Uldis Bērziņš

PAR KOLEKTĪVAS ATBILDĪBAS PRINCIPU

 

Sākoties I Pasaules kaŗam, armēņu radikālajiem politiķiem un visiem, kas identificēja sevi ar viņu postulēto vēsturisko mērķi, bija nenoliedzamas tiesības cīnīties par rietumarmēņu valstiskuma dibināšanu Krievijas Impērijas un, plašāk, Antantes paspārnē. Arī Osmāņu Impērijas valdītājiem jaunturku politiķiem un visiem, kas identificēja sevi ar savu valsti, bija nenoliedzamas tiesības cīnīties par Osmāņu Impērijas saglabāšanu. Nebūtu arī jāuzskata par anomāliju tas, ka lielai daļai osmāņu sabiedrības šī cīņa kļuva par kategorisku imperatīvu, par dzīvības un nāves jautājumu. Vēstures nasta nav naski zemē noliekama. Gluži tāpat lielai daļai Krievijas (vai Serbijas) sabiedrības šodien ir „vitāli svarīgi” saglabāt savas valsts kontroli pār Ziemeļkaukāzu (vai Kosovu). Vēsturē pierādījies, ka to, kuŗam no projektiem „izrādīsies taisnība”, izšķiŗ nevis emocionāli argumenti, bet emociju ilgnoturība, politiķu paredzēs spēja, starptautiskās situācijas nemitīgās izmaiņas, veiksme kaujas operācijās, elastīgums un stingrība pie sarunu galda.

No abām augstāk noraksturotajām politiskajām nostādnēm nedrīkstam izsecināt nekādus vērtējumus attiecībā uz diviem etnosiem, armēņu un turku. To liegtu ētiskās un manuprāt arī starptautiski juridiskās normas, kas 20. gs. sākumā jau bija spēkā Rietumu pasaulē − kurai tad jau faktiski piederēja Osmāņu Impērija (atcerēsimies vēlāko trāpīgo raksturojumu „Eiropa un tās priekšpilsētas”.)

Valstu un politisko kustību sacīkstē bija jau jāievēro „jaunie” Rietumu pasaulē akceptētie „spēles noteikumi” gluži kā sportā. Jaunturku valdība tos ignorēja un attiecināja uz Osmāņu Impērijas armēņu pavalstniekiem to, ko tagad sauc par kolektīvās atbildības principu. Tas noveda pie rietumarmēņu apdzīvoto vilājetu etniskās „tīrīšanas”, pie asiņainām represijām pret armēņu sabiedriskajiem darbiniekiem galvaspilsētā un visā Osmāņu Impērijā. Ir gan liecības, ka atsevišķi valsts ierēdņi un islāmticīgo garīdzniecības pārstāvji uzdrošinājās valdības rīkojumiem pretoties un paši tika represēti, taču liela daļa Impērijas austrumu vilājetu islāmticīgo iedzīvotāju saskatīja patvaļīgi interpretētos reliģiskos tekstos attaisnojumu pašiem piedalīties etniskajā „tīrīšanā”. Diskusijās gan ar armēņiem, gan turkiem es te lietoju vārdu „genocīds”. Es lietoju šo vārdu man pierastajā paraterminoloģiskajā nozīmē. Tāpat es lietoju to attiecībā uz nacionālo politisko režīmu apzināti organizētajām masu slepkavībām Balkānos 90. gados, uz ingušu izkaušanu 1992. gada novembrī Ziemeļosetijas Piepilsētas rajonā, uz civīliedzīvotāju slepkavošanu okupētajā Ičkerijas Republikā. Kā literāts es drīkstu izteikt savas aksioloģiskās refleksijas. Bet terminoloģiskam vārdlietojumam, kā zināms, ir ne tikai politiskas − arī juridiskas konsekvences. Tam nepieciešama kvalificēta dokumentu un liecību analīze oficiāli apstiprinātās ekspertu grupās starptautiski atzītā forumā.

