JG245 Lia Šmite. Sokrāts un mīlestība seno grieķu skatījumā

Lia Šmite

SOKRĀTS UN MĪLESTĪBA SENO GRIEĶU SKATĪJUMĀ

Mans nolūks šeit viegli pieskarties tādam latviešiem parasti tabū tematam kā homoseksuālai mīlestībai. Platons to apraksta savā darbā Symposium (Dzīres), kas sākas ar to, ka Sokrāts, ielūgts pie dzejnieka Agatona, saposies dodas turp, pat uzvilcis kurpes, jo namatēvs esot elegants, kā viņš saka kādam ceļabiedram. Kad visi draugi sanākuši un paēduši un padzēruši, viņi nolemj izvēlēties tematu šī vakara pārrunām, kā tas izglītotā Atēnu sabiedrībā bija pieņemts. Ārsts Eriksimaks (Eryximachus) ierosina sekot filozofa Fedra (Phaedrus) priekšlikumam runāt par vecāko no Olimpa dieviem − Erotu. Katram no klātesošiem jāapskata šis temats no atšķirīga viedokļa.

Kā pirmajam vārdu dod Fedram. Viņš domā, ka pēc Haosa, kas radīja Zemes lodi, pirmais dievs bijis Erots. Fedrs uzsveŗ mīlestības lielo varu gan viendzimuma, gan abdzimumu attiecībās cilvēku pilnveidošanā, jo mīlestības dievišķā inspirācija izmaina raksturus. Tāpēc pret Erotu jāizturas ar vislielāko cieņu.

Otrais runātājs, ceļojumu aprakstu autors Pausanijs, saka, ka jāatšķir divi Eroti. Pirmais, Afrodītes ietekmē, savu varu izpauž miesīgā seksā. Tā ir parasto cilvēku attieksme − iemīlēšanās miesā, nevis garā. Bet otrais, dievišķais Erots, par savu galveno mērķi izvēlas jaunu vīriešu audzināšanu un izglītošanu caur draudzības cauraustu mīlestību. Ja šī ētiskā tuvība ir patiesa, tad iegūst abas puses. Pausanijs uzskata, ka garīgā mīlestība kombinācijā ar miesīgo, ja tā notiek pilnveidošanās nolūkā, nav nosodāma.

Te jāpiebilst, ka Atēnās un Spartā sievietes loma bija mājsaimniecībā un bērnu dzemdēšanā, tādēļ, izņemot augsti izglītotas hetēras, kā Perikla civīlsieva Aspazija, vīriešiem ar viņām nevarēja būt garīgi saistošas attiecības.

Sēdēšanas kārtībā nākošajam runātājam vajadzēja būt Aristofanam (Aristophanes), bet tā kā viņu moka žagas, pret ko ārsts Eriksimaks iesaka cīnīties ar elpas aizturēšanu, kakla skalošanu jeb šķaudīšanu, tad kārta pašam ārstam.

Eriksimaks runā par Erota varu ne tikai cilvēku sirdīs, bet visā organiskajā dabā. Arī fiziskie impulsi var būt gan labi un veselīgi, gan slikti un neveselīgi. Visur jārada harmonija − kā mūzikā, neiegrimstot pārmērībās. Abi Eroti ir mums vienmēr līdzās: pirmais, kas nes svētību un labklājību, un otrais, kas dažkārt izposta dabas kārtībā nosprausto un izraisa stichijas un epidēmijas. Arī astronomija ir Erota varā.

Pa to laiku komēdiju rakstniekam Aristofanam pārgājušas žagas un viņš iztirzā hermafrodītismu. Viņa galvenā doma ir, ka iesākumā bijuši trīs dzimumi. Trešais bijis sievišķīgā un vīrišķīgā apvienojums. Šie trīs apvienojušies vienā lielumā, bet Zevs, lai mazinātu šīs dīvainās būtnes spēku, nolēma to pārdalīt divās daļās, tā radot sievietes un vīriešus. Tāpēc viņi vēl arvien meklē savu otro pusi. − Tas izskaidro arī nimfomāniju, lesbianismu, daudzsievību, homoseksuālitāti un citas novirzes, jo tās ietekmē hermafrodisma fragmenti katrā cilvēkā, vienā mazāk, citos vairāk. Tā nav amoralitāte, bet dabas radīta ievirze indivīdā, jo jāatrod tas, kas ir garīgi radniecīgs.

