Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

VIJAS CELMIŅAS RETROSPEKTĪVA

 

JG249 „Dažos vārdos” minējām Vijas Celmiņas trīs mēnešus ilgstošo (šā gada pirmajā pusē) personālizstādi A Drawings Retrospective Kalifornijas Universitātes Losandželosas filiāles[1] pazīstamajā Hammera mākslas muzejā. Šai sakarībā žurnāls ART-news (2007.V) ievieto mākslinieces grafīta technikā darināto Lielās jūŗas nr. 1 (Big Sea #1, 1969)[2] reprodukciju, kā arī amerikāņu mākslinieka un mākslas kritiķa Kristofera Frenča (Christopher French) šeit pilnībā pārtulkoto rakstu:

Savas karjeras sākumā Vija Celmiņa [Celmins] atsakās lietot krāsas, jo tās esot „pārāk telpiskas, pārāk spēcīgas, pārāk pašas sevi izteicošas.” Savos 40 radošos gados visvairāk viņa pievēršas melnbaltai technikai, radot darbus, no kuŗiem pretim dveš vienatne, miers un dzīves nenosakāmība. Šajā iespaidīgajā retrospektīvajā izstādē redzamie 65 darbi, kuŗus sākotnēji eksponēšanai izveido Parīzes Pompidū Centra (Centre Pompidou) kurators Jonass Storsve, uzskatāmi liecina par joprojām ļoti spēcīgo mākslinieces vīziju.

Rīgā 1938. gadā dzimušā Celmiņa izbēg no Latvijas II Pasaules kaŗa laikā, pirms to okupē krievu kaŗaspēks, un emigrē uz Savienotajām Valstīm 1948. gadā. Sākot ar 1967. / 1968. gadu viņa zīmē bumbvedējus, pistoles, atombumbu eksplozijas Bikini atolā, iznīcinātās Hirošimas drupas. Šie darinājumi, liekas, ir jaunās bēgles aide−mémoire − atbalsis no bērnībā pieredzētās kaŗa vardarbības un posta. Karjeras sākumā viņa rod ierosmi no fotouzņēmumiem žurnālos vai grāmatās, tos izgriežot un precīzi nozīmējot, ieskaitot katru sīkāko papīra grumbiņu, ielocījumu, ieplēsumu, tādējādi radot it kā taustot sajūtamu, augstas precizitātes trompe l'oeil [hiperreālistisku] darbu, kas arī kļūst par viņas stila raksturīgo pazīmi, patieso būtību.

1969. gadā Celmiņa ar fotoaparātu knipsē viļņu virsmas no Santamonikas [Santa Monica] mola, pēcāk no šīm fotogrāfijām radot hipnotizējošas, gandrīz abstraktas, grafīta bezapvāršņa jūŗas ainavas. Vēlāk seko sižetu loka paplašināšanās − tuksneša smiltis, zvaigžņotas debesis u.c. 70. gadu vidū viņa pilnveido precīzi atainotu un vienlaikus noslēpumainu, neizskaidrojamu triumvirāta ikonu, kuŗas sastāvdaļas ir ūdens, zeme un debess.

Pēc pārcelšanās uz Ņujorku 1981. gadā Celmiņa sāk pievērsties eļļas glezniecībai, bet, atgriežoties 90. gados pie zīmēšanas technikas, grafīta vietā viņa lieto ogli, mainot tonālo secību no tumšā uz gaišo un atveidojot gan ļoti tālus priekšmetus (piem., zvaigznāju), gan arī ļoti tuvu esošus (piem., zirnekļa tīklus).[3] Precīzie attēlojumi tajā pat laikā rada īpašu gaisotni. Tie ir darbi, kuŗus raksturo poētiska izteiksme līdzās zinātniski izzinošam skatienam − tā kritiķis Kristofers Frenčs.

(R.E.)

 

Vijas Celmiņas Lielā jūŗa #1

[1] Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA) Vija Celmiņa iegūst „daiļo mākslu” maģistres grādu − MFA jeb Master of Fine Arts.

[2] Lielā jūŗa nr. 1 jeb Big Sea #1 (1969), kuŗai māksliniece pati nosaukumu nav devusi, atrodama arī JG132(1981):2-6 − pie Nikolaja Bulmaņa pamatīgā raksta „Par Viju Celmiņu un viņas mākslu”. Tur reproducētas arī Celmiņas Galaksiju pāris (Coma Bernices) un Frīvejs.

[3] Skat. JG242(2005):30-31 Celmiņas darbu Tīkls nr.2 (Web No.2, 1999) un R.E. rakstu „Par Viju Celmiņu”.