Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

MĀKSLAS IZSTĀDES STOKHOLMA UN SKUGOSĀ

 

Sakarā ar latviešu politisko bēgļu ierašanos Zviedrijā 60. gadskārtu un arī Latvijas Neatkarības deklarācijas 15. gadadienu (4.V), Stokholmas dienvidu piepilsētā Skugosā (Skogas) māksliniece Loretta Nīgale maija beigās iekārto vairāku nedēļu ilgstošu izstādi 16 šimbrīžam karaļzemē mītošiem jaunās un vidējās paaudzes latviešu (vai latviešu cilmes) māksliniekiem. Ar gleznām pārstāvēti Tamāra Ābele, Uldis Alksnis, Kristīne Lagzda, Kristīna Norlunda, Dita Rietuma, Līga Kuilenstierna, Silvija Sinka Bojsena un Māra Zvaigzne; ar tekstīliem − Ingrīda un Kristīne Leimane, Loretta Nīgale un Ligita Veigure; ar instalāciju − Miķelis Lapsa; ar foto − Astra Kaptane, ar ziedu kompozīcijām − Liene Bakštrema un Indra Kazule; ar konstruktīvu zīmējumu un mūzikas video − Dita Rietuma.

Pazīstamajā galerijā Gröna Paletten (Zaļā palete), Stokholmas pašā centrā (2005.30.IV - 19.V) notiek mākslas zinātnieces Dianas Krūmiņas Engstedtas iekārtota izstāde Broar och rotter (Tilti un saknes) ar Niklāva un Lara Strunkes, Marijas Indusas Mucenieces, Sandras Ikšes un Maijas Eizinas Eieres (Öijer) darbiem. Iepriekšējā vakarā Latvijas vēstniecības telpās lūgtiem zviedru kultūras darbiniekiem un arī Zviedrijā dzīvojošiem latviešiem par izstādes nozīmi stāstīja kuratore Engstedta, bet par Niklāva un Lara Strunkes radošo darbību un mākslas aktualitātēm Latvijā referēja mākslas zinātniece Gundega Cēbere, grāmatas Laris Strunke (Rīgā: Neptuns, 2004) autore [skat. JG 235(2003):37-39]. Galerijā notika ari divi dzeju vakari − Juŗa Kronberga (12.V) un Pāvila Johansona (19.V).

Abas izstādes atklāja Latvijas vēstnieks Zviedrijā, Artis Bērtulis.

Citēsim Dianas Krūmiņas Engstedtas ievadvārdus (tulk. Mirdza Krastiņa) no izstādes Broar och rötter kataloga: 60 gadu ir pagājuši, kopš bēgļi no Latvijas ieradās Zviedrijā, nereti nelielās un neizturīgās laivās. Vācu okupāciju nomainīja padomju okupācija. Sapnis atjaunot neatkarīgu Latviju izplēnēja. Tam radās iespēja piepildīties tikai pusgadsimtu vēlāk, 1991. gadā.

No šajā mākslas izstādē eksponētajiem darbiem Marijas Indusas-Mucenieces linoleja griezums „Bēgļu laiva” atspoguļo tās bailes un nedrošību, ko bēgļi izjuta pirms cietzemes sasniegšanas Gotlandē, brīvajā Zviedrijā. Ārkārtīgas bija baltiešu bēgļu grūtības uzsākt jaunu dzīvi, kaut arī viņus saņēma labvēlīgi. Pamazām viņi sāka iejusties Zviedrijā, kas ar laiku kļūst par viņu otro dzimteni. Arī gleznotājs Niklāvs Strunke atainoja savu zemi zaudējošo ļaužu izjūtas gan savās gleznās, gan arī daudzās viņa ilustrētajās grāmatās, kuŗas atrodamas gandrīz vai katrā mājā, kur dzīvo latvieši. Sekojošās paaudzes pārstāvju (Maya Eizin Öijer, Sandra Ikše un Laris Strunke) izstādītie darbi veido it kā tiltu starp viņu saknēm Latvijā, ko tie galvenokārt iepazinuši no vecāku nostāstiem, un Zviedriju, kuŗas kultūrā tie ir iekļāvušies un būtiski tai piederoši. Viņu lielā bagātība ir būt spējīgiem pārstāvēt divās kultūrās.

Šī izstāde iespēju robežās liecina par to, kas ir bijis un arī to, kas ir. Mēs varam tikai minēt, kas notiks tālāk. Vēlos citēt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdus, teiktus uzrunā Stokholmas Riksdaga namā 2005.31.III: „ Pagātni mēs esam mantojuši, nākotne ir mūsu rokās.”

Marijas Induses−Mucinieces linoleja griezums Bēgļu laiva

(R.E.)