Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005
LASĪTĀJU PĀRDOMAS JG 50. GADSKĀRTĀ
Ar JG iepazinos drīz vien pēc atgriešanās no lēģera. Tiesa, tie bija atsevišķi numuri pāršķirstīšanai, kāda raksta vai komentāra steidzīgai pārlasīšanai. Daļēji tas tā notika manis paša dēļ, lai politiski neuzticamai personai nesagādātu papildus klapatas. Protams, ne gluži bez īpašnieka vai pagaidu saimnieka pārākuma apziņas: kam ir iespējas žurnālu lasīt, kam nav... Pa kādiem ceļiem tas vai cits žurnāla numurs nonācis līdz manīm, neesmu īpaši pētījis.
Palēnām, gadu no gada JG kļuva arvien biežāks viesis mūsu apritē. Žurnāls kļuva par informatoru un palīgu literatūras apzināšanas darbā. Atšķirīgi, bieži vien negaidīti spriedumi, citādāka vērtību sistēma darīja mūs redzīgākus un patstāvīgākus.
Tā tas bija padomju laikā un arī pēc tam. Atceros, ka 1991. gadā Toronto mēs ar nelaiķi Laimoni Zandbergu prātojām, kāda varētu būt JG loma nākotnē. Neko jau daudz neizprātojām, - pārāk strauji un nepārredzami kļuva Latvijas vēstures līkloči. Bet, kaut arī jēdziens „trimda" šobrīd zaudējis savu nozīmi, katru jaunu žurnāla numuru es gaidu kā mīlu ciemiņu. Atļaušos apgalvot, ka ne tikai es viens.
Manuprāt, kamēr vien pastāvēs latviešu literārā dzīve arī ārpus Latvijas, JG nebūs mirt. Dziļāka un plašāka savstarpējā integrācija, viedokļu un gaumju dažādība nāk par labu visai mūsu rakstniecībai kopumā. Turklāt, Latvija šobrīd netiek lutināta ar pārlieku daudziem literāriem izdevumiem.
Kādu savulaik svarīgu lomu - ideoloģisku pretspēku - JG šobrīd ir zaudējusi. Un, jāteic, paldies Dievam. Taču skats no „viņas puses" vienmēr būs atšķirīgs. Tas arī uztur žurnāla tonusu pat tad, kad šīs atšķirības nekonfrontējas.
Esmu priecīgs apsveikt žurnālu un visus tā darbiniekus ar lielo jubileju. Ilgu un ražīgu mūžu JG!
Knuts Skujenieks, Salaspilī
[dzejnieks, atdzejotājs, literatūras kritiķis]
________________
Neatceros vairs precīzi, kuŗā gadā tas bija, kad žurnālu JG pirmo reizi ieraudzīju uz Ojāra Vācieša rakstāmgalda. Viņš man iedeva to izlasīt, bet piekodināja, lai bez viņa ziņas citiem lasīt nedodu. Pēc tam vairākus eksemplārus man deva lasīt Andris Vējāns. Visplašāk ar JG iepazinos 1997. gada pavasarī, kad viesojos Toronto un Ņujorkā - Intai Purvai un Ritai Gālei mājās bija prāvi žurnāla krājumi, daudzus pārvedu uz Latviju. Visspilgtāk atmiņā palikuši Jāņa Rudzīša raksti par dzeju, kas tapusi Latvijā un ārzemēs. Viņš raksta bez aizspriedumiem un pārspīlētas tendenciozitātes, kāda nereti ir manāma pārslavinot amatieriskus pantus, kam „pareiza" tendence.
Par „sākotnējiem jaungaitniekiem" radiopārraidē stāstījusi Valija Ruņģe, Aivars Ruņģis, Valdis Zeps un citi. Toreiz ierosināju, ka varētu gatavot īpašu literāru raidījumu par katru jaunu žurnāla numuru, jo lasītājiem Latvijā tas arvien ir grūti pieejams. Tādi pārskati savulaik bija par katru Karoga burtnīcu, jo arī šis žurnāls līdz Latvijas lauku mājām tomēr neaiziet, tagad tā nav pat lauku skolu literatūras skolotājiem... Laikā izlasu īsu ziņu par JG saturu, bet lasīt jāiet uz Misiņa bibliotēku.
Reinis Ādmīdiņš, Rīgā
[rakstnieks, literatūras kritiķis, publicists]
________________
Jāsaka skaidri un gaiši - līdz 90. gadiem JG manā dzīvē nebija. Es par to neko nezināju. Līdz manai pastkastītei tā nenonāca, jo par to rūpējās kāds anonīms latviešu puisis no Stūŗa mājas. Es to nevarēju izlasīt Misiņa bibliotēkā, nerunājot nemaz par Viļa Lāča vārdā nosaukto Valsts bibliotēku. Arī par to rūpējās anonīmais latviešu puisis.
