Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960

JAUNĀS GAITAS AUTORI

 

PĪE BAIBAS BIČOLES

UN ILMĀRA RUMPĒTEŖA ŅUJORKAS PIEVĀRTĒ

Katru mūsu jauno dzejnieku kritika šā vai tā piesaista kādai latviešu literātūras tradīcijai, bet kā ar gleznotājiem? Šis jautājums atkal prātā, ciemojoties Ņudžērsijas Oranžos pie Baibas Bičoles un Ilmāra Rumpēteŗa.

Ilmāram Rumpēterim patīk, piem., Milts un Kalmīte; Vācijā Blombergas nometnes ģimnaziju beigdams, viņš bija draugos ar Ģirtu Ārvaldi; taču, R. pēdējā laika „krāsu konstrukcijas” pārcilājot, latviešu glezniecību visā vakarā neiznāk pat pieminēt. Nostāsti par Rīgas Zaļās puķes vai arī Tonēs 20-to gadu eksperimentiem kubismā 1929. gadā dzimušam rīdziniekam, diemžēl, paliek tikai nostāsti. Trimdas reprezentācijas skates tiem turklāt sevišķu ticamību nepiešķir — nedz arī piemetinājumi, ka tā tāda „nelāga slimība” vien bijusi. Tā Čikāgas, Ņujorkas un citiem mūsu jaunajiem gleznotājiem nav ne iespēju, ne arī pārliekas intereses salīdzināt savus un tā laika meklējumus. Retrospektīva latviešu gleznotāju „ismo-šanās” mape ar lietpratīgiem un informatīviem rakstiem (ja tādai atrastos materiāli un autori) būtu KF dolāru vērta. Vai varbūt drīzāk atvēlētu līdzekļus modernisma āzēšanai — kā savā laikā Rīgā ar Kasparsona izstādi... Tērzējot pieminēta, šī Tilberga 20-tos gados aranžētā modernisma izsmiešanas skate atvīd jautrā atmiņā Ilmāra Rumpēteŗa tēvam. Taču cienījamais Latvijas laiku senators tagad pieņēmīgi noskatās, ka ne vien Ilmārs, bet arī otrs dēls Visvaldis (ASV vidienā) glezno it neakadēmiski. Protams, financējot puikām Rīgā privātstundas zīmēšanā (pie Vilumaiņa, vēlāk Auniņa), nevarēja paredzēt, ka šī skološanās reiz turpināsies Amerikā, kur modernai mākslai dabiskāki iemesli un ierosmes.

Ilmāra Rumpēteŗa tagadējam stilam liela līdzība ar Grī (Juan Gris) „sintētisko” un citkārt — vēl tiešāk — Feiningera (Lyonel Feininger) „romantiski - ekspresīvo” kubismu. Šajos audekļos pār stilizētiem lietu apveidiem caurspīdīgi klājas citi, tīri abstrakti — ģeometriski krāsu laukumi, kas, pārlaisti cits pār citu, rada interesantas formas un dažādus attiecīgo krāsu tonējumus. R. pats, labāka vārda neatrazdams, dēvē tās par krāsu konstrukcijām. Priekšmetība tajās minimāla, neuzmācīga — un tomēr nepieciešama: krāsu dzidrā sastapšanās nepriekšmetīgos, bet racionāli izkārtotos laukumos pār stilizētās realitātes apveidiem it kā atņem tiem viņu ikdienas svarīgumu un nozīmi. (Dažreiz šie apveidi viešas arī viens caur otru, — kā reproducētajā „Vīns un augļi!”) — Lirisks, irracionāls efekts, kas panākts ļoti racionāliem līdzekļiem. Tamlīdzīga pieeja, kā zināms, populāra arī dekoratīvajā un illustrātīvajā mākslā, ar ko R. pelnās. Viņš roku izmēģinājis arī sienas glezniecībā. Kāds viņa sienas gleznojums skatāms Nuarkas (Newark, N.J.) izglītības departamenta namā.

Šiem darbiem, kas radušies pēc Nuarkas mākslas skolas absolvēšanas un 7-8 gadiem „Amerikas skolā” vispār, nav šķietami nekā kopēja ar reālistiskajiem ogles zīmējumiem no Vācijas laikiem un pēc ģīmja un līdzības veidotajiem portretiem (Blombergas nometnes slavenības) un pašportretiem. Pēdējos, kā arī bildītēs albumā gan atklājas, ka toreiz autoram bijis vairāk matu, plānāks vaigs un vienas mīļas sievas vietā pie sāniem allaž daudz mīlīgu meiteņu. Baiba Bičole zinīgi un labvēlīgi smej. Tie ir „Vasarnieces” smiekli (skat. dzejoli JG 22. n-rā), aiz tiem daudz dzejiskas vitalitātes un vingra un iztēlīga intellekta. Rezultātā — drosmīgas „valodas konstrukcijas”. Viņa sākusi rakstīt aiz iemīlēšanās savā „glezniekā” — un viņas jaunākajā dzejolī dabiskā secībā starp pūkainām ērkšķogām pavīd mazā Arvila galva.

Ieprasos, vai uz dzejošanu viņu nav vedinājis arī tēvs, literātūrvēsturnieks Jānis Bičolis — vai varbūt māte, kas šad tad publicējusi pa dzejolim pati (Līvijas Bičoles vārds parādījās vēl Vācijas laiku „Ceļā”.) „Tad jau vairāk māte,” Baiba atceras, „manus pirmos, parkā uz iepirkumu zīmītēm rakstītos pantiņus uzskatījusi, viņa sprieda, ka tie tīri pieņemami un pierunāja aizsūtīt žurnālam „Raksti”. Tur tos Mudīte Austriņa toreiz arī iespieda.”

Baibas Bičoles nesenie publicējumi, nākdami pēc gaŗākas atstarpes, izraisījuši draudzīgu bravo no citiem viņas pagasta literātiem Ņudžērsijas Oranžos un Ņujorkas „elles ķēķī” (tas no šiem „apelsīniem” 20 min. braucienā). Tā Teodors Zeltiņš jaunās amata māsas dzimšanas dienā bija sadzejojis „Baibiādi Apelsīnos”, kur satiekas

„Tie, kas dzejā dzīvu miesu meklē,
Zaļu apīņstīgu prāta peklē.”

Gavilniecei īpašu atvēli neprasot, šie meklētāji un atradēji beigās uzņem viņu „par māsu elles ķēķī”. Tas apelsīniem cauri spīd.

G.S.