Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

 

Franks Gordons

BENDES UN SPĪTNIEKI

 

Atbrīvotāji kā iekarotāji ir 2005. gada Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmatas apakšvirsraksts. Pēc skaita sestā, tā satur ne mazums interesantu materiālu. Vispirms "krīt acīs" Latvijas kaŗa ministra ģenerāļa Jāņa Baloža 1940.3.IV vēstule Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim ar atteikšanos atkāpties no kara ministra amata (sadaļā "Dokumenti").

Tas ir mašīnraksta tulkojums krievu valodā ar PSRS IeTK (NKVD) Valsts drošības Galvenās pārvaldes (GUGB) 5. dalas priekšnieka vietnieka Sudoplatova parakstu (apstiprinot tulkojuma pareizību). Latviešu valodā tulkojis Jānis Dūms.

Šī "baltā ģenerāla" dramatiskā vēstule Tautas Vadonim un Zemes Saimniekam, kas iznirusi no čekas seifu dzīlēm, zināmā mērā sasaucas ar JG247 publicēto Raimonda Staprāna lugu Dr. Paula Kalniņa tiesāšana, jo 1934.15.V apvērsums bija Kārļa Ulmaņa un Jāņa Baloža "kopdarbs," un nu, pēc gandrīz sešiem gadiem, Ulmaņa tuvākais līdzgaitnieks negrib ļaut sevi nobīdīt malā.

Autoritārā režīma noriets: šajā vēstulē Jānis Balodis, kuŗš atgādina, ka bijis atbrīvošanas cīņu virspavēlnieks, uzsver, ka viņš un Kārlis Ulmanis 1934.15.V apsolīja jaunu, mūsu valstij un tautai atbilstošu konstitūciju (latviešu oriģinālā droši vien bija rakstīts Satversmi - F.G.). Viņaprāt mums [K. Ulmanim un J. Balodim] jāpaliek savās vietās līdz jaunas konstitūcijas piešķiršanai mūsu tautai, un no šīs mūsu misijas mūs var atbrīvot tikai Dievs, atsaucot kādu no mums, vai bruņots spēks, kas pārsniegtu mūsu spēkus.

Vārdu sakot, Jānis Balodis šajā vēstulē paziņo par savu kategorisko atteikšanos nodot kaŗa resoru jebkurai citai personai.

lr zināms, ka Jānis Balodis autoritārā režīma norietā gribēja jauno iekārtu kaut cik leģitimizēt, taču Kārlis Ulmanis, varbūt uzskatot "balto ģenerāli" par apnicīgu sāncensi, 1940.5.IV parakstīja pavēli par Baloža demisiju un Latvijas armijas pavēlnieka ģenerāļa Berķa iecelšanu kara ministra amatā.

Lai nu šoreiz paliek neiztirzāti minējumi par Jāņa Baloža kontaktiem ar PSRS specdienestiem. Kā nu tas nebūtu, Gadagrāmatā publicētā 1940.3.IV vēstule vedina uz skumjām pārdomām: bruņots spēks, kas pārsniegtu mūsu spēkus, pēc divarpus mēnešiem pārvilka svītru gan abu apvērsuma rīkotāju pretrunīgajiem nodomiem, gan Latvijas neatkarībai.

Patiešām saviļņojošs ir Gadagrāmatā ievietotais Aleksandra Kokurina apcerējums "PSRS valsts drošības orgāni 1945-1954" un LKP Centrālās Komitejas slepenais ziņojums PSKP Centrālajai Komitejai par stāvokli Latvijas PSR 1961. gadā.

Desmitiem biezu sējumu veltīti nacistiskās Lielvācijas varas un represiju aparātam, RSHA (Reicha Galvenajai drošības pārvaldei), tā struktūrām, tā lielajiem un mazajiem bendēm: Himleram un Kaltenbrunneram Heidricham un Eichmanam, Kocham un Štālekeram un daudziem citiem.

Būtu pats pēdējais laiks iepazīt arī asiņainā staļinistiskā režīma izcilāko benžu vārdus, šo īsteno ļaundaru gaitas un tiem pasniegtos apbalvojumus. Liels paldies OM Gadagrāmatas 2005 sastādītājiem par vietas ierādīšanu Krievijas Federācijas Valsts archīva vadošā speciālista Aleksandra Kokurina pētījumam par PSRS valsts drošības orgāniem laika posmā no 1945. līdz 1954. gadam.