Tikmēr es lasīju Karogu, Literatūru un Mākslu un Inostrannaja literatura (Maskavas akceptēts „progresīvās ārzemju literatūras" žurnāls) un nesapratu, kas man tajos nepatīk. Un varbūt tieši 90. gadu sākumā, kad strādāju žurnālā Grāmata un pirmo reizi sastapos ar JG, man beidzot pieleca, kā man trūcis līdz šim - izdevuma latviešu valodā, kur par literatūru tiek runāts pasaules literatūras, nevis vietējā pīļu dīķa līmenī, kur par vēsturi tiek runāta skaidra valoda, nevis balansēts starp „labo onkuli Ļeņinu" un „slikto tēvoci Džo." JG bija malks dzidra gaisa, kuŗu es labprāt būtu ieelpojis ātrāk.
Egīls Venters, Rīgā <egils.venters@wc.gov.lv>
[rakstnieks, žurnālists]
________________
JG 50 nodzīvotie gadi ir ļoti nozīmīgi visiem tās lasītājiem, kā jau to ir apliecinājis kāds tautietis Anglijā ar savām dzejas rindām avīzēs Laiks un Brīvā Latvija. Paldies visiem darbiniekiem par uzticīgo kalpošanu, lai žurnāls dzīvotu!
Šādā reizē ir pamats pamest skatu atpakaļ uz gadiem, kad JG bija pavisam jauniņa. Biju gan jau dzirdējis, ka esot tāds jauns žurnāls, bet, tā kā pats vēl biju tīri jauniņš un prātā stāvēja citas „svarīgākas" lietas, vēl nebiju pievienojies abonentu pulkam, kaut gan pāris numuri bija jau iznākuši. Te uzreiz, gluži negaidot, manā pasta kastē iestaigāja JG. Izlasīju un nopriecājos, bet tūlīt arī radās interese, kā tad tas tā gadījās. JG redakcija paziņoja, ka kāds anonīms labvēlis, kuŗa anonimitāte esot jāuztur, man esot uzdāvinājis vesela gada abonementu. Es vēl šodien nezinu, kas tas dāvinātājs varēja būt. Šis tad bija veids, kā JG iestaigāja manā dzīvē un nav mani nekad atstājusi.
Jau agrāk esmu rakstījis, ka mani interesē raksti, kas skaŗ mūzikas tēmas. Ar nožēlu jāsaka, ka tajā laukā JG ir nabadzīga, par ko derētu nākotnē padomāt. Agrākajos gados tas tā nebija, kaut vai lai atceramies saistošos Imanta Saksa rakstus un apceres.
Nu, varbūt šī varētu būt viena no „lielām domām," kas kuplinātu žurnāla saturu, lai JG apcirkņos nerastos balti plankumi.
Indulis Lācis, Ņujorkā
[JG entuziasts kopš 1950. gadiem]
________________
50 gadi - tas ir briedums, laiks, kad apzinies vērtības, dzīves patiesos mērķus un uzdevumus, ideālus, pienākumus. 50 gadi - ir pusmūžs, joka pēc - sākas otrā jaunība.
Kāpēc lai JG pagurtu? Priekšlaicīgi dotos pensijā? Nekad! Nedrīkst! Jāsasprindzinās un jādodas jaunās gaitās. Nekādi nevaru pieņemt, ka vienīgais garīgai kultūrai domātais latviešu žurnāls pasaulē pazustu, ne no šā, ne no tā, atsacītos no dzīves cīņas, parādītu savu mazdūšību. Latvijā līdzvērtīga izdevuma nav. Rīgā vai nu izdod dažus šaurus kultūras žurnālus kā Karogs vai Studija, manierīgo Rīgas Laiku vai tādus, kas apmierina kādas zemākas vēlmes. Par avīzēm nerunāsim, kuŗas kultūrai pievērš tikai garāmejošu skatu. Pat Kultūras forums neattaisno savu nosaukumu. Vai JG neapzinās savu uzdevumu? Nē, JG jāturpina ceļš!
Māris Brancis, Rīgā <maris@arhivs.gov.lv>
[mākslas zinātnieks, Latvijas Valsts arhīva Personāliju un trimdas materiālu daļas vadītājs]
________________
Lai cik arī tas nebūtu dīvaini, es nekad neesmu bijusi regulāra un cītīga JG lasītāja, lai gan par trimdas literatūru un tās procesiem neesmu bijusi neziņā.
Andra Neiburga, Rīgā <andra.n@metrolink.lv>
[īsstāstu grāmatu autore]
________________
JG ir fainomens, kas katrā ziņā pelnījis zinātnisku pētījumu, bet derēs arī kaleidoskopiski atmiņu vai vērtējumu uzzibsnījumi.
Dagmāra Vallena, Ņujorkā <dagval@aol.com>
[žurnāliste, ilggadēja Radio Brivā Eiropa darbiniece]
________________
Ar JG vārdu, droši vien, pirmoreiz saskāros jau tajos laikos, kad, nevienam citam ārpus ģimenes nezinot, klausījos padomju zāģu cītīgi zāģēto, bet tā arī nenozāģēto Rietumu raidstaciju dažādo zaru šalkšanā.
