Astrida Straumane Ramrath

ESLINGENAS LATVIEŠU ĢIMNAZIJA

 

 

Lasot Augsburgas Ausekļa ģimnazistu atmiņu stāstus Birutas Abulas veidotajā grāmatā Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģimnazijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums (Kalamazū, 2004; skat. JG 242), redzu tur daudzas paralēles ar Eslingenu un tās ģimnaziju. Kad 1945. gada vasarā un rudenī sāka dibināties bēgļu nometnes, Eslingena − dēvēta par „Mazo Rīgu” un trimdas latviešu galvaspilsētu − kļuva par vienu no lielākajām nometnēm Rietumvācijā ar apmēram 6 000 latviešu bēgļiem. Līdzīgi kā tas notika Augsburgā, bēgļu rīcībā tika nodoti vāciešiem atņemti dzīvokļi. Dzīvojām divos „ciemos” − „blokos” (t.i., blokmājās) un tā dēvētajā „Kalna kolonijā”. Kaŗa iznīcīgais posts bija pagājis gaŗām Eslingenai, šai gleznainai vīnkoku un ābeļu dārzu ieskautai viduslaiku pilsētai Dienvidvācijā, Nekāras upes ielejā. Pēc bumbu sagrauto pilsētu skatiem bija liels atvieglinājums nokļūt vietā, kas bija it kā izcelta no kādas jau aizmirstas miera salas.

Tūdaļ pēc bēgļu nometnes nodibināšanas sākās skolu organizēšanas darbs. 1945. gada rudenī sāka darboties pamatskola, gandrīz vienlaikus arī ģimnazija un techniskā vidusskola, kuŗām telpas ierādīja Burgšūlē (Burgschule), lielā ķieģeļu skolas ēkā, kas arī bija atņemta vāciešiem. Ģimnazisti mācījās otrā stāva plašajās telpās, kamēr trešais stāvs tika nodots techniskajai vidusskolai. Telpu ziņā esligenieši bija labākā situācijā nekā auseklieši Augsburgā. Kurināmā trūkuma dēļ gan bija ļoti auksts, īpaši pirmajā ziemā, kad, satuntuļojušies mēteļos, ar cimdiem rokās mēģinājām pierakstīt skolotāju diktētās piezīmes, jo mācību grāmatu nebija. Vēlākos gados mācību līdzekļi tika sagādāti.

Pirmajā gadā ģimnaziju, gan tikai dažas nedēļas, vadīja Benedikts Laupacis, pēcāk Valfrīds Skulte, kuŗš mācību gada beigās pārgāja nometnes administratīvā darbā. Viņa vietu izpildīja inspektrise Marija Ūdre. Sākot ar 1947.1.I skolas vadību pārņēma bijušais Rīgas 2. pilsētas ģimnazijas direktors, vēsturnieks Ernests Nagobads, kopā ar inspektoru Kārli Baltiņu. Tai laikā ģimnazijā mācījās 204 skolēni un strādāja 39 pilntiesīgi skolotāji. Mācības, kas noritēja saskaņā ar Latvijas neatkarības laika skolu programmām, bija uz augsta līmeņa. Stundu plānu bija apstiprinājis Latviešu Centrālās komitejas Izglītības nozares vadītājs Jānis Celms.

Atceroties skolotājus, vispirms gribu minēt mūsu latviešu valodas skolotāju Irmu Cēberi. Viņa kā zelta graudus mūsu prātos un sirdīs sēja izpratni un mīlestību pret latviešu literatūru un arī mācīja gramatiski pareizu latviešu valodas zināšanu. Vēl tagad dzirdu viņas gleznainos stāstījumus par mūsu dzejniekiem un rakstniekiem. Tiem piederēja viņas sirds. Angļu valodu, vingrošanu un tautas dejas mācīja brīnišķā Valija Priedītes jaunkundze (Rīgā, 2. Pilsētas ģimnazijā mana vingrošanas skolotāja.) Eslingenā viņa savā paspārnē bija ieņēmusi no kaŗa pārnākušos invalīdus, kuŗi kļuva arī ģimnazistu draugi. Kopā ar viņiem pavadījām kopā daudz neaizmirstamu brīžu.

Nevar nepieminēt izprotošo, smaidīgo matemātikas skolotāju Artūru Veisbergu, kuŗš bieži dalījās ar mums filozofiskās pārrunās par dzīvi. Viena no viņa gudrībām − arī ar špikošanu skolēns kaut ko iemācās. Profesora Nagobada vadītās vēstures stundas bija piesātinātas ar asprātībām un pagātnes notikumu dzīviem atstāstījumiem. Nagobada stāstīto, kur Latvija un tās vēsture ieņēma ļoti speciālu vietu, diez vai kāds jebkad aizmirsa.

Līdzīgi kā tas bija Augsburgā, Eslingenas ģimnazisti aktīvi piedalījās dažādās ārpusskolas aktivitātēs. Dejojām tautasdejas Priedītes vadībā, uzvedām lugas, piemēram, Annas Brigaderes Maiju un Paiju un Sprīdīti. Skolas kori vadīja Haralds Lindemanis. Aktīvi bija skauti un gaidas. Notika sporta spēles un nometņošana vasarā tuvējā Dēgerlochas ciemā. Neaizmirstamas bija kopīgās ekskursijas uz Alpu kalniem un Ludviga II pilīm, arī īsāki izbraucieni un pastaigas Eslingenas apkārtnē. Pa Nekāras upi braucām ar laiviņām, peldējāmies tās ūdeņos, pa tās krastiem staigājām roku rokā, sapņojām par dzīvi un plānojām nākotni. Latvija vienmēr bija tā vieta, kur sapņi aiztecēja un plāni ieguva piepildījumu. Diemžēl, īstenība aizveda mūs uz citu pusi, uz svešām un tālām zemēm.