Pēc vācu vērmachta sakāves pie Staļingradas, 1943.14.IV, Staļins izveidoja atsevišķu PSRS Valsts drošības tautas komisariātu (NKGB) ar V.N. Merkulovu priekšgalā. Šīs jaunizveidotās ministrijas Otro pārvaldi (cīņa pret pretpadomju elementiem un ārzemju izlūkdienestu aģentiem iekšzemē utt.) vadīja P.V. Fedotovs. Ceturto pārvaldi (diversiju organizācija un darbs ienaidnieka aizmugurē) vadīja P.A. Sudoplatovs - tas pats, kas apstiprināja jau pieminētās Jāņa Baloža vēstules pareizību...

Pēc čekistu operatīvo apakšvienību izdalīšanas no PSRS IeTK, Lavrentijs Pavlovičs Berija kā bija, tā palika iekšlietu resora vadītājs. NKVD OBB (daļa cīņai pret bandītiem) tika uzticēta A.M. Leontjevam, bet GULAG (plašo lēģeru impērija) V.G. Nasedkinam.

1946.15.III visi tautas komisariāti pārtapa par ministrijām un tautas komisāri par ministriem. Valsts drošības ministram - bēdīgi slavenajam sadistam V.S. Abakumovam palīdzēja J.P. Pitovranovs, kurš pārzināja pretizlūkošanu, A.M. Ivanovs (cīņa pret terorismu) u.c.

No1947. līdz 1952. gadam valsts drošības orgāniem tiek nodotas dažādas Iekšlietu ministrijas apakšstruktūras, tostarp viss IeM aparāts cīņai pret bandītismu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas PSR, kā arī Ukrainas un Baltkrievijas Rietumu apgabalos.

1951. gadā Staļins veica kārtējo PSRS Valsts drošības ministrijas tīrīšanu: Abakumovu atcēla no ministra amata un apcietināja. Viņa vietā stājās S.D. Ignatjevs, bet par viņa vietnieku un sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas priekšnieku tika norīkots Rjumins (sadists un zvērināts antisemīts - F.G.). 1951. gada oktobrī un novembrī tika arestēti J.P. Pitovranovs, L.F. Raichmans, N.I. Eitingons (abi pēdējie - žīdu izcelsmes čekisti) un citi vīri, kas bija pazīstami kā nežēlīgi pratinātāji. 1953.5.III mira Staļins, un tika nolemts atkal Valsts drošības ministriju apvienot ar Iekšlietu ministriju Lavrentija Berijas vadībā. Jau 1953.4.IV Berija parakstīja pavēli Par aizliegumu lietot pret arestētajiem jebkādus piespiešanas un fiziskas iespaidošanas pasākumus (kas līdz šim tika plaši lietoti. - F.G. ).

1953.26.VI tika arestēts Berija, un par jauno iekšlietu ministru tika norīkots S. N. Kruglovs, par viņa pirmo vietnieku - I.A. Serovs (kam bija "lieli nopelni" Baltijas iedzīvotāju deportācijā 1940.14.VI un Lietuvas brīvības cīnītāju apspiešanā no 1944. līdz1953. gadam. - F.G.).

1953.23.XII tika nošauts Berija un seši viņa bijušie līdzstrādnieki, tostarp bēdīgi slavenais B.Z. Kobulovs.

Beidzot 1954. gadā tika izdarīta kārtējā reorganizācija un izveidota PSRS Ministru padomes Valsts drošības komiteja (VDK) I.A. Serova vadībā. VDK visā pasaulē pazīstama ar tās krievisko abreviatūru KGB, un Serova ilggadējā kalpošana totalitārajam boļševiku režīmam vaiņagojās ar viņa iecelšanu par čekas šefu.

Gandrīz kā Vecās Derības chronikās - Dzeržinskim sekoja Menžinskis, Menžinskim Jagoda, Jagodam Ježovs, Ježovam Berija, Berijam Serovs... Mefistofelisku tipu galerija!