Kad 2001. gadā tika izdota romānu konkursā godalgotā, mana pirmā grāmata 1945 RIGA, kuŗā dzīvoju varbūt pat tomēr absolūti nepabeigta kara garīgajā telpā (un tūlīt pat, rudenī, 11. septembrī kaŗš uzliesmoja arī ķermeniskajā telpā), tad nākošā gada vasarā ar Alūksni (un mani kā alūksnieti arī drusku) saistīta, Kalifornijā dzīvojoša tautiete atsūtīja nokopētas JG 229 dažas lapas, kur Juris Silenieks bij manu grāmatu pieminējis un pavērtējis. Saprotams, šāda pieminēšana iekvēlināja pagodinātajā spalvas un peles dancinātājā lielāku vēlēšanos ar JG iepazīties tuvāk, un, piemēram, Siguldas bibliotēkā tās netrūkst.
Bet tad manā dzīvē sākās paša dibinātās elektronisko grāmatu izdevniecības „Eraksti" laikmets, un sapratu ļoti skaidri, ka „Erakstos" jāpublicē trimdā sarakstītais, kas - neparastā kārtā - no dzimtenes ne trimdas atšķirīgi, bij patiešām brīvas domas radīts.
Tad dzinu rokā Rolfu Ekmani, un tagad varu priecāties, ka diennakts un zemeslodes grāmatnīcā „Eraksti" var iepazīties gan ar trimdas rakstnieku darbiem, gan arī ar JG. Jo īpaši labi, ja arī kāds vai kādi no jauniem, nupat kā vārda mākslas slazdos iekritušiem šādi varēs atklāt, kas tā tāda JG.
Kultūrai un brīvai domai, un līdz ar vaļiem un pandu lāčiem vismaz tikpat daudz cieņas un ievērības pelnījušiem latviešiem par godu un prieku - uz tiem nākošiem 50!
Ar cieņu - elektronisko grāmatu izdevniecības „Eraksti" vadītājs, vienmēr sastopams arī savā istabā, uz kuŗas durvīm šādas plāksnītes: www.eraksti.lv un eraksti@eraksti.lv
Ainārs Zelčs, Siguldā un Alūksnē
[rakstnieks, izdevniecības eraksti vadītājs]
________________
Negribas īsti ticēt, ka JG šogad pārkāpj pusmūža slieksni. Cienījams vecums, īpaši globālā latviešu kultūras kontekstā! Lai atļauts cildināt JG ar skanīgām Viļa Plūdoņa rindām: ... Tu pērle, iznirusi no dzelmju pusnaktīm...Ar enerģiskiem un prasīgiem redaktoriem un nesavtīgiem līdzstrādniekiem gandrīz vai visās pasaules malās žurnāls sekmīgi turpina darbību. JG ir ne tikai ļoti vērtīgu visu aspektu kultūras rakstu krājums, bet arī brīvas domas un demokrātisku principu aukle. Tās galvenās iezīmes: augsts rakstu standarts, dziļuma prospekts un atklātība.
JG veidoja „dumpīgā" emigrantu paaudze, kam t.s. Mazās Latvijas mentalitāte un Ulmaņa autokrātiskā valsts iekārta nebija pieņemama. Līdzīgi domājoši ir arī šīs paaudzes pēcnācēji. Šāda paaudžu kataklizma, reizēm asa, ir pozitīva parādība. Laikmetīgi pienesumi visās mākslu jomās globālā un Latvijas mērogā izkristalizē paliekošo, ieskaitot demokrātijas izpratni.
Tieši pēdējais aspekts ir īpaši svarīgs, jo emigrācijā prese nebija brīva, un neatkarīgajā Latvijā preses brīvība pastāvēja tikai partiju laikos. Preses kontrole turpinājās II Pasaules kara laikā un, protams, kompartijas diktāta posmā, bet ne vairs tagadējā Latvijā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Vienīgais izņēmums laikam ir Rozes grāmatnīca, kuŗas īpašnieks tikai viņam zināmu iemeslu dēļ pirms vairākiem gadiem nosprieda pārtraukt JG pārdošanu !
Padomju varas laikā tikai retais drīkstēja ieskatīties JG burtnīcās. Nelegāli ievestie numuri klīda no rokas rokā. Atminos, ka 70. gados, ciemojoties pie māksliniekiem un literātiem, dažs labs pie pirmās izdevības pateicās JG par informāciju mākslas pasaulē, par atzinīgām atsauksmēm vai vismaz par sava vārda pieminēšanu žurnāla slejās. Nebūs lieki atgādināt, ka toreiz šāds sazināšanās veids bija saistīts ar abpusēju risku. Bija skaidrs, ka Latvijas kultūras darbinieki ļoti labi zināja un saprata, kas JG īstenībā ir. Mēs, ciemiņi, bijām žurnāla dzīvie sūtņi!
Tagad, jubilejas gadā, JG ar paceltu galvu var raudzīties nākotnē. Ņemot palīgā dzejnieces Aspazijas vārdus, jānovēl, lai JG kā mēness stari stigo dzelmē dzidrajā...
