MINI MĪKLU
−
Kas tas
ir: sarkanajiem allaž par baltu, baltajiem − bieži par sarkanu?
−
Letiņš!
Latvija.
−
Prāvs
latviešu dzejnieku, rakstnieku pulks.
−
Varbūt
tu pats? Vai aizmirsi, ko gadu desmitiem par tevi teikuši, palaikam arī
rakstījuši gan vieni, gan otri? Dažnedažādi likuši un liek saprast...
Tā mani
šoziem sapnī izprašņāja. Spurojos pretī:
−
Bet tad
jau iznāk... sarkanbaltsarkans! Kā jau daudzi. Nemaz nepretendējot −
Dievs, pasargi! − būt tas īstais un vienīgais nacionālā karoga krāsu
iemiesojums...
−
Tu
laikam ceri, ka esi asprātīgs? Veltīgi. Tagad, kad lielā pacēlumā visi
ceļam kom... − ptū! − kapitālismu...
... −
liecieties nu mierā! Es, piemēram, pašlaik krāju skices atmiņu
ainu 3. grāmatai.
−
Izvairība arī ir politika, brāl! Ja gribi būt pareizi saprasts, mālē
labi biezi: kā tur sastindzē sals katru dzīvu asniņu nokoda, kā tur
saldējuma un labu kurpju trūka, kā pēc desām un gaļas gaŗās rindās
stāvējāt, kā – he-hē, pieņēmās resnumā dozētas patiesības literatūra, kā
pareizi teicis tevis tā cienītais Miervaldis Birze.
−
Paldies
par atgādinājumu! Visādi ir bijis, visādi ir. Diemžēl nekāda patiesības
saule vēl nav uzlēkusi pār mums... Protams, pūlamies, ir, kā toreiz
teica, zināmi panākumi. Bet saki man vienu: Kāpēc man − un droši vien ne
tikai man − tā pietrūkst viņu tajos
dozētajos
gados?
Tādu, kādi viņi bija, spēja, uzdrīkstējās būt. Ne tikai tuvinieki,
tuvākie draugi, bet daudzi − rakstnieki, darbabiedri...
−
Uzvārdus, uzvārdus!
−
Monta
Kroma, Alberts Jansons, Ojārs, Ārija, Visvaldis Lāms, Miervaldis Birze,
Regīna Ezera, − vēl un vēl. Lida, Viktors, nu jau arī Māris... Ja
Aizsaulē literāru izdevumu nav, tad taisni viņš tur varētu ko līdzēt.
−
Kāpēc
tu mēģini ironizēt?
−
Lai
reizēm neiegaudotos. Tu taču zini: rakstniekam jāiespēj saviļņot citus,
pašam turoties cietam kā klintij... Vai tas nav lielākais no labas
literatūras, spriegas dzejas noslēpumiem?
−
Tad
stāsti par viņiem!
Atmostos. Pabrīnos, ka skarbo izprašņātāju nemanot biju sācis ar „tu”
uzrunāt. Tad jau gluži svešinieks viņš nav.
Diezin
kādēļ šorīt atcerē pirmais nāk pretī lietuviešu literatūras tulkotājs
Alfons Sukovskis. Nedaudz iepazīts jaunībā, kopīgajās darba gaitās
Literatūrā un Mākslā
(1959.VIII - 1962.IX). Jūtu, ka viņš grib kādu to gadu stāstu atgādināt.
Kuŗu?
Tveŗu
bagātu ziņu pilno
Latviešu rakstniecību biogrāfijās.
Tā man
bieži palīdzējusi, palīdzēs arī šoreiz atsvaidzināt miņā neparastā
cilvēka tēlu.
Ir!
Mīļie, bet viņš taču veselu lietuviešu literatūras bibliotēku
latviskojis − pasakas, klasiku, 20. gadsimta prozu! Ja atmiņa neviļ,
tulkojis vairāk nekā simts grāmatu. Apmēram pusgadsimtu bijis brāļu
tautu literatūru darbīgās draudzības dispečers.
