Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

TICAMĪBAS MĒRAUKLA IR AUTENTISKUMS

Raimonda Staprāna luga Dr. Paula Kalniņa tiesāšana (JG247) ir vērtīgs pienesums latviešu dramaturģijai. Ja autoram izdosies panākt tās uzvešanu, tas būtu notikums atjaunotās Latvijas Republikas kultūras dzīvē. Taču dažas šķietami sīkas neprecizitātes lugas tekstā kaitē tā ticamībai, jo nesaskan ar aprakstītā laikmeta reālijām un terminoloģiju. Autentiskums ir ticamības mēraukla, tāpēc atļaušos norādīt uz šīm kļūdām.

30. lpp. Berģis saka, ka par Paula Kalniņa arestēšanu (varbūt būtu labāk „apcietināšanu”) protestu iesniegusi Starptautiskā internacionāle. Pirmkārt, tā ir tautoloģija, bet, otrkārt, droši vien jābūt „Sociālistiskā internacionāle”. 32. lpp. P. Kalniņš saka; Kā priekšsēdis visās pēdējās Saeimās. Pareizi jābūt vai nu „visās Saeimās” vai „visās četrās Saeimās”. Tai pašā lpp. Berģis piemin Latvijas vēstnieku Francijā. Tas nav pareizi, jo pirmskaŗa Latvijā bija nevis vēstniecības, bet sūtniecības (legations), un nevis vēstnieki, bet sūtņi (envoys). Tā bija abpusējā oficiālā terminoloģija, kā redzams no tā laika dokumentiem, ieskaitot telefona abonentu grāmatas. Attiecīgie labojumi būtu jāizdara visā lugas tekstā. Turpat Karčevskis pareizi runā par pavalstniecību, taču 35. lpp. Ir runa par Latvijas pilsonību − tas ir aplami, jo tai laikmetā ar vārdu „pilsonība” apzīmēja buržuāziju kā šķiru un attiecīgi, piemēram, sociāldemokrāti šaustīja „pilsonisko presi” u.tml. Turpretim Latvijā bija spēkā Pavalstniecības likums, bija Latvijas pavalstnieki utt.

Franks Gordons, Telavīvā, Izraēlā

 

 

 

Pircēju skaits Latvijā varbūt to neliecina, bet mūsu humanitāri visai noplicinātajā vidē JG ir ļoti vajadzīga. Līdzās dzeltenās un pusdzeltenās preses jūrai un naudas diktātam šķietami demokrātiskajā presē maz ir izdevumu „kultūrai un brīvai domai”. Jums jāturas!

JG lasītāja Rīgā

 

 

 

Ar lielu interesi lasu Raimonda Staprāna lugu (JG247). Bruno Kalniņš savā laikā arī ir ko līdzīgu stāstījis. Īpaši par Ulmani. Kalniņa tēze bija, ka Ulmanis taisīja apvērsumu tādēļ, ka viņam bija skaidrs, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās pietrūks balsis gan viņam pašam, gan arī viņa partijai. Apvērsums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Ulmanim politisko nākotni. Turklāt viņš bija ārprātīgi skaudīgs par sociāldemokrātu panākumiem un lielo piekrišanu tautā. Par sev un savai ģimenei pāri darīto Dr. Bruno Kalniņš nekad nesūdzējās. Tais reizēs, kad viņš runāja par apvērsumu un diktatūras gadiem, viņš to darīja lietišķi, sakarīgi un bez emocijām.

Lilita Zaļkalne, Stokholmā

 

 

 

Ieroču atrašanās sociāldemokrātu dzīvokļos nav nejaušība. Tai laikā Sociāldemokrātu internacionāle atzina, ka strādnieku šķirai ir tiesības ņemt valdības grožus savās rokās ar bruņotu varu un aicināja viņus būt gataviem uz to, ja izdevības rodas. Šo atzinumu Sociāldemokrātu internacionāle (SI) atcēla tikai 1968. gada kongresā. Tāpat sociāldemokrātu partija prasīja saviem biedriem, lai viņi stāda strādnieku šķiras intereses augstāk nekā tautas vai valsts intereses. Tikai 1972. gada kongresā SI atzina, ka nacionālās intereses ir pielīdzināmas strādnieku šķiras interesēm. Atzinums, ka strādnieku šķiras intereses stādāmas augstāk par nacionālām interesēm, novilcināja neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu gandrīz gadu. Kamēr igauņi un lietuvieši proklamēja neatkarību jau 1918. gada februārī, latviešu sociāldemokrāti uzskatīja, ka neatkarīga Latvija nav strādnieku interesēs. Kad viņi beidzot piekrita piedalīties Latvijas valsts dibināšanā, viņi to darīja tikai ar stipulāciju, ka neatkarīga Latvija nav partijas mērķis, bet tikai līdzeklis, tikai solis ceļā uz strādnieku šķiras pārvaldītu pasauli.

Andrejs Baidiņš