Laimonis Mieriņš, Vestjorkširā (West Yorkshire), Anglijā <laimonis@merins.fsnet.co.uk>
[mākslinieks, mākslas zinātņu pedagogs]
________________
Vai Jaunā Gaita būtu patiešām kļuvusi piecdesmitgadniece un to nu varbūt turpmāk vajadzētu dēvēt par Seno Gaitu? Visu laiku latviešu literāro žurnālu virtenē savu gadu ziņā žurnāls tiešām atpaliek vienīgi no Rīgā iznākošā Karoga. Arī JG pati varbūt ir bijusi sava veida, savas paaudzes (paaudžu?) karogs, kas laika griežos ne reizes nav mainījis savas krāsas?
JG ir detantes laika, starptautiskā atkušņa laikmeta bērns, 1950. gadu bērns, kad arī Latvijā uz vēstures skatuves uznāca jauna, pēckaŗa (gan formāli padomju garā audzināta) intelektuālu paaudze un kad arī latviešu trimdai sākās zināma vērtību pārvērtēšana, parādījās "jaunie" ar citu stilistiku, bez klišejām un stereotipiem. Šīs spirgtās, spirdzinošās vēsmas Latviju sasniedza tikai aplinkus, galvenokārt ārzemju raidījumos un aprautās sarunās ar domubiedriem. JG Latvijā ilgus gadus bija noslēpumains, maģisks vārds, tāds kā logo modernam, kritiskam parādību izvērtējumam, meklējumiem.
Pats es nebiju iekļauts Misiņa bibliotēkas specfonda lasītāju skaitā, literatūra un kultūra nebija mana tiešā specialitāte, vairāk interesējos par eksaktām zinātnēm Latvijā, to vēsturi, tādēļ arī saskare ar JG padomju režīma laikā man bija epizodiska, vairāk sarunās ar draugiem - dzejniekiem, rakstniekiem, kultūras darbiniekiem. Atceros rezonansi, kādu plašākā sabiedrībā izraisīja JG numuros sniegtie Vizmas Belševicas, Viļa Lāča, vairāku citu rakstnieku darbības izvērtējumi, kritiskas esejas, kas ļāva paraudzīties uz mūsu rakstniecības un sabiedriskām norisēm jaunā, padziļinātā traktējumā. Neapšaubāmi, "trešās atmodas" gados JG ietekmēja sabiedrisko domu Latvijā diezgan būtiski. Tieši šajā laikā, vairāk nekā iepriekš, tā patiešām bija intelektuāls tilts starp Latviju un trimdu, trimdā koptajām latviskajām un arī vispārcilvēciskajām vērtībām. Arī jaunie latviešu literāti šajā žurnālā bieži guva savu tribīni.
Jāatzīst, ka JG pilnā komplektā pats izlasīju tikai 90. gadu vidū, kad man to atnesa kādā ilgākas slimošanas reizē. Lasīju visu aizgūtnēm, numuru pēc numura, palaikam atgriezdamies pie izlasītā, - tikai man toreiz bija temperatūra un slimības fantāzijas sagriezās vienā virpulī ar dažādu autoru dažādo laiku rakstiem un spriedumiem, tādēļ vispārējais priekšstats par žurnālu man tāds fantasmagorisks.
Ne gluži piekrītu domai, ka mums nav bijis divu latviešu kultūru, svešumā un Latvijā, bet ir bijis tikai vienots laikmeta pienesums vienai kopējai latviešu kultūrai. Gandrīz 50 gadus latviešu kultūra, literatūra, diemžēl, ir attīstījusies šķirti, divās strāvās, Latvijā vairums nezināja ārzemju latviešu literārās dzīves norises ārzemēs (jo cenzūra bija daudz bargāka nekā laikos, kad Rainis, Aspazija, Skalbe, Akuraters arī strādāja svešatnē); arī atšķirības latviešu psicholoģijā bija lielas - te un tur. Manuprāt, 90. gadu lielākais guvums Latvijai, latviešu literatūrai ir trimdā sarūpēto latviešu kultūras vērtību atdošana Latvijai. Un te nu JG un jaungaitniekiem - īpatnējam, neērtam trimdas fenomenam, cilvēkiem, kas rūguši kritiskā opozīcijā pret triviālo - ir bijusi varbūt izšķirīga loma. Ja latviešu trimdā būtu bijuši jaungaitnieki vien, manam kolēģim profesoram Jānim Freimanim Rīgā nebūtu šodien jābārsta savas īgnās, lielā mērā netaktiskās tirādes pret trimdu, trimdiniekiem un trimdotājiem. Taču jebkuŗā gadījumā, ķīviņi un „kasīšanās" nenāk par labu Latvijas tautai un nākotnei. Tagad nu tomēr pienācis laiks, kad varētu būt viena Latvija, viena latviešu kultūra - svešumā un Latvijā, kad īstenībā mums nekas nav jādala, bet kopā ir jāceļ. Arī Latvija un latviešu kultūras prestižs pasaulē.