Saucu
talkā sapnī sastapto Zinīgo:
−
Bez
Alfona Sukovska veikuma mēs taču par saviem brāļiem neko daudz vairāk
nezinātu kā par albāņiem vai korejiešiem... Vai tāda ir tā jaunā, tā
teikt, pilnmetrāžas patiesība, ja citus līdzīgus dispečerus izziņas
grāmatās grūti atrast?
−
Nepārspīlē, nepārspīlē. Visu aptvert grūti.
Bez tam
− tas Alfons tomēr tulkotājs, pats nerakstīja.
−
Rakstīja! Simtiem rakstu par lietuviešu literatūru Latvijas presē un
grāmatās, simtiem − par latviešu literatūru Lietuvā!
−
Nu, to
varētu žurnālistikas kontā ierakstīt.
−
Diezin
vai. Šajā jomā viņš bija staigājoša enciklopēdija. Ne tikai informēja −
skaidroja, vērtēja. Kas tas ir? − Labi, nestrīdēsimies, man taisnība, −
kā teica mana jaunākā meita bērnībā... Bet nav daudzu citu, kuŗi gan
tulkoja, atdzejoja, gan rakstīja paši. Lūk, jauki, ka
Biogrāfijās
atrodu
ziņas par Viktoru fon Andrejanovu, Blaumaņa laikabiedru, bet nav ne
vārda par Viktoru Andrejevu, mūsu laikabiedru...
Zinīgais jautrojas gluži atklāti:
−
Pareizi, pareizi! Nesen bija otrādi: piemēram, „Latvijas padomju
enciklopēdijā” fon Andrejanova nav, toties ir vismaz ducis Andrejevu,
vajadzīgu un ne visai... Arī tavs Viktors ir.
−
Lidijas
Ždanovas arī nav, − īgstu. − Bet es šajā grāmatā par viņiem stāstu.
−
Stāsti
vesels! Re, tajā enciklopēdijā ir pusducis Ždanovu, pilsētu ieskaitot.
Par Lidu tur melns uz balta rakstīts.
−
Bet vai
tad nevar tā, lai būtu ziņas gan par fon Andrejanovu, gan Andrejevu un
citiem?
−
Esi nu
gan nesapratelis.
Tekošais moments...
Neviļus
atvēzējos ar paprāvo grāmatu, Zinīgais izkūp kā nebijis.
Tekošais moments...
žurnālists... Atcerējos!
Lūk ko tāldienās
pastāstīja Alfons Sukovskis.
1940.
gada vasarā, kad Augusta Kirhenšteina vadītā delegācija devusies uz
Maskavu lūgt, lai uzņem Savienībā, Alfs bijis žurnālists. Kas
un kā tur notika, tas sen zināms. Bet nav
gadījies lasīt par delegācijas atceļu no Maskavas.
−
Visās
stacijās sagaidītāju pulki, mītiņi. Kirhenšteins saka piemērotas runas,
tikai beigās allaž piebilst: − Mums būs sava diplomātija un armija!
Bet ir
augstāki kontrolētāji, tiem tas nepavisam nepatīk. Ko darīt? Ministru
prezidents taču. Tā sakot, brīvā un neatkarīgā padomju republikā.
Nerausi taču nost no tribīnes. Pagudrojuši,
tad pie Kirhenšteina devies čekas vīrs: tā un tā, viss tīri labi, te jau
tādas mazas pilsētas, bet Rīgā − tur nu runas tekstam jābūt precīzi
uzrakstītam. Mēs te jums visu sagatavojām, atliek nolasīt. Tā būs labāk
gan jums, gan mums. Kirhenšteins pretī nespurojas. Rīgā vārds vārdā
pūlim nolasa čekas doto runu, saloka to, tad saka:
−
Vēl es
gribētu piebilst no savas puses: mums būs sava diplomātija un armija!
Anekdote? Diezin vai.
Lai
būtu kā būdams, šie pēdējie vārdi jauno dzejnieku vidū kļuva par tādu kā
spārnotu teicienu dažādās situācijās. Arī pārrunājot Latvijas
pusvalstiskuma līkločus.
