Janīna Kursīte

TRIMDAS LITERATŪRA LATVIJĀ

 

 

Īpaši nav jāstāsta par tām grūtībām, kas PSRS laikos sagaidīja katru, kas mēģināja ievest kaut ko no trimdas literatūras Latvijā. Tikai ar Hruščova laika atkusni palēnām 1960. gados trimdas rakstnieku vārdi, mazākā mērā viņu sarakstītie darbi, palēnām sāka sūkties Latvijas rakstniecības augsnē. Svarīga loma šeit žurnālam Jaunā Gaita un pašiem jaungaitniekiem un visiem, kas ap viņiem bija un tieši vai netieši palīdzēja sazināties ar tautiešiem Latvijā un sekmēja šo saikņu veidošanos.

Ilgāka savstarpēja satiksme, kas bija iespējama tikai kopš 1980. gadu beigām, palīdzēja noskaidrot, ka abās pusēs ir gan ideālisti, kas, neskatoties ne uz ko, augstāk par visu tur Latvijas valsts neatkarības lietu un to, kas šo lietu sekmē, un ir cilvēki kā cilvēki, kas mēģina izdzīvot jebkuŗos apstākļos, augstāk par visu turot personisko labklājību un drošību. Pasaule ir dažāda, arī latviešu pasaule ir dažāda. Un kāpēc lai tā tāda arī nebūtu?

Trimdā, pateicoties oficiālo Latvijas PSR kultūras un politikas funkcionāru pūlēm apgādāt ar dzimtenē izdoto literatūru trimdiniekus, Latvijas PSR iznākusī literatūra bija vai varēja būt daudz labāk pieejama nekā Latvijā trimdas literatūra. Bet arī trimdiniekiem bija jāizšķiŗas − vai lasīt, riskējot uzķerties uz kāda Latvijas PSR kultūrsakarnieku āķa, vai ignorēt un nelasīt, lai neuzķertos.

Pirmais. Plašākam Latvijas lasītāju lokam priekšstata par trimdas literatūru līdz 1980. gadu beigām nebija nekāda, tikai zināja, ka tāda pastāv. No Andreja Upīša vai viņam līdzīgu oficiozajā laikrakstā Cīņa vai citur publiski paustām ķengām Latvijas lasītājs uzzināja, ka trimdā raksta Anšlavs Eglītis, Andrejs Eglītis, vēl daži rakstnieki, kuŗi tika šajās publikācijās izlamāti vai no panckām ārā.

Otrais. Kaut arī tas bija ļoti šaurs loks, tomēr bija rakstnieki, mākslinieki vai kultūras darbinieki Latvijas PSR, kas dažādu apstākļu dēļ bija piekrituši − citi formāli, citi ne, darboties Kultūras sakaru komitejā, rakstīt laikrakstos Dzimtenes Balss, Atbalss u.c., kas bija vērsti tikai uz trimdas lasītāju, jo Latvijas lasītājiem nebija pieejami. Šim priviliģētajam ļaužu slānītim trimdas literatūra bija zināma un bija pieejama. Kā liecina literatūrkritiķis Ilgonis Bērsons, Kultūras sakaru komitejā bija sava trimdas literatūras bibliotēka, no kuŗas šīs komitejas biedri varēja ņemt grāmatas pat uz mājām. Daži no viņiem dalījās ar citiem, kam šī literatūra nebija pieejama, daži ne. Paliek joprojām atklāts jautājums par tiem, kas dalījās − vai viņi nebaidījās, ka viņus, kā toreiz teica − „nostučīs”, resp., vai par viņiem nepienesīs ziņas attiecīgiem represīvajiem orgāniem. Cik no viņiem to darīja šo orgānu uzdevumā, lai izzinātu Latvijas intelektuāļu noskaņojumu − tas paliks − vismaz vēl kādu laiku − neatbildēts jautājums. Taču te, šķiet, nevajadzētu visus Kultūrsakaru komitejas ļaudis sabāzt vienā maisā un ierakstīt gandrīz vai tautas ienaidnieku sarakstā. Kultūrsakaru komitejas literatūras sekcijā dažādos laikos bija Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Egons Līvs, Zigmunds Skujiņš, literatūrkritiķis Bērsons. Kā personiskā sarunā teica Bērsons: Nevienu čekas pasūtījumu neesmu pildījis. Braucām pie trimdiniekiem, lai būtu kontakti. Bet bija Kultūrsakaru komitejā un vadītājos, protams, arī izteikti melnas figūras. Tādas kā Ādolfs Talcis.

