Helēna Gintere

KOMPONISTS JĀNIS PETRAŠKEVIČS UN LAIKMETĪGĀ MŪZIKA

 

Mūsdienās rodas bezgalīgi daudz ideju par mākslu un mūziku un tikpat daudz par tām atšķirīgu viedokļu un izpratņu. Mūzikas pasaule ir ļoti daudzveidīga ceļa atrašanai uz daudzkrāsaino skaņu pasauli, arī tās mūzikas sadzirdēšanai, kas šķiet savāda, sveša un nesaprotama.

Laikmetīgais mūs aptver ik dienas, arī mākslas un mūzikas pasaule iet savu attīstības ceļu. Lielākā daļa cilvēku labprātāk izvēlas klausīties saskanīgāku mūziku, kuŗa nerada diskomforta sajūtas. Laikmetīgā mākslā diemžēl dominē negatīvo emociju pārsvars. Nepieradinātie trokšņi, klusums (pauzes), kas dažkārt ir būtiskāks par skaņām, uzdrīkstēšanās pateikt to, ko vairs nav vērts noklusēt. Cik lielā mērā mēs spējam pieņemt citādi skanošu mūziku? Mūzikas pasaule ir apbrīnojami bezgalīga, sarežģīta un interesanta. 50. un 60. gadu avangardistu idejas atspoguļojas vairākos Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen), Bulēza (Pierre Boulez), Nono (Luigi Nono), Kāgeļa (Maurizio Kagels), Pusēra (Henri Pousseur) un vēl daudzu citu meistardarbos, kas spēja radīt pilnīgi jaunu apbrīnojamu pasauli. Pēckaŗa modernistu lozungs Nost ar visu bijušo! satricināja pagātnes mantojuma piekritējus. Viņi bija īstenojuši virkni skandalozu muzikālu manifestu; totālā sēriālisma un elektroniskās mūzikas laukā.

Jūtu, ka tur ir kaut kas tāds, ko es nezinu. Mūzika, ko esmu radījis (..) manī raisa sajūtas, kādas agrāk neesmu pazinis... − tā teica pēckaŗa avangarda līderis Štokhauzens. Klausītājs tiek aicināts koncentrēties smalkāko skaņas svārstību saklausīšanai, tādējādi iegūstot īpašu nozīmi pašā klausīšanās brīdī kā meditācijā vai psichoanalīzes seansā.

Līdzās minētajiem komponistiem, 60. gados par vienu no spilgtākajiem Ķelnes-Darmštates eksperimetālajiem komponistiem var uzskatīt Ligeti (Gyorgy Ligeti). Viņa personības apbrīnojamākā iezīme ir neatkarība, kas liedz viņu ierindot jelkādā stilistiskā virzienā. Ģērgi Ligeti ir viens no spektrālās jeb liminālās mūzikas idejiskajiem tēviem (šis jēdziens attiecināms uz tik tikko manāmu jutības slieksni). 70. gados viņš uzskatīja, ka avangarda mūzikas virziens ir jau kļuvis akadēmisks.

Visu šo garo gadu attīstībā modernisms −no impresionisma un simbolisma uz ekspresionismu, sērijtechniku (dodekafoniju), neoklasicismu, Mesiānu (Olivier Messiaen) un viņa skolniekiem Pjēru Bulēzu, Tālivaldi Ķeniņu un 20. gs. lielmeistaru Britenu (Benjamin Britten), kā arī elektronisko mūziku, minimālismu, sonoristiku, aleatoriku, radīja auglīgu augsni, sniedzot nākotnes komponistiem iespēju darboties ar brīvu skatu uz pagātnes muzikālo mantojumu, piešķiŗot jaunu jēgu tradicionāliem mūzikas elementiem un skatot „lietas” jaunā gaismā.

20. gs. Latvijā dzīvojošo skaņražu darbos pārsvarā dominē klasiski romantiskais princips. Neskatoties uz to, ka vairāku latviešu komponistu partitūrās ir sastopami aleatorikas, sonorikas, dodekafonijas technikas principi, tomēr laikmetīgais tieši netika pārstāvēts, taču šīs idejas un eksperimenti ir bijuši ļoti būtiski jaunākajām komponistu paaudzēm, un to ietekme ir manāma arī viņu daiļradē.