Gudri
vīri vēlāk teikuši un rakstījuši, ka iekšpolitiski tā bijusi Staļina
lielākā kļūda: atstāt republikām šo pusvalstiskumu. Protams, no
staļinisma viedokļa. Ārpolitikā kā lielāko likstu min citu: Staļins kaŗa
laikā parādījis Ivanam Eiropu un Eiropai − Ivanu.
Mūsu
Jānim, kaimiņu Jonam vai Juhanam, kaŗa viesuļvētras ierautiem abās
miljonu armijās, Eiropa jau pirms tam nebija sveša, un viņi nebija
svešinieki Eiropai. Pasaulē atzītās Eiropas valstīs dzīvojuši,
strādājuši, daudzi dzimuši savā neatkarīgajā Latvijā, Lietuvā vai
Igaunijā.
Un vai
tad Haimam, lai kuŗā zemē viņš būtu dzīvojis, Eiropa bija sveša, un viņš
− Eiropā nezināms?
Turpat
līdzās citi Eiropas pazinēji un Eiropā pazīstamie: darba klaušās
aizdzītie, no nāves nometnēm izglābtie vai brīnumainā kārtā izglābušies,
kādi pulciņi pat Francijas, Itālijas vai citu Eiropas zemju
antihitleriskajā pretošanās kustībā paguvuši piedalīties. Jau 50. gados
visi dzīvi palikušie, trimdā nedevušies vai neaizdzītie sastapās
Latvijā, tāpat kā citur, ar citu milzu straumi − no staļiniskajiem
lēģeriem, izsūtījumiem, trimdām. Daudzi − arī bijušie pretinieki −
satikās vienā pagastā, pilsētiņā, Rīgā, vienā darbavietā, mācību
iestādē, kultūras pasākumā, bērēs, apkūlībās, pie Jāņu ugunskura, kāzās,
kristībās −
−
Mums
būs sava...
Zināms,
nebija. Pie reizes par notiekošo brīnījās vieni, šķendējās otri,
nolamājās trešie, bet arvien biežāk raustīja plecus visi kopā. Kaŗa,
pēckaŗa naids, niknums, savstarpējās atriebtalkas turpināja izplēnēt.
Kas spēja un gribēja, arvien skaidrāk saprata lielvaru asiņaino lomu
miljonu, arī latviešu, nebijušajās drāmās un traģēdijās; ciemu,
mazpilsētu mikrovidēs bieži vien nebija noslēpums, kuŗiem no dažādajās
pusēs stāvējušajiem bijušas, kā cilvēki joprojām zina teikt, „rokas
asinīs.” Taču daudzi no viņiem jau bija krituši kaŗa un pēckaŗa kaujās
un sadursmēs, citi bez tiesas un taisnības nošauti kopā ar nevainīgo
pulku kaŗa gadu masu terrorā, trešie tāpat nogalināti, pēckaŗa tiesām
plosoties, kad neticīgie, barbariskie soģi gribot negribot atstāja Dieva
ziņā izšķirot,
kuŗi
no
nošautajiem vai pakārtajiem patiesi to pelnījuši, kuŗi ne... Dzīvi
palikušie vaininieki – visās pusēs, precīzāk, visās trešdaļās (padomju,
vācu, latviešu, cik nu tādā elles katlā tur iespējams kuŗumēr strikti
visus sadalīt...) − parasti gan neatgriezās savā dzimtajā pagastā,
pilsētiņā, vai viņus tur nepieņēma − tieši vai netieši. Netieši − tajā
ziņā, ka viņi pārāk labi juta nelabvēlīgo gaisotni (iespējami saudzīgi
izsakoties).
Cik
vainīgo atrada patvērumu citās zemēs, šķiet, joprojām nav skaidrības.
Šā vai
tā, pēc tādām nebijušām lavīnām postažas pietika arī Latvijā. Retumis tā
izlauzās sadursmēs, dzirdēts arī par dažu slepkavību. Lieki runāt par
asu vārdu apmaiņu, strīdiem, pagātnē aizgrimstošu attiecību skaidrošanu,
sevišķi, kad
vodka
vai
kādas
grāvja
vaimanas
sakāpušas galvā...
