VAI JAUNA ZVAIGZNE LITERATŪRAS DEBESĪS?

Nedēļas žurnālā The New Yorker (2005. 22.VIII) ievietots Džīnas Oksneres (Gina Ochsner) stāsts „Thicker Than Water” (Biezāks par ūdeni). Šo domu var papildināt ar vairākās valodās pazīstamo izteicienu ,,Asinis ir biezākas par ūdeni”, pasvītrojot cilvēku tieksmi dot priekšroku savai ģimenei, saviem tautiešiem, iepretim citiem.

Latviešu lasītājiem, kam arī purva ūdens dzīslās netek, šis stāsts liksies interesants, jo autore visu notiekošo parāda tā kā to skatītu četrpadsmitgadīga latviešu meitene, vārdā Ada, kaut arī viņas domāšana ir latviešu meitenei sveša. Turklāt stāsts nav latviešiem glaimojošs.

Par rakstnieci ziņas ir skopas - ar vīru un četriem bērniem viņa mīt Oregonas štata mazpilsētā Kizerā (Keizer) un pa laikam ir dzīvojusi ārpus ASV - Čechijā, Krievijā, Polijā. Viņai ir iznākuši divi stāstu krājumi, The Necessary Grace to Fall un People I Wanted to Be. Saņemtas vairākas literāras godalgas (Flannery O'Connor Award for Short Fiction, Raymond Carver Prize, Chelsea Award for Short Fiction, Ruth Hindman Foundation Prīze u.c.). Tīmeklī par rakstnieci ir daudz informācijas. Gaŗāka recenzija atrodama krievu laikrakstā angļu valodā The Moscow Times.

Veikli uzrakstītais stāsts, kur pielietoti visādi literatūrā pazīstami paņēmieni un triki, norisinās it kā Latvijā. Sākums 1988. gada pavasarī. Vēlāk šajā gadā pirmoreiz atklātībā parādās Latvijas karogi. Daugavā ir nokusis ledus. (Vai tas būtu mājiens? Latviešu valodā ir grāmata Daugavā iet ledus.) Aprakstītas vairākas pašnāvības grūti iedomājamā sādžā ārpus Rīgas, ko apdzīvo galvenokārt krievi un žīdi. Vērīgs lasītājs pats var izdarīt secinājumu, kāpēc cilvēki pēkšņi dodas pašnāvībā. Tās gan aprakstītas nenopietni. Tikpat nenopietna ir latviešu attieksme pret tām: „Ārzemnieki!” māte atbildēja... „Viss, ko viņi dara ir tik dramatisks, pārspīlēts. Kāpēc žīdi nevar nomirt klusi, tāpat ka mēs pārējie?”

Minēts, ka latviešiem būtu it kā „vadonis” - 42. skola ir nosaukta jaunā „latviešu vadoņa” vārdā, bet iedzīvotāji to joprojām turpina saukt par 42. skolu. Antisemītisms manāms teikumā: Un no Krievijas iebraukušie žīdi ir vissliktākie, jo viņi vispār nepūlas runāt latviski.

Vadoties pēc Latvijas preses, daži karstākie cīnītāji par krievu valodas tiesībām Latvijā esot ebreji. Agrāk latviešu valoda vārds „žīds” bija parastais apzīmējums tautībai. Nekādas sliktas nozīmes tam nebija. Tāda ir radusies padomju laikā, krievu kultūras iespaidā, tāpēc tagad Latvijā pieklājīgi ir teikt „ebrejs”. Stāstā lietots vārds „Jew”. Oksneres uztverē latviešu attieksme pret šiem kaimiņiem nav labvēlīga, un viņas stils ir zobgalīgs, ironisks.

