Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005
Laima Kalniņa
MAZA, BALTA ZĪME
Es stāvu pie spoguļa, un viegli pārvelku bālajām lūpām ar sārtu krāsu.
Es esmu ļoti veca, un vecai sievietei nenāktos daudz krāsoties, vai ne? Pie apakšlūpas man ir maza, balta zīme. Vai tā varētu augt un kļūt lielāka? Es pajautāšu ārstam, kad viņš atbrauks no atvaļinājuma. Es aiziešu pie viņa un teikšu, lai izņem mazo, balto zīmi, ja tā var augt lielāka. Kāda mana mute būs tad? Vai nav vienalga, kāda ir mute ļoti vecai sievietei, vai ne?
Bet es atceros, reiz es biju maza, maza meitene, un mana māte sacīja: „Tev ir tik skaista mutīte, mans bērns.”
Mana māte nemēdza teikt labus un mīļus vārdus bieži, un it īpaši ne, kad es biju pusaudze. Viņas vārdi varēja būt asi un ievainoja. Viņa nesacīja asus un dzēlīgus vārdus manam tēvam un brālim, bet to es atceros gan, ka viņa sacīja tādus man. Es mācījos savas skolas mācības un nedarīju nekā ļauna, un tomēr viņa sacīja tos asos un dzēlīgos vārdus, no kuŗiem man saskrēja asaras acīs. Taču es tomēr turpināju mācīties, un pēc brīža man vārdi aizmirsās, un es atkal varēju saprast, ko man stāsta manas mācību grāmatas, bet mana māte nāca atkal ar saviem asajiem vārdiem, un atkal bija asaras, un mazie melnie burti manā grāmatā kļuva mēmi.
Bet to es atceros gan, ka reiz, kad es biju maza meitene, mana māte man sacīja:
Tev ir tik skaista mutīte, mans bērns.
Kad es biju pusaudze, es savai mātei sacīju:
Māt, tu nemīli mani nemaz. Tu mīli tikai brāli un tēti.
Bet mana māte atbildēja:
Tu man piedzimi pirmā. Es tevi ļoti mīlēju.
Kad es nebiju vairs pusaudze, es aizgāju no mājas, jo tā jau ir ar bērniem − kad viņi pieaug, tie nepaliek vairs savu vecāku mājās, bet aiziet no tām, lai sāktu paši savu dzīvi, un viņiem nemaz nav žēl aiziet, jo nu viņiem šķiet viņu dzīve būs plašāka un brīvāka, un, jā, laimīgāka arī.
Kad es apprecējos, man tiešām likās, ka mana dzīve nu ir kļuvusi laimīgāka, jo man bija labs vīrs un man patika būt ar viņu kopā. Mēs raudzījām kopā doties uz darbu, un bieži arī mājās braucienus mums izdevās saskaņot. Mēs bijām arī laimīgi, kad es sāku gaidīt savu pirmo bērnu, jo mēs mīlējām bērnus, un es vēlējos daudzus.
Bet, kad man piedzima pirmais bērns, mana skaistā māte gribēja sākumā nākt man palīdzēt kopt mazo. Un kad viņa atnāca pie bērna, viņa nekad nebija saposusies. Viņa mēdza siet lakatiņu ap galvu un valkāja ļoti tīras, vienkāršas kartūna kleitas, un viņa bija priecīga un sacīja:
Ai, piedzīvot tādu laimi vēlreiz mūžā!
Es ļoti mīlēju savus bērnus un mēdzu rūpēties un raizēties par viņiem, kad mans labais vīrs sacīja rūpēm un raizēm neesot iemesla. Es vēlēju saviem bērniem laimīgu mūžu, un man dažreiz šķita, ka viņi mācās par daudz un citkārt par maz.
Es baidos, ka man dažreiz pateicās nepacietīgi vārdi, kad es biju norūpējusies par saviem bērniem, bet man tiešām negribējās viņiem sacīt asus un nepacietīgus vārdus, jo es ļoti mīlēju savus bērnus. Mans labais vīrs nekad nesacīja nepacietīgus vārdus ne man, ne mūsu bērniem. Varbūt mēs nekad nesagādājam viņam raizes.
Mana māte arī nekad nesacīja asus un nepacietīgus vārdus maniem bērniem, kad viņi auga un arī tad, kad viņi bija pusaudži, un tad es domāju, ka mana māte, laikam, mīl manus bērnus.
Bet bērni pieaug un tad viņi aiziet no mājas paši savā dzīvē, un viņi un es tad cerējām, ka tā būs plašāka, labāka un laimīgāka, kāda tā bija bijusi mājās. Un, varbūt, tā tāda arī bija. Mēs bērnus satikām biežāk, kad viņiem pašiem jau bija bērni, un es tad domāju, kāds prieks ir tos piedzīvot. Bet mani bērni smējās:
Māte jau nebrauc šeit apciemot mūs, bet gan mūsu bērnus. Viņa vairāk mīl mūsu bērnus.