Taču
vienīgā uzvarētāja − dzīve darīja savu.
Nav
tādas statistikas, cik daudzi bijušo pretinieku bērni apprecējās un
sagādāja to prieku opīšiem plinšu vietā auklēt kopīgus mazbērnus, bet
droši vien tā būtu iespaidīga. Arvien retāk bija dzirdamas
dziesmas
Lai
tas, kuŗš grib mūs jūgā dzīt, / Ar lodi pierē krīt![1]
vai
Šautene
un vecā pīpe / Vienmēr līdzi man![2]
Jau mūsu jaunībā tās kaunīgi pakāpās maliņā
Aijā
žūžū, lāča bērnu...
priekšā.
Ja
neticat, pārbaudiet savus un savu tuvāko draugu un savu sievu
radurakstus!
Neba
tas vien, protams.
70.
gados vecā varas mašīna − pieremontēta, piekrāsota, ar naftas dolāriem
benzīna vietā − arvien atklātāk tiecās sevi ieskapēt par to cerīgāko un
mūsdienīgāko braucamo; no akačiem šad tad galvas izbāza jaunstaļinisma
purva dzimumi, tie izrādījās spējīgi pat vairoties, pašatražoties
sadugušajā gaisotnē.
Man
joprojām liekas gana pareiza to gadu apjausma: jaunie draudi,
pārtautošanas briesmas, šovinisma uzliesmojumi līdzās vai tālumā, kam
sarunās jau agri prognozējām virzību uz kādā jaunām fašisma formām,
negribot veicināja sašķelto vai sašķēlušos tautas daļu tuvināšanos,
vienotību.
Bez
augošas vienotības, manuprāt, nekāda atmoda un janvāra barikādes nebūtu
iespējamas.
Un
pēdējā no lielajām piemēru kopām.
Neaptveŗami strauji auga lielās pilsētas, kā sēnes pēc lietus sadīga
jaunas lielvalsts plašumos; miljoni apguva jaunas specialitātes,
augstāko izglītību. Tapa cita sabiedrība, kuŗu vairs nevarēja vadīt un
valdīt ar vienpartijas saukļiem, mītiņrunām, pompozajiem rituāliem.
Kas tad
palika varas spicei?
Palaikam uzpūst dziestošās baiļu, bažu oglītes; brīdināt, biedināt tos,
kuŗi, viņasprāt, kāpj pār ilksi vai pūlas tikt vaļā no laužņiem mutē;
nav jau gluži deficīts arī vietas lēģeŗos, psichiatriskajās slimnīcās;
var taču izraidīt no zemes tos, kuŗiem tā vēl nešķiet paradīzes
uzgaidāmā telpa − Bet īstā ir, bija, būs maizes pātaga! Ar to iespējams
nodrošināt pērienu pietiekami plašiem pulkiem un pulciņiem kaut katru
sestdienas vakariņu... Jo gandrīz visi taču ir saimnieciski, juridiski
un kā tur vēl atkarīgi!
Maizes
pātaga − ar nāvesasiem dzelkšņiem piedevām − galu galā bija galvenā
miljonu valdītāja arī baraku laikmetā visās debespusēs. 70. gados zināma
īpatnība bija tā, ka maizes pātaga un arī visparastākā pātaga (tūdaļ
mazliet atcerēsimies arī to!), guvusi kādu nebūt likuma svētību,
maigākām bārkstīm papušķota, tika krietni vien augstākā godā.
Kā
citādi lai to tautu (sa)valda?! Ne tikai
disidentus.
Tur
lieti der arī parasta pātaga. Nemierīgā jaunatne, visādi tur bītņiki,
hipiji, inteliģentie
hunveibini,
armiju
kā īsto māti pietiekami nemīlošie, aizliegtu rakstu izplatītāji,
dzērājtraktoristi, − vai nu visus var uzskaitīt! Tur savu reizi var
līdzēt milicija, kārtības sargi, priekšnieks ar smagāku roku. Gan jau
atradīs piemērotāko paņēmienu, kā pārmācīt lecīgos.
Un
atrada.