1960. gadu otrajā pusē, kad gaisā virmoja Čechoslovākijas notikumu atbalss, Rakstnieku savienībā vairākkārt tika publiski vai puspubliski apspriesta doma par trimdas literatūras darbu izdošanu Latvijā. − 1967. gada 20. martā rīkojām Dzejas sekcijas sanāksmi par literāro mantojumu... [Māris Čaklais] runā par nepieciešamību izdot Gunara Saliņa, Ainas Zemdegas, Olafa Stumbra grāmatas.[1]

Trešais. Visbiežāk − pa dažādiem slepus ceļiem, ar trimdas radinieku palīdzību, trimdas grāmatas tika ievestas Latvijā. Tad tās ceļoja uzmanīgā ķēdē no cilvēka pie cilvēka, nereti gadījās, ka kaut kur ķēdē bija kāds neuzmanīgs lasītājs vai provokātors, tad šī ķēde pārtrūka. Notika izsaukšanas uz čeku, izklaušināšanas, nereti izslēgšanas no augstskolas un tamlīdzīgi. Tā dzejnieku Leonu Briedi 1970.25.III (zīmīgā dienā!) līdz ar veselu pulciņu toreiz 2. kursa LU Filoloģijas fakultātes studentu izslēdza no universitātes par trimdas rakstnieku darbu pārrakstīšanu ar roku un izplatīšanu.

Leons Briedis stāstīja, ka ceļi kā piekļūt trimdas literatūrai 1970. gados bijuši dažādi. Bet parasti tas noticis ar gados vecāko kolēģu − rakstnieku atbalstu vai tiešu palīdzību. Viens no tiem − Māris Čaklais, kam bijusi īpaša māka veidot kontaktus ar trimdas rakstniekiem. Uldim Bērziņam tieši Māris Čaklais devis lasīt Jauno Gaitu. Citreiz Čaklais iedevis Briedim Linarda Tauna dzejoļu grāmatu, ļaujot savā dzīvoklī Brīvības ielā to lasīt, kamēr pats aizgājis prom darīšanās. Leons Briedis, cik spējis, divās trīs stundās, Tauna grāmatu pārrakstījis kladītē. Un, protams, devis šo kladīti tālāk citiem pārrakstīt. Un, kad kādam kladīte trāpījās neīstā laikā un neīstā vietā, tad notika iekrišana, izslēgšana no universitātes utml. Briedis teica, ka viņam kladītēs bijusi pārrakstīta gan Gunara Saliņa, gan Zinaīdas Lazdas, vēlāk arī Roberta Mūka dzeja. Samērā daudz trimdas literatūra ienākusi 1970. gados pēc Jāņa Krēsliņa juniora vai Ojāra Rozīša, arī Andreja Gunara Irbes Rīgas apmeklējumiem.

Atsevišķs trimdas literatūras atzars ir latgaliešu literatūra, ko galvenokārt Vācijā izdeva Vladislava Loča izdevniecība. Lācim Latvijā palika brālis. Locis regulāri rakstīja gan vēstules, gan sūtīja paciņas brāļa dēlam Pēterim Locim. Protams, šajos sūtījumos nebija grāmatu. Tās no 1970. gadu beigām ieveda Latvijā rakstnieks no Vācijas Alberts Spoģis. Galvenokārt tā bija latgaliešu periodika − žurnāls Dzeive un laikraksts Latgolas Bolss. Vienreiz, kā atceras Pēteris Locis, žurnāls Dzeive bijis ielikts ārzemju sporta žurnāla vākos un tā izsprucis cauri padomju muitai nepamanīts.

