Franks Gordons
UNIKĀLĀ BĒRZIŅU DZIMTA
 Uldis Bērziņš Stokholmā (1990) - caur Friča Forstmaņa (Friča Dziesmas) fotoprizmu. |
Es – latviski runājošs ārpusnieks – ar apbrīnu vēroju, cik liela nozīme latviešu kultūras briedumā ir dzimtām. Patlaban, 21. gs. sākumposmā, minēsim kaut vai dzimtas, kuŗas pārstāv Gunārs Birkerts, Džemma Skulme, Anna Žīgure...
Gan latviešu, gan senebreju tekstos nereti lasāma vārdkopa lai sumināts (tāds un tāds). Un man gribas, visiem dzirdot, paust: lai sumināta izcilā, cildenā, dižā dzimta! – Uldis Bērziņš, Jeļena Staburova, Una Bērziņa, Ansis Bērziņš. Spilgtu, žilbinošu talantu puduris, vienreizēja parādība savā daudzveidībā.
Pirmām kārtām, protams, daudzināms un sumināms Uldis Bērziņš – latvisku jaunvārdu darinātājs, aliterāciju un asonanču burvis. Viņš iemieso sevī demokrātisku, rainisku latvietību, apliecina latviešu valodas spēju adekvāti atainot visdziļākās domas, kas izteiktas arabu un senebreju, turktautu un ziemeļtautu gaŗamantās, epos, mūsdienu dzejā.
No subjektīva, personiska skatpunkta raugoties, mani valdzina Ulža Bērziņa dzejolis „Biedram Zaļkalnam, cilvēkam kuģim,” kas sarakstīts Rīgā 1989. gadā, Atmodas zenītā, pārfrazējot Majakovska dzejisko veltījumu padomju diplomātiskajam kurjēram, latvietim Teodoram Netem, kas tika nošauts vilcienā Maskava-Rīga. Pretstatā Kremļa aģentam Netem – latviešu patriots un sociāldemokrāts Vilnis Zaļkalns, kas no Stokholmas braukāja uz Rīgu, izpelnoties stūŗa mājas lāstus. Pazinu Vilni Zaļkalnu, 1994. gadā ar viņu kopā apbraukāju savu dzimteni Latviju pēc 22 gadu prombūtnes.
Starp neskaitāmiem Ulža Bērziņa dzejoļiem atmiņā iespiedies „Ilgas atvadas no pieminekļa,” kas sarakstīts 1991. gadā, kad nojauca „ļeņinekli” Elizabetes ielas un Brīvības bulvāŗa krustojumā: Čalīt, celies! Velns, vai sakustējās? (..) es pūlī, es pilī, es villā, es pillā, es tik vālē, es Plzeņā, Polijā, Pālē, vienalga tur tālē! Es ballē, es hallē, es cellē, ai – es lelle, debess gailīt, vai Ļeņins jau ellē?
Un tagad – par abām mūsu tautām. 1968. gadā, vēl tikai sākdams turkvalodu studijas Ļeņingradas Universitātē, Uldis Bērziņš uzrakstīja „Bendes romanci”: Skan šāvieni un vaimanas / Līst velti asaras / Šauj Juris / vārdu nepraša / Un pumpiņrasā / ir žīdi bedrē / bedre ciet / zied koši vasara / Aiz Biķerniekiem mūzika / skan pumpiņrasā, un tā tālāk.
Bet ne jau tas ir Ulža Bērziņa dižākais veikums, tuvinot mūsu tautas. Latviešu kultūras pūrā kā vērtīga artava ieguls Ijabs, Pulcētājs un Slavinājumi (Psalmu grāmata) – kanoniski Vecās derības teksti, ko Uldis Bērziņš spīdoši latviskojis. Pamatīgi apguvis senebreju valodu, viņš ar šiem tulkojumiem manāmi pastiprinājis latviskās leksikas izteiksmīgumu. Neatsveŗams palīgs šo triju gaumīgi iekārtoto grāmatu radīšanā Uldim Bērziņam bija sirmais Joels Veinbergs – lielisks latviešu un senebreju valodas pratējs, jūdu reliģijas pētnieks, Tuvo Austrumu vēstures pazinējs, kas ar saviem komentāriem pavēris lasītājam izpratnes apvāršņus.
Patlaban top Ulža Bērziņa nākamais Vecās Derības tekstu tulkojums – Mišlej Šlomo jeb Zālamana līdzības, arī, protams, ar Joela Veinberga komentāriem.
Pēc 2001.11.IX traģēdijas vispārēja uzmanība un interese pievērsta islāmam un šīs reliģijas pamattekstam – Korānam. Poliglots Uldis Bērziņš, apguvis arī „klasisko” arābu valodu, nu jau vairākus gadus, ņemot palīgā musulmaņu teologu un rietumzemju orientālistu komentārus, tulko Korānu, un vairāki fragmenti jau parādījušies Karogā, Jaunajā Gaitā un Kas Jauns Latvijā? Gaidīsim, kad Ulža Bērziņa latviskotais Korāns parādīsies grāmatnīcās. Tas būs izcils notikums!
Kad Vaira Vīķe-Freiberga pirmoreiz tika ievēlēta Latvijas Republikas Valsts prezidentes amatā, starp iespējamiem kandidātiem minēja arī Uldi Bērziņu, kas bija LSDSP biedrs. Necik sen es viņam teicu: Ja tu būsi prezidents, Turcija ar saviem 70 miljoniem iedzīvotāju kļūs par uzticamu Latvijas sabiedroto. Tas nav gluži joks, jo Uldis Bērziņš, runādams turciski kā turks, bieži jo bieži brauc uz Istambulu, ir draugos ar pazīstamiem turku rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem, tostarp ar 2006. gada Nobela prēmijas laureātu Orhanu Pamuku. Viņam ir labi sakari Turcijas ietekmīgajās mērenā un pragmatiskā spārna aprindās – sakari, kas Latvijai var noderēt. Taču Uldis Bērziņš apzinās, cik sāpīgs jautājums ir Turcijas un Armēnijas, turku un armēņu vēstures interpretācija. Jaunās Gaitas 2005. gada septembŗa numurā viņš nāca klājā ar apcerējumu „Par kolektīvās atbildības principu,” kuŗā pausts līdzsvarots, maksimāli objektīvs viedoklis.
Ulža Bērziņa dzīvesbiedre, latviski runājoša krieviete Jeļena Staburova ir – citā „plāksnē” – ne mazāk spilgta parādība. Viņa ir sinoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes Konfūcija Centra vadītāja. Pērnruden apgāds „Neputns” izdeva Konfūcija Sakopoto runu latviskojumu, ko veikusi Staburova. Viņai savukārt ir labi sakari gan „lielajā” Ķīnā, gan Taivānā. Uldis Bērziņš „atveŗ” latviešiem Korānu, bet Jeļena Staburova iepazīstina latviešus ar dižo prātnieku Konfūciju, ar Ķīnas savdabīgās kultūras šķautnēm. Viņas ietekmē Ulža Bērziņa meita Una arī kļuvusi par sinoloģi, māca Stradiņa Universitātes Konfūcija Centrā ķīniešu valodu, bet pati mācās tibetiešu klasisko valodu.
Unas brālis – Ulža dēls Ansis Bērziņš, var teikt, „luterlatvis” jeb čivlis – tagad ir Latgolas entuziasts. Pilnīgi apguvis latgaliešu valodu, izloksni – sauc, kā gribi, – viņš tīmeklī radījis portālu
