Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

Hochfeldas bēgļu nometnes kopskats pag. gs. 40. gadu otrā pusē

Astrida Straumane Ramrath

 

AUGSBURGAS AUSEKLIEŠI

  

Bēgļu nometnes angļu, amerikāņu un franču okupācijas zonās izveidojās tūdaļ pēc kaŗa beigām, lai atrisinātu problēmu, ko radīja lielais politisko bēgļu pulks, kas atteicās atgriezties savās Maskavas okupētajās dzimtenēs. Baltiešu bēgļiem piešķīra Displaced Persons (DP) jeb Pārvietoto personu statusu. Nometņu sākuma periodā tās apmeklēja padomju aģenti, kuŗi vervēja bēgļus atpakaļ braukšanai uz mājām, gan ar ļoti maziem panākumiem. Kaut arī visi paredzēja, ka dzīve svešumā būs īslaicīga, nākotnes aina rādījās nezināma un neparedzama. Tajā pat laikā bēgļiem, kuŗi pēc Latvijas atstāšanas izvārguši, paguruši un apjukuši turpat trīs ceturtdaļas gada bija klīduši pa kaŗā izpostīto Vāciju no vienas pagaidu mītnes uz citu, nonākšana bēgļu nometnēs deva jaunas cerības. Kā spoži gaismas puduri sabiedroto okupācijas zonās veidojās „Mazās Latvijas”, kur mācījās, dziedāja, dejoja un aktīvi darbojās dzimteni atstājušie, no otrreizējās krievu okupācijas izbēgušie latvieši. Neskatoties uz šaurajiem un trūcīgajiem apstākļiem, vienmuļo pārtiku un dažādiem grūtumiem, jaundibinātajās DP nometnēs attīstījās aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve. Nometņu vadītāji par pašu galveno uzskatīja bērnu izglītības turpināšanu. Tika dibinātas pamatskolas un ģimnazijas, paralēli organizēti praktisku apmācību kursi.

1945.VIII Hochfeldas (Hochfeld) nometnē, Augsburgas priekšpilsētā, nodibināja Augsburgas Ausekļa ģimnaziju, kas darbojās līdz 1950.IV. Pērngad izdotajā „ausekliešu” atmiņu un rakstu krājumā Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs [*] tā sirds un dvēsele, galvenā veidotāja un redaktore Biruta Abula raksta: Mūs, ģimnazistus, skolas vadība turēja stingrā uzraudzībā. Mēs augām patriotiskā garā un ar vislielāko nopietnību centāmies būt apzinīgi skolēni un tautas karoga godam nesēji. (..) Pēc gadiem, uzklausot toreizējo jauniešu atmiņas, šķiet, ka ikdienas rūpes mūs maz skārušas. Vecāki par mums rūpējās. Bijām gandrīz vienmēr paēduši, apģērbti un siltumā. Kādēļ Ausekļa? Lūk, tādēļ (kā grāmatas sākumā vēsta Anna Muktepāvele-Motivāne), ka šī dzejnieka un nacionālās atmodas gaismas saucēja garam un vārdiem bija simbolisks spēks svešumā nonākušajiem jauniešiem paturēt savu latviskumu.

Ģimnazijas organizēšanu un pēcāk vadību uzņēmās bijušais Jelgavas Skolotāju institūta direktors Ernests Aistars, kas šo pienākumu pildīja līdz Vācijas atstāšanai (1949.VIII), kad vadību pārņēma latviešu valodas skolotāja Vera Pētersone. Par ģimnazijas darbības pieciem gadiem ir doti sīki dati. Daudzie fotoattēli papildina vārdus ar sejām.

Ģimnazijas sākuma periods norisēja Hochfeldas blokmāju bēniņos („pažobelēs”), līdz skolai radās piemērotākas telpas. Gaŗāks ceļš uz turieni katru dienu bija jāmēro Haunštetenes bēgļu nometnē (citā Augsburgas priekšpilsētā) nometinātajiem skolniekiem. Audzēkņiem no attālākām nometnēm bija iekārtots Elizbetes Zandersones vadīts internāts.