Atceros
savu pārsteigumu 70. gadu izskaņā, dzirdot mīļajos tēvzemes laukos par
jaunākajiem izgudrojumiem disciplīnas nodrošināšanā:
−
Vīri
tādus nemierīgākus apreibušos aizved un atstāj patālā mežā. Kamēr
izguļas, kamēr atkuļas mājās, skaidrs kā avota ūdens.
Tas
vēl, tā sakot, robusto lauku joku ietvaros gandrīz.
Dzeršanas sērga tiešām aug augumā no spices līdz pašām dzīlēm. Un ko tad
darīt nabaga priekšniekiem − ālējas, posta visu darbu, kavē plāna
izpildi − vai Goda rakstus vien dāļāt?
Bet tie
ir tikai ziediņi.
−
Jaunais
priekšnieks bargs. Pasauc palīgos kārtības sargus un stiepj
nepaklausīgos uz grantsbedrēm; tur nopeŗ.
−
Nopeŗ?!
Kā muižas laikos?! Un neviens nesūdzas?!
−
Ko ta
sūdzēsies... vienmēr kāda vaina tiks pierādīta: pretojies kārtības
sargiem vai kā citādi.
Še tev,
iepūt!
Vai nu
man, rīdziniekam klājās par ko līdzīgu brīnīties? Gadu gadiem gana daudz
bija dzirdēts par dažādu varasvīru, kārtības
sargātāju patvaļu; retumis − ne tikai Latvijā − izlauzās pat
šausminošas ziņas presē par spīdzināšanām milicijas nodaļās, par
nevainīgu cilvēku bojāeju. Krietni biežāk varēja dzirdēt un lasīt par
cilvēku pazemošanu, naudas izspiešanu par citu grēkiem u.t.jpr.
Prozisti tajos gados gluži atklāti mēdza pasūdzēties, ka dzejniekiem
tomēr vieglāk. Pat nevaldāmais Visvaldis Lāms teica:
−
Dzejnieks var daudz pateikt tēlos, prozā vajadzīgas reālas detaļas,
notikumi, likteņi, situācijas. Pamēģini, kad to nedrīkst un šito nav
ieteicams...
Protams. Turklāt − cik romānu, cik gaŗstāstu atvilktnei sarakstīsi? Bet
daži duči dzejoļu, kaut simti, parasti labāk pārziemo.
Taču tā
nav visa patiesība.
Arī
dzejā allaž ir veseli atzari, kas laužas pretišķību mudžeklī, mēģina
raisīt cietākos mezglus, un tā nebūt nav tikai publicistiskā vai
ironiskā dzeja. Iespēju robežās esmu mēģinājis to parādīt savā
ārpuskrājumu dzejas izlasē
Bijība
(2003).
70.
gadi, patiesībā visa piecpadsmitgade līdz Mihaila Gorbačova sāktajai
pārbūvei dzejā nekādi nav sastindzes gadi. Jaunas strāvas arvien
jūtamākas sabiedrībā, tās uztveŗ un veicina dzeja, labākā literatūras
daļa. Dzejā aug daudzveidīgas, palaikam visai sarežģītas cilvēka
pasaules.
Spriegums, šis dzejas krusttēvs, nekur nav pazudis.
Pieņemas spēkā jaunu un pajaunu rakstnieku pulks.
Pārdzīvotais un pieredzētais tiecas pārvarēt aizsprostus.
−
Tas
viss bija mūsos iekšā kā spridzeklītis ar pievienotu pulksteņa
mehānismu, kas tikšķēdams urdīja... −
tā
Gunārs Priede vienā no savām pēdējām publikācijām.[3]
Jānis
Škapars raksta:
−
O.
Vācietis, I. Ziedonis, R. Ezera,
G.
