīja jauno dzejoli visiem priekšā. Un turpat tuvumā vienmēr atradās "mazā māšele," kas turēja acis un ausis vaļā, kas iegaumēja, atcerējās un pierakstīja dzirdētos dzejoļus. Varbūt es biju pirmā Aleksandra Pelēča dzejoļu krājēja Rīgā.

1941. gada pavasarī Aleksandra kļuva pilngadīgs. Viņa vienīgā vēlēšanās - kaut būtu kāda meitene, kas viņu 21 reizi nobučotu - buču par katru nodzīvoto gadu.

Vai es nebiju meitene? Ja tik vien tās vēlēšanās, apņēmos to izpildīt. Īstajā dienā abas ar Vēru aizgājām pie Aleksandra. Tur jau bija sapucējušies draugi - ramavieši, no kuriem vairākus pazinu no mūsu "malkas talkām." Nu ņēmos jubilāru bučot uz riņķi apkārt - uz vaigiem, uz pieres, jā pat uz deguna, tikai uz lūpām ne, jo romantisku jūtu man pret šo puisi nebija, un negribēju, lai kāds domā, ka ir. Bučoju, kamēr lūpas piekusa, un Vēra skaitīja līdzi, lai tiešām iznāktu divdesmit vienu reizi. Ramavieši laikam sākumā nesaprata, bet, ieklausījušies Vērā, sāka skaitīt līdzi un beigās aplaudēja.

Sakarā ar dzimšanas dienu, Aleksandram bija izdevies nolaupīt Vērai skūpstu. Tas bija bijis drusku savādāks nekā mana divdesmit viena buča, un dzejnieka sirds iekvēlojās. Nu viņš vai ik dienas iespieda Vērai saujā sirsnīgus, jaunības jūsmas apgarotus mīlestības dzejoļus, piemēram, "Un rozes aizdegās":

Caur dārzu izgāji, un rozes aizdegās
Ar tumši sarkanu un kvēlu liesmu -
Kā tas var būt, ka deg nu krūtīs tās
Ar smaržīgu un raganīgu dziesmu?

Vai asmens lūpām klātu skāries bij?

Tu smējies aizskriedama, lai man liktos -
Kāds pielej elles vīnu asinij,
Ar mieru mūžīgi lai nesatiktos.

Nu deg, nu sāp, nu kaist līdz pamalei

Tas mirklis viens kā pastardienas liesma -

No visām sejām tava seja smej,

No visām dziesmām tu viskrāšņā dziesma.

Caur dārzu izgāji, un rozes aizdegās
No vienas kvēlu lūpu pieskaršanās,
Šķiet - visa pasaule nu šūpojas

Kā noreibusi tumšsarkanā tvanā.

Un vēl "Atzīšanās":

Un kaut viss ir trausla pieskaršanās

Kā ar rozes ziedu dvēselei -

Nav vairs citas gaismas krūtīs manās

Kā vien tā, kas pazūd, kad tu ej.

Klusa tā - kā saules uzlēkšana,

Sēra tā - kā zieds, kas viļņos slīgst,

Kas lai zina, kad būs sirdij gana

Mīlēt to, ko tikai mīlēt drīkst.

Bet Vēra jau bija saderinājusies ar citu puisi, un Aleksandrs uz savām jūtām nerada atbalsi. Nu, lekcijās satiekoties, Vēra vai katru dienu saņēma skumjus, rezignētus dzejoļus, tādus kā "Sudraba birzī":

Savādus vārdus kāds dziesmā ir vijis:
Jo gribu padziedāt, jo gauži sāp -
Sudraba birzī ir vakar kāds bijis,
Šodien ko veltīgi gaidīt un slāpt.

Savādu gaismu kāds mūžā ir vijis:

Jo gribu bēdāties, jo gaiši tiek -

Baltajā birzī ar mani kāds bijis,

Pār melniem gadiem kas sudrabu liek.

Vai "Nātres pieskaršanās":

Tā kā skumjā dziesmā kādreiz
Vēl šo baltdien atgadās:
Roka pieskārusies nātrei,
Plūcot zelta gundegas.

Saule spoža, nātre asa,

Līksmi ir, un sāp kaut kas;

Viena roka ziedus lasa,

Otra slauka asaras.

Un vēl "Purva zāle":

Kaut acis mūždien smaidus lasa
No simtiem svešu ļaužu sejiem,
Tavs skūpsts kā purva zāle asa
Sāp lūpās vēl pēc gadiem trejiem.

Kur tāds, kas dižo sāpi dziedēs,

Kur ieguvums pēc atteikšanās?

- Ar zelta ziediem dzejā ziedēs

Nu purva zāles pieskaršanās.

Nekas, ja tevi atceroties

Man tīk ar plaukstām aizklāt seju -
Tavs skūpsts, kaut zudi tu, man toties
Kā purva zāle paliek teju.

Neņemos apgalvot, ka visi šie dzejoļi bija tieši Vēras dēļ rakstīti; neba jau Vēra pirmā meitene, kas dzejniekam patikusi, neba vienīgā, kas viņam atteikusi. Reiz uzrakstītu labu dzejoli varēja lietot pēc vajadzības. Vecuma dienās kādā intervijā Aleksandrs Pelēcis pats izteicies, ka visas viņa mīlestības bijušas kā trauslas pieskaršanās. Dzejnieks samierinājās ar atraidījumu un joprojām palika mūsu ģimenes draugs.

Baigais gads

Malkas talkas turpinājās arī 1941. gadā, un Aleksandrs tāpat lasīja talciniekiem priekšā jaunākos dzejoļus. Dažreiz lasīja klusām, klausītāji smējās, bet "mazo māšeli" sūtīja projām. Bērniem tādas lietas neesot jādzird, izpļāpāšot vēl kur nevajag. Reiz pa ausu galam noķēru pāris rindiņu no "Nekrologa kolhoza govij":

Uz bridi lai klusam un pieminam govi,
Kas kolhozā nomira badā.