Tad pienāk kārta runāt nama saimniekam Agatonam. Viņš grib izteikties nevis par Erota rīcības rezultātiem, bet gan par Erotu pašu. Īstenībā Erots neesot vecākais, bet pats jaunākais no dieviem! Viņš mūk no vecuma un to ienīst. Viņš ir mūžīgi jaunais, izsmalcinātākais un maigākais no dieviem. Nekad nepieskaŗoties cietzemei, viņš apmetas tikai vismīkstākajās vietās − cilvēku sirdīs. Ļoti elastīgs un skaists, bet ar varu viņu nevar ietekmēt. Viņš ir arī drosmīgs, jo viņam piemīt mīlestības visspēcība. Dāsns labsirdībā, skops nelaipnībā, viņš ir elegances, šarma, ilgu, alku un luksusa tēvs. Grūtībās un bailēs, ķildās un pārpratumos viņš ir labākais palīgs un uzticamākais sabiedrotais, kuŗu nekad nevajadzētu pārstāt slavēt.

Kad Agatons beidz savu asprātīgo runu, visi aplaudē, tikai Sokrāts, pagriezies pret Eriksimaku, saka: Vai nu tu redzi, kāpēc es biju nobijies runāt? Vai es neteicu, ka pēc Agatona man neatliks nekā ko teikt?

Sokrātu, protams, pierunā izteikt savas domas atstāstījuma veidā. Par savu uzskatu paudēju viņš izvēlas priesterieni Diotīmu no Mantinejas, kas viņu it kā apgaismojusi par šo tematu. Sokrātam raksturīgajā jautājumu un atbilžu formā, viņi abi vienojas, ka Erots nav ne skaists un labs, nedz arī neglīts un ļauns, bet kaut kas pa vidu abiem ekstrēmiem. Viņš ir iedvesmojošs gars.

Savos prātojumos viņi nonāk pie cilvēku alkām pēc nemirstības, kas visspilgtāk izpaužas miesīgajā mīlestībā, jo daudzas ticības neizvirza garīgo mīlestību par galveno dzīves jēgu, bet uzsvaru liek uz rases turpināšanu, tādēļ laulība vīrieša un sievietes starpā nonākusi stingros dogmā iespīlētu tradīciju rāmjos.

Abi debatētāji tomēr secina, ka garīgo vērtību radīšana, iepretim pēcnācēju dzemdēšanai, ir visaugstākā nemirstības pakāpe. Lielgariem veltī pieminekļus, jo viņi ir nemirstīgi, bet lielģimeņu radītājiem šāds gods netiek piešķirts. Tāpat stiprākas saites ir domu biedru − draugu starpā, ne kā parasti starp vecākiem un viņu bērniem. Diotima vēl pārliecina Sokrātu, ka garīgam skaistumam jāpiešķir lielāka vērtība nekā miesīgajam. Lai slavēts Erots un skaistuma visaugstākā un cēlākā izpausme! Sokrāts kā vienmēr pateicis svarīgāko par šo tematu.

No visu runātāju teiktā izriet, ka garīgajai mīlestībai ir lielākais spēks un ka nepastāv pareizā un nepareizā jūtu izspausme. Šī izpausme ir katra indivīda personības diktēta nepieciešamība, kas neizslēdz homoseksuālitāti. Seno grieķu augstākās šķiras reliģijā un mitoloģijā šī ievirze tiek uzskatīta par normālu, pat par pieķeršanās augstāko pakāpi. (Šeit, skaidrības labad, gribu paskaidrot, ka pati šo ievirzi nepārstāvu).

Izlasot šīs pārdomas, rodas jautājums par pašu Sokrātu, šo varbūt visu laiku viedāko filozofu. Ir zināms, ka viņam bija sieva − strīdīgā Ksantipe (Xsanthippe) un trīs bērni, tātad viņš bija vismaz heteroseksuāls. Bet kā ar viņa tendencēm? Daži avoti apgalvo, ka skaistais Alkibiāds, Atēnu izcilais politiķis un kaŗavadonis, bijis, kaut īslaicīgi, viņa mīļākais. Dzīrēs šī tēze tiek pilnībā apgāzta, kā to redzam vakara turpinājumā.

