Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

KURBADS IR LABS

Jānis Turbads. Ķēves dēls Kurbads. Rīgā: Jaunā Daugava, 2007. 158 lpp.

Ojāra Jēgena darinātais apvāks apgāda Ceļinieks klajā laistajam pirmizdevumam (1970).

 

Atmodas skurbumā un pacilātībā, 20.gs. 80.gadu beigās, kopīgas idejas un ieceres saistīja ne tikai cilvēkus, bet arī mākslu, kas sāka realizēt jau iepriekš izlolotu projektu, kuru varētu nodēvēt par mazo globalizāciju. Trimdas literatūra, kas līdz tam bija pieejama tikai ierobežotam lasītāju lokam, sāka savu ceļu pie patērētāja. Milzīgā pacilājumā un vēlmē iepazīt nezināmo, ne tikai uz slikta papīra (tur pie vainas bija problēmas ar kvalitatīvu papīru), bet arī ar daudzām kļūdām, grāmatizdevēji, daudzi no kuriem tagad skatuvi jau pametuši, sāka pārizdot trimdā sarakstīto literatūru. Izvēlētie teksti bieži vien bija apšaubāmas kvalitātes lasāmviela, taču, laikam ejot, izdevniecības ir pacentušās sarūpēt arī patiesi kvalitatīvas grāmatas, kuras veido latviešu literatūras zelta fondu.

Tikko pārizdotais,1970. gadā grāmatā ievākotais rakstnieka un valodnieka Jāna Turbada, īstajā vārdā Valda Zepa, romāns Ķēves dēls Kurbads ir pierādījums, ka process turpinās, ka grāmatas atgriežas. Protams, vēl ir gana autoru, kurus būtu svētīgi darīt zināmus šejienes lasītājiem, it sevišķi tiem, kuri tik dikti gaužas par pašmāju rakstītā vārda zemo celtspēju. Vēl jāgaida būtiski Tālivalža Ķiķaukas, Gunta Zariņa, Linarda Tauna, Ilzes Šķipsnas un citu autoru darbi, jo vēl ne tuvu visi trimdā sarakstītie labākie teksti ir ērti nopērkami un izlasāmi.

No vienas puses, Turbada tekstam ir paveicies - jaunajā izdevumā tam klāt pielikts erudītās profesores Janīnas Kursītes pēcvārds. No otras puses, man nudien nav saprotams, kā grāmatas dizaina autors Aldis Aleks spēj sadomāt tik idiotiskus grāmatu vākus. Šoreiz viņš ir pacenties jo īpaši - vāks ir maksimāli debils un nožēlojams. Tomēr Turbada teksts ir lielisks - ja spēsi aizmirst par grāmatas izskatu, lasījums sagādās baudu.

 

Neērts rakaris

Turbads savu tekstu Ķēves dēls Kurbads nodēvējis par pasaku, kura sarakstīta pietātes trūkumā. Viņš izmantojis mitoloģiskus, literārus un vēsturiskus tēlus vai arī mainījis viņu vārdus, piemēram, Spīdola, Lāčplēsis, Burtnieks, Māra, Bārenīte, Ansis Zvejnieks (Jāņa Poruka Ansis Vairogs), Krišiņš (Krišjānis Barons), Vecais Gramatiķis (Jānis Endzelīns), Akuracējs (Jānis Akuraters). Kurbads tikai tēlo, identificējas un rezultātā kļūst par Kurbadu, proti, kaimiņu Ješkas pamudināts, viņš iemiesojas mītiskajā varonī. Atšķirībā no teikas par Kurbadu, šoreiz literārā tēla tēvs ir pilsētas galva. Ar Tempus (laika) palīdzību Kurbads ātri kļūst pieaudzis un sāk ceļot pa mītisku nekurienes jeb pasaku valstību, kurā valda nosacīta realitāte: padzīvojas pie Laimdotas, Bārenītes un Māras sāniem, iegriežas nogrimušajā Burtnieku pilī un nokļūst Veļu valstī. Savukārt mītiskie tēli darbojas arī par reālu uztveramajā pasaulē, piemēram, velns Ņirbas personā izpilda ārsta funkcijas.