Nedaudzos trimdas literatūras darbus burtiski „nolasīja”, gan daudzkārt pārlasot, gan dodot pārrakstīt citiem. Leons Briedis stāstīja, ka bijis samīlējies Veronikas Strēlertes dzejā, ko ieguvis pa sarežģītiem aplinkus ceļiem. Slepeni uzrakstījis viņai vēstuli, ko nodevis ar kādu braucēju uz Zviedriju. Pēc kāda laika (1974. vai 1975. gadā) atskanējis telefona zvans: Te Veronika. Vai nevarat/nevari atnākt tad un tad Alfrēda Kalniņa ielā? − Satikušies pie Strēlertes radiem Ģīrupniekiem, un šī satikšanās Leonam Briedim nozīmējusi ļoti daudz.

Knuta Skujenieka dzīvē trimdas literatūra ienāca pēc septiņu gadu (1962-1969) atsēdēšanas padomju lēģeros. Tur vislielākā saskare bijusi ar krievu disidentisko literatūru.  Ar latviešu trimdas literatūru, arī ar JG viņš iepazinies galvenokārt jau pēc atgriešanās Latvijā, visvairāk no personiskiem kontaktiem ar Veltu Tomu un Olafu Stumbru. Olafs Stumbrs vienu laiku bija gandrīz vai pazīstamākais trimdas literāts Latvijā, jo regulāri brauca uz Latviju un regulāri veda savas grāmatas, un regulāri kontaktējās ar Latvijas cilvēkiem. − Olafa Stumbra personības šarms ietekmēja latviešu dzejniekus, īpaši jaunos.[2] Dzejniece Laima Līvena personiskā sarunā teica, ka viņai no Stumbra Latvijas apciemojumiem ir sakrājies prāvs skaits viņa dāvināto paša dzejoļu grāmatu. Iepazinusies Līvena ar Stumbru ar tulkotājas Maijas Silmales starpniecību. Silmale savukārt bijusi laba paziņa Silvijai Stumbrei, pie kuŗas ciemošanās reizēs apmetās Stumbrs, kuŗš tiem Latvijas dzejniekiem, kas viņu iepazina, arī Līvenai, ļoti paticis ar savu sirsnību sarunās.

Bija visādi plāni, brīžiem fantastiski, brīžiem gluži reālistiski, kā tikt pie trimdas literatūras. Tā Uldis Bērziņš stāstīja, ka, mācoties Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē, ko viņš beidza 1971. gadā, viņš sarunājis ar kādas Āfrikas valsts studentu, ka tas, braucot uz Zviedriju, atvedīs čemodānu ar trimdas literatūru. Krievu muita domās, ka tā „nēģeru valodā”. Tomēr šis labi izstrādātais plāns pajucis, jo Āfrikas students neticis kaut kādu iemeslu dēļ uz Zviedriju.

Māri Čaklo kā trimdas literatūras zinātāju, varbūt var teikt, arī trimdas grāmatu, ja ne īpašnieku, tad tādu, pie kuŗa trimdas grāmatas regulāri apgrozījās, jau minēju. Trimdas literatūra nonāca arī pie lieliskās franču literatūras tulkotājas Maijas Silmales. Izcietusi Sibīriju (1951-1956) par darbošanos t.s. franču grupā, viņa nebaidījās − ne pati lasīt, ne citiem, protams, ne kuŗam katram − dot lasīt, un ne tikai lasīt. Tiem, kam uzticējās, uzdāvināja trimdas grāmatas. Vairākas grāmatas, Maijas Silmales 1970. gados dāvinātas, ir dzejnieces Laimas Līvenas īpašumā: ... trimdas autoru darbus Maija [Silmale] saņēma no draugiem un skolasbiedriem, tostarp no ņujorkiešiem Gunāra Saltupa, viņa kundzes Mudītes Saltupas, no filoloģes un mākslas zinātnieces Irēnas Avenas un citiem. Par to liecina Maijas Silmales kratīšanas protokoli: tajos fiksēti kratīšanai atņemtie materiāli, kuŗus kopā ar Maijas Silmales meitu Helju mēģinājām atgūt, − Valda Krāslavieša dzejoļgrāmata „Ar laika degli”, Gunara Saliņa „Miglas krogs” un „Melnā saule”, Veltas Sniķeres „Nemitas minamais”.[3]

Tiem, kam uzticējās, grāmatas lasīšanai deva arī dzejniece Vizma Belševica. Kā Laima Līvena saka, Vizma Belševica nebija skopa ar grāmatu, arī ar trimdas grāmatu aizdošanu lasīšanai.