Etniskās tīrīšanas politiku realizēja arī armēņu sacelšanās dalībnieku izveidotās pašpārvaldes formas − Krievijas Impērijas paspārnē reiz dibināmās rietumarmēņu pilnīgās vai daļējās patstāvības iedīgļi. Kaŗadarbība vērsās ne tikai pret Osmāņu Impērijas regulārajām vai pusregulārajām kaŗaspēka daļām, bet faktiski pret visiem austrumu vilājetu musulmaņu iedzīvotājiem. Vēsturniekiem, juristiem, politiķiem, literātiem būtu jāpielieto vieni un tie paši kritēriji attiecībā uz abiem šiem etniskās vardarbības kazusiem. Vēlēšanās attaisnot vai ignorēt to etnisko vardarbību, ko realizējuši armēņu sacelšanās dalībnieki, bet Krievijas okupācijas apstākļos − brīvprātīgās kaujas vienības un citi spēki, patiesībā rāda, ka šoreiz kolektīvās atbildības princips piemērots turku (un − kurdu) etnosam. Vai tad neiznāk, ka vardarbība pret musulmaņu iedzīvotājiem mums jāakceptē kā dabiska atmaksa par Osmāņu Impērijas valdītāju noziegumiem un par daļas musulmaņu līdzdalību laupīšanās un slepkavībās? Ja pastāv, ja varbūt pat dominē šāda „šķirojoša” attieksme pret I Pasaules kaŗa un dažu turpmāko gadu traģiskajiem notikumiem, tas neizbēgami arī vairo šķēršļus 1915. gada noziegumu objektīvai izvērtēšanai mūsdienu Turcijā.

Nesen Stambulā man ilgā strīdā nācās aizstāvēt pazīstamā turku prozaiķa Orhana Pamuka vārdu. Orhans Pamuks pirms pusgada intervijā paziņojis, ka pieprasa atzīt „mūsu” vainu miljona armēņu un − vēlākā vēsturiskā kontekstā − 30 000 kurdu noslepkavošanā. Protams, šī pašidentifikācija ar jaunturku režīmu pati ir kolektīvās atbildības recidīvs, un tā izraisīja ne tikai atbalstu, bet arī iecietīgu protestu tajā turku inteliģences daļā, kas gatava vēstures patiesības meklējumiem un dažu „mokošu” patiesību akceptācijai (Pamukam viņi pārmet „nesagatavotību”, „dokumentu nepārzināšanu”, vieglprātīgu „izrīkošanos ar hipotētiskiem skaitļiem” u. tml.) Tālāk tabulā nāk tie, kas meklē gara komfortu marksistiskā pārliecībā un armēņu, „tāpat kā turku” traģēdijās pamatoti vaino Rietumvalstu un Krievijas imperiālismu. Citās plašās aprindās pieprasa izrēķināties ar Orhanu Pamuku, kāds vietējās varas pārstāvis pat pavēlējis izsviest Pamuka grāmatas no bibliotēkām, kas, kā rādās, drīzumā varētu novest pie tiesu darbiem pret pašpārliecināto ierēdni... Svarīgi un cerīgi, ka viens no slavenākajiem mūsdienu Turcijas intelektuālās elites pārstāvjiem izjūt „personīgu aizvainojumu” par to, kas noticis viņa dzimtenē − par to bezizeju, tām mokām, ko izcietuši nāvei nolemtie, par to cinisko, gadu desmitiem ieilgušo faktu noklusēšanu, par to elli, kas reiz tik viegli un ātri tika iedegta nevien „cēla mērķa” hipnotizēto ideologu, bet arī vienkāršu, strādīgu, gādīgu, dievbijīgu ļautiņu paštaisnajās dvēselēs.