70. gados Latvijā ir uzplaukusi vesela rinda jauno komponistu, kuŗi mēģina atjaunināt techniku, interpretējot visdažādākos kompozīcijas elementus − Andris Dzenītis [*], Ēriks Ešenvalds, Gustavs Fridrihsons, Rolands Kronlaks, Gundega Šmite, Santa Ratniece, Mārtiņš Viļums, Jānis Petraškevičs un vēl daudzi citi. Ausis un gars jāatbrīvo no stereotipiem, − ka flautu arpēdžijas ir putnu čalas, ka konsonējošs trijskanis noteikti ir miera osta, bet disonējoša nošu virkne − kaŗa lauks. Ja esam gatavi doties skaņu pasaulē, pieņemot tās spēles noteikumus, mūzika var sniegt ļoti plašu un daudzveidīgu izjūtu spektru, tā par laikmetīgās mūzikas aspektiem izsakās latviešu jaunākās paaudzes komponists Petraškevičs.

Jānis Petraškevičs

Rīdzinieks Jānis Petraškevičs (1978) ir viens no spilgtākajiem šīs paaudzes latviešu komponistiem, kuŗš jau ir guvis starptautisku pieredzi. Mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā (EDMS) vijoļspēli, klavieres un kompozīciju. Studējis Latvijas Mūzikas Akadēmijā (LMA) kompozīcijas nodaļā Pētera Plakida klasē un Karaliskās Universitātes Mūzikas koledžā (Royal University College of Music), Stokholmā, Svena Dāvida Sandstrema kompozīcijas klasē. Kopš 2004. gada studē kompozīciju maģistratūras programmā Zviedrijā − Gēteborgas Mūzikas un drāmas akadēmijā pie profesora Ūles Licova-Holma (Ole Lützow-Holm). Šīs studijas paredzēts beigt 2007. gada pavasarī.

Savā daiļradē Petraškevičs ir pievērsies instrumentālās kamermūzikas žanram, rakstot mūziku gan solo instrumentiem, gan arī dažāda tipa kameransambļu sastāviem. Pie katras partitūras tiek strādāts ļoti rūpīgi, vairākas reizes izvērtējot un pārlabojot uzrakstīto, kā arī skrupulozi fiksējot katru teksta vissīkāko detaļu. Īpašu vietu viņa daiļradē ieņem stīgu instrumenti. Šī interese nav nejauša, jo, mācoties Dārziņa mūzikas skolā, Jānis 10 gadus spēlējis vijoli. Tajā laikā ir tapis stīgu kvartets un trīs skaņdarbi stīgu orķestrim. Kaut arī Jānis pievēršas komponēšanai jau septiņu gadu vecumā, mācoties Dārziņa mūzikas skolā pie profesora Ģederta Ramana, par to viņš runā nelabprāt un, būdams perfekcionists, opusu skaitā šos skaņdarbus neiekļauj. 

Paralēli kompozīcijai un vijoļspēlei septiņgadīgais Jānis sāka mācīties arī klavieŗu spēli. Tā kā viņš bija mans skolnieks, ļoti ātri pamanīju viņa ārkārtīgi lielo mīlestību uz mūziku un viņa izsmalcināto dzirdi. Jānis ne tikai tīri intonēja uz vijoles stīgām, bet arī spēja atrast smalkākas skaņu nianses, spēlējot klavieŗu taustiņus. Spilgti atceros gadījumu, kad Jānītis spēlēja kādu mazu skaņdarbu ar nosaukumu Ēzelītis, ko mums nācās atdzīvināt skaņās. Tikko sāku lietot līdzības ar krāsām, Jānītis to tūlīt uztvēra un viņa skaņdarbs ieguva draisku un priecīgu raksturu. Varbūt krāsu izpratne viņam nāca līdzi arī no ģimenes, jo Latvijā pazīstamais grafiķis Juris Petraškevičs ir Jāņa tēvs. Arī māmiņa, kas viņu vienmēr pavadīja uz stundām, stāstīja, ka pirms klavieŗu stundām viņš ir cēlies agrāk no rīta, lai varētu izspēlēt uzdoto.