Nodaļā „Skolotāji” (Muktepāvele-Motivāne) uzzinām, ka viņi visi bijuši izcili izglītoti, gandrīz katrs ar pieredzi pedagoga darbā vidusskolās Latvijā. Ne viens vien bijis mācību spēks Latvijas augstskolās, piemēram, prof. Alfrēds Tauriņš, kuŗa dienasgrāmata turpinājumos tiek publicēta JG. Skolotāju (skaitā 44) dažāda gaŗuma biogrāfiskie dati (atkarībā no informācijas pieejamības) grāmatas sākumā palīdz orientēties, lasot ģimnazijas audzēkņu (skaitā 88) atmiņu stāstus, kas arī ir dažāda formāta, stila un gaŗuma. Ir arī diezgan liels skaits skolasbiedru atmiņu par tiem, kuŗi jau aizgājuši mūžībā, skaitā 68 − par dažiem vairākas lappuses, par citiem tikai vienā rindiņā minēts vārds un uzvārds. Tam pievienojas Birutas Abulas sagatavotas intervijas ar mākslinieku Vitautu Sīmani (skat. JG 213:17, JG 233:48, JG 235:22 un JG 236:41-42), kuŗš grāmatas iznākšanu nepieredzēja, un JG redaktoru Rolfu Ekmani. Ir arī, protams, tādi, par kuŗiem nekādu ziņu nav.

Vitauta Sīmaņa („Gaŗā”) skice (1949.28.I). Latviešu valodas skolotājs Jānis Stengrevics skaita savu iemīļoto pantiņu (mācību līdzekli gramatikas likumu iekalšanai): Māte vāra buti, / Lai tik vārās vien, / Mēs te vārām zuti, / Ko Jūs vārāt, Lien?

Cauri gandrīz visiem stāstiem vijas viena kopskaņa − skaudra sāpe par dzimtenes zaudēšanu, dziļa mīlestība pret Latviju un nepagurstoša cerība, ka varēs tur atkal atgriezties. Ir grūti, gandrīz neiespējami, apskatīt katru atmiņu stāstu atsevišķi, tāpēc pieskaršos tikai dažiem cerībā, ka tie atspoguļo bijušo ausekliešu dažnedažādās atmiņu varavīksnes. Jāatzīst, ka pasaules tālēs izklīdušie auseklieši ir ļoti daudz sasnieguši savās personīgajās un profesionālajās dzīvēs. Lielākais skaits no viņiem atzīst, ka Augsburgas ģimnazija ir devusi stingrus izglītības pamatus, kas bijis pozitīvs spēks un palīgs turpmākajām studijām.

Atmiņu stāsti iekārtoti alfabētiskā kārtībā. Viens no Birutas Abulas palīgiem, redaktors Aivars Aistars raksturo Ausekļa ģimnazijas laiku kā neaizmirstamu un vienreizēju. Ar sirsnīgu humoru un siltu smaidu viņš atceras stingro latviešu valodas skolotāju Jāni Stengrevicu, kuŗš sliņķiem izraksta „čekiņu”, kas ar trīcošu sirdi jānes mājās parādīšanai vecākiem, latīņu valodas stundas pie skolotāja Ļubkāna, notikumu ar „smieklu gāzi” − kaut kur sagādāts pulveris bijis uzkaisīts uz siltas krāsniņas un piepildījis klasi ar milzīgiem dūmiem brīdī, kad tur ienācis skolotājs un tūlīt arī izgājis. Rezultātā visa klase uz laiku tikusi izslēgta no skolas un visiem samazināta atzīme uzvedībā. Šis notikums minēts arī citu ausekliešu stāstos. Aivars atceras sporta spēles, Jāņu svinības, „zubrīšanos” eksāmeniem, literāros vakarus, dziesmas, dejas, sava skolas biedra, talantīgā Reiņa Miesnieka iestudēto R. Blaumaņa lugu Trīnes grēki, baletu Mīla stiprāka par nāvi, kur klases dzejnieks Māris Ubāns tēlojis galveno lomu un pats atmiņu rakstītājs dejojis uz skatuves. Tad vēl svinīgie izlaiduma akti nometnes sarīkojumu zālē un kopīgi dziedātā skolas himna Gaismas pils skolotājas un diriģentes Delles-Grāvītes vadībā. Atmiņas ir palikušas, bet dzīve rit tālāk − tā savu stāstu beidz Aivars Aistars.