Pēteris Šmits savulaik aizrādīja, ka Kurbads latviešu pasaku struktūrām ir neērts rakaris, jo vēstījumā trūkst laimīgu beigu. Šmits domāja, ka šīs pasakas teicējs ir bijis liels fantazētājs un pats daudz ko piedomājis, tāpēc teiksma par Kurbadu drīzāk varētu būt sena mitoloģiska vēstījuma atlieka, analoga mūsu pasakās minētajai tēmai par Dieva nāvi un augšāmcelšanos. Lai kur arī atrastos pirmavots, ar izcilu ironiju apveltītais Turbads pacenties godam, lai šis neērtais, bet, kā liecina citi teksti, domām auglīgais varonis būtu izcilu eksperimentu vērta un mūsdienās aktuāla manta. Tā pēcvārdā raksta arī Janīna Kursīte: Šī nepārtrauktā visa pazemināšana, noniecināšana, paseklināšana ir reakcija uz tradīcijas pārvēršanos sastingušā reglamentā. Ja senajam cilvēkam rituāli darbojās tikai pārejas brīžos (gadskārtās, kara, sērgu gadījumos, iniciācijās), bet reglamenti bija ikdienas uzvedības regulētāji, tad modernais cilvēks rituālu pārvērtis par etiķeti, pārvērsdams savu un citu dzīvi vienkārši notikumu virknējumā (156.lpp.).

 

Kurbada līdzinieki

20. gs. 60. gadu trimdas literatūru ir auglīgi salīdzināt ar latviešu prozas situāciju 90. gados - lai pārvarētu sastingumu, tika veikta literatūras procesa rituāla sakralizācija, tā sāka pārrakstīt vēsturi no jauna un labpatikā atgriezās mitoloģiskā pagātnē. Turbada tekstā izstāstīto greizo stāstu par Kurbadu iespējams uztvert kā modernisma spēli ar asociatīvu sižetu, kurā tagadnes laiks tiek sapludināts ar mītisko un latviešu literatūrā tik reti izmantoto absurdo laiku - brīžam šie laiki pārklājas, jo mītiskie tēli darbojas arī romāna sarakstīšanas laika sadzīves līmenī.

Turbada teksts ir tikai viena no daudzām versijām - Kurbada brīnumaino piedzimšanu un cīkstiņus sparīgi apspēlējuši vai jaunlaikos dekonstruējuši vairāki autori, piemēram, Anna Brigadere, Visvaldis Lāms un Juris Rozītis. Lāma 1992.gadā izdotais romāns Ķēves dēls Kurbads ir viens no tiem gadījumiem, kad literatūru ir ietekmējusi tās radīšanas laika sociālā realitāte, proti, romāns ir sarakstīts no 1985. līdz 1989. gadam - laikā, ko pieņemts dēvēt par nacionālo atmodu. Tāpēc Kurbadam jāpilda nacionālā varoņa funkcijas, līdzīgi kā 80. gadu beigās Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokoperas Lāčplēsis galvenajam varonim.

1995. gadā izdotajā Rozīša romānā Kuņas dēls latviskā identitāte, nacionālā esamība savienota ar mūsdienu modernās kultūridentitātes meklējumiem, kariķējot tradīciju un lielu nozīmes slodzi uzticot valodai, bet Lāma romāns Kurbada tēmas ietvaros ir ideoloģiskas iedabas produkts. Protams, kā tuvāk mūsdienām, tā vairs bez dekonstrukcijas neiztiksi - tad mīti vai nu jāizārda, vai nu jārada no jauna. Piemēram, Arvis Kolmanis romānā Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs iet transformācijas ceļu - par nacionālo varoni izvēlas kosmopolītisko Amoru, par varoņiem atļauj tapt nevaroņiem alkoholiķiem.

Līdzīgi kā Rozīša grāmata Turbada romāns ir reti lielisks teksts, kurš lasāms ārpus trimdas literatūras tradicionālās smagmes un dažādo Kurbadu konteksta.

 

Rimands Ceplis

 

Literatūrkritiķa Rimanda Cepļa recenzija par jaungaitnieka, rakstnieka / lingvistikas doktora Jāņa Turbada / Valža Zepa kontraversālo darbu Ķēves dēls Kurbads izņēmuma kārtā pārspiesta no Kultūras Dienas 2007.3.111 (ar Rimanda un KD atļauju). Kurbada fragmenti vispirms parādījās JG19-21(1959), izraisīdami asus protestus trimdas galēji labā spārna aprindās.