Bet tas nebūt nebija tiesa, jo mani pašas bērni piedzima pirmie, un es tos ļoti mīlēju.
Gāja gadi, un nomira mans tēvs, un arī mans brālis nomira, un es bēdājos par viņiem un raudāju, jo es mīlēju tēvu un savu brāli, kas man nesacīja nekad asus un nepacietīgus vārdus, un es arī nesacīju tādus uz viņiem. Man šķiet, es tādus neteicu arī citiem, varbūt tikai saviem bērniem, kad es rūpējos un raizējos par viņiem, bet var jau būt, ka es esmu aizmirsusi kādreiz teiktus asus un nepacietīgus vārdus, jo vārdi no mūsu lūpām dažkārt aizceļo tik viegli un ātri, ka mēs tos nepamanām un nevaram atcerēties, bet citu vārdi pa ceļam uz mūsu dzirdi kļūst smagi un svarīgi, un tos mēs nevaram aizmirst tik lēti.
Bet kad nomira mans tēvs un brālis, mana māte sacīja:
Tagad es iešu dzīvot pie tevis.
Bet es ļoti negribēju, lai mana māte nāk dzīvot ar mani un manu vīru, jo es atcerējos, cik laimīgi mēs bijām ar vīru mūsu laulības sākumā, un man šķita, ka, divatā dzīvojot, mēs būsim tikpat laimīgi atkal. Bet mans labais vīrs sacīja:
Nē, tev viņa ir jāņem pie sevis, ja viņa tā grib, jo viņa ir tava māte.
Un es paklausīju savam labajam vīram.
Pagāja vēl septiņpadsmit gadu, un nomira mans labais vīrs, un es domāju − lūk, mums vairs neiznāca padzīvot divatā, bet mana māte bēdājās, raudāja un sacīja: Visus septiņpadsmit gadus, ko es nodzīvoju tavā mājā, viņš netikvien nepateica nevienu asu vārdu man, viņš nepateica arī nevienu nepacietīgu.
Tad nomira mana skaistā māte, un, vēl zārkā guļot, viņa bija skaista, bet es paliku dzīvojam un atcerējos aizgājējus un domāju par viņiem. Tikai, ka mana māte reiz sacīja: − tev ir tik skaista mutīte, mans bērns, es iedomāju tikai tad, kad pamanīju mazo, balto zīmi pie savas apakšlūpas.
Reiz es lasīju šādu dzejoli:
Viņa bija izdāvājusi dāvanas
Un smaidīja atbildot vārdiem.
Lietas bija izdalītas bērniem,
Kas valdīja viņas mantu,
Jo viņai bija jau deviņdesmit.
Viņa bija nolikusi šīs dzīves greznumus −
Locekļu veiklību, roku maņu un sejas daiļumu −
Kā vakarā noliek dienā valkātās drēbes.
Tad šķiroties no sava pēdējā dārguma −
Domām un apziņas − viņa smaidīja,
Dāvādama pasaulei vienīgo atlikušo velti.
Es atminējos savu māti un domāju − vai tā biji tu, māt, vai tā būšu es. Māt?
Ārsts saka, ka mazā, baltā zīme neaugs lielāka, un es to gribu paturēt, lai neaizmirstu atcerēties, ka reiz mana māte man sacīja − tev ir tik skaista mutīte, mans bērns. Māt?
Par rakstnieci Laimu Kalniņu skat JG236:8
ŠARDONĒ SAUCAS VĪNS
Šardonē saucas vīns, ko es dzēru, bet es nezinu, kā saucās nezālīte, kas vijas gar logu, metot skaistu rakstu logā. Es esmu viegli noreibusi no vīna, un es sapņoju vīteņa rakstu un reibinātāja vīna sapņus.
Nams ir tik kluss šai svētdienas rītā. Labie ļaudis ir baznīcā, un pēc baznīcas tie malkos kafiju draudzes lielajā zālē un ēdīs sviestmaizītes un pieklājīgus, mazus cepumiņus, bet es nupat baudīju garneles fū jong sacepumā, ko atnesu no ķīniešu restorāna, un dzēru vīnu, kas saucas šardonē.
Labie ļaudis ies uz Bībeles stundu, kad būs padzēruši kafiju un paēduši mazos, pieklājīgos cepumiņus, bet es neiešu nekur. Es sēdēšu tepat un raudzīšos ārā pa logu, un sapņošu vīteņa sapņus, un sapņošu šardonē sapņus un domāšu, ka arī es māku sacept garneles fū jong sacepumā, un cik garšīgas tās ir. Es sapņošu tālus Āzijas sapņus, un tie tīsies ap mani kā vītenis. Es nebūšu vairs es, es būšu cita un tālu.