Īpatnējs trimdas literatūras kanāls bija ilggadējais RS valdes sekretārs (1967-1986) Gabriels Civjans, kas publicēja savus detektīvromānus ar pseidonīmu Gunārs Cīrulis. Viņa vasarnīcā vasarās bijis raibs − gan Maskavas intelektuāļu elite, gan latviešu jaunekļi un jaunekles − bohēmisks pulks, kur pa vidu cirkulējušas kā krievu emigrācijas, tā latviešu emigrācijas grāmatas. Uldis Bērziņš teica, ka tieši no Civjana viņš dabūjis lasīšanai Dzintara Soduma tulkoto Džeimsa Džoisa Ulisu. Tulkojuma krāšņā, bagātā valoda atstājusi uz Bērziņu milzīgu iespaidu. Šeit jāpiemetina dažas personiska rakstura piezīmes. No 1970. līdz 1975. gadam mācījos Tartu Universitātē pie jau toreiz pasaulslavenā semiotikas un struktūrālisma pārstāvja, profesora Jurija Lotmana. Uz vairākām Lotmana lekcijām tās klausīties bija atbraucis arī Gabriela Civjana dēls Juris (pašlaik strādā Čikāgā, ja nemaldos, ir profesors kinosemiotikā). − O, no Latvijas? − Jūs arī no Latvijas. Tā iepazināmies. Un tā pēc kāda laika arī manās rokās nokļuva Soduma tulkotais Uliss, kā šķiet, pat uz kādu diennakti, varbūt pat divām. Lasīju ar nelieliem pārtraukumiem, acīm nogurstot. Un arī man jāsaka, ka otru tik spēcīgu iespaidu kā no šīs grāmatas, neesmu vairs guvusi. − Tieši latviešu valodas ziņā. Varbūt tikai bērnības iespaidi no sastapšanās ar bagāto grāmatu pasauli var nostāties līdzās šai saldajai sajūtai, ko guvu lasot Dzintara Soduma tulkojumu un izgaršojot katru tulkojuma vārdu. Novēlots, bet ne mazāk dziļš paldies viņam par šo darbu!

Dzejniece Laima Līvena stāstīja, ka Uliss bijis tas darbs, ko viņai iedevusi izlasīt Vizma Belševica. Pēc kāda laika Līvena gribējusi lūgt pārlasīt to vēlreiz. Bet pa to laiku Belševicas dzīvoklī bija notikusi kratīšana, un visas emigrācijas grāmatas − kā toreiz teica, aizliegtā literatūra − tika konfiscētas. Kādu reizi, vēl pirms kratīšanas, Līvena dabūjusi lasīšanai Aleksandra Solžeņicina Gulaga archipelāgu, nesusi paslēpusi zem mēteļa. Piesities klāt Pēteris Kampars uz ielas. Kampars bija odioza figūra, runāja, ka saistīts ar čeku, kaut tēloja pusdisidentu. − Vai, jums smaga nasta, vai nevajag palīdzēt? − Laima Līvena stīvām kājām, bet droši atbildējusi: Nav nekā vieglāka par izmazgātu mēteli, tā ka paldies, ko nu palīdzēs.

Taču šai trimdas literatūras ienākšanai vai vēl vairāk trimdas un Latvijas literātu personiskajiem kontaktiem joprojām ir samērā daudz zemūdens rifu apakšā. Cik bija naivuma, cik aprēķina, cik piespiešanas no augšas uzņemt kontaktus un kontaktēties vienam otram Latvijas puses literātam, − kas to var izsvērt šodien. Kā dažas Veltas Tomas personiski Jānim Aneraudam rakstītās vēstules ar raksturīgo uzrunu Mīļais Jāni! nokļuva Dzimtenes Balsī? Kā Valža Krāslavieša pašrocīgais autogrāfs ar ierakstu grāmatā vienam redzamam Latvijas dzejniekam kserotipiskā veidā parādījās tajā pašā Dzimtenes Balsī un maksāja Krāslavietim trimdinieku nosodošo attieksmi?

