Voldemārs Avens

LDL: TRAUKSMAINĀ MĀKSLAS KOPĒJA

  

Par Jaunās Gaitas lasītājiem labi pazīstamo autori, gleznotāju, dzejnieci un mākslas apcerētāju apjomīgu monogrāfiju Lidija Dombrovska Larsena (Rīgā: SOL VITA, 2006, 200 lpp) sarakstījis mākslas un literatūras kritiķis, estētikas un mākslas zinātņu katedras bijušais vadītājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Pēteris Zeile (dz. 1928). Viņa zinātnisko darbu skaits mākslas un literatūras estētikā un kritikā ir ļoti plašs. Sevišķi nozīmīgi ir viņa pētījumi un raksti par Latgales novada kultūras vērtībām. Viņa pētījumi publicēti Latvijā, Lietuvā un Maskavā. Zeile sarakstījis arī mācību grāmatas par estētikas vēsturi un literatūras kritiku. Kā viņš pats atzīstas, laimīgas sagadīšanās dēļ iznācis sastapt trauksmaino, mērķtiecīgo dzīves mākslas kopēju gleznotāju, rakstnieci un daudzu literatūras un mākslas apceŗu autori Lidiju Dombrovsku Larsenu (1925). Profesoram daudzpusīgā trimdas māksliniece likusies gana izcila, lai to iemūžinātu latviešu mākslas vēstures gaitu anālos ar monogrāfiju. Darbā ietilpst dokumentācija un pašas mākslinieces stāsts par savu dzīvi un jaunradi dažādās zemēs un dažādos kontinentos, kuŗos viņa nonākusi pēc Latvijas atstāšanas II Pasaules kaŗa beigu posmā. Pagaidām šāda apmēra Latvijā izdotas monogrāfijas par trimdas māksliniekiem var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Būtu jauki, ja vēl kādam no jaunajiem Latvijas literatūras un mākslas vēstures pētniekiem rastos interese par to, kas joprojām glabājas mūsu ārpus Latvijas dzīvojošo mākslinieku darbnīcās vai mājokļos, un vai ar šiem pētījumiem nevarētu aizlāpīt baltos plankumus, kas dzimtenē bieži tiek pieminēti un it kā atvainoti.

Pētera Zeiles sarakstītā monogrāfija par Lidiju Dombrovsku Larsenu ir ar loģisku satura plāna uzbūvi, tajā daudz pašas mākslinieces citātu un viņas spriedumu par moderno, īpaši abstrakto, mākslu. Monogrāfijas sastādītājam mākslinieces personīgais stāstījums par piedzīvoto licies pats svarīgākais faktors, un tas patiešām grāmatai piešķir dzīvīgumu un izraisa interesi turpināt lasīšanu. Tāpat slavējama labā, mīļā latviešu valoda, kas grāmatā tek raiti un nav piebārstīta ar valodas kropļojumiem, kā tas bieži tiek darīts daudzos Latvijas laikrakstos un publikācijās. Simpātisks ir arī veids, kā profesors izjutis Dombrovskas grūto cīniņu būt un palikt latvietei un latviešu māksliniecei, zinot, ka tas nav bijis viegli, jo viņas vīrs ir dānis un visi mācību gadi pagājuši Kopenhāgenā. Arī pirmās izstādes un dzejoļi radušies svešā vidē un valodā. Pēc 1983. gada māksliniece kopā ar vīru pārcēlusies uz pasaules otru malu − Austrāliju, kur viņa mīt vēl šodien.

