Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006
|
KORĀNA 26. SŪRA
No
senarābu valodas
|
 |
|
DZEJNIEKI |
Līdzcietīgā, Žēlsirdīgā Dieva vārdā!
(1) Tā, Sīn, Mīm. (2) Šīs − Zīmes skaidrajos Rakstos. (3) Tu būtu gatavs i nobeigties − nu, ko netop šie ticīgi? (4) Ja mēs gribēsim, tad sūtīsim pār šiem no debesīm tādu zīmi, kuras priekšā šie kaklus locīs aiz pazemības (5) Tie novēršas no katra jauna Atgādinājuma, kas tiem no viņu Kunga.
(6) Tie saka: meli! bet drīz nāks tiem ziņa par to, ko tie apsmējuši. (7) Vai neesat raudzījuši zemi − cik Mēs tajā audzējusi pa pāriem no visa jauka? (8) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (9) Paties, tavs Kungs − Viņš ir Spēcīgais, Žēlsirdīgais.
(10) Kad tavs Kungs sauca Mozum: ej pie netaisnajo dzimuma, (11) pie Vārava cilts − vai netaps tie Dievbijīgi? − (12) viņš saka: mans Kungs! es baidos, ka tie sauks mani meli, (13) un krūtis man sažņaugsies, un neraisīsies man mēle. Tad sūti pēc Ārona! (14) Un tie vēl piemin man grēku − es baidos, ka tie mani nokaus! − (15) Viņš saka: tak nē! Ejiet abi ar Mūsu zīmēm − Mēs paties būsim ar jums un dzirdēsim visu. (16) Ejiet abi pie Vārava un sakiet: paties, mēs − pasauļu Kunga sūtņi, (17) ka tu atlaid Izraēla dēlus mums līdz! − (18) Tas saka: vai mēs tevi bērnu neaudzinājām mūsu vidu, vai tu neesi pavadījis starp mums savas dzīves gadus? (19) Tad tu izdarīji, ko izdarīji − tu nebiji pateicīgs! − (20) Viņš saka: es izdarīju to, būdams mulsumā! (21) Un es no jums aizbēgu, jo jūsu baidījos. Bet mans Kungs man dāvāja gudrību spriest un lika mani starp Sūtītajiem. (22) Un visa šī tava labvēlība, ko tu nu met man acīs − tu esi paverdzinājis Izraēļa dēlus! − (23) Vāravs prasa/saka: un kas tāds ir pasauļu Kungs? − (24) Viņš saka: Kungs pār debesīm un zemi, un pār visu, kas starp tām, ja vien esat ticībā droši! − (25) Tas saka tiem, kas ap viņu: nu, vai dzirdējāt? − (26) Viņš saka: jūsu Kungs un jūsu sentēvu Kungs! − (27) Tas saka: paties − jūsu Vēstnieks, kas jums sūtīts, ir gan apsēsts! − (28) Viņš saka: Kungs pār rītiem un rietiem, un pār visu, kas starp Tiem, ja vien jūs apjēgtu! − (29) Tas saka: ja tu ņemsies sev citu dievu, ne mani, es likšu tevi starp cietumniekiem! − (30) Viņš saka: bet ja parādu tev ko pavisam skaidri? − (31) Tas saka: tad rādi šurp, ja esi patiesīgs! − (32) Viņš nometa savu spieķi, un lūk − līkuložņa! (33) Tad viņš izvilka savu roku, un lūk − tā balta tiem, kas to uzlūko! (34) Tas saka nu diženajiem, kuri apkārt tam: paties, šis ir zinīgs burvis, (35) kas lūkos ar savu burvību izdzīt jūs no jūsu zemes. Ko pavēlēsiet? − (36) Tie saka: pavilcinies ar šo un viņa brāli un izsūti saucējus pa pilsētām, (37) lai tie atved tev visus zinīgos burvjus. −
(38) Un burvji tika sapulcēti zināmā dienā un noteiktā laikā, (39) un ļaudīm prasīts: vai pulcējaties? (40) Rasi, piesliesimies burvjiem, ja šiem tiks uzvara! − (41) Kad nu nāk burvji un prasa Vāravam: vai mēs paties saņemsim atalgu, ja mums tiks uzvara? − (42) tas saka: jā gan! Un paties, jūs būsiet starp maniem pieaicinātajiem. − (43) Mozus tiem saka: sviediet nu, kas jums sviežams! − (44) Tie svieda savas virves un spieķus, un tie saka: pie Vārava visspēcības! paties, mums tiks gan uzvara. − (45) Un Mozus svieda savu spieķi, un lūk − tas aprij, ko tie caur viltu pratušies. (46) Nu burvji metas pie zemes! (47) Tie saka: nu mēs ticam pasauļu Kungam, (48) Mozus un Ārona Kungam! − (49) Tas saka: nu ticēsiet Viņam, pirms es jums to atļauju?! Paties, šis nu jūsu pavēlnieks, kurš samācījis jums burvestības! Nu dabūsiet jaust! Es gan likšu nocirst jums pa plaukstai un pa pēdai, katru savā pusē, un likšu jūs krustā likt visus kopā. − (50) Tie saka: nu, un kas?! Paties, mēs atgriezīsimies pie sava Kunga! (51) Paties, mēs kārojam, lai mūsu Kungs apklāj mūsu pārkāpumus, kad nu pirmie mēs tapuši ticīgi! −