Daiļdarbā salīdzinātas divas ģimenes, kuŗas dzīvo katra savā ielas pusē - Kalniņi un Ilmjeņi (Ilmyen). Kad Kalniņš ir tā piedzēries, ka vairs nespēj nostāvēt kājās, Ilmjens viņu pārmet pār plecu un pārnes mājās. Varētu domāt, ka abi ir vienā vietā dzēruši, lai gan nevar saprast, kas viņiem būtu kopīgs. Ada domā, ka Ilmjeņi ir gudrāki (spēlē šachu), viņiem ir skaistāki aizkari, vecas skaistas grāmatas, gaisotne viņu mājā ir romantiska. Neglītajai Adai, kuŗas mati ir saķepuši un piedevām slikta sejas āda, tur viss liekas ļoti pievilcīgs. Ilmjeņu meita Judite ir Adas draudzene. Uzmanību saista meitenes vārds - Judite (bez gaŗumzīmes) - ir šī vārda latviešu variants, ne angļu. Arī vārdā Kalniņš nav lietotas latviešu diakritiskās zīmes.

Latviešu pozitīvā rakstura īpašība ir darba tikums un tieksme pēc izglītības, lai sasniegtu labāku dzīvi. Bet muļķīgi skan mātes uzmundrinājums bērniem Adai un Rūdim (stāstā: Rudy): Esiet ģēniji! Tikpat labi varētu teikt: Esiet skaisti!

Jādomā, ka pirms II Pasaules kaŗa mātes ģimenei ir labi klājies, jo tā ziedojusi akmeņus un javu mazajai sabiedriskai celtnei, ko māte tagad tīra un uzmana: Tur notiek dievkalpojumi un arī citi sarīkojumi - šajā daudznāciju sādžā, kur, bez krievu valodas cienītājiem žīdiem, ir arī korejieši, uzbeki, ukraiņi un krievi. Posts ir ar tēvu, kuŗš pēc kapu rakšanas piedzeras un iet vemt mātes izberztajā tualetes istabā. Grūti saprotams, kāpēc dzērājs lauztos sabiedriskā ēkā, lai izvemtos, ja jebkura vieta ārā būtu laba diezgan. Tīrīt tualeti ir nepatīkams darbs, ko cilvēkiem pat uzliek kā sodu, un primitīvāki cilvēki pat izjūt nepatiku pret šādiem tīrītājiem. Rakstniece prot iespaidot lasītāju apslēptā veidā. (Jāpiebilst, ka publiskās tualetes Latvijā tagad ir tīras, tāpat kā citur Rietumu pasaulē.) Vīra dzeršana ierosina māti dibināt Latviešu sieviešu pretalkohola biedrību, bet tā kā viņas biedrībā iestājas tikai Ilmjeņa kundze un kāda „Mrs. Ivaska”, kas varbūt ir čigāniete, tad biedrības nosaukumā vārdu Latviešu aizvieto ar Internacionāla. Tas viss atgādina vecos labos tautu draudzības laikus. Var tikai minēt, kāpēc latviešu rakstnieces vārds ir izpelnījies vietu Oksneres stāstā.

Tad ierodas tēva brālis Māris Kalniņš, bijušais padomju armijnieks, invalīds, zaudējis kāju PSRS karā Afganistānā. Viņš ir dedzīgs latviešu valodas un ierosinātā valodas likuma aizstāvis. Ironija ir tā, ka patriotiskie latvieši paši skatās TV programmu Krokodiļ krievu valodā.

Beigās, pēc dažādiem notikumiem, Ada nolemj, ka latviešiem vajadzētu izbeigt māņus, lūgt kaimiņiem Ilmjeņiem piedošanu. Tad dzīve atkal būtu normāla.

Latvijas kultūras pazinējam vielu pārdomām radīs daudzās stāstā atrodamās nianses. Interesanti būtu zināt, cik labi rakstniece pazīst Latviju. Vai viņa vispārina savus novērojumus Krievijā un Viduseiropā? Vai viņa visu ir sīki izplānojusi? Nacionālos un valodu strīdos neiesaistīts amerikāņu lasītājs (bez bijušas PSRS pieredzes) stāstu uztvers droši vien ar mazāku interese nekā mēs.

 

Anita Liepiņa

 

Pērngad Anitas Liepiņas tulkojumā Talsu tipogrāfija laiž klajā Andra Kolberga romānu Meklējiet sievieti angļu valodā ar nosaukumu Don't Call Me, Don't Look for Me. [Skat. Juŗa Silenieka recenziju.]