Ceturtais. Taču liela, ja ne lielākā daļa Latvijas lasītāju līdz pat 1980. gadu beigām neko, pasvītroju − neko, netika no trimdas literatūras lasījusi. Bibliotēkās tā nebija pieejama, arī tā saucamajos bibliotēku specfondos, kur šī literatūra bija, pie tās pat zinātniskas pētniecības nolūkiem tikt nevarēja. Ja nu vienīgi, kā padomju laikos teica, par lielu „blatu”, bet ne jau kuŗam katram. Drīzāk zināmiem, pazīstamiem, pārbaudītiem Latvijas rakstniekiem Misiņa bibliotēkas specfonda vadītāja Jofes kundze atļāvās pa kluso kādu grāmatu iešķiebt. Bet ne jau studentiem, ne jau ierindas lasītājiem. Lai gan, kā jau minēju, pati mācījos Tartu, kur universitātes bibliotēkā bija pieejams rakstu krājums Ceļi, savukārt Maskavā Zinātņu akadēmijas bibliotēkā bija pieejami kā Ceļi, tā arī nez kāpēc atsevišķi JG numuri, kuŗus varēja lasīt bez kādām īpašām atļaujām. Maskavā tam nepievērsa īpašu uzmanību. Trimdas daiļliteratūra gan nebija pieejama.

Piemēru skaitu, kā trimdas literatūra, fragmentos, nelielās epizodēs, pie neliela cilvēku skaita padomju gados nokļuva Latvijā, var turpināt jo gandrīz katram rakstniekam ir savs stāsts par to. Bet tomēr − lielākā tautas daļa, lasītāju daļa nezināja neko no tā. Tāpat kā arī liela trimdas daļa nezināja literatūru, kas iznāca padomjlaika Latvijā. Atkal jāsaka tas pats − izņēmums bija tie, kas brauca pie radiem Latvijā un tie, kas kaut kādā veidā saistījās ar Latvijas PSR rakstniekiem, nebaidoties, ka varētu tikt izstumti no trimdas sabiedrības. Protams, kā no vienas puses, tā no otras, vairumā nevarēja būt runas par regulāriem kontaktiem un labu otras latviešu literatūras daļas vispusīgu pārzināšanu. Lai gan arī te bija izņēmumi. Literatūrkritiķis Bērsons, pateicoties tam, ka darbojās Kultūras sakaru komitejas literatūras sekcijā, regulāri varēja sekot līdzi trimdas literatūrai, arī periodikai. − Toreiz (t.i. 1970. un 1980. gados) viņu patiesi esot izbrīnījuši plašie Rolfa Ekmaņa LPSR literatūras ikgadējie pārskati Jaunajā Gaitā. Kaut arī tur esot bijušas atsevišķas nepilnības vai pārprastas lietas, licies neiespējami, ka tik ellīgu darbu viens cilvēks spējis izdarīt. Kopumā jāatzīmē, ka trimdā, ja nebaidījās, ja nebija kūtrs, ar Latvijas PSR izdoto literatūru varēja iepazīties un pārzināt samērā labi. − Par patiešām labām zināšanām Latvijā izdodamo grāmatu klāstā liecina gan 76, gan Latvijā Šodien un vēl citur ievietotie latviešu padomju literatūras apskati un recenzijas par jauniznākušajām grāmatām. Ja Latvijas rakstniekiem (īpaši dzejniekiem) arī varēja būt lielāka vai mazāka nojausma, ka tas, ko viņi raksta, ir zināms un tiek apcerēts vai pat pārpublicēts arī trimdas izdevumos, tad Latvijas kritiķiem pat sapnī nevarēja parādīties, ka viņu − vairumā gadījumu periodikā − iznākošie apcerējumi, recenzijas par jaunāko latviešu literatūru, tiek vērtēti un svērti arī trimdā. − Nupat tikai ar lielu interesi (pateicoties mācītāja Māra Ķirsona dāvinājumam) izlasīju PBLA izdoto žurnālu Latvija Šodien numurus. Tā bija kā atgriešanās pagātnē, bet pa durvīm, par kuŗu eksistenci iepriekš nebija nojausts. Ne par Rutu Veidemani, ne Osvaldu Kravali, ne Intu Čaklo, ne Ildzi Krontu, Astrīdu Aļķi, nerunājot par toreiz jaunajām kritiķēm Silviju Radzobi, Māru Cielēnu, Jolantu Mackovu u.c. Latvijā īpaši nerakstīja, viņu lomu literārā procesa veidošanā neviens neapcerēja, bet trimdā par viņiem parādījās trāpīgi spriedumi.[4]