(52) Tad Mēs iedvesām Mozum: ved Manus kalpus prom naktī, jo paties, jums dzīsies pakaļ. − (53) Un Vāravs pa pilsētām sūtīja saucējus (54) paties, šie − tik sīka varza! (55) Paties, tie ir nu mūs saniknojuši, (56) un patiešām, mēs turamies kopā un uzmanāmies! − (57) Tad Mēs izdzinām tos no dārziem, kur avoti verd, (58) no mantnīcām un no goda sēdekļiem (59) Tā, lūk Mēs to atdevām Izraēļa dēliem mantojumā. (60) Un tie metās šiem pakaļ saulei lecot. (61) Kad abi pulki jau redzēja viens otru, tie, kas bija ar Mozu, saka: paties, mēs nu tvarstā! − (62) Viņš saka: tak nē! Paties, ar mani mans Kungs, Viņš vadīs mani. − (65) Un Mēs iedvesām Mozum: sit jūru ar savu zizli! − Un tā pašķīrās, un katra puse bija kā dižens kalns. (64) Nu pievedām Mēs i tos otrus. (65) Un Mēs izglābām Mozu un visus, kas bija ar viņu, (66) tad Mēs nogremdējām tos otrus. (67) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (68) Paties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais!
(69) Stāsti tiem vēsti par Abraāmu, (70) kā viņš prasa savam tēvam un savai ciltij: kam jūs kalpojat? − (71) Tie saka: mēs kalpojam elkiem, un neba nu mitēsim tos lūgdavāt! − (72) Viņš saka: vai tie dzird jūs, kad piesaucat tos? (73) Vai varbūt tie dara jums labu, vai jaudā jums kaitēt? − (74) Tie saka: bet mēs redzējām, ka tā dara mūsu tēvi! − (75) Viņš saka: vai esat paraudzījuši, kam jūs kalpojāt − (76) jūs un jūsu tēvi? (77) Paties, tie man ienaidnieki − tik ne pasauļu Kungs, (78) Kurš radījis mani un Viņš man par ceļvedi, (79) un mielo un dzirdina mani, (80) un, kad sirgstu, Viņš dziedina mani, (81) Kurš mirdinās mani un pēc dzīvinās mani, (82) un, kā ceru, apklās manus pārkāpumus Tiesas dienā! − (83) Mans Kungs! Dāvā Man gudrību spriest un pieskaiti mani taisnajiem. (84) Dod, kaut nākamās audzes par mani runātu patiesu valodu, (85) un liec mani starp tiem, kas mantos tīksmības Dārzu. (86) Piedod manam tēvam, jo viņš − no tiem, kas alojas. (87) Un nepazemo mani tai Dienā, kad viņus cels augšām, (88) tai Dienā, kad nelīdzēs ne manta, ne dēli − (89) bet vienīgi tam, kurš nāk pie Dieva ar tīru sirdi, (90) kad Dārzs pienāks tuvu klāt Dievbijīgajiem, (91) un Pekle atvērsies paklīdušajiem, (92) un šiem prasīs: kur nu, kam jūs kalpojuši, (93) kad ne Dievam? Vai tie palīdz nu jums, vai palīdzas paši sev? − (94) Nu vandīs tos iekšā turp − i tos, i šos paklīdušos, (95) i Iblīsa karapulkus − visus kopā. (96) Šie teiks, kad tie cits ar citu tur iekšā ķildosies: (97) Dieva vārds, gauži mēs alojušies, (98) jūs pielīdzinādami pasauļu Kungam! (99) Tik grēcinieki mūs nomaldījuši, cits neviens! (100) Nu nav, nedz kam aizbilst vārdu par mums, (101) ne drauga otrinieka! (102) Ja taptu mums vēl viena reize, tad gan mēs būtu starp īstenticīgajiem. − (103) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (104) Un pīties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais.