Rolfa Ekmaņa un Leonīda Zariņa likteņu zīmējumi, dzīves ceļi ir ļoti dažādi, bet izšķirošais elements karjeru izvēlē ir ļoti līdzīgs, dziļa tēvzemes un tautas mīlestība, vēlēšanās atmaskot tai nodarīto ļaunumu un palīdzēt tai atgūt brīvību. Atceroties bērnību un pamatskolas gadus Latvijā, Ekmanis min skolas karogu ar dzejnieka Raimonda Bebra vārdiem, kas iespiedušies viņa zemapziņā: Slēgsim sirdi saules lokā, / Lieli augsim Latvijai. Tā bijusi it kā saucēja balss nākotnes ceļiem. Mīlestība pret grāmatām sākusies jau agrā bērnībā un, atstājot Rīgu, bijis žēl pamest samērā lielo bibliotēku. Viņš apraksta drausmīgo gaisa uzbrukumu Drēzdenei, izglābšanos (ar Edvarta Virzas Straumēniem kabatā) no degošās pilsētas, nokļūšanu Vācijas dienvidos, apmešanos Hochfeldas DP nometnē un pieredzi Augsburgas Ausekļa ģimnazijā.

Auseklieša laiks bijis bagāts visādiem piedzīvojumiem. Gala atziņa: šie gadi bijuši svētīgi, tiem bijusi liela nozīme vispārēju zināšanu iegūšanai, latviskā vārda, valodas, latviskās dvēseles stiprināšanai. Šai laikā ir izveidojušās dziļas draudzības ar skolas biedriem. Ir sportots, kalnos kāpts, dziedāts, tautas dejas dejots un teātris spēlēts (Blaumaņa Brīnumzālīte u.c.). Ar respektu pieminēta direktora Aistara izcilā pasaules literatūras pārzināšana un iejūtīgie stāstījumi par gara milžiem, latviešu valodas skolotāja Stengrevica stingrā pieeja latviešu valodas mācībām, labsirdīgais zīmēšanas skolotājs, gleznotājs Jāni Zuntaks un kulturālā, radošā Magdalēna Rozentāle, minot tikai dažus. Intervija ir gaŗa (16 lpp.) un izsmeļoša. Tā izved cauri viņa pirmajiem ceļiem ASV, viņa studiju gadiem un pēcāk akadēmiskajā un literārajā pasaulē. Viņa mērķis ir bijis strādāt latviešu tautai, būt modram par tās valodu un kultūru, atmaskot apslēptās politiskās un sociālās netaisnības padomju režīma paspārnē, par ko liecina viņa publikācijas, daudzie gadi Radio Brīvā Eiropa darbā u.c.

Par Leonīdu Zariņu raksta viņa draugs Ilmārs Dāliņš un atmiņās piemin arī Marģers Cubīns, Zelma Lapiņa un Imants Kalniņš. Liekas, nekas nav zināms par Leonīda bērnību vai par apstākļiem, kādos viņš atstājis Latviju un nokļuvis Augsburgā. Mācījies ģimnazijā divus gadus ar pieciniekiem visos priekšmetos, un bez lielas piepūles, bet ar māku ļoti precīzi pierakstīt skolotāju lekcijas (ar grāmatām tajā laikā bija trūcīgi.) Ausekliešu saimei viņš bijis labi pazīstams ar referātiem (piemēram, par toreiz jaunu, modernu „strūklu dzinēju” technoloģiju lidmašīnās), dzeju skandējumiem, līdzdalību teātŗa izrādēs. Pēc ģimnazijas beigšanas divus gadus studējis mechāniku Baltijas Universitātē Pinebergā. ASV Zariņš turpinājis studijas un aizsūtījis uz Balto namu Vašingtonā savu universitātes pārbaudījumu eseju par padomju okupācijas režīma vardarbībām Latvijā. Šī eseja sasniegusi amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldi (Central Intelligence Agency), kas pārliecinājusi ideālistisko jaunekli iesaistīties izlūkdienesta darbā. Zariņš ticējis, ka latviešu novērotāju un ziņotāju darbs ir nozīmīgs pretošanās kustībā, atceras Ilmārs Dāliņš. Balstoties uz CIP jeb CIA maldīgās (kā vēlāk atklājies) informācijas pamata, 1953. gada maijā Leonīds Zariņš ticis ar izpletni nomests Latvijā, kur Ugāles mežos nonācis viltus partizānu nometnē. Nezinādams, ka nokļuvis ienaidnieku vidū, viņš devies uz Rīgu, kur apcietināts. Šis cilvēks ir fanātiķis, viņam jāmirst Sibīrijā − tā vienojušies čekas aģenti. Zariņš nošauts 1954. gadā. Apraksts par Leonīda Zariņa iesaistīšanos CIP darbā ir atrodams Bauera (Tom Bower) grāmatā The Red Web: MI6 and the KGB Master Coup (Sarkanais tīkls: MI6 un KGB meistarīgais gājiens) (London: Aurum Press Ltd, 1989). Ilmārs Dāliņš un Marģers Cubīns sava nogalinātā drauga piemiņai Dzelzkalnes nacionālo partizānu kapos netālu no Ugāles uzstādījuši piemiņas akmeni. Un teologs Imants Kalniņš savā atmiņu stāstā par klases biedru Leonīdu Zariņu:

Viņa vārdam noteikti pievienojams vārds varonis. Leonīda uzupurēšanās Latvijas labā apmirdz arī Ausekļa ģimnazijas vārdu ar varonības atspulgu.

Intīmais un emociju bagātais Annas Muktepāveles-Motivānes stāsts par Latvijas atstāšanu un skolas gadiem Augsburgā ir vienīgais, kam pamatā dienasgrāmata, kas vēsta par traģiski pārdzīvoto šķiršanos no dzimtajām lauku mājām zirga vilktā pajūgā ar labāko govi Brūnaļu pavadā. Dodoties kopā ar bēgļu plūsmu cauri Vācijai, tiek sasniegta Bavārija ar nonākšanu Hochfeldas nometnē. Ausekļa ģimnazijā Anna uzsāk pirmo klasi. Iesākumā šis laiks bijis ļoti grūts un nepatīkams. Dienasgrāmata ir ļoti personīgs rakstu veids. Tomēr tā ir mana aculiecinieces atskaite par apkārtni, notikumiem un tā laika ietekmi manos padsmitajos gados, komentē tās autore. Taisni šinī ziņā viņas stāstam ir speciāls šarms, intimitāte un patiesīgums. Grāmatas lappusēs Anna ir ielikusi savus ikdienas priekus, ilgas, skumjas un sadzīves notikumus. Atkārtoti skan cauri sāpes par dzimtenes zaudēšanu, ilgas pēc mājām un cerība uz atgriešanos. Viņa atkārtoti uzsveŗ, ka vēlas labi mācīties un solās ar jauno gadu noteikti uzlabot atzīmes. Šī apņemšanās arī gūst panākumus. Speciāli pieminēta ir Blaumaņa Trīnes Grēku izrāde un prieks būt uz skatuves. Sakarā ar „smieklu gāzes” briesmām un satraukumu skolotājos un vecākos Anna izsaucas: Nē, tādu traci es nekad vairs negribētu piedzīvot! Adventa klusajā laikā meitenei bijis jāuzdod skolas deju vakars, lai gan tur tik ļoti gribējies būt. Tad vēl stāsts par „cūku traci”, kad amerikāņu militārā policija jeb MP aplenkuši nometni un konfiscējusi nometnieku cūku baru. Dienasgrāmatā iepazīstamies ar Annas mīlestību pret dabu, pastaigām Hochfeldas pļavās pavasaŗa atmodā, viņas mīļākajā mēnesī − jūnijā. Ir jūtama mīlestības pamošanās un sapņi. Satikšanās un šķiršanās, prieks un skumjas caurstrāvo jaunās auseklietes dienas. Pienāk laiks, kad jāsaka ardievas Augsburgai, draugiem un, visbeidzot, Eiropai, kas viņai ir bezgala sāpīgi. Ceļš ved uz jaunu, nezināmu dzīvi pāri okeānam.