Arī šodien JG rod lasītāju Latvijā, tikai žēl, ka žurnāls ir samērā maz pieejams grāmatnīcās un kioskos te, dzimtenē.
Kāda šajā vēstures mirklī ir JG misija kopējā latviešu kultūrā? Vai JG aizies līdz ar to 60. gadu cilvēku paaudzi - jaungaitniekiem, kas žurnālu izsapņojuši, cēluši un veidojuši? Vai JG nebūtu jāpārceļas uz Latviju, jeb - vai pārdēstīt jau labi izaugušu koku tomēr ir pārāk riskanti? Uz visiem šiem jautājumiem atbildes saņemsim pēc 50 gadiem (varbūt jau agrāk). Pagaidām vēlos sūtīt sirsnīgus sveicienus un suminājumus Jaunajai Gaitai (ne tikai savā, bet kaut kādā mērā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā), novēlot tai atcerēties Raini un viņa izjūtas Kastaņolā - gan pirms, gan pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas.
Jānis Stradiņš, Rīgā <lza@tza.lv>
[akadēmiķis, profesors, bij. LZA prezidents]
________________
Ar vecuma kaitēm nemitīgi kaujoties, nevarēšu par JG uzrakstīt tādu apceri, kādu šis žurnāls ir pelnījis. Pateikšu īsi: JG ir simpātisks izdevums, ko mēdzu izlasīt no vāka līdz vākam. Tieši JG, manuprāt, ir darījusi visvairāk, lai nepārtrūktu saite starp dažādos kontinentos izklīdinātiem latviešiem. Visi šie 50 gadi ir bijuši lepni gadi - mūsu tautas kultūras grāmatā JG ierakstījusi skaistu lappusi. Lai Dieviņš dod pirms pussimteņa uzsākto vagu godam un tikpat sekmīgi dzīt tālāk! Lai tīrums nepaliek atmatā!
Valdemārs Ancītis, Saldus sēlis
[literatūrzinātnieks, bibliogrāfs, rakstnieks]
________________
JG - 50! Patiešām pārsteidzoši ilgs mūžs, ja ņemam vērā latviešu preses likteņgaitas. JG žanru grūti noteikt - rakstu krājums kultūrai un brīvai domai taču pārsniedz tīri literāra quarterly ietvarus. Manuprāt JG šajā pusgadsimtā bija stimulējoša, _ ērcinoša, kustinoša loma, ik gadu ceturksni metot akmeni bišķin aizsērējušajā trimdas dīķī.
Pat nelaiķis Uldis Ģērmanis, kuŗam nudien nevar pārmest konservatīvu stīvīgumu, bija novērsies no JG. Savā priekšpēdējā, man nosūtītajā vēstulē (1997.19.IX) viņš rakstīja: Es pārtraucu sadarbību ar "Jauno Gaitu", kad tās redaktors Laimonis Zandbergs ievadīja „auglīgu sadarbību" ar Rīgas Kultkoma špicbukiem. Žēl! Taisni autoru pienesumu daudzveidība un bezbailīga publicēšanas jeb publiskošanas stratēģija, pēdējos gados arī „Kiberkambaris" - no tā var nākt vienīgi labums... Rolfam Ekmanim stāvot pie stūres rata, Jaunās Gaitas gaita kļuvusi vēl mundrāka, apvārsnis vēl plašāks.
Kāpēc, ak kāpēc LR likumdevēji nevar izdarīt tā, lai JG būtu brīvi pērkama Latvijas grāmatnīcās? Vai Helēna Demakova - kultūras ministre un Okupācijas muzeja fonda padomes locekle - nevarētu pabīdīt kādas sviras šai virzienā?
Mans - gaužām subjektīvais - viedoklis ir tāds: latvju mēlē kultūru un brīvo domu mūsdienās pa īstam rosina divi žurnāli - īpatnējā un noturīgā Jaunā Gaita tā sauktajā aizjūrā un mēnešraksts Rīgas Laiks dzimtenē.
Franks Gordons, Telavivā, Izraēlā <frankabir@yahoo.com>
[rakstnieks, publicists, radiožurnālists]
________________
Laikā, kad mēs ar cieņu un atzinību pieminam, ka Jaunā Gaita mūsu garu ir bagātinājusi jau 50 gadus, dabīgi rodas jautājums: Jā, bet kā tad visa tā lieta sākās? Liekas, ka atbildei šim jautājumam nav labāka avota par pašas Jaunās Gaitas 1. numuru 1955. gada rudenī, kur arī teikts, ka šis ir "rakstu krājums jaunatnei," bet kas vēlāk kļuva par "rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai." Tur arī kā pirmais lasāms raksts "IEVADAM," kuŗu ir parakstījusi redakcija un kur, cita starpā ir teikts: Doma, ka mēs būsim latvieši tik ilgi, kamēr mēs lūgsim Dievu latviski, nosaka, kāda valoda mums jāsaglabā. Jo ir divas latviešu valodas: viena ir pasīvā ikdienas valoda, otra - aktīvā gara valoda. Pirmā valoda prasa ēst un dzert, runā par darbu, mašīnām, laika apstākļiem; otra valoda lūdz Dievu, atklāj dvēseles pārdzīvojumus un izsaka dziļākās domas. Gara valoda ir kultūras valoda: tikai gara valoda var radīt kultūru un uzturēt kultūru dzīvu. Un tālāk, tuvu raksta beigām, redakcija atzīst, ka: Jaunās Gaitas uzdevums ir kalpot Latvijai un latviešu tautai. Jaunatne apzinās, ka viņa jau tagad atbildīga vēstures priekšā par latviskās kultūras turpināšanu; viņa skatās atpakaļ un meklē jaunus ceļus uz priekšu.