(105) Noas cilts saukāja Sūtītos par meļiem − (106) tad Noa, viņu brālis prasa šiem: vai netapsiet Dievbijīgi? (107) Paties, es − uzticams Vēstnieks pie jums, (108) bijājiet Dievu un man paklausiet! (109) Es jums neprasu algu par to, mana alga − tik no pasauļu Kunga. (110) Tad bijājiet Dievu un man paklausiet! − (111) Šie prasa: vai lai tev ticam, ja tev seko tie viszemākie? − (112) Viņš saka: ka lai zinu, ko tie darījuši? (113) Viņu norēķini − tikai ar manu Kungu, ja jaudājat apjaust. (114) Es nedzīšu ticīgos prom! (115) Es − tikai skaidrsirdīgs brīdinātājs. − (116) Šie saka: Noa, ja tu nemitēsies, gan tiksi nomētāts! − (117) Viņš saka: mans Kungs! Paties, mana cilts sauc mani meli. (118) Tad iztiesā mani ar šiem un izglāb mani un ticīgos, kas ar mani! − (119) Un Mēs izglābām viņu un tos, kas ar viņu bija pilnajā šķirstā. (120) Un tad Mēs nogremdējām tos pārējos. (121) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (122) Un paties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais.
(123) Ādieši saukāja Sūtītos par meļiem − (124) tad Hūds, viņu brālis, prasa/saka šiem: vai netapsiet Dievbijīgi? (125) Paties, es − uzticams Vēstnieks pie jums, (126) bijājiet Dievu un man paklausiet! (127) Es jums neprasu algu par to, mana alga − tik no pasauļu Kunga. (128) Vai nu niekaprāt celsit ik kalnā pa tornim, (129) un pilis, it ka dzīvotu mūžīgi?! (130) Kad tverat pēc kāda, jūs to tverat kā varmākas! (131) Bijājiet tak Dievu un man paklausiet! (132) Bijājiet tak Viņu, Kurš jums gādājis visu, ko zināties, (133) Kurš jums gādājis ganāmpulkus un dēlus, (134) dārzus un avotus. (135) Paties, es baidos, ka nāks pār jums sodība Dižajā dienā! − (136) Šie saka: tas mums viens algs, vai tu nu mudini mūs, vai nemudini! (137) Tās − senļaužu iedašas, (138) un mūs negaida nekāda sodība! − (139) Un šie sauca viņu meli, un Mēs šos izdeldējām. Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (140) Un pīties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais.
(141) Tamūdieši saukāja Sūtītos par meļiem − (142) tad Sālihs, viņu brālis, prasa šiem: vai netapsiet Dievbijīgi? (143) Paties, es − uzticams Vēstnieks pie jums, (144) bijājiet Dievu un man paklausiet! (145) Es jums neprasu algu par to, mana alga − tik no pasauļu Kunga. (146) Vai būs jums palikt te drošībā
(147)
dārzu un avotu vidū dateļpalmām ar slaikām ziedvālēm? (149) Vai kalt jums prasmīgi namus klintīs? (150) Bijājiet tad Dievu un man paklausiet! (151) Neklausiet, ko pavēl pārkāpēji, (152) kas tik vairo virs zemes nelietību un nedara pēc taisnības! (153) Tie saka: tu − novārdots, un cauri! (154) Tu tak − tik cilvēks tāpat ka mēs! Rādi zīmi, ja esi patiesīgs! − (155) Viņš saka: lūk, kamieļmāte! Noteiktās dienās dzers tā, citās dzersiet jūs! (156) Nenodariet tai ļaunu − aizņems jūs sodība Dižajā dienā! − (157) Bet šie pārcirta tai dzīslas, un rītā to dabūja nožēlot. (158) Sodība aizņēma šos! Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi. (159) Paties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais.