Priede,
Ē. Vilks, V. Belševica, I. Auziņš, V. Lāms, A. Skalbe − es varētu saukt
vārdā vēl un vēl − tie bija talantīgi, aktīvi rakstoši, tautā iemīlēti
un populāri rakstnieki. Literatūras procesu virzošs un dinamizējošs
spēks. Jauna strāva latviešu kultūrā.[4]
Šajā
grāmatā man nāksies šo sarakstu krietni papildināt; tam ir sakars ar
augošām pretrunām mūsu pašu vidē. Te piebilstams vienīgi tas, ka,
paldies Dievam, vairums nezaudēja humora izjūtu, gan cildinājumus, gan
bargus strostējumus dzirdot. Skaidri to parāda viena no mūsmāju
populārākajām anekdotēm, kuŗas pamatā patiess gadījums.
...
Maskavas Centrālajā literātu namā kāda apspriede par latviešu
literatūru. Laikam gana svarīga, jo no Rīgas ieradusies arī vadošu
biedru grupiņa. Bet laikam arī Mihaila Bulgakova Volands tepat klīst −
šis jau ir tas
Meistarā un Margaritā
aprakstītais nams − gadās neliels misēklis. Proti, tur allaž var satikt
ilgi neredzētus draugus no kalnu vai stepju, purvu vai taigas zemēm. Kā
gan netukšosi kādu glāzi? Bet skaistajā zālītē saulīte tā silda, tā
silda, un kolēģis mazliet iesnaužas...
Rīgā
viņu izsauc pats Lielās mājas ideoloģiskais sekretārs Imants Andersons.
Strostējumu beidz ar vārdiem:
−
Biedri,
ņemiet vērā, ka arī talantīgi cilvēki var nodzerties!
Strostētais nāk ārā starodams:
−
Viņš
mani nosauca par talantīgu! Viņš mani nosauca par talantīgu!
...
Cita anekdotiska aina.
70.
gadu otrajā pusē valdīšana, varbūt maķenīt pagurusi cīkstiņos ar
rakstniekiem, pīckas vietā biežāk piedāvāja pīrādziņu. Kā jau
Brežņevtēva laikos, pār daudziem nolija ordeņu un balvu lietus. Atkal
cēla Tautas dzejnieka godā. Bet mums Dzejas sekcijas prezidijā jau labu
laiku bija skeptiska attieksme pret šiem pagātnes reliktiem. Ierosinājām
no tiem atteikties. Mans visnotaļ pieklājīgais formulējums bija šāds:
tie tituli radušies asu cīņu un sadursmju laikmetā; šodien tiem nav
pamata. Ierosinām kā pēdējam piešķirt šo titulu Ojāram Vācietim un vairs
šo tradiciju neturpināt. Protams, turpināja.
Pēteris
Pētersons Benjamiņu nama gaitenī smej savu skaļāko smieklu un vēsta:
−
Mēs
gribējām arī Imantu Auziņu virzīt Tautas dzejnieka titulam, bet viņš
ierosinājis šo titulu atcelt!
Paies
nieka desmit gadi, un rakstnieku kopsapulce vienbalsīgi aicinās turpmāk
atteikties no dažādu titulu un goda nosaukumu piešķiršanas.
Kā tad
topošās ievirzes literatūrā vērtēja augstākā republikas vadība jau 60.
gadu otrajā pusē? Atkal der ielāgot J. Škapara secinājumu, jo viņš
visbiežāk un vistiešāk saskārās ar Lielo māju:
−
A. Vosa
oficiālajos traktātos „jaunā strāva,” it īpaši tās radikālākais spārns
ar O. Vācieti priekšgalā ideoloģiski bija nestabili, inficēti ar
Rietumiem un buržuāziskā nacionālisma idejām, tādēļ pāraudzināmi...[5]
Laika
gaitā kaut kas mainījās, bet allaž valdīšanas acīs jaunās literatūras
audzes vairāk vai mazāk palika
hunveibini,
frondisti.
Vai
brīnums, ja pat pašu darbinieki − Haralds Priedītis un Jānis Škapars
Latvijas KP CK otrā (bet varbūt faktiski pirmā?) sekretāra Nikolaja
Beluhas vērtējumā bija
pūstošie inteliģenti[6]...
