Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

MŪŽAM DZĪVĀ VALDA

Kad dzīvošu otru reizi: Rakstu krājums Valdas Dreimanes piemiņai. Sastādītāja, komentāru un bibliogrāfijas autore Maija Meirāne. Kolēģija: Maija Asberga, Nora Kūla, Ilze Raudsepa, Rūta Straumane, Andris Priedītis. Rīgā: nordik 2006. 336 lpp.

Valda Dreimane − dzejniece, filoloģe, literatūras zinātniece, jaunatnes audzinātāja un sabiedriska darbiniece − pāragri šķīrās no mums 1994. gadā, tikai 62 gadu vecumā. Nu klajā nākusi piemiņas grāmata, ko sarūpējuši viņas draugi un cienītāji. Šis pamatīgais izdevums sniedz iejūtīgu ieskatu ne tikai Valdas darbīgajā mūžā, bet arī viņas daudzpusīgajā, neikdienišķajā personībā.

Te atrodam gan biogrāfiskas ziņas, gan interviju ar Valdu, gan viņas kolēģu un laika biedru atmiņas, ieskaitot četru vācu filoloģijas profesoru sirsnības pilnus veltījumus vācu un angļu valodā. Kaut gan Valda ir atstājusi mūs, viņas gars, kaisme, pieticīgais smaids, atsaucība un dzeja − tas viss joprojām dzīvo gan viņas kolēģos, gan studentos, raksta Maikls Reslers, Bostonas Koledžas Ģermānistikas nodaļas profesors (295. lpp.).

Aizkustina Valdas audzēkņu liecības: Viņai mirdzēja acis, kad viņa ar tevi runāja. Viņa klausījās, kad tu runāji, tiešām klausījās... Viņa brīvi izrādīja, ka viņai ir prieks ar cilvēku parunāties, prieks uzklausīt, prieks veltīt savu laiku (Ināra Punga un Nora Grīna, 263).

Piemiņas vārdus rakstījuši arī Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvis Viesturs Vecgrāvis un literāti Rudīte Kalpiņa, Normunds Naumanis un Jānis Liepiņš, norādot, ka Valdai bija izdevies nostiprināt paliekošas saites ar Latvijas kultūras darbiniekiem. Valda ...juta un izteica savos dzejoļos visu mūsu kopīgo dvēseli, mūsu nešķiramību un pāri visam − kā balstu un vairogu − kādu mūs sargājošu sirdi (Vecgrāvis, 277).

Rakstu krājumā ievietoti arī vairāki trimdas dzejnieku darbi, veltīti Valdas aiziešanai mūžībā, piemēram, Maijas Meirānes (308):
 

lai šūpo Tevi, skanošu,
gaisa upes,
lai pārved mājās
debesu Daugava, balta.

Jāpiemin, ka šis izdevums nav domāts kā Valdas literārā devuma sakopojums. No viņas daudzajiem sacerējumiem prozā (esejām, recenzijām, apcerēm un patriotiskām runām) te izraudzīti tikai 19, taču tie pietiekami izgaismo autores aso intelektu, dziļo latviskumu un nerimtīgās rūpes par mūsu tautas un valodas likteņiem. Valoda ir mūsu dzīvība. Mēs mirsim, kad mirs mūsu valoda, jo tikai ar savu valodu mēs esam tauta... Tautas valoda ir tās gars, un tās gars ir viņas valoda, teic Valda 1975. gada 18. novembra runā Bostonā (127).

Šī pārliecība mudināja Valdu ne tikai strādāt literatūras un izglītības laukā, bet arī nodoties sabiedriskajam darbam. Šai ziņā viņa pievienojās tiem mūsu literātiem, kuŗi neieslēdzās „ziloņkaula tornī,” bet gādā par organizētas trimdas saimes pastāvēšanu.

Grāmatu bagātina krietns skaits Valdas dzejoļu, to starpā vairāki pirmpublicējumi. Bet, kā jau minēts, šī izdevuma nolūks nav bijis parādīt Valdas daiļradi visā pilnībā. Pagaidām interesentiem jāmeklējas tālāk pašiem. Kā vērtīgs ceļvedis ieteicama plašā bibliogrāfija grāmatas noslēgumā, kā arī Gunara Saliņa, Noras Valteres, Andas Kubuliņas un Juŗa Silenieka lietpratīgās atsauksmes par Valdas trim dzejoļu krājumiem (239-254).

Jācildina ilustratīvo materiālu klāsts − raksturīgi fotouzņēmumi, daži tagad jau ar kultūrvēsturisku nozīmi (piemēram, literātu pulciņš Imanta Ziedoņa dzejas vakarā Ņujorka (1977), Valda ar dzejniekiem Jāni Gorsvānu un Olafu Stumbru Portlandē (1982) u.c., tāpat dzejolis Valdas pašas rokrakstā, viņas Ex libris mākslinieka Gvido Augusta darinājumā, Arnolda Šturma kompozīcijas notis dzejoļa „Sūnas ziedēšana” tekstam, dzejnieces māsas Mairas Reinbergas gleznotie grāmatu apvāki Valdas dzejoļu krājumiem Ūdens raksti un Kad bēg putni.

Šī piemiņas grāmata ir emocionāls ceļojums Valdas daudzkrāsainajā pasaulē. Tās tapšanā ieguldīts milzums darba, kas veikts ar prasmi, entuziasmu un mīlestību.

Savā varbūt vispopulārākajā dzejolī Valda Dreimane izsaka vēlēšanos pēc nāves kļūt par šķembu akmens Daugavā. Valda, Tu nekad nebūsi tikai „akmens šķemba”! Tu dzīvo un arvien dzīvosi savos literārajos darbos, savos audzēkņos, savos draugos un tai kultūras vērtību pūrā, ko gadu gaitā pielocījuši trimdas latvieši.

Rasma Birzgale

 

Par Rasmu Birzgali skat. JG 247 (2006):54.