Kad sabiedrība vēlās stundas dēļ gatavojas izklīst, pie durvīm pēkšņi trokšņaini klauvē iereibušais Alkibiāds ar saviem pavadoņiem, atceļā no citām viesībām. Viņš ir tik iedomīgs, ka pat nepieļauj iespēju noraidījumam un vienkārši apsēžas namatēvam blakus. Sākumā viņš nepamana, ka ieņēmis Sokrāta vietu, bet kad viņu ierauga, pielec kājās un lieto apvainojošus izteicienus. Sokrāts griežas pie Agatona pēc palīdzības un sūdzas, ka viņu vajā Alkibiāds ar savu greizsirdību. Alkibiāds tomēr ar savām krāsainajām matu lentām kronē ne tikai Agatonu, bet arī Sokrātu un, uzzinājis par vakara sarunām, piekrīt tās turpināt, bet tikai ar norunu, ka šajā sakarībā slavinās Sokrātu, kam vēl arvien pieķēries. Sokrāts neiebilst, ja vien Alkibiāds runās taisnību. Pēdējais atļauj viņu pārtraukt jebkurā brīdī, ja patiesība nav viņa pusē jeb ja viņš reibumā ko pārspīlē.

Alkibiāds iesāk ar to, ka, dzirdot Sokrātu runājam, viņu pārņem gandrīz reliģioza ekstāze. Viņš salīdzina Sokrāta runas stilu ar Perikla stilu, bet uzskata pirmo par nesalīdzināmi pārāku. Viņš arī apgalvo, ka neviens Sokrātu tik labi nepazīst kā viņš, un izskaidro filozofa cēlās īpašības. Viņš atklāj, ka vienmēr ir vēlējies kļūt Sokrāta mīļākais un mēģinājis viņu pavedināt, vairākkārt ielūdzot viņu pie sevis un dzirdinot ar stipriem dzērieniem, kas gan it kā uz Sokrātu nekad nav acīmredzami iedarbojušies.

Atkārtoti mēģinot viesi vēlās stundas dēļ paturēt pa nakti, tas viņam beidzot izdevies. Viņš nogulda Sokrātu sev līdzās uz dīvāna un atzīstas mīlestībā. Sokrāts ar viņam raksturīgo ironiju atbild, ka Alkibiāds grib izvilkt lielo lozi, liekot savu fizisko skaistumu pret Sokrāta garīgo. Šāda apmaiņa Sokrāta skatījumā nav vienlīdzīga, un viņš to noraida.

Alkibiāds tomēr cer, ka Sokrāts pārdomās, tādēļ apsedz ar savu togu un apliek ap viņu roku. Visu nakti viņi tā noguļ kopā bez jebkādas intimitātes. Alkibiāds nākošajā rītā jūtas pazemots, kaut tomēr apbrīnas pilns par Sokrāta nesamaitāto paškontroli.

Sokrat, vai es nestāstu taisnību? Vai tu vari ko iebilst? Sokrāts iebilst nevar. Tā noticis.

Vēl Alkibiāds stāsta par Sokrāta drosmi un izturību kaŗa laukā, vienreiz glābjot pat Alkibiāda dzīvību. Un par inspirāciju, ko vienmēr guvis, proti − domu risināt, cik tālu vien var, kas ir filozofijas pamatjēga.

Alkibiāda atklātība sabiedrībā izraisa pārsteigumu, jo liekas, ka viņš vēl arvienu ir iemīlējies.

Rīta gaismai austot Sokrāts apsedz viesību namā palikušos draugus un atstāj tos guļot, pats ejot uz Liceju un uz pirti, tad pavadot dienu kā parasti savos prātojumos un tikai vakarā atgriežoties mājas. ♦

Par autori skat. JG 242:62. Raksta pamatā ir sekojošais avots: Plato. Symposium and the Death of Socrates (tulk. angliski Tom Griffith, 1997).