(160) Lata cilts saukāja Sūtītos par meļiem, (161) tad Lats, viņu brālis, prasa šiem: vai netapsiet Dievbijīgi? (162) Paties, es − uzticams Vēstnieks pie jums, (163) bijājiet Dievu un man paklausiet! (164) Es jums neprasu algu par to, mana alga − tik no pasauļu Kunga. (165) Ak vīriešu dzimums nu tas, ko starp cilvēkbērniem jums izraudzīties?! (166) Ak tad atmetīsiet tās laulenes, ko jūsu Kungs jums radījis?! Nē! jūs − pārkāpēju cilts! − (167) Šie saka: Lat, ja tu nemitēsies, tu tiksi izdzīts! − (168) Viņš saka: paties, man nejauks tas, ko jūs darāt! (169) Mans Kungs! Paglāb mani un manu saimi no tā, ko tie dara! − (170) Un Mēs izglābām viņu un viņa saimi, (171) visus, tik ne veceni, tā − starp palicējiem. (172) Tad Mēs iznīdām tos citus (173) un likām Lietum līt pār tiem. Nejauks šis Lietus tiem, kas jau brīdināti! (174) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi! (175) Paties, tavs Kungs − Spēcīgais, Žēlsirdīgais!
(176) Aikas ļaudis saukāja Sūtītos par meļiem, (177) tad Šuaibs prasa šiem: vai netapsiet Dievbijīgi? (178) Paties, es − uzticams Vēstnieks pie jums, (179) bijājiet Dievu un man paklausiet! (180) Es neprasu jums algu par to, mana alga − tik no pasauļu Kunga! (181) Turiet pilnu mēru, sargieties tapt par apmērītajiem! (182) Sveriet ar taisniem svariem (183) un neruciniet ļaudīm to, kas viņu, un neblēņojiet virs zemes, tur vairodami nelietību! (184) Bijājiet To, kas radījis i jūs i agrākās paaudzes! − (185) Šie saka: tu − novārdots, un cauri!
(186) Tu tak− tik cilvēks tāpat kā mēs, un paties, mums liekas, ka tu melis! (187) Liec debesu mākoņiem izbirzt pār mums, ja tu esi patiesīgs! − (188) Viņš saka: mans Kungs gan zina, ko darāt! − (189) Šie sauca viņu meli, un Paēna dienas sodība aizņēma šos! Paties, tā − diženas dienas sodība! (190) Paties, te − Zīme, tak vairums no tiem netop ticīgi! (191) Paties, tavs Kungs Spēcīgais, Žēlsirdīgais!
(192) Paties, Tas − pasauļu Kunga sūtīts, (193) un Uzticamais gars To nonesis (194) tavā sirdī − ka tu taptu par vienu no brīdinātājiem − (195) skaidrā arābu valodā. (196) Paties, Tas − jau senļaužu Psalmos! (197) Vai netapa tiem par Zīmi, ka zinīgie starp Izraēla dēliem jau zina To? (198) Ja Mēs būtu To sūtījuši kādam no svešļaudīm (199) un šis To lasītu, tiem, tie Tam neticētu. (200) Tā Mēs likām To sirdī noziedzīgajiem − (201) šie Tam neticēs, tiekams paši ieraudzīs grūto sodību. (202) Tā aizņems šos pēkšņi, (203) un šie prasīs: Vai mums tiks dota atlaice? − (204) Vai tie grib Mūsu sodību pasteidzināt? (205) Raugi, ja Mēs līksminām šos vēl kādus gadus, (206) un pēc tam nāk par šiem, kas ticis šiem solīts, (207) ko līdzēs šiem/nenieka šiem nelīdzēs, viss tas, ar ko šie vēl līksmināti?/! (208) Mēs neesam izdeldējuši nevienu pilsētu, ka tai nebijis brīdinātāju, (209) kas atgādina, un Mēs neesam bijuši netaisni. (210) Un neba sātani To nonesuši − (211) tiem nepiedien, un tie i nejaudātu, (212) paties, tos nelaiž i klausīties. (213) Tik nepiesauc līdzās Dievam vel citus dievus, ka netopi starp sodītajiem!
