Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

Laimonis Mieriņš

 

ZUNTAKAM PALIEKOŠA VIETA MĀKSLAS PASAULĒ

 

Jāņa Zuntaka (1906-1985) simtgade Latvijas Nacionālajā Mākslas muzeja Mazajā zālē atzīmēta ar eļļas gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi (kuratore Edvarda Šmite), sastāvošu galvenokārt no mākslinieka devuma mūža otrā pusē.

Patlaban Latvijā sākusi rasties interese par latviešu izcelsmes māksliniekiem ārzemēs. Taču kaut kādu iemeslu dēļ informācija par Zuntaku ir paskopa gan trimdas, gan arī Latvijas enciklopēdijās. Vienlaicīgi ar izstādes atklāšanu publicēts mākslas zinātnieka Māra Branča bagātīgi ilustrēts vērtējums par Zuntaku − Ar Latviju svešumā. Gleznotājs Jānis Zuntaks (Rīgā: Mantojums, 2006). Uzzinām, ka liepājnieks Jānis Zuntaks profesionālās iemaņas apgūst vispirms Liepājas Mākslas amatniecības skolā (1926-1929), tad Latvijas Mākslas Akadēmijā Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā (1933) un Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā (1934). Mākslas akadēmiju viņš absolvē ar diplomdarbu Zvejas ostā (1939). Dodoties bēgļu gaitās (1944), pie tēva Latvijā palikušas apmēram 150 gleznas, par kuŗu likteni ziņu diemžēl nav.

Nelielā ekspozīcija liecina, ka Zuntaks nav dumpinieks, drīzāk evolūcijas ceļa gājējs. Tomēr figurālai glezniecībai tradicionālā izpratnē nav vietas viņa jaunrades pasaulē, izņemot dekoratīvā piedēkļa izpratnē. No akadēmiskās rutīnas viņš atbrīvojas samērā ātri. Zuntaka eļļas technikā konstruēto gleznu apdares ārējā iezīme ir pastozais uzlikums, kas neļauj definēt detaļas. Protams, akvareļa technikai ir citas prasības, arī pieejai zīmējumam. Tomēr visos gadījumos Zuntaks ir enerģisks un spontāns.

Būtu savādi, ja viņa jaunradē pēckaŗa okupētās Vācijas bēgļu nometnēs pavadītie gadi (1945-1948), tad dzīve Argentīnā (1948-1958) un beidzot Kanadā (1958-1985) neatstātu pēdas. Apkārtne Zuntakam bija svarīga, un viņš nedzīvoja ar „klapēm uz acīm”, kā viens otrs latviešu mākslinieks svešumā.

Ja juta vajadzību, viņš nekautrējās aizņemties jebkuŗa latviešu mākslinieka tēmu, pārveidojot to zuntiskā garā. Piemēram, gleznā Kaŗa bēgļi turpināta Jāzepa Grosvalda I Pasaules kaŗa traģiskā bēgļu tēma II Pasaules kaŗa kontekstā.

No spāniskās kultūras dominētā Argentīnā pavadītā laika izstādē atrodama tikai viena vienīga glezna − ainava ar brūnām figūriņām. Latviešu bēgļu tur bija maz, labi ja nepilni divi tūkstoši, galvenokārt Buenosairesā (Buenos Airēs) un tās apkārtnē. Tur uzturējās arī gleznotāji Gvīdo Brūveris un Eduards Gailis, arī pāris latviešu zinātnieku. Šķiet, Zuntaks šai gaisotnē nespēja iejusties. Tādēļ pārcelšanās uz Ziemeļameriku, uz kuŗieni bija aizceļojis liels skaits latviešu mākslinieku. Lielākoties labi organizētā sabiedriski kulturālā dzīve tur gan bija ļoti konservatīva − ar attiecīgu atbalsi mākslu jomā. Cik daudz ar šīs konservatīvās sabiedrības uzskatiem un gaumi rēķinājās Zuntaks, ir cits jautājums. Viņš nebija sentimentāls vai īpaši nostalģisks. Tātad − vai nu pārliecināts modernists, vai arī ļoti pieklājīgs sabiedrības glaimotājs? Visai pretrunīgā LNMM mākslas izstāde atbildi uz šiem jautājumiem nedod.

Var pieņemt, ka Zuntaks nemēģināja nevienam īpaši izpatikt, drīzāk gan izglītot, tādējādi paplašinot izstāžu apmeklētāju mākslas izpratnes apvāršņus.

Kādā izstādē Kanadā, žurnālistu urdīts, Zuntaks esot teicis: Es neesmu abstrakts, ne reālists, un tautiešiem tāds patīk.

Lai nu kā, Zuntaks ir pelnījis paliekošu vietu latviešu mākslas pasaulē. Niecīga daļa no viņa darbiem nu ir atgriezusies Latvijas mākslas apritē. No LNMM ekspozīcija ceļo tālāk uz mākslinieka dzimto pilsētu Liepāju.

 

 

 

(Vienā no nākošajiem JG numuriem reproducēsim kādu no Jāņa Zuntaka darbiem krāsās. Red.).

 

No kreisās: Jānis Zuntaks, Eduards Dzenis, Arnolds Nulītis, Ēriks Dzenis. Toronto,1982.

 

 

Par Laimoni Mierinu skat. Voldemāra Avena rakstu JG244(2006):41-42.