Es, varbūt, būšu meitene Singapūras ielā. Es turēšos savam mīļajam pie rokas, soļodama pa Singapūras ielu, un pirkstā man būs gredzens ar sarkanu rubīna aci, ko mans mīļais man atveda no Hongkongas, kad uzprasīja man viņu precēt. Es domāšu, cik skaists ir gredzentiņš ar sarkano rubīna aci, un ka es esmu devusi „jā” vārdu savam mīļajam, un, varbūt, es pildīšu savu solījumu, varbūt ne, jo, kas zin, dzīve ir gaŗa, un viss kas var notikt, bet šovakar ir mūsu vakars. Mēs svinam savas kāzas Singapūrā.
Mūs salaulāja tibetiešu lama, tērpies savā karmīnsarkanajā lamas tērpā, vēlēdams mums viņa Budas svētību, un tad viņš atkal aizbrauca savā džīpā, sēdēdams uz brokāta pārklāja pāri džīpa sēdeklim, ar oranžā tērptu mūku pie stūres, bet mēs tikām salaulāti vēl otrreiz Amerikas vēstniecībā, jo mēs esam Amerikas bērni un raugām ievērot Amerikas likumus arī tālajā Katmandū.
Tagad mēs esam Singapūrā un svinam savas kāzas. Jā, mēs esam salaulāti divreiz, bet kāzas mēs svinam tikai vienreiz, un citu kāzu mums nebūs, ja notiks, kā vēlas mans mīļais, jo viņš lika man zvērēt, ka nekad neviens cits man nebūs, un arī viņš zvērēja, ka nekad viņam nebūs neviena cita. Varbūt mēs pildīsim savus solījumus, varbūt ne, jo dzīve ir gaŗa, un daudz kas var notikt tajā.
Taču šodien ir mūsu kāzu diena Singapūrā, un mēs esam kopā ar saviem draugiem, kas ir ceļā uz Austrāliju. Viņi mūs atrada Malāzijas pilsētā Penangā, un tad mēs nospriedām, ka mūsu kāzas mēs visi kopā nosvinēsim Singapūrā.
Jā, es savas kāzas svinu Singapūrā, bet reiz man bija vecvecmāmiņa, kas savas kāzas svinēja tālajā Lestenē. Mana vecvecmāmiņa svinēja savas kāzas Lestenē un viņa salaulājās Lestenes baznīcā. Vecvecmāmiņa domāja, ka viņai bijušas visskaistākās kāzas un Lestenes baznīca ir visbrīnišķīgākā baznīca, jo tai ir tik skaisti, brīnumaini kokgriezumi, bet viņa nezināja, ka ap Lestenes baznīcu reiz būs niknas cīņas un tajā gulēs ievainoti latvju kaŗavīri.
Vecvecmāmiņa tikai domāja, ka viņa gribētu tikpat skaistas kāzas arī savai meitai, mazmeitai un mazmazmeitiņai, kādas bijušas viņai, ar muzikantiem un miršu vainadziņu un vecās lauku mājas sienu, aizklātu ar baltu palagu, visu pilnu ar piespraustiem miršu zariņiem. Taču vecvecmāmiņas meita savas kāzas svinēja pēc kaŗa, kad Latvijai bija izcīnīta brīvība un vecvecmāmiņas ģimene bija tikko atgriezusies no bēgļu gaitām un jaunais vīrs, viņas meitas mīļais, nule atgriezies no Latgales frontes, un nebija pat viena miršu zariņa, ko piespraust pie līgavas tērpa, jo vecvecmāmiņa nebija varējusi bēgļu gaitās līdzi izvadāt savām meitām audzētās kāzu mirtes.
Savai mazmeitai vecvecmāmiņa mēdza teikt − bet tev gan es gribu sarīkot tādas kāzas, kādas bija man, ar baltu sienu noklātu miršu zariņiem, un tev pašai galvā miršu vainadziņu, un muzikantus spēlējam, lai tās būtu priecīgas kāzas, bet viņas mazmeita svinēja savas kāzas tālā svešā zemē, kad Latvija bija zaudējusi savu brīvību pēc cita liela kaŗa, un tās nemaz nebija visai priecīgas kāzas, jo sirdīs visi nesa sāpi par tēvu zemes likteni, un, protams, līgavai nebija pat ne maza miršu zariņa, ko piespraust pie viņas tērpa, jo kur gan svešajā zemē lai būtu radušās mirtes.