Jāņa interese par mūziku neaprobežojās tikai ar obligāto klasisko repertuāru. 10 gadu vecumā (tolaik tikai 3. klases skolnieks!) uz klavieŗu stundu viņš atnesa kādu Olivjēra Mesiāna sarežģītu klavieŗu partitūru, kuŗu pats, neviena mudināts, bija jau sācis studēt. Tajā laikā klasiskās mūzikas pagātnes meistariem Jāņa apbrīnas lokā pievienojās skaņu burvji Pēteris Vasks, Krambs (George Crumb), Ļutoslavskis (Witold Lutoslawski) u.c. Sākumā tā bija dziņa klausīties visu, kas svaigi tapis, vēlme salīdzināt. Vēlēšanās sagrupēt un analizēt radās vēlāk. Par laimi tie bija 80. gadi, kad arvien pieejamāka kļuva informācija par mūsdienu mūzikas aktualitātēm pasaulē, galvenokārt pateicoties Latvijas Radio raidījumiem. Cikls Musica nova sniedza iespēju ieklausīties daudzu jaunās mūzikas festivālu programmās, kur tika piedāvātas komponistu vizītkartes, tiecoties aptvert somu, holandiešu un citu tautu jaunāko muzikālo devumu. Daudzu komponistu ietekme deva Jānim brīvību integrēt kādu stilistisku vai estētisku vaibstu savās kompozīcijās.

Būdams vēl tikai konservatorijas 1. kursa students, viņš sāka piedalīties dažādos konkursos un meistarklasēs, veidojot auglīgu sadarbību ar vairākiem jaunās mūzikas komponistiem. Viens no pirmajiem starptautiskajiem konkursiem, kuŗā izskanēja Jāņa Petraškeviča mūzika, bija Mūzikas tribīne ROSTRUM 97 (Parīzē), kuŗā katras valsts radio delegāts piedāvā mūzikas ierakstus. Tolaik Jānim bija tikai 19 gadu, par ko vairums žūrijas locekļu bija stipri izbrīnīti, noklausoties skaņdarbu Bultas lidojums. Parādīšanās...Un jau tālu tālumā (Monodrāma čellam solo). Šis skaņdarbs iekļuva piecu labāko jauno komponistu darbu skaitā. Par savas daiļrades atskaites punktu − opusu Nr.1 − Jānis uzskata tieši šo skaņdarbu, kuŗā viņš pirmoreiz darbojies īsteni laikmetīgās mūzikas garā. Bultas lidojums ir mirklis, kad šāvējs atvelk loku un atlaiž to vaļā, ļaujot bultai lidot tālu tālumā. Sākot ar 1996. gadu jaunais komponists piedalās daudzos un dažādos meistarkursos, piemēram, 4^th Internationl Academy for New Composition Švacā, Austrijā, pie Šefera (Boguslaw Schaeffer) un Holoņevska (Marek Choloniewski); seminārā Young Composers in the Baltic Region Visbijā, Gotlandes salā (1997) u.c. Tanī pašā gadā tapa skaņdarbs et la nuit illumina la nuit (un nakts izgaismoja nakti) klarnetei, altam un klavierēm − pirmatskaņojums Rīgā (1997.10.IX). Pēc Darmstadt Summer Courses for New Music, Vācijā (1998), tika pabeigts skaņdarbs migla...vistālākais punkts − obojai/angļu ragam, basklarnetei, pikolo trompetei un kontrabasam (pirmatskaņojums Vāgnera zālē, Rīgā, 1998.4.IX). Skaņdarbs paveŗ interesantu skatu tembrālo meklējumu laukā. Man ir svarīga emocionalitāte mūzikā, bet man ir ārkārtīgi būtiski arī tas, kā tā nonāk pie klausītāja. Uzrunājoša šķiet jau pati skaņa kā vērtība. Tomēr tas, kā es strādāju, nav tikai eksperimentēšana ar skaņu. Katrs mans opuss ir arī vēstījums − saka komponists. Skaņdarbs, kur surdinēts angļu raga un neierasts trompetes skanējums, kas panākts ar papīra palīdzību, demonstrē katra instrumenta unikālo skanējumu, īpašo kolorītu un tembrālās iespējas. Petraškevičs iet savrupu ceļu, viņa uzmanības lokā ir skaņa, tās struktūra un gradācijas skaņas iekšpusē, kā arī akustiskās iespējas un tembrālās krāsas.