Eslingena bija bagāta ar dažādām aktivitātēm un sarīkojumiem. Darbojās profesionāls latviešu teātris, notika koncerti, mākslas izstādes, rakstnieku dienas un priekšlasījumi. 1947. gada vasarā notika lieli vispārējie Dziesmu svētki. Savu darbību sāka izdevniecība „Grāmatu Draugs”, un drīz vien varējām iegādāties tikko publicētās grāmatas. Pārtikas izdales punkts šad tad piešķīra šokolādes tāfeles, kuŗas varēja pārdot vietējiem vāciešiem par 50 reichsmarkām gabalā. Radās nauda grāmatām, un tā katrs jauns izdevums atrada vietu arī manā grāmatu plauktā.

 

Eslingenas Latviešu ģimnazijas abituriente Astrīda Straumane 1949. gadā un (apakšā) − 55 gadus vēlāk. Par raksta autori skat. JG 242:18.

 

Atmiņās Eslingenas gadi ir palikuši ar gaišu un bezrūpīgu ieskaņu. Ģimnazijas laiks bija speciāli svētīts ar sirsnīgām draudzībām, prieku, nebēdnībām un disciplinētu mācīšanos. Citēšu sava klases biedra Visvalža Klīves atziņas par Eslingenas Latviešu ģimnazijā gūto: 1. Respektu un izpratni uz garīgām lietām un vērtībām. Mēs sākām darbu katru rītu ar rīta lūgšanu, un svētbrīži ievadīja daudzas skolas sanāksmes. 2. Labu vēsturisku perspektīvi uz pasauli un mūsu pašu tautu. Mūs mācīja izcili vēsturnieki. 3. Ieskatu latviešu kultūrā. 4. Skaidru un analītisku domāšanu, jo, neskatoties uz visām grūtībām, mums bija laba zinātņu un matemātikas programma. Latviešu valodas skolotāji vienmēr mums lika rakstīt skaidri, pārdomāti un pēc plāna. 5. Draudzību un latvisku piederību. Skolā valdīja latvisks gars un dzirdēja labu latviešu valodu.

Četri gadi ģimnazijas solos bija aizsteigušies, pienāca 1949. gada pavasaris un priekšabitūrijas eksāmeni. Atceros gaŗās mācīšanās stundas, kad bija jāņem palīgā naktis un jāēd kafijas pupiņas, lai varētu turēties nomodā un atcerēties lasīto. Starp katru eksāmenu bija atļautas divas vai trīs brīvas dienas, lai atkārtotu vairāku gadu mācīto vielu nākošajai pārbaudei. Tas bija grūts un intensīvs darbs. Mūsu alga bija milzīgā atvieglinājuma un prieka sajūta, ko izjutām, kad pēc pēdējā eksāmena aizvērām Burgšūles durvis. Eslingenas ielas pielija ar latviešu jauniešu pārplūstošo prieku un līksmību. 1949.30.V − mūsu klases izlaidums! Eslingenas ģimnazijas piektais! Kalnu pļavās lasījām margrietiņas un citas lauku puķes, ar ko greznojām svinību zāli. Tā bija skaista svinību diena, kad ar prieku un patiesu lepnumu saņēmām savas gatavības apliecības. Abitūrijas svinību vakars bija pilns īstas tuvības un draudzības. Skolotāji un skolnieki kopīgi priecājās, dziedāja un dejoja līdz rīta ausmai. Skolas direktors Ernests Nagobads šī vakara svinību nobeigumā teica: Jūs man kļuvuši tik mīļi, ka grūti šķirties! Nekad savā mūžā neesmu tik ilgi svinējis abitūriju. Arī mums bija grūti šķirties. Profesors Nagobads aizgāja mūžībā tā paša gada rudenī.

Eslingenas 5. abitūrijas klase 1999.V salidoja Bostonā, lai nosvinētu 50 gadus kopš abitūrijas. Mana draudzene Rūta Kārkliņa-Kleina atbrauca pat no tālās Austrālijas! Piecus gadus vēlāk atkal pulcējāmies Bostonā un priecīgi svinējām abitūrijas 55. gadskārtu. Daudzie starplaika gadi nobira kā lieki gruži. Bijām tie paši Eslingenas ģimnazisti, tuvi, priecīgi un draudzīgi. Nākošā satikšanās plānota 2006. gadā Latvijā.

Beidzot šo īso un personīgo aprakstu, nožēloju, ka mums nav kaut kas līdzīgs atmiņu grāmatām Ēbenveilerieši (1998), Hanavas latviešu skola: 1945-1949 (2004) un, protams, JG aplūkotais izcilais atmiņu kopojums Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs (2004). Eslingenas Latviešu ģimnazijas kopība vēl ir parādā nākošajām paaudzēm atstāt vēsturisku liecību par eslingeniešu trimdas periodu, kas vismaz jauniešiem likās bagāts un skaists.