Varbūt vecvecmāmiņa būtu bēdājusies arī par manām, savas mazmazmeitiņas, kāzām Singapūrā bez miršu vainadziņa un priecīgām mūzikas skaņām, bet vecvecmāmiņa tās vairs nepiedzīvoja. Vecvecmāmiņa nomira, kad es vēl biju maza meitene, bet es tomēr gribēju iet no viņas atvadīties bēru namā, jo es ļoti mīlēju savu vecvecmāmiņu, kas prata man stāstīt tik skaistus stāstus par brīnumainiem kokgriezumiem Lestenes baznīcā, un ka kokgriezēju meistars spējis radīt ērgli, kas pārlidojis baznīcas telpu, ērģelēm skanot. Taču, kad ļaunais muižkungs licis meistaram izdurt acis, lai viņš nevarētu nevienam citam radīt tik skaistus darinājumus, meistars sacījis, ka viņam tāds nieks vien vēl esot jāpielabo pie sava darba, un tad ērglis nekad vairs nevicinājis spārnus un neesot lidojis. Es raudāju pie vecvecmāmiņas zārka bēru namā, jo man likās, ka tā nav vairs viņa, mana vecvecmāmiņa, un es tiešām esmu viņu zaudējusi uz visiem laikiem, jo viņas nav vairs nekur.
Mana māte tad man stāstīja ķīniešu teiku par mazajiem zīdtārpiņiem, kas raudāja pie sava drauga kūniņas, kad atrada to tukšu. Viņi nezināja un nesaprata, ka zīdtārpiņš nu ir pārvērties taurenītī un ka vecvecmāmiņas dvēselīte arī ir aizlidojusi brīva kā taurenītis, ka tā ir vairs tikai tukša čaula, ko nu es te redzu.
Vai šobrīd, kad es svinu savas kāzas Singapūrā, es atceros savus mīļos, kas nav šobrīd ar mani, un savu vecvecmāmiņu, kas nekad vairs nebūs ar mani, un to cik vecvecmāmiņa ļoti būtu gribējusi man tādas kāzas, kā bija viņai pašai, ar miršu vainadziņu un priecīgām mūzikas skaņām? Ai, nē, šī ir mana kāzu diena Singapūrā, šī ir mana un mana mīļā diena, diena, kas pieder mums vien, un mēs to svinēsim ar kokteili slavenākā Singapūras viesnīcā. Mēs un mūsu draugi dzersim Singapūras sling kokteili Raffles viesnīcā un viegli apreibsim no šī sarkanīgā augļu sulu un džina maisījuma. Tad mēs atkal staigāsim pa Singapūras ielām un savu kāzu maltīti ieturēsim uz Singapūras ielas, mielojoties ar indiešu ēdieniem, ko piedāvās ielu tirgotāji. Es būšu viegli noreibusi no izdzertā kokteiļa un gardā indiešu ēdiena garšvielu smaržām, un es domāšu, ka man bija visskaistākās kāzas, kādas vien var būt.
Kādreiz vēlāk es varbūt stāstīšu to kā pasaciņu savām mazmazmeitiņām.
Ir pagājušas vairākas dienas, kopš rakstīju šo stāstu. Es neesmu vairs meitene, kas svin savas kāzas Singapūrā.
Ai, varbūt arī man būtu paticis nosvinēt savas kāzas ar zaļu miršu vainadziņu galvā un tikt salaulātai lauku baznīciņā, ar senlaiku kokgriezumiem rotātai! Varbūt man tad liktos, ka koka ērglis savicina spārnus, ērģelēm skanot, man virs galvas. Varbūt tā būtu bijusi vecā Lestenes baznīca, kuŗā laulāja vecvecmāmiņu, bet tas, diemžēl, vairs nevarēja būt. Niknas cīņas notika Lestenē un tās baznīcā, smagi ievainots, gulēja mans draugs Atis, bet viņš bija laimīgāks par dažu labu, jo viņš izdzīvoja.
Es nezinu, vai nopostītas tika vecvecmāmiņas mājas, Lestenes pagasta Kannenieki, kur vecvecmāmiņa svinēja savas kāzas, bet droši vien vairs nav bagātās mājas Rumbas, uz kuŗām bija aizprecēta vecvecmāmiņas māsa, jo esmu lasījusi par niknajām cīņām ap Rumbām.
Līdzi vecvecmāmiņas dvēselītei aizlidojuši ir senie tālie laiki, kad viņa svinēja savas kāzas Lestenē. Laiks tagad ir jauns un cits. Varbūt jauns un skaists, varbūt nežēlīgs.
Gar manu logu vijas nezāļu vītenītis, un gar tālo dārza malu, gar sarkanīgo bārbeļu dzīvžogu aizsoļoja stirna, un viņai sekoja tās bērni, jauniņi vēl ar raibām muguriņām. Kas zin, varbūt stāstu man savija vītenītis, varbūt atnesa stirna, vai arī vīns, kas saucas šardonē.