Pēc mākslas studijām un pirmajām izstādēm Kopenhāgenā, Lidija sāk biedroties ar populāro dāņu mākslinieku grupu KO-BR-A, kas dod viņai drosmi izvērst savu mākslinieces talantu un zināšanu kāri pāri Dānijas robežām. Viņa apceļo un izstādās 47 personālizstādēs Zviedrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Latvijā, ASV, Kanadā un beidzot Austrālijā. Katrā no šīm zemēm Lidija pavadījusi īsāku vai gaŗāku laika posmu, studēdama un priecādamās par iespēju redzēt varenos pasaules mākslas muzejus un slavenākos mākslas darbus oriģinālā. Sevišķi viņa izbaudījusi savu Itālijas ceļojuma laiku. Tāpat fascinējoša bijusi Parīze un citi Eiropas mākslas kultūras centri, kur viņai bijušas izstādes un reizē iespēja apgūt kaut ko jaunu un pašai gleznot un skicēt. Māksliniecei licies svarīgi satikt ievērojamākos mākslas garus vaigu vaigā. Nezin, vai ir vēl kāds latviešu mākslinieks, kas ticies un runājies ar tādiem mākslas dūžiem kā Anri Matisu (Henri Matisse) 1953. gadā, Zoržu Braku (George Braque) 1958. gadā, Nikolasu de Stēlu (Nicolas de Stael), Hansi Arpu (Arp), Marku Šagālu (Marc Chagall), Fernānu Ležē (Fernand Léger)_f grafiķi Fransi Mazarelu (Frans Masereel) 1967. gadā, Vasilija Kandinska atraitni un vēl daudziem citiem, kas bijuši tuvi Dombrovskas Larsenas mākslas izjūtai. Tur vajag, kā latvieši saka, „aknu,” un tās drosmīgajai latviešu meitenei pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, acīmredzot, nav trūcis. Par katru no satiktajiem milžiem raitajā stāstījumā iepīta kāda interesanta replika. Tāpat raksturoti un aprakstīti ir lielie pasaules muzeji un vietas, kur māksliniece iegriezusies, lai iegūtu informāciju. Šie apraksti lasās kā labi sastādīti tūristu bukleti. Piemēram, galīgi nezināju, ka 1490. gada oficiālajā Romas reģistrī minēts, ka tur mīlu pārdevušas 6 800 prostitūtes, bet Venēcijā 1509. gadā to bijis 11 000... Grāmatā profesors Pēteris Zeile, apskatot mākslinieces un rakstnieces daudzpusīgo, dinamisko darbību, asociē to ar franču domātāja Žila Delēza (Gilles Deleuze) nomādiskās kultūras koncepciju. Šī filozofa doma − lai būtu radošs mākslinieks, tam jāklejo, jāapgūst jaunas teritorijas un idejas, jābūt nomadam. Šādas raksturīpašības patiesi mums atklāj Lidijas Dombrovskas Larsenas personība. Viņa ir uz vietas nestāvētajā, jaunu ceļu un iespaidu meklētāja un saņēmēja, kas redzēto un izjusto mēģina pārvērst sava, sevi piepildošā, modernā mākslas darbā.

Dombrovska Larsena sarakstījusi un izdevusi 16 grāmatu. Piecas grāmatas (trīs dzejoļu, divas stāstu un viena eseju) ir dāņu valodā. Latviešu valodā iznākuši četri romāni un divas dzejoļu grāmatas. Bez tam − stāsti, atmiņu tēlojumi, monologi. Visi izdotie krājumi apskatīti un raksturoti Zeiles monogrāfijā. Profesors minējis arī svarīgākos Dombrovskas Larsenas rakstus un kultūresejas, kas izkaisītas periodikā. Interesantas ir divas nodaļas monogrāfijā, kas saucas: Pirmā starpsaruna. Par dzīves mākslu un dzīvi kā tādu. un Otrā starpsaruna. Vēl viss nav pateikts. Motivācija − neturēt rokas klēpī. Šajās sarunās Pēteris Zeile uzstāda jautājumus par „dzīves mākslu.” Dombrovskas Larsenas atbildes ir rosinošas. Piemēram: dzīve nav māksla vien. Dzīve manifestējas daudzējādos veidos. Taču, cik tukša tā būtu bez mākslas. Mākslas darbs ir augs, kas iesējies aug, sniedzas pēc saules. Un citur: dzīve nav sliktākais, kas var notikt. Vairākas lappuses veltītas brīžiem, kad Lidijas Dombrovskas Larsenas ceļi savijas kopā ar latviešu māksliniekiem un rakstniekiem Eiropā un pēdējos gados Austrālijā. Grāmatā iekļautas izstāžu recenzentu atsauksmes, kā arī apraksts par pēdējo personālizstādi Latvijas Valsts Nacionālajā muzejā, Rīgā (2004), un tur atrodas 38 apmierinošas kvalitātes krāsainas mākslinieces gleznu reprodukcijas, kas dod pietiekamu iespaidu par viņas glezniecības raksturīgākajām iezīmēm. Pēdējās lappuses aizpilda īss kopsavilkums angļu valodā. Uz vāka reproducēta viena no mākslinieces gleznām.

 

 

 

Par JG redakcijas locekli Voldemāru Avenu skat. JG 248:4-5.