Daudz ko uzzinām par Augsburgas latviešu dziesmu dienām (Ivars Antēns), skaisti pavadītajām nedēļām Grāfenašavas jauniešu vasaras nometnē Alpu kalnu pakājē, ausekliešu sporta nodarbībām un gaidām un skautiem (Marģers Cubīns), teātŗu izrādēm, režisora Reiņa Miesnieka izcili vadīto un speciāli pieminēto sarīkojumu Jāņu vakars Kalniešos u.c. Aprakstītas ekskursijas pa gleznaino Augsburgas apkārtni un citām Bavārijas daļām. Biruta Abula stāsta par starpbrīžos un bezmiega naktīs rakstīto vārdu. Pieminēts ģimnazijas audzēkņu literārā pulciņa izdevums Asni un doti skolnieku sadzejojumu piemēri. Grāmatas sākumā lasītāji iepazīstināti ar Augsburgas vēsturi (Aivars Aistars) un ar Hochfeldas (Biruta Abula) un Haunštetenes (Romis Cedriņš) nometņu izveidošanos 1945. gada vasarā. Cubīns pieskaras netaisnajam amerikāņu lēmumam par pajumtes liegšanu nometnēs bijušajiem leģionāriem, pastāstot, kā tas ietekmējis viņa no kaŗa pārnākušā tēva un līdz ar to visas ģimenes likteni.

Izklīduši pasaules tālēs, auseklieši turpina uzturēt savas draudzības saites, regulāri satiekoties. Daudzās fotogrāfijas grāmatas beidzamajās lappusēs liecina par sirsnīgo attiecību turpināšanos. Aizverot Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs, ir prieks par šīs vērtīgās un vajadzīgās grāmatas lappusēs atstāto vēsturisko mantojumu, par kāda latviešu trimdinieku dzīvē svarīga perioda dokumentēšanu un neļaušanu tam nogrimt aizmirstības tuksnesī. Pievienojos dzejniecei un rakstniecei Zintai Aistarei (Ausekļa ģimnazijas direktora Ernesta Aistara mazmeitai) − saprotot mūsu mantojumu, mūsu saistību ar tiem, kas nākuši pirms mums, nozīmē saprast mūs pašus. Ir svarīgi zināt pagātni, lai izprastu nākotni.

 

---

[*] Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs, 1945-1950. Augsburgas Ausekļa ģimnazijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums. Galvenā red. Biruta Abula, red. Aivars Aistars. Kalamazū, Mičiganā: Auseklieši, 2004. 281 lpp.

 

 

Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnē pag. gs. 40. gadu otra pusē. Uzņēmumi no Rolfa Ekmaņa archīva.

Uzklikšķiniet uz attēla, lai palielinātu! 

Ausekļa ģimnāzijai ierādītās ēkas spārns - labajā pusē (1946)	Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnē 40. gadu otrā pusē	Bombardēšanā cietusī daļa
Latviešu dziesmu svētkos Augsburgā (1947)	Grāmatas Auseklieši galvenā  redaktore Biruta Kalēja Abula (kr. pusē), Tamāra Vilkina (vidū) un Frīda Arāja masku ballē (1948)	Piektās klases izlaidums (1949)
Ģimnāzijas 4. klase (1946)	Ģimnāzijas 2. klase (1946)	Ģimnazisti vada Valsts svētku gājienu (1948). Karogu nes rolfs Ekmanis
Jāņošana (1947)	Ausekliešu izcilniece Valda Bračiņa („Maziņš”) (1948)	Trīnes grēku uzvedums (1946)
4. klases reālās ievirzes audzēkņi. Vidū Valda Bračiņa (1948)	Daļa no absolventu klases ar latviešu valodas skolotāju Jāni Stengrevicu (1949)	Daļa ģimnazistu strādāja vasaras nometnē Grafenšavā (Grafenschau) (1948)
Mārtiņdienas uzvedums (1947.9.XI) Kreisā pusē Rolfs Ekmanis	Rūdolfa Blaumaņa Brīnumzālīte. Ģimnazistu uzvedums 1948.XII	Ģimnāzijas 5. (absolventu) klase 1949. gada jūnijā
Pēc tautasdeju uzveduma 1946. gada rudenī	Goda sardze pie karoga. Gaida Ķibermane, Rolfs Ekmanis un Irēne Stukule	Direktors Aistars izlaiduma aktā uzrunā skolēnus.

 

 

Astrida Straumane Ramrath studē literatūru Bostonā (Northeastern University). Raksti trimdas periodikā. Nodarbojas arī ar glezniecību, īpaši akvareļa technikā.