Šī paša numura nodaļā "Pārdomas un meklējumi" Andrejs Pablo Mierkalns savā rakstā "Atpakaļ pie Tautas atmodas laikmeta augstajiem, latviskajiem ideāliem," starp citu dara mums zināmu: Šo rindiņu mērķis ir parādīt paralēlismu mūsu tautas domas attīstībā 19. un 20. gs. vidos un iznest atzinumu, ka tāpat kā toreiz, simts gadus atpakaļ, tā arī tagad tautiskās idejas būs tās, kas mūs iznesīs, kur bijām 1918. gada 18. novembri. Jo tautiskajām idejām ir pamats ikkatrā latvieša apziņā, tās nav ne "modes kliedziens" nedz arī kāds "isms." Un kādā citā vietā: Šaursirdība un provinciālisms parādās tieši un taisni gan tad, ja, aizmirstot tēvu valodu un domu, pārņem un pieņem ārzemju iespaidus.
Kā atbalsi še minētam un citam Jaunās Gaitas 1. numurā rakstītam, 2. numura 1955. gada ziemā lasām gandrīz vai pravietiskos sūtņa Arnolda Spekkes vārdus: Pateicos par Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības apgādā iznākošo pirmo Jaunās Gaitas numuru, kuŗu Jums ir bijis labs prāts man piesūtīt. Lasu to ar prieku un patiku un no savas puses varu teikt, ka sava bagātīgā satura un labā gaumē ieturētā izpildījuma dēļ, žurnāls neapšaubāmi modinās mūsu jaunā lasītāja interesi un atradīs pienācīgu atsaucību.
Apsveicu centīgos izdevējus un līdzstrādniekus un novēlot tiem jo labus panākumus,
Ar patiesu cieņu,
A. Spekke
Latvijas sūtnis A. S. V.
No laika, kad šie vārdi teikti, ir aiztecējis jau pusgadsimts, un šajā tecējumā mūsu gara dzīvi ir rosinājuši vairāk nekā 240 Jaunās Gaitas numuri, kuŗiem, manuprāt, ir un būs sava noteikta vieta mūsu kultūras vēsturē. Jautājums ir: kas šim rakstu krājumam ir raksturīgs?
Liekas, ka nav daudz domstarpību par to, ka to latviešu dzīvē, kuŗi pēc II Pasaules kaŗa nonāca ārpus Padomju Savienības iespaida robežām, nospiedošā vairākumā valdīja izteikts patriotisma gars, ko redzēja un saprata kā svešinieks, tā savējais, bet kas, diemžēl, manuprāt, ir gājis pāri lielai daļai to cilvēku saprašanai, pār kuŗiem valdīja padomju vara. Par pašu vārdu "patriotisms," varbūt, var šaubīties, bet, manuprāt, ne par minēto garu. Un tā arī šī gara gaisotnē tapa Jaunā Gaita, kā to var saprast no še jau minētajiem citātiem. Manā uztverē rakstu krājums Jaunā Gaita ir kā vienotājs centra vai pieturas punkts tiem ļaudīm un tām domām, kuŗu interešu centrā ir kultūra, un kuŗu uz patriotisma fona mēs varētu saukt par "liberālo patriotismu." Līdzās tam mēs varam saskatīt arī "konservatīvo patriotismu," kuŗa interešu centrā ir vairāk politika un ideoloģija. - Kā jau tas ir visā mūsu dzīvē, tā arī še būs grūti novilkt noteiktu līniju starp liberālo un konservatīvo. Tāpat ir bijušas arī reizes, kad pleci tapa berzēti un gadījumu, kuŗus daži sauktu par kļūdām - bet, "kur malku cērt, tur skaidas lec!" - tomēr gala rezultātā pāri visam šīs izpausmes ieies mūsu vēsturē kā vienreizīgas un svētīgas.
Un tā, manuprāt, sūtņa Arnolda Spekkes pravietīgi teiktos vārdus par Jauno Gaitu tās 2. numurā mēs pilnā mērā un ar uzviju varam attiecināt arī uz Jaunās Gaitas varējumu visā pagājušā pusgadsimtā. Ir tikai vēlēšanās, lai tā spirgtā gara liesma, ko pirms 50 gadiem kopā ar saviem domubiedriem iededza Valters Nollendorfs, liesma, kas savu briedumu sasniedza nelaiķa Laimoņa Zandberga vadībā, un kuŗu tagad, atbilstoši 21. gadsimtam, ar zinīgu un drošu prātu, uzupurēdamies uztur Rolfs Ekmanis, nekad neizdzistu.