1980. gadu beigās, kad pavērās slūžas, sākās masveidīga, lavīnveidīga vienam otra iepazīšana. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vēl gribētu pakavēties pie stereotipiem, kas vienai pusei saistījās ar otru pusi. Gandrīz visi trimdinieki, gan rakstnieki, gan nerakstnieki, ar šausmām atceras pirmos braucienus uz dzimteni, kas saucās svešādā vārdā: Latvijas PSR. Izbraukt no Rīgas nevarēja, ja varēja, tad tikai pēc stingri saskaņota maršruta. Nav brīnums, kaut arī Latvijas ļaudīm ir rūgti apzināties, ka trimdinieki sākumā mūs visus, kas palikuši Latvijā, uztvēra kā simtprocentīgus komunistus. Mēs mēģinājām virzīt lietas uz labo pusi savu iespēju robežās. Arī rakstnieki, kaut nereti viņiem nācās par to maksāt meslus varai. Protams, cik lieli tie mesli bija, cik stiprs tā vai cita Latvijas rakstnieka mugurkauls, tas ir individuāls jautājums. Tāpat arī attiecībā uz trimdas pusi. Mēs, nezinot lietas apstākļus, vairāk gaidījām atbalstu, spēcīgāku ASV, Lielbritānijas, Kanadas iejaukšanos, trimdinieku spēcīgāku, sadzirdamāku balsi. Mēs taču nezinājām, ka pasaules varenajiem, lai kuŗā pusē tie atrastos, galvenās bija viņu pašu rūpes un pašu drošība. Jeb kā JG177 (1990) rakstīja Nikolajs Bulmanis: Tūlīt pēc kaŗa beigām, toreiz vēl bēgļu nometnēs, saucām un sludinājām pasaules varenajiem. Bet mūs nesadzirdēja. Nesadzirdēja toreiz un gadu desmitus pēc tam. Mēs skumām un sirdījāmies, līdz apjautām, ka tas viss ir gluži dabīgi un saprotami, jo pasaules varenie bija un ir politiķi. Politiķi, kuŗiem nerūp revolucionāru saukļu pārlaicīgā patiesība. Pašlabums un varas saglabāšana ir viņu mērķis, un mānīgā frāžainība, puspatiesība un kompromiss viņiem saprotamas valodas.

Nepareizi būtu teikt, ka trimdinieki par maz darīja Latvijas labā, tikai pārāk maz mēs −Latvijā, toreiz no tā visa uzzinājām. Mācītāja Māra Ķirsona demonstrēšana pret Latvijas okupāciju Madrides konferences laikā piesaistīja vai visas pasaules preses uzmanību, tikai ne PSRS, kur par to netika bilsts ne vārds. Tā bija, pēc Ķirsona vārdiem, vienīgā reize, kad ASV ārlietu ministrs atnācis uz trimdas latviešu 18. novembŗa svinībām. Toreiz Ķirsons protestējot iztecināja uz PSRS karoga no savām vēnām krietnu daudzumu asiņu. To varēja vērtēt dažādi, − gan kā puicisku izrādīšanos, pašapliecināšanos, gan arī kā nopietnu protestu rūpīgi pārdomātā vietā un laikā. Kas šodien var izsvērt, kāda nozīme bija tam, ka tajā pašā vakarā Ķirsonam piezvanīja no ASV vēstniecības un lūdza, lai viņš nosauc trīs latviešu disidentu vārdus. Šos vārdus savā runā Madrides konferences laikā minēja ASV ārlietu ministrs. Šī Māra Ķirsona rīcība bija viens pakāpiens, viens mirklis, bet nozīmīgs mirklis daudzo un dažādo protesta mirkļu sērijā pret padomju okupāciju.