Šīs
atsauces nepieciešamas, lai precīzāk saprastu tālākos notikumus, lai
vismaz nebrīnītos par augošajiem konfliktiem un neiedomātos, ka šie vai
citi kuratori, starpnieki par varēm vēlējās žmiegt latviešu
rakstniecību. Piemēram, Jānis Skapars izrādījās talantīgāks politiķis,
kopdarbu virzītājs nekā visi viņa komandētāji. Kritis nežēlastībā,
zaudējis
Literatūras un Mākslas
galvenā
redaktora posteni, darbu viņš atrada RS − kļuva par kritikas
konsultantu.
Gluži
necils amats, taču Māris Čaklais gaišredzīgi pazobojās:
−
Ja
Škaparam ir atbalsta punkts, viņš drīz vien sagriezīs visu ar kājām
gaisā!
Un
sagrieza. Atmodas gados Benjamiņu nams − lielā mērā arī ar J. Škapara
pūlēm − kļuva par vienu no pārmaiņu centriem.
Bet tas
notiks jau citā apakšlaikmetā.
Pagaidām
nāk
rudentiņis, nāk barga ziema
1970.
gadā.
Kādu
dienu notiek kas neticams − man piezvana LKP CK Kultūras nodaļas
vadītāja vietnieks Haralds Priedītis un vaicā:
−
Vai mēs
nevarētu pēc minūtēm desmit satikties pie jums dzīvoklī? Jāaprunājas...
Esmu tepat pie Vizmas Belševicas.
Kāpēc
ne? Neticami tas šķiet tādēļ, ka jau gadiem dzīvojam blakusmājās, mūsu
meitas draudzējas un spēlējas vienā pagalmā, bet nekad neesam tikušies
dzīvoklī. Šī izrādīsies vienīgā reize.
−
Biju
pie Vizmas. Ar puķēm un šampanieti... Gribējās cilvēcīgi aprunāties par
to viņas dzejojumu Indriķa Hronikas sakarā. Bet viņa saka: tas darbs
tiešām nav draudzīgs sociālismam.
Ciemiņš
rādās patiesi sarūgtināts.
Pats
par sevi tas ir neparasts gājiens. Neiedomājams vēl pirms gadiem desmit,
kur nu piecpadsmit vai divdesmit! Mana pirmā doma: tātad vismaz daļa
Lielajā mājā gribētu ap dzejojumu sākušos skandālu pieklusināt, iekļaut
parastajā, tāpat gana skarbajā vērtējumu gultnē. Kampaņai pret Vizmu maz
atbalstītāju. Kur nu vēl emigrācija, varbūt pat citzemju prese! Un vai
Maskavai tāds troksnis šobrīd vajadzīgs − pēc tanku saceltā trokšņa
Prāgā?
−
Vai nu
maz ko polēmikas karstumā pasaka... Un arī sociālisms pasaulē dažādi
saprasts. Staļina laiks... Ķīna... Eiropa...
Protams, to visu H. Priedītis zina.
Vai
būtu sarūgtinājusi, tā sakot, misijas neveiksme? (Diezin vai bez kāda
atbalsta viņš uz savu galvu būtu ko tādu uzsācis). Vai satriecis Vizmas
skarbais tiešums? Neiespēja rast kādu kompromisu? Kādu? Cerēt, ka
dzejniece kaut formāli atzīs savu vainas daļu? Tad viņi nepazīst Vizmu!
−
Vizma
ir dzejniece. Un vispār jau tajā dzejojumā nav ne sīkākā vārda par
sociālismu.
−
Jā, bet
tie mājieni... Un par savu tautu − nodevēji vien!
−
Mājieni
lai
satrauc vainīgos. Kāpēc gan neatcerēties krustnešus, Ivanu Bargo, Pēteri
Pirmo, visādus vācu, poļu laikus? Dzejojuma situācija un personāžs ir
pilnīgi konkrēts. Ne Vizma tur runā, bet chronists, kuŗu plosa
sirdsapziņa... − saku apmēram to pašu, ko tuvākajos gados vairākkārt
teikšu un rakstīšu.
−
Nu
gluži tā jau nu nav,
−
ciemiņš pēc stundas atvadās tikpat sarūgtināts.
Ko vēl
piebilst? Visai līdzīgi tie viedokļi sadūrās par prāvu vēstures tēlu
dzejas daļu.