Iepriekšējo gadu meklējumi stīgu instrumentu sfērā ir summējušies Petraškeviča opusā Distance(s) (1999), kas rakstīts 20 stīgu instrumentiem (nevis stīgu orķestrim − uzsveŗ komponists). Katrai balsij ir sava individuāla līnija. Līdz ar balsu lielo daudzumu, tiek panākta liela fakturālā daudzveidība, radot polifoniskiem veidojumiem piesātinātu mūzikas audumu. Opuss tapis kā festivāla Gaida pasūtinājums, rakstīts speciāli Ostrobotnijas kamerorķestrim un tā diriģentam Kangasam (Juha Kangas) un veltīts Prof. Sandstrēmam (Sven-David Sandstrom).

Distance(s), kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 1999.22.X lietuviešu laikmetīgās mūzikas festivāla Gaida ietvaros, Viļņā, iezīmēja stilistiski jaunu pavērsienu − pāreju no sonoriskas un tembrālas domāšanas uz strukturālu un pārdomāti harmonisku domāšanu. Skaņdarba tapšanas laiks iezīmēja tiltu starp Stokholmas periodu, kad mācību laikā Karaliskajā Universitātē (1998-1999) uzsākta tā komponēšana, un atgriešanos Rīgā, kur tas tika pabeigts divarpus mēnešos. Skaņdarba nosaukumu var traktēt ļoti daudzējādi un dažādos līmeņos − svārstība starp vienu distanci, kas ir viss skaņdarbs kopumā, un tai pašā laikā distances formas iekšienē. Šajā skaņdarbā lielāks akcents ir uz struktūru, dažādu skaņu savstarpējām attiecībām, kur nav tik svarīga viena pati skaņa un dažādas manipulācijas ar to...Pirmo reizi apzinātā līmenī es sāku strādāt ar harmonisko attīstību. Šajā sakarā varētu lietot terminu harmoniskā kontinuitāte. Skaņdarbs balstās uz diviem akordiem − vienu harmoniju un tās apvērsumu. Ir dažādas harmoniskas nobīdes, kas saistītas ar šiem akordiem, izveidojot sistēmu, kuŗā no katra akorda izriet cits akords. Ir rodama līdzība ar tā saucamo „lellīšu principu” − kad atver vienu, iekšā ir otra − paskaidro Jānis Petraškevičs.

2000. gadā Jānis piedalījās International Composition Seminar Briselē pie Frančeskoni (Luca Francesconi) un Romitelli (Fausto Romitelli), kā arī Royaumont Foundation
programmas Voix Nouvelles kompozīcijas kursos un meistardarbnīcā Ruajamo abatijā, Francijā, pie Fērniho (Brian Ferneyhough), Evanhelistas (Jose Evangelista) un
Ervē (Jean-Luc Hervé). Tanī gadā komponēta pirmā versija skaņdarbam Arktos obojai/angļu ragam, klarnetei, mežragam, trompetei, trombonam, altam un čellam.
Skaņdarbs, kas veltīts Lorēnai Vaijankūrai un Nouvel Ensemble Moderne, radies
komponistu meistarklašu Voix Nouvelles (Jaunās balsis) ietvaros Francijā. īpaša nozīme bija iepazīšanās ar Fērniho un Ervē personībām un ciešā sadarbība ar jaunās
mūzikas ansambli Nouvel Ensemble Moderne, kas Jāni uzaicināja piedalīties Domain Forget kompozīcijas kursos Šarlevo (Charlevaux), Kanadā 2001. gadā, kur arī
izskanēja Arktos pārstrādāta versija. ‘Arktos’ tulkojumā no grieķu valodas ir
ziemeļi. Domāju, ka skaņdarbs atspoguļo izjūtas, kādas manī raisījis ziemeļu gaisa
caurspīdīgums, tumsas varenība un gaismas kristāldzidrums. Tā kā mani fascinē
tembrālās iespējas, es katru instrumentu traktēju kā individualitāti, varbūt pat kā tēlu kādā abstraktā teātŗa izrādē. Šeit nav vietas nejaušībām − katrs tēls, katra patstāvīgā muzikālā līnija ir izstrādāta līdz vissmalkākajai niansei − tā komponists par
savu darbu.

2001. gadā seko studijas Enshedes konservatorijā Nīderlandē pie angļa Roulenda
(David Rowland), bakalaura grāda iegūšana Latvijas Mūzikas akadēmijā, maģistra studiju uzsākšana pie Pētera Plakida un divu partitūru − Bultas lidojums. Parādīšanās...
Un jau tālu tālumā un Migla...Vistālākais punkts − nosūtīšana franču laikmetīgās mūzikas galvenās struktūrvienības (skaņas izpētes un sintēzes centra IRCAM un Ensemble InterContemporain) konkursam. No 311 komponistiem pasūtinājumu saņēma tikai divi − Bertrāns (Christophe Bertrand) no Francijas un Jānis Petraškevičs.