Gaišu saules mūžu Jaunai Gaitai vēlot,
Arturs Neparts, Milfordā, Mičiganā, ASV.
[Vācu okupācijas laikā Salaspils nometnē ieslodzīts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks]
________________
Plaisa - ne mākoņos, bet zemē:
Tik jūt - no putnu lidošanas gaisā,
No mākoņu ēnām, no vēl kaut kā:
Mēs abās pusēs vieni un tie paši.
Tā rakstīja Andrejs Irbe. Un vienalga, ko ir domājis dzejnieks, es lasot domāju par mums - latviešiem Latvijā un ārpus tās.
Taču mūsu dzīvēm fons ir cits, režisors katram savs un skatuves iekārtotas dažādi. Jaunā Gaita, cik nu to izdevies iepazīt, visu laiku atklājusi gan šo citādumu, gan to, kas mūs tomēr vieno.
Varbūt to vajadzēja pataupīt beigām, taču man jau tagad gribas atbildēt uz jautājumu, vai Jaunajai Gaitai ir nākotne. Jā, ir.
Mēs vēl joprojām dzīvojam dažādās emocionālās telpās, dažādās informācijas telpās. Atšķirīgais ir zināšanas par to, kā ir būt brīvam bez savas zemes un kā dzīvot savā zemē bez brīvības (kā dzied ļoti skaistā dziesmā). Un atšķirīgi ir autori, pētījumi, traktāti, kuŗus izmantojam, lai izprastu sevi, savu vēsturi, savu stāvokli. Arī par savas valodas „sīkumiem" neesam vienojušies. Par dažiem jautājumiem runāja abu pušu valodnieki un tulkotāji 1993. gada decembra dubultnumurā. Tādas sarunas būtu vajadzīgas vēl.
Taču šīgada notikumu un sarunu kontekstā īpaši aktuāls, manuprāt, ir Kārļa Račevska raksts Cilvēki būrī. Politiskas un literāras pārdomas par Latvijas kolonizāciju (JG 227). Iespējams, ka vēsturniekiem ir pazīstami autori un darbi, uz kuŗiem atsaucas Račevskis, bet nespeciālistiem (varbūt bez manis vēl kādam) jauna ir teorija par īpašo kolonizācijas modeli, kas atšķiras no parastā (koloniālā vara atrodas uz zemāka civilizācijas līmeņa nekā kolonizācijas upuri). Svarīga ir norāde par kreisi noskaņoto koloniālisma pētnieku nespēju noticēt, ka nav iespējams reizē kļūt par upuri marksismam un koloniālismam.
Tā kā viens no galvenajiem mērķiem kolonizācijas procesa realizēšanā ir gūt kontroli pār valodu, ir milzīgs skaits cilvēku, kas nodzīvojuši Latvijā vairākus desmitus gadu, bet nesaprot latviski. Tas ir sekmīgas valodu izplatības regulēšanas rezultāts. Bet ne tikai - tas ir arī sekmīga politiskās audzināšanas darba rezultāts, jo nemācīties latviešu valodu ir politiskās pārliecības lieta.
Manuprāt, nevar uzskatīt par izlemtu arī jautājumu vai arī turpmāk atstāt negrozītus visus valodas „sīkos" pārveidojumus (kāda garumzīmīte, kāda mīkstinājuma zīmīte, kāds burtiņš, bez kā vārds gandrīz atpazīstams). Varbūt tas darīts nevis tāpēc, ka tā ir pareizāk, bet, lai atpirktos no lielākām reformām, piemēram, pāriešanu no latīņu burtiem uz kirilicu?
Jaunā Gaita varētu būt viens no izdevumiem, kas pie šiem jautājumiem atgrieztos.
Veiksmīgus turpmākos darba gadus, Jaunā Gaita!
Ruta Veidemane, Siguldā
[literatūras kritiķe]
________________
Tas ir varens vēziens - pusgadsimts. Arī es, ne jau domādams, bet stāstīdams pats par savu mūžu, esmu sacījis - tas notika pagājušajā gadsimtā, tas notika pirms ceturtaļgadsimta, tas notika pirms pusgadsimta. Domās gan viss bijis vienkāršāk - vakar, aizvakar, aizaizvakar, tas bija nupat, tas notiek...
Ar JG esmu pazīstams gandrīz no viņas (negribu sacīt - tās) dzimšanas laika, tikai mana pirmā iepazīšanās bija tāda īpatnēja, kā šodien sacītu - audio nevis videoiepazīšanās. Vārdu sakot, manas ausis viņu pazina jau tad, kad manas acis nebija viņu redzējušas. Proti, no Amerikas Balss raidījumiem. Laikam es esmu bijis viens no čaklākajiem Amerikas Balss klausītājiem. Mana dzirde gluži kā moderna elektronika prata mazliet atšķirt sacītu vārdu no zāģēšanas un čerkstoņas, bet mēs jau daudz ko bijām iemācījušies. Ar cerībām lūkojos uz vēlīnām vasaras debesīm, kad augstu, augstu rietošās saules staros aizmirdzēja kāda vientuļa četrmotoru lidmašīna (vienreiz divas), un pūlējos iedomāties, ka tai uz spārniem baltas, nevis sarkanas zvaigznes. Laikam jau kādreiz tā bija, jo visa Bauskas un Mežotnes apkārtne apsniga ar skrejlapām, kuŗās krievu valodā tika vēstīts par krievu trimdas organizāciju darbību un mērķiem. Baltās cerību zvaigznes bija kļūdījušās.