Vadošajām aprindām, kā tolaik sāka Maskavā sevi dēvēt varas spice,
būtībā nebija pārliecinošu argumentu, kas tad īsti tur ir aplams,
nepatiess. Atlika kaut ko apgalvot savā politiskajā žargonā.
Haralds
Priedītis, redzams, meklēja kādu cilvēcīgāku izeju.
Ne
tikai tajā reizē tas izrādījās neiespējami. Uzbrukumi Vizmai turpinājās,
tad gadus sešus pūlējās nodot viņas vārdu aizmirstībai.
... Kad
kārtējo reizi tikāmies ar Vizmu, teicu: veltīgi tu par to sociālismu −
kāds tavam Indriķim sakars ar sociālismu?
−
Lai
zina! Lai dzird! − tā Vizma. − Ar puķēm un šampanieti...
Īsi
pastāstīju par sarunu.
Ja
atmiņa neviļ, tās puķes bijušas rozes.
Atceroties, pārlasot piezīmes, skices, vēstules, citu atmiņstāstījumus,
preses materiālus, grāmatas, jāsecina, ka daudz kas par to laiku vēl nav
pateikts. Gana interesants, dažkārt arī svarīgs.
Gandrīz
neticami, ka vismaz līdz 70. gadu vidum turpinājās visai vienota
literāro vērtību aizstāvība. Otrkārt, tie ir spriegas jaunrades gadi ne
tikai dzejā. Dzejoļi, balādes, poēmas dabiski auga no atšķirīgajiem
likteņceļiem, bet arī no vesela laikmeta spriedzes, lūzumiem,
nepārvarētiem
sastrēgu sārņiem
(Rainis).
Drāmatiski un laimīgi jaunrades gadi.
Spraunas tautumeitas un braši tautudēli, izauguši tolaik vēl
neprivatizētajos bērnudārzos vai padomju zelta jaunatnes piena un medus
upju krastos, dažs arī no skaistām labklājības zemēm laimīgi atgriezies
tēvzemē, palaikam ar treknu marķieri švīkā tās desmitgades:
„sociālistiskais reālisms”, „ienaidnieka tēls”; citi mudina sarkt kā
bietēm par tajos gados rakstīto.
Pareizi
− sarksim! Nosarktspējīgs cilvēks nenoliedzami tuvojas
sarkanbaltsarkanajām krāsām.
Domājams, ka pietiek, par ko sarkt arī šodien − sākot ar nozagto valsti
un izmirstošo tautu: atkal varam vienoties sarkanbaltsarkanībā!
Ko
piebilst par toreizējām mūžiezemiešu audzēm?
Varbūt
tikdaudz, ka viņi bija dažādi, tāpat kā šodienas cilvēki. Vēl to, ka
vairumam jau mantojumā nesenais laikmets bija atstājis dažādu varu
saraktos masu kapus, lielvaru iešūpotus un tikai nesen apturētus masu
represiju viļņus, nereti savstarpēju sašķeltību, dažkārt arī naidu.
Šī
grāmata autora pieredzes ietvaros stāsta par to, ko darīja vai nedarīja
visai daudzi rakstnieki, lai jauna vienotība radītu jaunu laikmetu, kas
cerīgāks arī Latvijai.
Diezin
kādēļ atkal bieži atceros 1971. gadā latviešu strēlnieku traģisko cīņu
vietās Ukrainā rakstītās rindas:
Naktī
nenāk miegs, pusautomātiski domās virknējas Draidena atdzejojuma rindas:
Līdz
beigām tiek zaudēts bez mēra!
Tu
dzenies pa pēdām zvēram.
Ir mīlā
vīlis ikviens,
Reiz
lauzts
tiek karstākais zvērests.
Viens
labums: viss paies un beigsies,
Un,
veco laikmetu mainot,
Cits
laiks pāri pasaulei steigsies.
[7]
Zibeņo.
Nogrand pērkons. Tad vēl grāviens, trešais, ceturtais. Līst.
Tur
tačanka drāžas tālāk. Tur cits laiks nāk pār pasauli.