Tā tapa jauns opus trop proche / trop loin (pārāk tuvu / pārāk tālu, 2001-2002) − flautai, obojai, klarnetei, basklarnetei, fagotam, mežragam, trompetei, sitaminstrumentiem, klavesīnam, arfai, divām vijolēm, altam, čellam, un kontrabasam, atskaņots Parīzes Pompidū centra Lielajā zālē (2002.9.XII). Darbs rakstīts 15 instrumentiem, pirmo reizi izmantojot pikolo flautas, arfas un klavesīna skaņas. Tāpat kā Arktos, arī šeit atsevišķas partijas skatītas kā lugas personāži muzikālā drāmā ar stīgu instrumentiem galvenajās lomās. Darbā, kas veidots kā vienota, nepārtraukta struktūra, elpa − ieelpa un izelpa, vilnis − pacēlums un norimums, caurauž visu skaņdarba partitūru.

Petraškevičs piedalījās Summer Academy Schloss Solitude organizētajā International Masterclass for Young Composers Štutgartē, Vācijā − pie Čajas Černovinas, Takasugi (Steven Kazuo Takasugi) un Bareta (Richard Barett) − un tanī pašā gadā par darbu et la nuit illumina la nuit (1997) saņēma 1. vietu ABAM Composers Competition Hamburgā. Nākošais ir kamerdarbs Mezzogiorno alta flautai/basa flautai, obojai/angļu ragam, klarnetei, mandolīnai, ģitārai, arfai, klavierēm, sitaminstrumentiem, vijolei, altam, čellam, kontrabasam [pirmatskaņojums 2005.8.III Vredenburgā (Wredenburg), Utrehtā (Utrecht), Holandē]. Patlaban tiek nobeigts maģistratūras diplomdarbs Gēteborgas simfoniķu orķestrim, ko paredzēts atskaņot 2007. gada pavasarī.

Neskatoties uz agro jaunību, Jānis Petraškevičs ir guvis daudz panākumu ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Norvēģijā, Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē, Austrijā, Francijā, Kanadā u.c. Tikpat rūpīgi, kā saliekot noti pie nots, Jānis ir arī dziļi pētījis daudzu komponistu partitūras. Rezultātā ir radušās publikācijas un raksti par dažādiem laikmetīgās mūzikas stila jautājumiem, pētījumiem un mūsdienu ievērojamāko komponistu Ligeti un Berio idejām. Viņa mūzikas pasaule ir pilna skaņas akustikas, aizraujošas emocionalitātes, izsmalcinātības un intimitātes.

Domāju, ka mūzika eksistē nepārtraukti; lai to saklausītu, es meklēju ceļu, pa kuŗu plūst skaņas. Mirklī, kad dzirdu skaņu tuvojamies, domāju par to, ka citur tā attālinās; mirklī, kad skaņa sasniedz mani un izurbjas man cauri, domāju par to, ka citur tā neeksistē nemaz; kad skaņa attālinās, domāju par to, ka citur to dzird tuvojamies. Taču varbūt tā nav viena skaņa, kas staigā pa pasauli kā iedomu vējš. Varbūt mūzika atradīs mani pati, vibrējot un tricinot gaisu ap mani visur, kur vien došos. Un es nedomāju vairs, no kurienes tā nāk, uz kurieni tā iet... − tā viens no spilgtākajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās mūzikas skaņražiem Latvijā, komponists Jānis Petraškevičs.

 

[*] Skat. Helēnas Ginteres rakstu „Dzenītis jaunās mūzikas paletē”, JG246:31-33. Red.

 

Rīdziniece Helēna Gintere beidz Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu (1972) un Latvijas Valsts konservatoriju (1977), kur paliek darbā par koncertmeistari un paralēli strādā Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas obligātajā klavieŗu katedrā par pedagoģi. Pārceļas uz dzīvi Kanadā (1996), kur nodibina privātu klavieŗstudiju. Vada Toronto latviešu korus „Atbalss” un „Dzirksts”. Raksti par mūziku Toronto latviešu avīzē Latvija Amerikā.