(214) Brīdini savus tuvākos ciltsļaudis (215) un noliec savu spārnu pār ticīgajiem, kuri tek tev līdzi. (216) Tak ja tie dumpo pret tevi, saki: paties, man nav daļas ar to, ko jūs darāt! − (217) Paļaujies uz Spēcīgo, Žēlsirdīgo, (218) Kurš redz tevi stāvam (219) un staigājam starp tiem, kas pie zemes metušies. (220) Paties, Viņš − Dzirdīgais, Zinošais.
(221) Vai pavēstīt jums, kam uzmetas sātani? − (222) tie metas uz katru melīgu grēkagabalu. (223) Tie lūko noklausīt, un vairums no tiem − meļi. (224) Tiem dzejniekiem, tik paklīdušie skrien tiem pakaļ − (225) vai nebūsi pamanījis tos klīstam pa leju lejām (226) un stāstām daudz tāda, ko tie nav nemaz darījuši? (227) Tak ne tie, kas tic un pēc taisnības dara, kas gana piemin Dievu un aizstāvas tad, kad tiem dara netaisnību. Bet netaisnīgie drīz uzzinās, kādi grieži šiem iegriezušies.
|
|
Korānu jeb islāma svētrakstu Lasījumu − vai Saukumu (arābiski 'al-kur'an, arī semītu valodās „lasīt” un „skaļi saukt” bija apmēram viens un tas pats), ko islāmticīgie uztver kā tiešu Allāha jeb Dieva atklāsmi Muhammedam. Nu jau vairākus gadus Korāna latviskošanai pievērsies dzejnieks un atdzejas meistars Uldis Bērziņš, kurš pirms tam tulkojis Vecās Derības poēzijas grāmatas. Klajā nācis Ījabs (Rīgā: Zinātne, 1997. Skat. JG214:46-47), Zālamana Mācītājs, tulkotāja saukts par Pulcētāju (Zinātne, 2000) un Dāvida dziesmas jeb Slavinājumi (Zinātne, 2005. Skat. JG246:51). Muhammeds, kurš sauca sevi par Dieva vēstnieku, 610-622. g. pa gabalam saņēmis Korāna tekstu no Dieva ar eņģeļa Gabriēla starpniecību − transam līdzīgā stāvoklī, un vienmēr strikti dalījis „Dieva vārdu” no paša sprediķiem un prātulām − šie „cilvēciskās cilmes” teksti veido islama t.s. tradiciju jeb Sunnu. Osmāns (574-656), 3. kalifs (644-656), uzdeva Muhammeda rakstvedim Saidam ibn Thabitam sastādīt no pravieša izteicieniem, runām, pamācībām utt. „oficiālo” Korāna redakciju. No tur ietilpinātajām 114 sūrām jeb nodaļām šajā JG nr. kā pirmpublicējumu mums iespējams sniegt lasītājiem 26. sūru Dzejnieks. Drīzumā Ulda Bērziņa latviski visā pilnībā celtais Korāns parādīsies dienas gaismā un Ulda vārds nostāsies līdzās tādiem slaveniem gadu un gadsimtu Korāna tulkotājiem − zinātniekiem kā Hennings un Perēts (vācu valodā); Palmers, Ārberijs (angļu); Kazimirskis, Blašērs (franču); Sablukovs, Kračkovskis, Osmanovs (krievu) u.c. (R.E.) |
|
IZDZĪTS LAIKĀ |
Un kā tai krievu filmā, kad puikas ceļo laikā, ir sabojāti kadri, kad tālē autiņš staigā, kad nofilmēti vadi, ko balsta balti stabi, tak puikas turas lomā kā pionieri labi (ak! selgā sīka bura...) es iztaujāju Tevi viens pats pie ugunskura, un Tu man neatbildi. Bet Tu tak manī esi! Tik vienreiz bijis sapnī, ka Tu vēl manī neesi. Es lēnā krastā biju pie mezozoja jūras: viens! izdzīts laukā Laikā, sirds smok un ēras - jūras, laiks apvārsnim kāpj pāri, es jūs vairs neredzēšu, es esmu izdzīts Laikā, es viļņu priekšā sēžu, nu rasi parunāšos ar Zodiaku Dievu, kas nav vēl dzinis Laikā ne sātanu, ne Ievu? Ā! Nav vēl valodu. Nav vārpu - Jumis rimis! Tukša jūrmala: Dievs nav vēl manī dzimis.
2006, Stambula |