Tas bija laiks, kad skolā mācīja par brīnišķīgo Padomju Savienības saimniecisko iekārtu un bagātajiem kolhoziem, kur piens un medus tek. Nekur man vēl nebija bijis izdevības dzirdēt par Padomiju kaut ko citādu. Bet studenti zināja un slepus par to runāja, sargādamies tikai, lai bērni nenoklausās. Nobrīnījos par savādo dzejoli, bet neuzdrošinājos nevienam prasīt, ja jau tik stingri pateikts, ka man tas nav jādzird. Pēc gadiem uzzināju, ka šī "kolhoza govs" bijusi viens no klupšanas akmeņiem, kuŗa dēļ Aleksandrs Pelēcis izsūtīts uz Sibīriju.

1941. gada pavasarī es Komercskolā gatavojos uz gala pārbaudījumiem. Tieši tai laikā nāca baigā 13./14. jūnija nakts un deportācijas. Katra ģimene Latvijā zaudēja kādu tuvinieku vai draugu.

14. jūnija pēcpusdienā Aleksandrs atskrēja uz mūsu māju, apskatīties, vai mēs vēl tur esam. Viņš bija tikpat satraukts kā mēs, acīs viņam bija asaras. Vēra aicināja iekšā, bet viņš palika stāvam pie stenderes atspiedies, jo bija taču jāsteidzas tālāk, jāapmeklē arī citi draugi. Tāpat stāvēdams, viņš izvilka no kabatas piezīmju bloku un sāka steidzīgi rakstīt, it kā kāds viņam rakstāmo čukstētu ausī. Te es redzēju, kā vienā rāvienā top dzejolis. Uzrakstījis, viņš mums nolasīja priekšā "Dēlu saucēju." Manuprāt tas bija toreiz un ir vēl tagad viņa visu laiku labākais dzejolis.

Vai tur balta ābele dārzā uzziedēja?

Nē, vien mati māmuļai atraisījās vējā.

Augu nakti dēlus tā tukšā mājā sauca,

Augu nakti pretī tai neviens neatsaucās...

Nesauc, māte, nepārnāks, dēli tālā ceļā

Pāri tavai dzimtenei posta viesuls veļas.

Rudenī, kad gājputni pāri purviem klaigās,

Teic, lai nes tie launagu svešas zemes taigās.

Tur bez saules vakarā tavi bērni cietu

Pelavmaizes donu kremt; kā lai mājās ietu

Važās kājas sakaltas, nogurušas acis

Veļu tumsā tiem neviens ceļu nepasacīs.

Tumsā gaišu uguni dēlus gaidot šķilšu,

Ja tie mājās nepārnāks, trejas saujas smilšu

Reiz uz viņu kapenēm manā vietā metīs

Tie, kam spēka diezgan būs iziet rītam pretī.

Bet vai var tie nepārnākt, kuŗus māte gaida,

Līgavas un sievas kam aizlūgšanas raida?

Nešalc balta, Daugava, rimsties viļņot jūŗa,

Lai tie dzird, kā mājās sauc bāru dziesma sūra.

Tumšā naktī ābele balta uzziedēja,

Kas tur spožu sudrabu izkaisīja vējā?

Augu nakti dēlus tā tukšās mājās sauca,

Augu nakti tai neviens pretī neatsaucās.

Šis dzejolis ievietots vairākās trimdā izdotās dzejoļu izlasēs, un trimdas Latviešu skolās un citos sarīkojumos tas ik gadus ir skandēts Aizvesto pieminas dienā. Kad Aleksandrs Pelēcis, 1992. gadā viesodamies Bostonā, pats to deklamēja, klausītāji juta caur kauliem ejam trīsas, un lielā telpa bija klusa kā baznīca.

Aleksandrs dziļi pārdzīvoja latviešu tautas traģēdiju. Drīz vien radās vairāki izsūtītajiem veltīti dzejoļi: "Par trimdinieka ilgām," "Kalnu vanagam," "Māte veļu laikā." Dzejnieks nenojauta, ka apdzied arī pats savu likteni, jo 1945. gadā viņš pats tika apcietināts un 1947. gadā izsūtīts uz Sibīriju.

1941. gada 1. jūlijā Rīgu okupēja vācu armija. Gadu krievu verdzībā, bailēs un spaidos smakusi, latviešu tauta apsveica vāciešus kā atbrīvotājus un atpestītājus. Cilvēki straumēm plūda gan uz Brīvības pieminekli, gan uz Brāļu kapiem, lai pateiktos Dievam par atbrīvošanu. Arī Aleksandrs tai dienā bija gājis uz Brāļu kapiem, un tur tikpat spontāni kā "Dēlu saucēja" viņam bija radies dzejolis "Šai stundā," kas tik labi izsaka mūsu toreizējās izjūtas:

Šai stundā nerunā, bērns, it nekā -
Pat netaujā, kad mājās pārnāks tētis!
Vien raugies sarkanbaltā karogā
Un Dievu lūdz, lai Latviju viņš svētī!

Kā skaistā sapnī visa tauta iet

Uz Brāļu kapiem galvas noliekt klusi.

Simts siržu vienā sakusušas šķiet,

Pār visiem viena doma izaugusi.

Par rītdienu simts siržu Dievu lūdz,

Par tiem, kas dzīti svešas zemes taigās.
Šai stundā visiem liekas atkal gūts,

Ko pazaudēt bij moku gadā baigā.

Varbūt Aleksandrs Pelēcis bija pirmais, kas tikko pagājušo laika posmu nosauca par "Baigo gadu."