Ne Jaunās Gaitas jubilejas reizē runāt vai rakstīt par diskutablām lietām, bet tomēr. Jaunā Gaita pirmā tik plaši un nebaidoties sāka runāt par latviešu literatūru Latvijā un publicēt Latvijas PSR dzejnieku dzeju. Nezinu vai, publicējot šo dzeju, jaungaitnieki apzinājās iespējamās briesmas, kas draudēja Latvijas rakstniekiem. Jo līdzko par kādu sāka interesēties trimda, par viņu neapšaubāmi sāka interesēties arī čeka. Taču beigu beigās ieguvums gan trimdas, gan Latvijas rakstniecībai izrādījās lielāks nekā apdraudējums. Nezinu, vai Jaunās Gaitas lasītājiem vēl atmiņā sajūtas, kas pārņēma, izlasot JG135 (1981) pirmajā lappusē uz dzeltena, skaista papīra pārdrukāto Māras Zālītes dzejoli: Nāk rudens apgleznot Latviju / Bet nepūlies, necenties tā. / Man viņa ir visskaistākā / Tik un tā. Mūsu pusē šīs sajūtas par vienu no, manuprāt, skaistākajiem dzejoļiem par Latviju, joprojām ir dzīvas. Pērnvasar grupa Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pedagogu kopā ar studentiem braucām ekspedīcijā uz Poliju meklēt prūšu senās apdzīvotās vietas, archeoloģiskos pieminekļus. Pa ceļam dziedājām. Un ne mēs, bet tieši jaunie, esot prom no Latvijas, sāka dziedāt Nāk rudens apgleznot Latviju. Un pēc tam vēl ilgi runāja, cik tie vārdi Zālītes dzejolī gan skaisti, gan iedarbīgi. Gan jau Ziedoņa, Zālītes, Belševicas, Vācieša un citu JG un citur trimdas pusē pārpublicētie dzejoļi kaut ko izmainīja trimdinieku attieksmē pret Latviju un Latvijas latviešiem − uz labo pusi.

Lai gan vienlaikus, droši vien, bija spēcīgs vilinājums neko no Latvijas PSR puses nepieņemt, ja nu tā ir Danaju dāvana, ja nu slazdi. Tāpat arī trimdiniekiem brīžam nesaprotami bija, kā it kā labs Latvijas dzejnieks pēkšņi kaut kur var „sašmucēties” ar kādu dzejoli Ļeņinam vai sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Latvijā lasītāji to uztvēra kā dabisku nodevu, bez kuŗas nav iespējams dabūt cauri cenzūras modrajai acij simts citus − labus, spēcīgus dzejoļus. Trimdā dažiem šie atsevišķie nodevu dzejoļi izsauca protestu vai lielu neizpratni. Lietu patieso būtību bija vieglāk izprast tam, kas pats pabijis Padomju Savienībā un zina tās spēles noteikumus. Tā, 1981.19.VIII laikraksts Laiks publicēja Franka Gordona rakstu, fragmentu no kuŗa tajā pašā gadā pārpublicēja arī JG135 (1981): Protams, tur literāti, kas vēlas publicēties, spiesti maksāt meslus Maskavijas lielkungu varai, pielāgoties, izdabāt, bet ja nu „ar visu to” kāds autors sniedz lasītājiem grāmatu, kas objektīvi ir ieguldījums tautas nacionālās pašapziņas stiprināšanai (negribu te izteikties precīzāk, arī tas jāsaprot), tad tas zināmā mērā ir varoņdarbs.

Trimdas literatūra, ja skatās uz šo jēdzienu plašāk, nenozīmēja tikai Rietumos paglābušos rakstnieku darbus, bet arī daļu no disidentiskās Latvijas rakstnieku literatūras, kuŗu nevarēja nopublicēt dzimtenē. JG bija viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais, trimdas periodiskais izdevums, kas uzcēla tiltu starp abām latviešu literatūras daļām laikā, kad tas oficiāli vēl ilgi nebija iespējams.

 

---

[1] I. Auziņš. Piecdesmit gadi bez televizora. R., 2002, 173. lpp.

[2] M. Čaklais. Laiks iegravē sejas. R., 2000, 130. lpp.

[3] M. Čaklais, turpat, 119. lpp.

[4] R. Ekmanis. „Dažas iezīmes pēdējo gadu rakstniecībā kopš RS 7. kongresa”. Latvija Šodien. 1981:59-86; 1982:46-67.