Raksti, apskati, dzeja - patīkami bija dzirdēt jau zināmus dzejniekus no manas mātes māsas nelielās bibliotēkas (manu vecāku grāmatas Jelgavā sadega). Bet ieskanējās jaunas, vēl nedzirdētas personības. Dzima kopīgi sapņi te un tur. Tur un te. Lai tie joprojām dzīvo, negribas tos nosaukt skaļos vārdos, lai tie pēkšņi nepazustu. Patiešām, tie nav pazuduši. Un tieši tāpēc tie ir vajadzīgi arī šodien. Šie sapņi ir spuraini, tos nav sasukājusi nekāda skātīte (kā teiktu Janovskis). Kad iestājos biologos 1958. gadā, mēs izdevām nelielu mašīnrakstā veidotu žurnālīti, nevienam atļauju neprasot. Tas saucās Sirds uz Trotuāra un arī bija spurains un nesasukāts. Dabūjām visi pa cepuri - Reinis Ādmīdiņš, Māris Čaklais, Maija Poruka (Poruka radiniece), Rūta Venta, Aivars Neibarts, Jānis Sarkanābols un mēs visi. Redaktoru Juri Rundu izslēdza no universitātes. Tai pašā reizē rājienu saņēma arī universitātes jauno literātu mašīnraksta žurnāls Steidzies Lēnām (Imants Auziņš, Jānis Sirmbārdis, Viktors Līvzemnieks, Reinis Bērtulis u.c.) Tieši tai reizē uz Steidzies Lēnām vāka bija fotogrāfija - Brīvības piemineklis ar oreolu ap zvaigznēm. Kaut kādi eksperti bija konstatējuši, ka oreols ir pašu veidots. Tāda, lūk, bija gaisotne Latvijas jauno literātu saimē, kad tajā liktenis bija lēmis ienākt man un kad tālā gaitā laikā un telpā devās Jaunā Gaita. Tas bija negausīgs rakstīšanas un grāmatu lasīšanas laiks. Mūsu auditorijas bija arī bēniņi un grāmatu lādes, neļāvām likteņu un dvēseļu puteņiem ieputināt nebūtībā Latvijas grāmatas. Tā bija grāmatu pasaule, līdz kuŗai nesniedzās padomju specdienestu alkatīgās rokas. Tā bija daļa no Latvijas dvēseles, tā bija jauna un augoša būtība, brīva no vecām un jaunām dogmām, tik ļoti līdzīga Jaunajai Gaitai.
Neesmu literatūrzinātnieks, neesmu analītiķis, ari iespējas lasīt kādu JG padomju varas laikos man ir bijušas nelielas, tomēr katra JG man ir devusi daudz - ar savu pastāvēšanu, ar savu būtību, ar savu ticību Latvijai un tās bagātajai garīgajai dzīvei.
Tas bija svarīgi vakar, tas ir svarīgi šodien, tas būs svarīgi rīt. JG palīdzēja mums nepazust padomju dzeloņstiepļainajā miglā, viņai jāpalīdz mums neapmaldīties Alpu pļavās un dienvidu olīvu birzīs vai vīnogu dārzos. Te vairs neder jēdziens - garīgās robežas. Latvijā jāmutuļo tādai garīgai dzīvei kā vulkānam, kuŗu brauc skatīties no tuvienes un tālienes, bet kuŗu nevar piespiest pārvērsties par rāmu pļaviņu. Latviešu valodai jādzīvo Rīgā un Briselē, Ņujorkā un Arizonā. Tas mums izdosies, jo tas ir izdevies. Kāda sirma Himalaju māmiņa, redzot Lielvārdes jostu, esot teikusi - Jūs neesat Zemes cilvēki un jūs nedzīvojat pēc Zemes likumiem. - Vai tad tā nav? Ir taču dzejas likumi, mākslas likumi, zvaigžņu likumi? Un to mēs nākotnē nedrīkstam aizmirst ne brīdi. Varbūt kāda sirma indiāņu māmiņa Arizonā par Lielvārdes jostu teiktu to pašu.
Vitauts Ļūdēns, Rīgā
[dzejnieks]
________________
Šādā pašā garā turpināsim iespiest lasītāju pārdomas par mūsu rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai nākošajā JG numurā. laipni lūdzam sūtīt redakcijai materiālus elektroniski (ja iespējams, kā pielikumus) vai arī pa gliemežpastu (adreses iekšējos vākos). Red.