Atcerēsimies vēl vienu izplatītu kolektīvās atbildības izpausmi: politisko teroru, kas savu vairāk vai mazāk cēlo mērķu sasniegšanai uzved un izrāda vairāk vai mazāk anonīmu upuru ciešanu un bojāejas drāmu. Domāju, ka noteikti jānosoda tās metodes, kuŗas 20. gs. otrajā pusē izmantoja dažas rietumarmēņu organizācijas, lai sasniegtu deklarēto mērķi − 1915.-1917. g. genocīda atzīšanu laika posmā no 1915. līdz 1917. gadam. Jānosoda teroristiskie uzbrukumi Turcijas diplomātiskajām un komerciālajām pārstāvniecībām pagājušā gs. 70. un 80. gados, un jāatzīst, ka tie patiesībā nodarījuši vislielāko ļaunumu genocīda objektīvas un autoritatīvas izpētes perspektīvai, ka tie varbūt atņēmuši iespēju uzrunāt Turcijas sabiedrību kādiem citiem, objektīvi domāt spējīgiem armēņu darbiniekiem.

Kolektīvās atbildības princips un kāda etnosa vai nācijas identificēšana ar politisku režīmu pagātnē pastrādātiem noziegumiem ir nepieņemami no šodienas pasaulē jau vispārpieņemto Rietumu juridisko un ētisko normu viedokļa. Kas ne mazāk no svara − tāda identifikācija ir bezperspektīva. Tā neizbēgami nostiprina vai atdzīvina tādu pat arhaisku aizspriedumu paliekas visos, pret kuŗiem tā vēršas. Mani un manus draugus šī attieksme noved te sašutumā, te izmisumā − visvairāk jau, ja tā ir kādu manas paša tautas pārstāvju attieksme. Šī attieksme ir pretrunā gan ar sen postulētām reliģiskajām, gan šodien jau globālos mērogos pieņemtām politiskajām normām. Un tā neizbēgami paralizē mūsu spēju kritiski (tātad objektīvi) raudzīties uz sevi un savas tautas vēsturi. Pamanīts, ka šādas attieksmes konsekventa paušana pēc kāda laika sāk starptautiskajā sabiedrībā izraisīt sākotnēji slēptu īgnumu.

Mēģināšu nupat teikto paskaidrot vai vismaz ilustrēt. Vēsturiskās atbildības paturpināšana „līdz mūžībai” ved ne tikai pie jauniem konfliktiem, bet arī pie saslimšanas ar saldo un postošo mazohisma ligu. Vienas pārestības mūsu latviešu tautai bijis jācieš 700 gadu, nākamās − 50 gadu. Skaitļi ir pareizi, tikai − cik gadus varam veltīt šo vienkāršo sižetu nebeidzamai pārstāstīšanai? Un galā − nav brīnums, ka dažs intelektuāls runātājs un rakstītājs vēl pēc gadutūkstošu mijas ar baudu sauc paša tautu te par „bārenīti”, te par „pastarīti”.

Domāju, ka pienāks laiks, kad nekas netraucēs tiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kas to vēlas, dzīvot un strādāt savu senču dzimtenē − Rietumarmēnijā. Vēl daudz tuvāka liekas tā diena, kad armēņi jau varēs braukt uz savu senču dzimtajām vietām, meklēt un sakopt senču kapuvietas, kad armēņu organizācijas varēs piedalīties architektūras pieminekļu uzraudzībā un restaurācijā. Šī diena agri vai vēlu pienāks neatkarīgi no mūsu attieksmēm un postulātiem. Tomēr, ja atsakāmies no kolektīvās atbildības principa un no tā izrietošās retorikas, tā varētu pienākt daudz agrāk, sacīsim, nevis pēc 50, bet pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Tad arī man, ilggadīgam vērotājam un līdzjutējam paliek zināmas cerības šo dienu sagaidīt?

 

 

Par dzejas un atdzejas meistaru Uldi Bērziņu skat. JG 241:66