DIŽENI FOLKLORAS MATERIĀLI

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla. Nr. 14 (2006). Galvenā redaktore Ieva Kalniņa. 372 lpp.

 

Aplūkojamā sējumā tā sastādītāja un zinātniskā redaktore, filoloģijas doktore Dace Bula, ietvērusi bagātīgu materiālu klāstu, kam pamatā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) rīkotajā folkloristu konferencē Latvijas novadi: Tradīcijas, teksti, identitātes Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē (2005. gadā notikušā 1. Letonikas kongresa paspārnē) sniegtie referāti par Latvijas novadu tradicionālām/mutvārdu/ikdienas parādībām tiklab vēsturiskā, kā mūsdienu aspektā. No 18 rakstu autoriem (faktiski autorēm, jo 14 rakstus devušas daiļā dzimuma zinātnieces) lielais vairums ir folkloras speciālisti no LU LFMI Latviešu folkloras krātuves, un aptuveni puse ir vai nu zinātņu doktores (divi doktori), vai arī doktorantes.

Dažāda gaŗuma rakstos visvairāk minēta folklora Latgalē − no tautas mūzikas tās ziemeļu daļā, kur īpaši dziedāšana un bolsu teksti veido lokālās identitātes stūrakmeni, no etniskiem „svešo” ļaužu stereotipiem, kur ietilpst čyguoni, žydi jeb žeidi un latviši, līdz vārdotājiem − gan burvjiem, zīlniekiem, gaišreģiem, laitītājiem, gan arī sālspūtējiem, raganām, kaitniekiem, ļaunas acs uzlicējiem u.c. Protams, ne jau katrs spēj kļūt par vārdotāju − juobyut ar tuodom spiejom dzymušam, jo tuo jou navar īzamuociet (134). Visā Latvijā vēl mūsdienās 46% cilvēku ticot ļaunai acij un burvestībām. Latgales mītiskajā telpā svarīga loma piemīt arī laukakmeņiem, ieskaitot detalizēti aplūkotos naudas akmeņus, zem vai pie kuŗiem it kā paslēpta nauda vai citi dārgumi. Un ne tikai Latgalē. Sīki aprakstīti arī citās Latvijas vietās atrodamie mītoloģiskie jeb ar htonisko dievību un dabas garu pielūgsmi saistīti akmeņi − kultakmeņi, svētakmeņi, pēdakmeņi, velnakmeņi, raganu akmeņi u.c. Džūkstes pagasta Lanceniekos, piemēram, stāsta par kādu akmeni, kuŗš staigājot. Daži pie akmeņa uguni redzējuši, citi baltu āzi, citi velna dvēseli zaķa izskatā; daži turpretim atkal saka tā: „Velns badīs akmeni tik ilgi, kamēr aizbadīs līdz Grauzdes muižai un tad nogrims muiža ar visu pagastu” (201). Liekas, akmeni velns patiešām aizbadījis, jo šoslaikos to vairs nevarot redzēt. Muiža gan laikam nav vēl sasniegta, jo stāv kā stāvējusi.

Speciālistu iekļautie folkloras materiālu pieraksti ietver turpat vai visu dzīvi − no bērnu folkloras, ieskaitot spēles un rotaļas (kariņus, pliņķīšus, ķeriņus, sudmaliņas, aklās vistiņas u.c), līdz kapsētu epitāfiju tekstiem, un tie veikti visā Latvijā − no Aizkraukles, Aizputes, Alsungas, Ančupovas un Āraišiem līdz Sēlpilij, Umurgai, Vaidei, Vidrižiem un Žērveļiem, un vēl vai cik vietās pa vidu, pat Aizliepājas jūras piekrastē Sventājas pusē, kur Piparu Marģieta dziedājusi:

Pie māsenas dusēsim,
Launadziņu laicisim:
Dzersim pranču brandavinu,
Alutiņu pīčasim.

Dažam labam lasītājam smieklus caur asarām izraisīs jaunatrastais autobiogrāfiskais vēstījums, kur ziemeļvidzemnieks Ādams Purmalis (1846-1917) stāsta par savu ne visai veiksmīgo sievas meklēšanas odiseju − meitās iešanu, vairākkārtējo līgavas izraudzīšanu un bildināšanu − veselas deviņas reizes! Pēc katras no astoņām neveiksmēm viss bijis jāsāk atkal no gala, līdz pēdīgi apņēmis devīto iecerēto, vārdā Zaru, kas gan Ādama paša aprakstā bijusi viena tāda nevērtīga meita, kas vairs nekādā puišu slavā nestāv, jo trīs gadu laikā bijusi vāja un no dienesta atstājusies, un ārstējusies pie dakteriem visus tos gadus (46).

Vairāk nekā 50 lappusēs sējuma noslēgumā aplūkotas četras grāmatas (Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti. Vākuši un sakārtojusi Mirdza Birzniece. Liepāja: LPA LiePA, 2006. 336 lpp.; Ilga Reizniece. Rokasgrāmata folkloras mācīšanā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. 144 lpp.; Jāzeps Rudzītis. Latviešu vēstītājas folkloras dzīve tautā 19. un 20. gadsimtā. Rīga: Zinātne, 2006. 184 lpp.; Haralds Biezais. Seno latviešu galvenās dievietes. No vācu val. tulk. Rita Drīzule. Rīga: Zinātne, 2006. 303 lpp.), kam seko iejūtīgi vārdi par jubilārēm folkloristu pulkā − Elgu Melni, Jadvigu Darbinieci un Ritu Drīzuli. Un pašās beigās − in memoriam (folkloras vēsturniekam Dr. Jānim Rozenbergam, 1927-2006; skat. JG247:60), piezīmes par folkloristu zinātnes dzīvi un profesionālām konferencēm, ieskaitot Baltijas Studiju veicināšanas asociācijas (Association for the Advancement of Baltic Studies) prezidentes, folkloras doktores un profesores Intas Gāles-Karpenteres, kopsavilkumu par asociācijas 20. konferenci Vašingtonā (2006.15.-17.VI).

Kamēr šis Letonica laidiens veltīts tikai folklorai, iepriekšējos numuros iekļautajos rakstos aplūkota dažāda tematika humanitārajās zinātnēs. Letonica iesāk savu ripojumu 1998. gadā. Vērtīgā un vajadzīgā rakstu krājuma galvenā redaktore ir literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Ieva Kalniņa, Latviešu literatūras vēstures 2. un 3. sējuma (1999, 2001) līdzautore un autore rakstiem par Zinaīdu Lazdu, Egilu Plaudi, Jāni Sudrabkalnu, Lūciju Zamaiču, Āriju Elksni, Pēteru Brūveri u.c. mūsu rakstniekiem, arī par jaunāko latviešu dzeju.

 

Rolfs Ekmanis