Aleksandra Kokurina apcerējumā ir milzums skaitļu. Pieminēsim kaut vai to - 1954.4.III PSRS IeM "P" dalas uzskaitē bija 2 829 776 specnometināto, no tiem 489 118 karačajeviešu, čečeņu, ingušu un balkāru (kas 1944. gadā tika izsūtīti no Ziemeļkaukaza); 79 376 kalmiki (izsūtīti 1943. un1944. gadā no bijušās Kalmikijas APSR), 199 215 tatāru, grieķu, bulgāru un armēņu (1944. gadā izsūtīti no Krimas), 175 063 no OUN (1947. un 1948. gadā izsūtīti no Ukrainas rietumu apgabaliem), 159 417 bandītu ģimeņu locekļu, bandītu atbalstītāju un kulaku (izsūtīti no1945. līdz 1951. gadam no Baltijas).

"Padomju vara" neskopojās ar apbalvojumiem izciliem bendēm:1944. gadā par piedalīšanos kalmiku, čečeņu un ingušu pārvietošanas operācijās ar Suvorova 1. pakāpes ordeni apbalvoja L.P. Beriju, B.Z. Kobulovu, S.N. Kruglovu un I.A. Serovu. Tas pats Serovs 1945.21.IV sanēma 1. pakāpes Kutuzova ordeni par aktīvās Sarkanās armijas aizmugures tīrīšanu, un 1945.29.V par darbību kaŗa gados viņam piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Beriju nošāva, bet Serova karjera aprāvās tikai 1963. gadā.

Man kā žīdam bija interesanti uzzināt, ka 1948.19.X par piedalīšanos Solomona Michoelsa likvidēšanas operācijā ar Sarkanā Karoga ordeni tika apbalvoti S. I. Ogoicovs un L.F. Canava (1953.9.IV šis apbalvojums tika atcelts kā nepareizs).

Gadagrāmatā publicēto dokumentu klāstā izceļas šķietami gluži ikdienišķais ziņojums, kas atspoguļo pasīvo pretošanos padomju okupācijas režīmam Latvijā 1961. gadā, neilgi pēc "berklaviešu sakāves."

Latvijas KP CK 1961.23.VIII (Molotova-Ribentropa pakta kārtējā gadadiena! - F.G.) pilnīgi slepenā uzziņa Par stāvokli republikā. Pārfrazējot manas 1974. gada grāmatas* nosaukumu, gribētos atzīmēt, ka šis LKP CK ziņojums liecina, cik lielā mērā lokanumu nomaina spīts. Citēju: Republikā ir saglabājušās buržuāziskās nacionālistiskās inteliģences atliekas, bijušo politisko partiju un organizāciju līderi, fašistiskā režīma ideologi, šīs vides atvases. Šīs personas dažādos veidos ievazā kaitīgus nacionālistiskus uzskatus, veido pretpadomju, pretkrievu noskaņojumu, kaitīgi ietekmē zināmu daļu latviešu jaunatnes. (..) Naidīgo parādību atdzīvošanos republikā zināmā mērā veicina 1959, gadā atmaskoto buržuāzisko nacionālistu un viņu domubiedru grupas darbība. Šie cilvēki ne tikai neatteicās no saviem iepriekšējiem uzskatiem, bet turpina grupēties, negatīvi ietekmējot politiski nenobriedušo un nestabilo inteliģences un jaunatnes daļu republikā.

Izziņas sastādītāji sevišķi sašutuši par to, ka represētie, kas izcieta sodu un tika amnestēti un pēc 1955. gada atgriezās Latvijā, glabā domas par atriebību, uztur savā starpā sakarus un vairākos gadījumos atklāti aicina sist komūnistus un krievus, utt.

Izziņas sastādītāji norāda, ka nacionālistisku un citu naidīgu izpausmju skaits republikā palielinājies no 117 1958. gadā līdz 217 1960. gadā. Sevišķi pieauguši valsts karoga noraušanas, pretpadomju uzrakstu, pretpadomju lapiņu izplatīšanas gadījumi.

Atceroties 1905. gadu, nāk prātā to laiku sauklis: Drebiet, varmākas! LKP CK 1961. gada izziņa liecina, ka varmākas drebēja...

 

 

* Šeit mūsu pastāvīgais, Telavivā mītošais līdzstrādnieks, Franks Gordons, atsaucas uz savu grāmatu Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1974. 174 lpp.), kas toreiz publicēta zem segvārda Alberts Sābris. 70.gados grāmata ierosina dzīvas pārrunas. (Red.)