JG244 Gunars Saliņš, Lolita Gulbe

*Gunars Saliņš*
*PLIKNES* Matiss MoMĀ	1. Viņu tirdīja gaisma gaisma, kas Francijas dienvidos − un tā, kas sieviešu miesās 2. Šī plikne! No debesīm? Ai, tavs liktenis, tava vienīgā! Bet tad paveries: vēl viena tāda! Un vēl viena! Un vēl tālāk, vēl dziļāk − pliknes, pliknes, pliknes! Ikviena no debesīm! Ikviena tava vienīgā!?! 3. Saulaino Biskru atminoties. viņas augums miegā ienācies tā kā auglis − auglis ar kājām. auglis ar rokām, auglis ar krūtīm, ar klēpi auglis ar meistara plaukstu nospiedumiem tumši ziliem zem padusēm − bet auglis! 4. Vēl cita pamodusies kaila uz galda starp vāzēm − Izstaipa rožainās rokas, nošūpo rožainās krūtis: − Tad celsimies? Bet vāzes − tās vizmojas tikai, vizmojas tikai, vizmojas pašas sevī 5. Un vēl cita − tā iegājusi līdz pusei jau mūrī iekšā − ar seju, ar pleciem, ar krūtīm, ar visu priekšu − redzams vairs tikai plikais dibens − bet tajā neatskatīties 6. Tu, sēdošā, tu nezcikreiz pārgleznotā, Jau gluži caurredzamā − kad tevi reiz kāds berzīs, skrāpēs, mazgās, šķīstīs − tu kļūsi brīnumains nekas 7. Tad tāda ir „SARUNA”?! Nē, viņi klusē: viņa sēdus melnā tērpā ar tumšzaļu V pret bālu kaklu. Viņš stāvus pusaizvērsies bālzilā pidžamā ar baltām stāvus svītrām − bet ārā aiz loga no kvēli zilas dobes uz viņiem runā sarkanas puķes 8. Un tad, cik tālu vien saredz acs, viss kļūst tuvāks, viss kļūst tālāks, viss kļūst ornamen tālāks − arī tu pats 9. Un tad tas notiek: viņš gultā dienu un nakti ar dzirklēm krāsainus papīrus graiza graiza un līmē − graiza un līmē − un pasaule pārtop zīmēs − zīmēs un brīnumos − kāda dievišķa velna dzīšana − kāda atpestīšana!
*AKTS* ar Pikaso	Viņš skatījās viņā stundu − bez vārda − un viņa juta, ka pamazām lobās no viņas nost tik tikko pamesto drānu dvesma, puķu atspīdums, istabas gaiss, viss, itin viss − tik kaila nekad viņa nebija stāvējusi. Un tad nodrebot viņa jūt: kāds cits gaiss apskauj viņu un viņa stāv ar trim zaļām krūtīm, ar bālzilu mēnesi sejas vietā uz kreisā pleca ar gurniem, kas skan − ar gurniem kas ir mandolīna
*DŽAKOMETI* *IZSTĀDĒ*
*„TUKŠUMS”*	Viņas rokās tukšums − tas jānotur, tas jānotur − tas jānotur, līdz būsim tur, kur tukšums turas pats sevī − un mūs vairs nav
*„SĒDOŠĀ”*	Tava auguma līnijas metālā − tik tievas, tik smalkas − tu prasies Iztrinkšķināma

Ņujorkas „elles ķēķinieka,” jaungaitnieka un koledžas mācībspēka Gunara Saliņa pirmais dzejkrājums ir Miglas krogs (1975), kam seko Melnā saule (1967), Satikšanās (1979). Latvijā izdota izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Sērijā Dzīvesstāsts un... iznāk grāmata Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi − itin neseni (1997). Atdzejojis Reineru Mariju Rilki, T.S. Eliotu, Robertu Frostu, Dilanu Tomasu. Publicējis literāras apceres, esejas, recenzijas.

*Lolita Gulbe*
*VENTORFA 1948*
I	Mēs nevarējām Saskatīt Mēneša otro pusi − Uz tā Bija iezīmētas Mūsu robežas Un mēnesī raugoties Redzējām Tikai viens otra acis. Nebija neviena Kam lūgties Lai robežas iztaisno gaismā − Mums saprotamas. Bijām novēlēti Katrs savam okeānam. Saviem gada laikiem Un saviem mūžiem.
II	Tie miglainie ceļi Iet pāri Gadu desmitiem. Liekas, Tie zagtie āboli Vēl vienmēr tev kabatā Un mani pirksti Tavā plaukstā. Šodien Mēs viens otru Vairs nepazītu. Mūsu acis ir bālākas Un pat pleciem saskaroties Varam viens otram Paiet gaŗām. Tavs pirmais skūpsts Dzisis zem tikdaudz citiem, Un tikdaudz zvaigznes Ir kritušas starp mums. Mūsu vārdi Uz viņām nebija Uzrakstīti.
*** * ***	Kamēr Manas stundas kūst Kā Dali pulkstenis Es zinu pārliecināti, Zinu Kas man jādara − Ar pirkstu velkot Pāri saujas dzīvības līnijām Man ir jāiet tālāk. Pulsi, sirds sitieni Mani vedīs Caur nākošo, kūstošo stundu. Odzes un eņģeļi mani aizskārs Bet es vēl steigšos Caur sekundēm Kā caur ūdens zālēm Tev pretim. Miers ir akmenim Granīta zeltainās vēnās Bet man ir jāiet, jāiet Kamēr man dāvātais laiks Aizplūdīs Un okeāns nešūposies.
*** * ***	Tu mani nepazaudēsi. Ar savām acīm Tu ierakstīsi Manu adresi Uz sava istabas sliekšņa Uz tavu ēnu zīmējumiem. Un es Parakstījos Uz baltas nakts Ar smilgu Gaŗu un rūsganu: Mans lūgums bija Gaismai Tevi neatstāt, Tu mani nepazaudēsi. Vakars Uz pelēka mākoņa apsēdies Lupina sauli Kā apelsīnu Un mizas saliek Apvāršņa malā. Saldums Ir tavās lūpās.
*** * ***	Tava dziesma izskan caur manām velvēm un iededz laternu, kuŗas gaismā es atrodu ceļu. Mana māja pastāvēs kamēr tu dziedāsi un durvis būs vaļā.

Lolitas Gulbes dzejoļi sakopoti krājumos Jāiztur (1981), Varbūt − es esmu mežs (1985), Gredzena acs (1991), Gājputns (1996). Par dzejnieces pēdējo grāmatu Zaļi pirkstu nospiedumi (2003) skat. Intas Ezergailes rakstu „Dzejniece ar jūtīgu sirdi” − JG 236 (2004): 56-57.